Avantūra_Janvāris_2026

JANVĀRIS 2026 #22

ILZE DOBELE:

“Ne katra iespēja, kas cilvēkam ir dota, ir jāizmanto“

Par ko labāk ar ģimeni nerunāt?

TEHNO BĀRI RĪGĀ:

Elektroniskās mūzikas atdzimšana

PRĀTS PRET MUSKUĻIEM.

Vai šahu var uzskatīt par sporta veidu?

"AGRĀK LIKĀS, KA ES

PILNĪGI NEMĀKU RAKSTĪT"

Intervija ar Kristīni Spuri

10 JAUTĀJUMI

ELĪNAI GEIDAI

Mūsdienu redzes portrets

Studentes kulinārijas experimenti

KALVE COFFEEuzlabo kafijas nozari, strādājot 'labā rokenrolā " Kā izskatās tālumā?

REDAKTORES SLEJA

Sveiciens janvārī!

Janvāris visiem studentiem ir arī sesijas laiks. Daudziem no mums tas ir iespējams saspringtākais mēnesis visā mācību gadā. Tomēr es domāju, ka šajā stresa periodā ir arī kaut kas burvīgs - katrs pārbaudām savas patiesās spējas. Tieši tāpēc janvāris ir arī par mazajām uzvarām. Sesijas kontekstā uzvaras saistās ar nokārtotu eksāmenu un saprastu tēmu.

Janvāris gandrīz vienmēr nāk ar klusu solījumu, ka šis var būt sākums kam jaunam. Tas ir mēnesis, kurā dzīve vēl ir kā tukša lapa, un tikai no mums pašiem atkarīgs, ko tajā ierakstīsim. Pēc decembra skrējiena, svētkiem un atvilktiem elpas vilcieniem janvāris man vienmēr māca mieru. Janvāris manā dzīvē nāk ar klusumu un ar jautājumiem, nevis atbildēm.

Domāju, ka janvāris nav par “jauno es” kā daudzi varbūt uzskata. Šis mēnesis, manuprāt, ir par “īstā es” atrašanu.

Par lēnām korekcijām, nevis revolūcijām, kā arī drosmi atzīt — man nav jāskrien ātrāk, man jāiet savā tempā. Patiesi īsti ir arī šī numura stāsti - saruna ar Ilzi Dobeli, Kristīnes Spures viedoklis par literatūru, “Kalves” stāsts, šahistu motivācija, Elīnas Geidas desmit atbildes un citi forši raksti.

2026.gads pēc ķīniešu kalendāra ir uguns zirga gads. Tradicionāli zirgs simbolizē brīvību, kustību, neatkarību, enerģiju. Vēlos ticēt, ka tieši tāds būs jaunais gads - piepildīts, aktīvs un pats galvenais - priecīgs.

Laimīgu 2026.gadu!

Priecīgu lasīšanu!

Amanda Anna Niedre Žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore

Žurnāla “Avantūra“ komanda

Amanda Anna Niedre Galvenā redaktore @amanda.anna.n

Silva Jankovska Rakstu autore, fotogrāfe @silvajankovska

Signe Lapiņa Rakstu autore, fotogrāfe @zalalapina

Liene Baumane Rakstu autore @lieenukssss

Madara Tupiņa Rakstu autore @madaratupina.06

Mihails Štolcs Rakstu autors @michael_shtolts

Kristīne Skuratova Rakstu autore @kristiinees

Anna Ošiņa Maketētāja @osina_design

Visi “Avantūra“ numuri ir atrodami issuu.com/universitate

Par ko labāk ar ģimeni nerunāt?

Kā izskatās tālumā? Mūsdienu redzes portrets

Prāts pret muskuļiem. Vai šahu var uzskatīt par sporta veidu?

10 jautājumi Elīnai Geidai

redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv 03 05 08 09 11 13 21 23 25

KALVE COFFEE uzlabo kafijas nozari, strādājot "labā rokenrolā"

Intervija ar ziņu moderātori Ilzi Dobeli

Studentes kulinārijas eksperimenti

Tehno bāri Rīgā: eletroniskās mūzikas atdzimšana

Intervija ar Kristīni Spuri

Par ko labāk ar ģimeni nerunāt?

Foto: AdobeStock/Jorm Sangsorn

Latviešu ģimeņu saietos, īpaši svētku reizēs, ierasts sagaidīt brīdi, kad rasola bļoda ir pa pusei tukša, dakšiņas noliktas malā, bet sarunas no vieglām pļāpām aizvirzās pie sarunu smagsvara - politikas. Domājams, arī rudenī notikusī stambuliāde kļuva par daudzu ģimeņu karstu apspriedes tematu, kas raisīja nesaskaņas ne tikai pie vakariņu galdiem, bet arī ģimeņu čatos. Kā strīdēties par politiku ar ģimenes locekļiem, zinot, ka viņu pārliecības mainīt neizdosies? Un kurā brīdī labāk pieprasīt rasola papildporciju, lai klusējot turpinātu gremot un izvairītos no kārtējās ģimenes konfrontācijas? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem atbild sistemātiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete.

Strīdēties par politiku nav patīkami, taču strīdēties par politiku ar ģimeni ir divtik nepatīkami, jo viena lieta ir pārdzīvot to, ka tavs

Mums kaut kā gribas ticēt vai cerēt, ka mums būs līdzīgi viedokļi, bet bieži jau tā nenotiek

kaimiņš nobalsojis par “nepareizo” partiju, bet pavisam cita lieta - ja, “nepareizi” balsojusi tava mamma. Vaicāta, kādēļ ir tik grūti pieņemt to, ka tava ģimene domā citādi, Nansija norāda uz piederības sajūtas aspektu, proti, mēs jūtamies piederīgi savai ģimenei un tādēļ sagaidām, ka mums būs vienāda vērtību sistēma. “Mums kaut kā gribas ticēt vai cerēt, ka mums būs līdzīgi viedokļi, bet bieži jau tā nenotiek,” atzīst speciāliste. Turklāt atšķiras ne tikai paši viedokļi, bet arī spēja pieņemt un cienīt citu cilvēku viedokli. Mēs, protams, varam gaidīt, ka mūsu vecvecāki būs tikpat atvērti viedokļu dažādībai kā mēs, tomēr savstarpējā saskarsmē paaudžu atšķirības būs nenovēršamas - atšķirīgi laikmeti, atšķirīga

Es redzu, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, un tas, opīt, ir okey

vārda brīvības situācija, audzināšana un vēl citi faktori būs klātesoši no strīda uz strīdu, un izlikties, ka šīs atšķirības neeksistē vai ka tās ir viegli nogludināmas, būtu naivi.

Tas gan nenozīmē, ka mēs nevaram censties būt iecietīgi un demonstrēt, ka mēs sadzirdam otra viedokli, lai cik aplams tas šķistu. “Es redzu, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, un tas, opīt, ir okey. Jā, es dzirdu - tev tā konvencija liekas pilnīgi nederīga,” ilustrē

ja mēs nevaram par šo runāt cieņpilni, tad nerunājam vispār

speciāliste. Vienlaikus viņa atzīmē, ka pretī nākšana nav vienādojama ar piekāpšanos, un jaunietim nevajadzētu piekāpties tādēļ vien, ka tā ir viņa vecmāmiņa vai vectētiņš. Tā vietā, lai piekāptos viedoklim, kuram viņš nepiekrīt, vai gluži otrādi - censtos pārliecināt par pretēju viedokli -, jaunietis var apliecināt, ka viņš klausās un saprot, ka viņa sarunas biedrs domā citādi.

Praksē gan to paveikt ir grūti, īpaši, ja sarunas biedrs nespēlē pēc tādiem pašiem spēles noteikumiem. Viņš var aizsvilties, kļūt nesavaldīgs vai mēģināt pārkliegt, taču pat šādos - un jo īpaši šādos - brīžos ir svarīgi noturēt savas robežas, kā arī nepārkāpt otra cilvēka robežas, tas ir nekļūt, agresīvam un neiecietīgam. Kā norāda speciāliste, mēs katrs spējam regulēt to, cik tuvu mēs sev pielaižam kādu cilvēku vai tematu, un mēs drīkstam atklāti pateikt savam sarunas partnerim: ja mēs nevaram par šo runāt cieņpilni, tad nerunājam vispār. Viņasprāt, priekšstats, ka ģime -

Mums nav jāpaliek vidē vai kontaktā ar cilvēku, kurš mums dara pāri

cieņpilni izvest,” saka eksperte.

Var arī gadīties, ka ģimene šādu izvēli nerespektē, un tādās situācijās cilvēkam ir tiesības reaģēt, piemēram, pasakot, ka viņš pametīs viesības, pusdienas vai citu kopā sanākšanu. “Mums nav jāpaliek vidē vai kontaktā ar cilvēku, kurš mums dara pāri,” uzsver speciāliste.

Vienlaikus jārēķinās, ka konflikta novēršana vai atlikšana ne vienmēr sniedz cerēto sirdsmieru, jo pārdzīvojums par ģimenes locekļu politiskajam izvēlēm var sāpēt arī tad, ja par to atklāti nestrīdas. Šī iemesla dēļ Nansija aicina nošķirt cilvēku no viņa politiskajām pārliecībām un atgādina, ka mamma no tā nekļūs mazāk mamma un vectētiņš - mazāk vectētiņš tikai tāpēc, ka jums ir atšķirīgi viedokļi. “Tā tēma nav viss, kas mums ir. Šī ir viena tēma, kurā mums riktīgi nesakrīt,” saka

Tā tēma nav viss, kas mums ir. Šī ir viena tēma, kurā mums riktīgi nesakrīt

Nansija, uzsverot, ka vienam jautājumam nevajadzētu izšķirt ģimenes kopā pastāvēšanu. Tomēr gadās, ka tieši tā arī notiek, un politisku domstarpību dēļ ģimenes locekļi atsvešinās - pārstāj tikties un komunicēt vai arī dara to retāk nekā savulaik ierasts. Ja atsvešināšanās ir bijusi sāpīga, un cilvēks vēlas attiecības atjaunot, ir svarīgi vispirms atzīt, ka konflikts ir bijis sāpīgs, jo tad, kad cilvēks atzīst, ka kaut kas ir bijis nepatīkami, viņam kļūst maķenīt vieglāk. Dažkārt ir vērts piezvanīt vai uzrakstīt tam cilvēkam, ar kuru ir sanācis atsvešināties, lai darītu viņam zināmu, kā tu jūties. Pietiek ar vārdiem “man bija ļoti sāpīgi”, lai paradītu otram, ka šis konflikts un jūsu attiecības tev nav mazsvarīgas. Pēcāk der sameklēt kādus kopīgus saskares punktus, kas, par spīti konfliktam, aizvien ir klātesoši jūsu attiecībās. Tas var būt ēdiens, galda spēles vai sadzīviskas tenkas - jebkas, kas dara jūs tuvākus un kam nav nekāda sakara ar politiku.

Raksta autore: Ance Upmale

nei jāvar runāt par visu, ir pārvērtēts, un ir pilnīgi normāli, ka ģimenē eksistē tēmas, par kurām tā apzināti izvēlas nerunāt. “Nav gluži tā, ka mēs tagad izvairāmies - mēs vienkārši ļoti skaidri apzināmies, ka šī ir tēma, kurā mēs nesatiekamies un kuru mēs nemākam

Kā izskatās tālumā? Mūsdienu redzes portrets

Skaidri saskatīt neaizsniedzamo horizontu jūrā vai pūlī tālumā pamanīt draugu, varbūt Jaungada salūtā ieraudzīt detaļas, vai vienkārši auditorijā saredzēt tāfelē rakstīto no pēdējās rindas. Šīs visas ainas mums nodrošina acis un redze. Šķiet pašsaprotami, tomēr mūsdienās īpaši bērnu un jauniešu vidū tieši redze kļuvusi par visneaizsargātāko cilvēka maņu. Ikdienas skrējienā nereti cilvēki aizmirst atpūtināt acis un rezultātā pārpūlē tās. Kāpēc mēs brīvprātigi izvēlamies ignorēt šo vitāli svarīgo maņu, un, kā sev pašam palīdzēt to risināt?

Redzes attīstība: ceļš no pirmajām dzīves nedēļām

Redzes maņa embrionālajā attīstībā sāk veidoties visātrāk. Acs aizmetņi embrijam izveidojas starp trešo un ceturto nedēļu, piektājā nedēļā jau stabili noformējot acu muskuļus un asinsvadus. Redze attīstās lēnā un sarežģītā procesā līdz pat vēliem pusaudžu gadiem. Visā acu attīstības periodā ir vairāki posmi, kuri ir svarīgi, lai redze nostabilizētos un izveidotos pareiza. Acu attīstībai īpaši svarīgs ir posms līdz trīs gadu vecumam, jo šajā periodā bērns trenē koordinēt abas acis, vērojot vidi, fokusējot skatienu tālumā, tuvumā, atpazīstot sīkas detaļas. Ja šajā vecumā bērna redzei netiek pievērsta pastiprināta uzmanība (piemēram, līdz 2-3 gadu vecumam neatļaut lietot viedierīces), tas var būt faktors, kāpēc veidojas tuvredzība, katarakta, šķielēšana un citas negatīvas izpausmes. Līdz septiņiem gadiem redze joprojām tikai vēl sākusi pilnībā veidoties, tāpēc svarīgi ir ievērot ikgadējas redzes pārbaudes, lai noķertu mirkli, kurā redzei ir potenciāls pasliktināties.

Redze digitālajā laikmetā

Un tomēr, lai cik arī plaši šis aspekts netiktu aktualizēts, pēdējos gados tieši bērnu un jauniešu vidū tiek novērotas priekšlaicīgas redzes pasliktināšanās pazīmes. Arvien biežāk konstatēta tuvredzības parādīšanās. Optikas centra mājaslapā ‘’Zeiss Vision Center Latvija’’ teikts, ka pēdējos gados miopija jeb tuvredzība novērojama jau ar vien agrākā vecumā, aptuveni 6-8 gados, lai gan ierasti tā attīstījās tikai vēlāk sākumskolā vai pat pamatskolā. Arī ziņu portāla ‘’Delfi’’ rakstā norādīts, ka, sākoties miopijai, to vairs nav iespējams apturēt, tā strauji progresē, jo pusaudžu gados acs ābols turpina augt. Dati liecina, ka visbiežāk tuvredzība sastopama bērniem viena gada vecumā (4-6%) un vismaz divdesmit gadus veciem cilvēkiem (25%). Protams, faktori, kas izraisa to var būt saistīti ar iedzimtību un vecāka tuvredzības pazīmes nodošanu nākamajai paaudzei, bet tā kā jaunākie pētījumi liecina, ka redzes traucējumi parādās aizvien jaunākos vecumposmos, tad var secināt, ka šeit vainojama arī viedierīču pārāk intensīvā lietošana.

Interesanti, ka, lai gan šobrīd daudzi redzes traucējumi vai problēmas nu jau kļuvušas teju universālas un attīstās ar vien agrākos vecumos, tomēr no tām ir atdalāmas raksturīgākās tieši bērnu un jauniešu vidū. Kā skaidro nozares speciāliste optometriste Annija Veidemane: ‘’Bērniem tās visbiežāk ir iedzimtas slimības, piemēram, kataraktas vai glaukomas. Vēl bērniem redzes pārbaudēs konstatē ambliopiju jeb ‘’slinkās acs’’ sindromu. Šo sindromu risina parasti 3-6 gadu vecumā, kad redzes sistēma ir elastīga. Jauniešu vidū ļoti izplatīti ir nepareizie redzes stāvokļi - tuvredzība, kas nemitīgi jākontrolē vai sausās acs sindroms, kas atstāj iespaidu arī vecumdienās.’’

Vēl bieži jauniem cilvēkiem rodas sūdzības par vieglām galvassāpēm un miglošanos, bet, vai šīs ķermeņa izpausmes vienmēr ir saistītas ar redzi? Patiesi, tie ir pirmie simptomi, kas var signalizēt par acu pārpūli, un tieši tāpēc cilvēki nereti jauc šīs redzes pasliktināšanās pazīmes ar patiesībā ‘’tīra’’ stresa un noguruma izpausmi. Ja cilvēks izjūt galvassāpes pēc ilgstošas skatīšanās ekrānos, tas liecina, ka redze tik tiešām atradusies konstantā fokusā, un redzes muskuļiem pastāv risks bez korekcijas līdzekļiem vairs vispār nespēt atslābt. Turpretī stresa gadījumā, lai gan šīs galvassāpes nevar pilnībā sabojāt redzi, tomēr var īslaicīgi ietekmēt to un pasliktināt esošo redzes stāvokli.

‘’Man ar redzi viss ir kārtībā.’’

Par populāru rīku, kā noteikt pašam savu redzes stāvokli, kļuvuši ātrie redzes pašdiagnostikas testi nesertificētās programmās, kurus iespējams veikt no mājām, nemaz nedodoties pie oftalmologa vai optometrista. Tomēr arī šis ir tikai šķietams veids, kā pašam, iespējams, iestāstīt - ‘’man jau ar redzi viss ir kārtībā, jo veicu testu telefonā’’. Šeit būtu jāmin pāris ievērības cienīgi riski, kas saistīti ar šādu testu veikšanu, mēdzot ievest cilvēkus tikai komplicētākās redzes problēmās.

Kā vēstīts ‘’Miami Contact Lens Institute’’ mājaslapā:

• Aiz attālinātajiem redzes testiem neatrodas sertificēti speciālists, tātad redze var tikt pakļauta kļūdainiem rezultātiem un tālākām norādēm par ieteicamajiem risinājumiem;

• Tiešsaistes testiem nav iespējams pilnībā novērtēt redzi, tātad netiek veikta visaptveroša un individuāla redzes pārbaude, piemēram, nav redzamas acu īpatnības, kuras liecinātu par specifisku slimību un redzes stāvokļu esamību.

• Tiešsaistes acu pārbaudes nesniedz paplašinātu informāciju, tātad netiek sniegts pilns acu un redzes novērtējums, kādēļ var tikt palaistas garām nopietnas medicīnisko problēmu agrīnas pazīmes, kas saistītas arī ar pārējo ķermeņa veselību.

Nedaudz pašironiski - tā vietā, lai aizdotos pie redzes speciālista, kas sniedz visprecīzāko un pielāgotāko prognoze katram pacientam, cilvēki mēdz, pilnībā uzticoties rezultātiem, veikt testus viedierīcē. Ekrānā, kas, ar lielu varbūtību, ir bijis galvenais iemesls, kāpēc redzes traucējumi izveidojušies. Pavisam iespējams, ka šeit ir runa arī par finanšu aspektu, un tomēr redze cilvēkam ir dota vienreiz.

Zilās gaismas filtri un nakts režīmi

Digitālo ierīču lietošana ikdienā ir cieši saistīta ar zilās gaismas ietekmi uz redzes sistēmu, tāpēc īpaša uzmanība tiek pievēr-

Foto: Juris Zolbergs

Lai gūtu vēl profesionālāku skatījumu par redzi saistošiem aspektiem uz jautājumiem tika aicināta atbildēt nozares speciāliste “Capital Clinic Riga” un ‘’VIZIONETTE’’ optometriste

Annija Veidemane.

sta dažādiem risinājumiem, kas paradzēti redzes noguruma mazināšanai, tostarp zilās gaismas filtriem un nakts režīmi.

‘’Zilo gaismu ir noteikti svarīgi mazināt, tā tiešām ir ļoti enerģētiski spēcīga, izkliedēta, redzes sistēmai nogurdinoša, jo samazinās kontrasts un redzes sistēmai ir grūtāk uztvert informāciju. Tāpēc ir vērts viedierīcēs ieviest nakts režīmus un zilās gaismas filtrus. Tomēr tie jau ir apgāzti apgalvojumi, ka zilā gaisma ir bīstama, ka izraisa acs tīklenes bojājumus un tamlīdzīgi. Vienu brīdi pat runāja, ka skatīšanās zilās gaismas ekrānā regulē un ļoti izteikti sabojā miegu jeb cirkādo ritmu. Bet arī tagad jaunākie pētījumi parāda, ka tas (bojājumi) tik lielā mērā nevar notikt, jo zilā gaisma no ekrāniem nenāk tik lielā daudzumā, tomēr var radīt redzes nogurumu. Tas, kas tiešām bojā nakts miegu ir, ka vispār smadzenes netiek atpūtinātas un tiek visu laiku darbinātas pirms miega. Tam ir lielāka ietekme uz naktsmieru.

Man gribētos vēl piebilst arī par zilās gaismas bloķējošajām brillēm. Tās gan ir pārvērtētas šobrīd, un liela efekta no tām nav. Tā ir vairāk tāda personīgā izvēle, ja cilvēkam liekas, ka viņam palīdz un patīk, to drīkst lietot, bet obligāti tas nav jādara, jo šīs te zilās gaismas brilles ļoti minimāli samazina zilās gaismas daudzumu. Var netērēt naudu šīm brillēm un vienkārši likt viedierīcēs režīmus, kas pilda to pašu uzdevumu.

Tomēr lielāku ieguvumu dos tieši acu pareiza atpūtināšana no ekrāniem vispārtelefona izslēgšana, un aiziešana laicīgi pie miera, lai miegs būtu labs un netraucēts, un smadzenes spētu pa nakti kārtīgi atpūsties.’’

Telefons nav vienīgā problēma... Sabiedrībā jorpojām ir izplatīts uzskats, ka tieši telefons kā viedierīce ir galvenais redzes pasliktināšanās iemesls, tomēr nereti izšķiroša nozīme ir nevis pašai ierīcei, bet tās lietošanas ilgumam, attālumam un citiem paradumiem.

‘’Tas ir mīts, ka telefons bojā redzi. Pats par sevi ekrāns nav kaitīgs acu veselībai, tikai un vienīgi tas, cik ilgstoši mēs paši esam pielipuši pie tā. Ja ievēro visus pareizas skatīšanā principus, problēmas neveidojas. Redzes pasliktināšanos un nopietnu nogurumu, pārslodzi izraisa tikai pārlieka laika pavadīšana telefonā, jo redzes sistēmai milzīga slodze ir skatīšanās tuvā attālumā un ilgstoši. Klasiski standartā acu piepūle notiek 40 centimetru attālumā, kad lasām grāmatu, bet telefons ir mazāks objekts, kuru bieži vien jaunieši, bērni lieto daudz, daudz tuvāk, pat 25 centimetru attālumā. Tā ir daudz lielāka slodze acīm, tāpēc ir viens no faktoriem, kas var ietekmēt redzes pasliktināšanos.

Tātad - pārāk ilgstoša acu pārpūle, skatīšanās tuvumā bez pauzes. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka, skatoties tālumā - tālums ir vismaz seši metri - acs, redzes sistēma atslābst. Acs muskulis tiek atslābināts un brīvi, bez piepūles skatās tālumā. Tikko mēs kaut ko skatāmies tuvāk un tuvāk - datora ekrānu (apmēram 70 centimetri), grāmatu (40 centimetri), telefonu, kas diemžēl ir tuvāk par 40 centimetriem - acs muskulis saspringst, slodze arvien vairāk un vairāk palielinās. Ja šī pauze acīm netiek iedota ar skatīšanos tālumā,

acs fokusēšanās muskulis tiek pārslogots, un parādās problēmas. Tas var būt faktors, kāpēc tuvredzība attīstās, mīnusi pieaug, kāpēc izveidojas sausās acs sindroms vai sākas redzes fokusēšanās, saspringšanas sistēmas problēmas, piemēram, dubultošanās vai parādās galvassāpes.

Jāatceras, ka tas ir muskuļu darbs, un jebkuram muskulim ir jādod pauze un atslābšana. Citādi veidojas muskuļu spazma, piemēram, veicinot neskaidru redzi tālumā, kad acs muskulis vispār vairs nespēj atslābt. Mēs paši nejūtam, kā acs muskulis saspringst, skatoties tuvumā. Bet tas ir darbs, kad acs iefokusē un ļauj mums izlasīt vai saskatīt tuvumā. Ja fokusēšanās muskulis visu laiku tiek nodarbināts un pārpūlēts, tad jāveic nepatīkami, būtībā fizioterapijas treniņi acīm. Un labāk līdz tādiem nenonākt.’’

Acu operācijas redzes problēmu novēršanai

Acu operācijas mūsdienās ir aktuāls risinājums saistībā ar redzes problēmām. Tās piedāvā iespēju uzlabot redzi un samazināt nepieciešamību pēc brillēm. Un tomēr, operācijas vienlaikus ir saistītas ar iespējamiem riskiem un jautājumiem par ilgtermiņa ietekmi.

‘’Tā tiešām ir kļuvusi par populāru lietu, visbiežāk tieši tuvredzības novēršanai. Šobrīd ļoti attīstījusies metode, un, es teiktu, droša. Tomēr, jebkura operācija ir ar saviem riskiem, tāpēc jāizvērtē, cik ļoti ieguvums būs tā vērts. Šīs operācijas veic tikai pirms tam, kad tiek ļoti nopietni un rūpīgi izvērtēta pilnīgi visa redzes un acu uzbūves sistēma - vai operācija būs droša, vai prognoze būs laba. Tiek arī atteiktas šīs operācijas tiem, kam ir pārāk plānas radzenes vai citas nianses. Būtībā jāatrod laba klīnika, kurā ir profesionāli ārsti, kuriem cilvēks uzticas.

Tādas operācijas ir daudz un dažādas, un pielāgotas atbilstoši pacientam. Parasti tās veic jauniem cilvēkiem, tad, kad redze ir stabilizējusies un vairs netiek novērotas izmaiņas acu stiprumos. Un tad, protams, visbiežāk arī cilvēki tiešām ir apmierināti, jo viņi redz bez brillēm gan tālumā, gan tuvumā. Bet jāatceras, ka šī operācija nav uz visu mūžu. Visiem cilvēkiem pēc četrdesmit gadu vecuma vajag brilles tuvumā, tāpēc cilvēki, kuri taisa lāzerkorekcijas tiek arī brīdināti un izstāstīts tas, kāpēc tādā vecumā viņiem vajadzēs brilles lasīšanai. Protams, ir arī kādi daži gadījumi, kad ir sūdzības par nopietnu acu sausumu vai ne līdz galam veiksmīgu rezultātu, bet tās ir tādas jau atsevišķas lietas, un par tām tiek izrunāts individuāli.’’

Redzes problēmas vairs nav tikai pieagušo lieta

Ikdienas paradumu maiņa un ilgstoša ekrānu lietošana ir būtiski ietekmējusi to, kādas redzesstāvokļi vai traucējumi ir sastopami dažādās vecumgrupās, un arvien biežāk pieaugušo redzes problēmas parādās jau bērnībā vai pusaudžu gados.

‘’Tas noteikti ir nopietns sausās acs sindroms. Ja kādreiz tā bija tiešām tikai vecāku cilvēku problēma, tad tagad tā jau ir jauniešu un pat bērnu problēma. Acis izžūst, un acs virsma ir nepilnvērtīgi apasarota, jo notiek pārāk ilgstoša skatīšanās ekrānos, tikai un

vienīgi tuvumā, nemirkšķinot, koncentrējoties un pavadot visu laiku iekštelpās. Jā, sausās acs sindroma veidošanos ietekmē arī mazkustīgs dzīvesveids.

Otra lieta, kas izplatās arvien biežāk, ir briļļu izrakstīšana tuvuma slodzes mazināšanai. Kādreiz cilvēkiem tikai pēc četrdesmit piecdesmit gadiem vajadzēja pirmās brilles lasīšanai. Tad tagad jau arvien ātrāk un ātrāk, jo ir pārslogotas redzes sistēmas, un ir vajadzīga palīdzība jau briļļu formātā, lai vispār acis spētu fokusēt un atslābt.

Jādomā preventīvi par šīm lietām. Iemācīties pareizu ergonomiku darbā pie viedierīcēm un datoriem. Reizi stundā pieceļamies, izkustinām plecus - uzlabojas asinsrite, padzeramies. Jau laicīgi ņemt pauzes, 20 minūtes darbojamies tuvumā, pēc tam 20 sekundes mikropauzīte - paskatāmies tālumā. Ļoti, ļoti svarīgi. Noteikti arī aktīvs dzīvesveids - divas stundas dienā jāpavada laiks ārā, jālieto ūdens un pilnvērtīgs uzturs ar zivju eļļu, D vitamīnu un zaļajiem dārzeņiem. Tas viss ir svarīgi ne tikai kopējam organismam, bet arī acu veselībai un labsajūtai.’’

Agrīnie signāli: Kā laikus pamanīt redzes pasliktināšanos

Īpaši jauniem cilvēkiem, kuri intensīvi ikdienā lieto viedierīces ir svarīgi spēt laicīgi pamanīt pirmās pazīmes, kas liecina par redzes sistēmas pārslodzi vai tās palsliktināšanos. Jau iepriekš atpazīstot šos pirmos signālus ir iespējams novērst bīstamu turpmāku acu problēmu veidošanos un saglabāt redzes veselību ilgtermiņā.

‘’Tas, kas būtu jāpamana - ja sāk parādīties acu nogurums, acu berzēšana, galvassāpes, spiediena sajūta ap acīm, dubultošanās, skatoties tuvumā, smilšu sajūta acīs, miglošanās tālumā, kas kādreiz nebija. Šīs ir tās pazīmes, kuras obligāti ir jāpamana un jādodas pie optometrista kā primārā redzes speciālisti, lai novērtētu, kāds ir redzes stāvoklis. Un, ja būs kaut kādas nopietnas izmaiņas no acu veselības puses, tad optometrists nosūtīs tālāk arī pie oftalmologa jeb acu ārsta, kas, ja nepieciešams, izrakstīs brilles vai redzes treniņu.

Lai acīm palīdzētu, viss ir jādara tālāk no tām uz lielākiem ekrāniem un pēc iespējas īsāku laiku. Sliktākā lieta, ko var darīt, ir, piemēram, telefonā, mazā ekrāniņā, 15 centimetru attālumā no deguna, mēģināt skatīties filmu. Mēs pat nejūtam, cik ilgstoši pavadām šādā stāvoklī. Jaunieši vispār nejūt to, ka tas ir acīm darbs, bet tas ir milzīgs acu fokusēšanās muskuļa darbs. Tā ir ļoti sarežģīta redzes fokusēšanas sistēma, abu acu sadarbība, savirze.

Tagad lielākā problēma ir, ka mums visa dzīve ir mājās, istabā, pie ekrāniem un vispār nenotiek paskatīšanās tālumā. Tas, ko var darīt, ir noteikti, ejot pastaigās, neskatīties telefonā, bet apkārt, braukt trolejbusā un skatīties pa logu, nevis vēl lasīt. Vakarā jācenšas nolikt šos te tuvuma slodzes izraisītājus un nodarbināt sevi citā veidā. Noteikti svarīgi ir darboties gaismā, nesēdēt tumsā pret viedierīci, kas spīd kā lampiņa. Tas arī ļoti nogurdina redzes sistēmu. Visas šīs lietas ir ļoti svarīgi atcerēties un ievērot!’’

Kā sev pašam palīdzēt?

Kā zināms, parādoties redzes pasliktināšanās simptomiem, jo svarīgi ir apzināties tos un doties pie optometrista. Tomēr tikpat nozīmīga ir cilvēka spēja sev pašam palīdzēt, tāpēc šeit norādīti daži vingrinājumi, kas nostiprina acu muskuļus, trenē un masē lēcu un uzlabo acs barošanu un asinsriti:

1. Skaties uz augšu piecas sekundes. Atpūties. Skaties uz leju piecas sekundes.

Atpūties. Tā piecas reizes. Pēc tam ātri desmit reizes samirkšķini.

2. Skaties pa kreisi piecas sekundes. Atpūties. Skaties pa labi piecas sekundes.

Atpūties. Tā piecas reizes. Pēc tam ātri desmit reizes samirkšķini.

3. Skaties pa kreisi slīpi uz augšu piecas sekundes. Atpūties. Skaties pa labi slīpi uz leju piecas sekundes.

Atpūties. Tā piecas reizes. Pēc tam ātri desmit reizes samirkšķini. Tā pat pretējā virzienā.

4. Griez acis pretēji pulksteņa rādītāju virzienam (pa kreisi) desmit reizes. Pēc tam desmit reizes samirkšķini. To pašu atkārto pulksteņa rādītāja virzienā.

Redzes pasliktināšanos viennozīmīgi veicina ne tikai dzīvesveids, vide, kur dzīvojam un tuvuma slodze, bet arī iedzimti un ģenētiski faktori. Un tomēr acu pārslodze var rasties pat it kā pilnīgi veselam cilvēkam ar normālu redzes sistēmu.

Kad viss ir salūzis, proti, kad acu sadarbības mehānika ir izjaukta, tad pēc tam to visu atlikt atpakaļ ir daudz sarežģītāk, nekā jau laicīgi ievērot pareizus acu atpūtināšanas principus.

Mūsdienu pasaulē moderni ir kļuvis īpaši parūpēties par savu ķermeni, proti, ēst pareizi, atvēlēt laiku aktīvam dzīvesveidam, trenējot muskulatūru, tomēr arī acs sastāv no starenes muskuļa, kas nepārtraukti pielāgo atbilstošu lēcas izliekumu. Ikdienā cilvēki nereti aizmirst, ka ķermeņa daļas ir savstarpēji saistītas un nemitīgi darbojas, kā viens veselums. Svarīgi loma organisma darbībā ir ne tikai lielajiem orgāniem, bet arī mazajām, sarežģītajām ķermeņa skrūvītēm, piemēram, tādām kā acis.

***

Lai uzlabotu un saglabātu redzi ilgtermiņā, nedrīkst aizmirst ikdienas skrējienā atpūtināt acis, un vismaz reizi dienā mājās, skolā vai pat sabiedriskajā transportā veikt pāris Viljama Beitsa kompleksa redzes atjaunojošus vingrinājumus.

• Kājas plecu platumā, rokas viduklī. Galvas pagriezieni pa labi, pa kreisi. Skats seko līdzi kustības virzienam.

• Plaši atvērt acis, stipri samiegt, aizvērt acis.

• Paskatīties caur logu uz tālu priekšmetu un 10 sekundes to sīki aplūkot. Pēc tam paskatīties uz rokas pulksteni.

Vēl bez tā:

• Laiku pa laikam noskalot acis aukstā ūdenī

• Aizvērtām acīm paskatīties saulē

• Atpūtināt acis, piespiežot tām plaukstas

Prāts pret muskuļiem.

Vai šahs ir sports? Par šo jautā jumu mēdz strīdēties. Daži saka: “Nē, šahs ir tikai prāta spēle.” Citi atbild: “Protams, ka sports!” – it sevišķi, kad runa ir par ofi ciāliem turnīriem, sprai gām sacensībām un ne mitīgu koncentrēšanos. Nedrīkst aizmirst, ka šahā valda konkurence, disciplīna un cīņa par uzvaru – un, galu galā, oficiāli to atzīst pasaules sporta struktūras.

Ielūkosimies vēstures grāmatās

Šaha saknes sniedzas vairāk nekā 1500 gadu pagātnē, kad Indijā radās spēles priekštecis “Chaturanga” – stratēģiska cīņas simulācija, kur figūras simbolizēja armijas vienības. Vē lāk tas izplatījās pa Persiju un Vidusjūras re ģionu un, viduslaikos sasniedzot Eiropu, kļu va par elitāru un intelektuālu izklaidi visām sabiedrības slāņiem.

Pirmās modernā šaha sacensības notika 1851. gadā Londo nā, un jau 1886. gadā tika aizvadīts pirmais pasaules čem pionāta mačs starp Vilhelmu Šteincīti un Juhanesu Cuker tortu.

Latvijā šahs ienāca caur Eiropas šaha tradīcijām. Pirmās liecības par šaha eksistenci Latvijas teritorijā saglabājušās jau no 13. gadsimta, kad arheoloģiskajos izrakumos atras tas šaha figūriņas. 1924.gadā tika dibināta Latvijas šaha savienība, kas koordinē turnīrus un veicina Latvijas at tīstību šajā jomā

Ko tad par šahu raksta oficiālajos papīros?

Skeptiķi dažkārt diskutē par to, vai tiešām šahu var dē vēt par sporta veidu vai arī tas vairāk līdzinās galda spēlei, taču fakti nemelo: Starptautiskā Šaha federāci ja (FIDE) ir oficiāli atzīta par sporta federāciju Starp tautiskajā Olimpiskajā komitejā kopš 1999. gada. Tas nozīmē, ka šahs tiek klasificēts kā sporta veids, lai gan to pagaidām nevar redzēt Olimpiskajās spēlēs. Šaha sporta statuss ne tikai pauž kompetitīvu rit mu, bet arī nozīmē strukturētu sacensību kalen dāru, reitingu sistēmas (piem., Elo vērtējums), mērinstrumentus un titulus – gluži kā citi sporta veidi.

Kāpēc šahs tiek saukts par spor tu?

• Struktūra un noteikumi.

• Konkurence starp spēlētājiem no dažādām valstīm. Starptautiskas sacensības un federācijas.

• Sporta klasifikācija daudzviet, tostarp Latvijas Sporta federāciju padomē.

Vai šahu var uzskatīt par sporta veidu?

Autore: Liene Baumane

No apšaubītājiem līdz entuziastiem

Publiskajā telpā šaha statusa debates turpinās: daļa cilvēku šahu sauc par mentālu sportu vai „prāta sportu”, citi apgalvo, ka tas nav “reāls sports”, jo trūkst fiziskas slodzes, taču diskusijās par šo jautājumu viens šaha lielmeistars reiz teicis, ka spēle ir ne tikai par figūru pārvietošanu – tas ir par koncentrēšanos, stratēģiju un izturību, kas dažkārt sagādā vairāk stresa nekā daudzi fiziski sporta veidi. Daži entuziasti pat norāda, ka šahs var būt līdzīgs šaha olimpiskajai spēlei – cīņa ar laiku, psiholoģisko spiedienu un pretinieka stratēģiju – līdzīgi kā fiziska sporta disciplīnā.

Mihails Tāls – no Rīgas līdz pasaules virsotnei

Mihails Tāls (1936–1992) ir viens no tiem latviešiem, kuru atpazīst arī citur pasaulē. Tālu devēja par Rīgas šaha burvi. Viņš bija astotais pasaules čempions šahā, kurš 1960. gadā uzvarēja Mihailu Botviņņiku un kļuva par vienu no spilgtākajām figūrām šaha vēsturē. Šo uzvaru viņš guva vien 23 gadu vecumā, kas viņu padarīja par vienu no visjaunākajiem čempioniem šaha vēsturē. Papildus tam viņš ari vairākkārt ir ieguvis medaļas PSRS izlasē, 6 reizes kļuvis par PSRS čempionu. Viens no iespaidīgākajiem sasniegumiem ir 86 nezaudētās spēles pēc kārtas laika periodā no 1972. līdz 1974.gadam. Tāla spēles stils bija drosmīgs un uzbrukums tikpat izteiksmīgs kā viņa personība. Tālu bieži raksturoja kā harizmātisku, asprātīgu un ļoti cilvēcīgu. Viņš bija slavens ar savu humora izjūtu, pašironiju un spēju uzturēt vieglu atmosfēru pat vislielākās spriedzes brīžos. Neskatoties uz nopietnām veselības problēmām, viņš turpināja spēlēt augstākajā līmenī līdz pat mūža beigām.

Jaunā paaudze uz Latvijas šaha skatu-

2025.gada Pasaules šaha čempionātā devītklasniece Marija izcīnīja sudraba medaļu, pierādot, ka šahs ir sporta disciplīna, kurā var izcelties arī jauni talanti. “Es kaut kā jutu, ka uzvarēšu,” Marija teica pēc sava panākuma, uzsverot pašpārliecinātību un konkurētspēju, kas raksturīga sporta garam. Tas pierāda, ka latviešos ir spēks un arī jaunībā ir spēks. Mums ir iespēja cerīgi lūkoties uz Latvijas šahistu nākotni.

Foto: Pexels/Sebastian Voortman

10 JAUTĀJUMI ELĪNAI GEIDAI

Elīna Geida ir viena no improvizācijas teātra “Divas” un Latvijas Radio 1 raidieraksta “Noliktava” dalībniece. Paralēli radošajai darbībai viņa ir iesaistīta organizācijā “Mozaīka”. Par Geidu ir tapusi dokumentālā filma, kas vēsta par sava tēva atrašanu un satikšanos pasaules otrā pusē.

Raksta autore: Signe Lapiņa

Foto: No Elīnas Geidas personīgā arhiva

Kas tevi iedvesmo sākt jaunu dienu?

Man ir paveicies, ka ir bijusi gan iespēja, gan apņēmība par savu darbu padarīt improvizāciju un pasākumu vadīšanu, kas nozīmē to, ka neviena diena man nav tāda pati, kā iepriekšējā, es nekad nezinu, kādi pavērsieni un notikumi ir man priekšā, pat pie lielas plānošanas, kas man ļoti der un patīk, tādēļ zinkāre un priecīgs satraukums par gaidāmo, ir tas, kas mani iedvesmo.

Kuras ir tavas spilgtākās rakstura iezīmes?

Esmu atklāta, ziņkārīga un diezgan spītīga.

Kuru izdomātu tēlu/varoni tu izvēlētos, lai raksturotu sevi? Kāpēc?

Mazā Mija no "Trollīšiem Muminiem" - viņa ir reizēm neganta, neatkarīga, ar asu mēli, bet ir ļoti drosmīga un uzticams un patiess draugs.

Kas notika tavā pēdējā sapnī?

Es mēģināju iekārtot mājokli, kurā man bija jādzīvo un ar katru istabu, es atklāju, cik nepiemērota dzīvošanai šī vieta ir un, ka tur ir tik daudz telpas, ka var mierīgi apmaldīties.

Kāds žests tev nozīmē vairāk nekā vārdi?

Ja kāds pagatavo man ēst. Man tā šķiet liela rūpju un mīļuma izpausme. Vai, ja uzņemas kādu nelielu darbiņu, kuru zina, ka man vai nu ļoti negribas vai arī nav laika darīt.

Ko tu mīli visvairāk savā profesijā?

Brīvību, neatkarību, ko tā sniedz. Tas, ka tajā visbiežāk ir prieks un, ka mēs ar kolēģi esam tās, kuras to prieku var sniegt.

Kāda būtu tava pārdabiskā spēja, ja varētu izvēlēties jebkuru?

Kāpēc?

Ik pa laikam kļūt neredzamai. Mani mulsina, ja cilvēki melo, pat, ja tie ir baltie meli, es tad ielavītos un noklausītos viņu sarunas, lai noskaidrotu, ko tad viņi patiesībā domā.

Kāda ir tava lielākā dīvainība?

No raudāšanas līdz smiekliem un atpakaļ, man var būt vienas minūtes jautājums. Kura prasme, tavuprāt, visvairāk noder dzīvē?

Prasme klausīties. Tā ir ļoti svarīga manā darbā un tās trenēšana ir palīdzējusi kļūt laipnākai un iejūtīgākai pret cilvēkiem. Jāsaka, ka gan vēl daudz darba priekšā.

Ko tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties?

Izgudrotu zāles pret dažādām ļaunām slimībām, pieņemot to, ka man būtu arī attiecīgās zināšanas.

KALVE COFFEE

uzlabo kafijas nozari, strādājot “labā rokenrolā”

Lai arī Latvija nav kafijas lielvalsts, pēdējā desmitgadē šī dzēriena kultūra pie mums strauji attīstās. Par kafijas cienītāju lojalitāti Latvijā sacenšas kā vietējās grauzdētavas, tā kafijas produktu izplatītāji, starptautiskas balvas izcīnījuši kafijas zīmoli, arī kafejnīcas ar unikālo ārzemju kafijas piedāvājumu. Starp tiem izceļas pašmāju zīmols “Kalve Coffee”.

Dibināts 2017. gadā, “Kalve” ir strauji izaudzis no vietējas grauzdētavas par starptautisku specialty kafijas spēlētāju, un to raksturo izteikts vērtību kompass. “Kalves” līdzdibinātājs un izpilddirektors Gatis Zēmanis pastāstīja “Avantūrai” par uzņēmuma darbības pamatprincipiem, lomu kafijas nozarē un altruistiskām ambīcijām.

Raksta autors: Mihails Štolcs

Vērtību vadīts nevis naudas vadīts bizness

“Kalves” kafija praktiski nav atrodama veikalu plauktos, turklāt uzņēmumam ir tikai 6 kafejnīcas Rīgā. Neskatoties uz to, manis paša veiktajā aptaujā gandrīz puse cilvēku tieši “Kalvi” nosauca par savu mīļāko kafijas nozares zīmolu Latvijā. Šādu klientu lojalitāti veido ne vien izcila kafija, bet arī uzņēmuma tēls un rīcība.

Kopš dibināšanas “Kalves” darbību virza trīs pamatvērtības: augsta produktu kvalitāte, pieejamība un atbildība pret vidi un sabiedrību. Gatis uzsver, ka šīs vērtības nav tikai formalitāte; tās caurvij visu uzņēmuma darbības modeli – no kafijas iepirkšanas līdz kafejnīcu dizainam un komandas veidošanai.

Uzņēmums strādā tikai ar specialty kafiju

jeb tādām pupiņām, kuru kvalitātes vērtējums sasniedz vismaz 80 punktus 100 punktu skalā. “Kalves” kafijas pupiņas tiek atlasītas un iepirktas tieši no audzētājiem nevis caur kafijas biržu, kā tas notiek lielākajai daļai komerckafijas pasaulē. Tas vienlaicīgi nozīmē kvalitatīvāku gala produktu “Kalves” klientiem un labākus biznesa nosacījumus fermeriem. Gatis tic, ka visām uzņēmējdarbībā iesaistītām pusēm ir jābūt ieguvējām. Ne tikai akcionāram, bet arī fermerim, darbiniekam un klientam.

Pirmais “B Corp” sertifikāts Latvijā Atbildīgu uzņēmējdarbības pieeju formāli apliecina arī “B Corp” sertifikācija. 2023. gadā “Kalve” kļuva par pirmo uzņēmumu Latvijā, kas ieguva šo starptautiski atzītu ser-

“Visām uzņēmējdarbībā iesaistītām pusēm ir jābūt ieguvējām. Ne tikai akcionāram, bet arī fermerim, darbiniekam un klientam.”

tifikātu. Tas vērtē uzņēmumu sociālo, ekonomisko un vides atbildību, darbības caurskatāmību un pienesumu sabiedrībai.

Gatis uzsver, ka “B Corp” nekad nebija pašmērķis un šobrīd ir tikai viens no daudziem aspektiem, kas veido “Kalves” reputāciju un tēlu. Kopš grauzdētavas dibināšanas Gatis meklēja veidus, kā nodrošināt definēto vērtību izpildi, un “B Corp” piedāvātās vadlīnijas perfekti atbilda prasībām. Vēlāk sertifikācija palīdzēja īstenot publisko akciju piedāvājumu, kalpojot par uzticības signālu investoriem.

“Kalves” komanda pievērš uzmanību arī citu uzņēmumu “B Corp” sertifikācijai. Meklējot piegādātājus vai sadarbības partnerus, tas palīdz identificēt uzņēmumus ar līdzīgu pieeju uzņēmējdarbībai. Jāatzīmē, ka

“B Corp” sertifikāta iegūšana ir sarežģīts uzdevums. Kopš “Kalve Coffee” tikai viens cits Latvijas uzņēmums to ir panācis – “Madara Cosmetics”.

Starptautisks meistarības apliecinājums

Izcili grauzdētas kafijas pupiņas, tāpat kā garda kafijas tasīte, prasa meistarību. No paša sākuma “Kalves” dibinātāji investēja cilvēkos – rūpīgi atlasīja jaunus darbiniekus un nodrošināja katram cilvēkam individuālu pieeju, labu bonusu grozu un iespēju pilnveidoties. Tā 2023. gadā “Kalves” komanda apciemoja savu lielāko sadarbības partneri, kafijas audzētāju

“Negribas pazaudēt labo rokenrolu”

kooperatīvu “Sancoffee” Brazīlijā, apmainoties ar pieredzi par kafijas audzēšanu un pagatavošanu.

Šobrīd “Kalve Coffee” nodarbina vairāk par 100 cilvēkiem starptautiski, no kuriem aptuveni 80 ir Latvijā. Uzņēmuma vadītājs atzīst, ka pie šāda komandas izmēra kļūst izaicinoši pazīt katru darbinieku personīgi, tomēr vienotu uzņēmuma kultūru un komandas izcilību nodrošina skaidri definētas vērtības. Domājot par nākotni, Gatim “negribas pazaudēt labo rokenrolu”, un viņš cer izveidot tādu uzņēmumu, kur procesi kalpo cilvēkiem nevis otrādi.

“Kalves” komanda regulāri pierāda savu meistarību. 2025. gadā, Raimonda Selgas un Jāņa Podiņa pārstāvēta, “Kalve Coffee” uzvarēja “Roast Masters” baristu sacensībās Amsterdamā. Gadu iepriekš “Kalves” pārstāvji turpat izcīnīja piekto vietu, savukārt 2019. gadā mājās atveda sudrabu. “Uzvara nozīmē mums ļoti daudz. Tas parāda, ka mūsu kafijas apstrādes virziens ir pareizs: kā izvēlamies kafiju, kā to apstrādājam, kā maļam. Tas ir apliecinājums mūsu kompetencei,” komentē sasniegumu Gatis.

Papildus uzvarām sacensībās Raimonds Selga, uzņēmuma līdzdibinātājs un attīstības vadītājs, ir “World Coffee Championships” pārstāvis – vienīgais Baltijā un viens no 15 visā Eiropā. Viņš ir tiesīgs vērtēt sacensību finālus trijās no sešām konkursa kategorijām un oficiāli rīkot vietējā līmeņa sacensības. Stāstot par starptautisku atzinību, Gatis norāda: “Ir svarīgi būt aktuāliem. Piedaloties sacensībās, mēs braucam nozares lokomotīvē nevis vagonā. Notiekošais baristu čempionātos nosaka to, kas vēlāk notiek kafejnīcās. Savukārt, specialty kafejnīcu trendi ietekmē notiekošo vienkāršākās patēriņa vietās: degvielas uzpildes stacijās, birojos un citur.”

Biržā jau gadu – kas paveikts?

2024. gada decembrī “Kalve Coffee” īstenoja publisko akciju piedāvājumu jeb IPO. Tātad, uzņēmuma akcijas kotējas biržā jau aptuveni vienu gadu. No finanšu viedokļa šis bija viens no veiksmīgākajiem pēdējo gadu IPO jebkā-

dam Latvijas uzņēmumam. Gada laikā akcijas cena gandrīz trīskāršojās, rādot stabilu un pakāpenisku vērtības pieaugumu bez ievērojamiem kritumiem. Gatis piebilst, ka neraugoties uz cenas kāpumu, akciju tirdzniecības apjoms ir zems. “Tas nozīmē, ka investori tic mūsu ceļam un uztver “Kalve” par ilgtermiņa investīciju.”

Kopš IPO uzņēmums ir piedzīvojis strauju attīstību – ir modernizēta Mārupes grauzdētava, atvērtas 6 jaunas kafejnīcas (trīs Tallinā, viena Viļņā un divas Parīzē), un tiek aktīvi attīstīta “Kalves” e-komercijas platforma. Līdz ar kafejnīcu skaita dubultošanos gada laikā šis biznesa segments nu jau sastāda lielāko daļu no kopējā apgrozījuma. Uzņēmuma vadītājs skaidro, ka B2B segmenta attīstība, ar kuru “Kalve” uzsāka savu darbību, notiek lēnāk par B2C segmentu, jo paredz lielas investīcijas un lēnāku naudas atdevi. Šī brīža stratēģija ir palielināt zīmola atpazīstamību un tirgus klātbūtni ārzemēs, atvērot jaunas kafejnīcas, un tādā veidā radīt pamatus starptautiskai B2B biznesa paplašināšanai.

Jāatzīmē “Kalves” pieeja kafejnīcu biznesam. Izpilddirektors uzsver, ka, plānojot kafejnīcas, doma ir pielāgoties videi. “Mēs vēlamies būt nevis liela vienveidīgo kafejnīcu ķēde, bet daļa no komūnas, kurā atroda-

“Mēs vēlamies būt nevis liela vienveidīgo kafejnīcu ķēde, bet daļa no komūnas, kurā atrodamies,”

mies,” viņš saka. Šī vēlme ir saskatāma katrā lokācijā: Āgenskalna tirgus “Kalvē” interjerā dominē vienkārši plaukti, kastes, kas saliktas viena uz otras; “Living Room” kafejnīcā Valdemāra ielā, pretī Nacionālajam mākslas muzejam, pie sienām ir izrādīti latviešu mākslas darbi; savukārt, Miera ielas kafejnīca godina blakus esošo Dzemdību namu un Laimas muzeju caur rotaļīgāku interjeru, turklāt nodrošina savas telpas ģimenes psiholoģijas centram “LĪNA” tā sarunu vakaru rīkošanai. Filozofija saglabājas arī ārzemēs. Piemēram, Tallinas “Golden Gate” kafejnīca, kas atrodas vēsturiskā Rottermanni kvartālā, vienlaikus kalpo kā mini galerija, kurā tiek izrādīti jaunu mākslinieku darbi.

Lielu lomu uzņēmuma paplašināšanās spēlē jaunu lokāciju izvēle. Šis pēc “Kalves” vadītāja domām ir kafijas kultūras pārmaiņu laiks, kad interese par specialty kafiju strauji pieaug uz stagnējoša komerckafijas tirgus fona. Pēc “Grand View Horizon” analīzes datiem Eiropas specialty kafijas tirgus lielums 2024. gadā bija 21 miljards eiro. Viņu prognoze 2030. gadam – gandrīz 40 miljardi eiro. Nozares potenciāls kopumā ir milzīgs, tomēr ne visas valstis ir vienādi perspektīvas. Gatis min, ka viņi neplāno atvērt kafejnīcas Lielbritānijā, jo kafijas kultūra valstī ir krietni priekšā pārējai Eiropai, tas tirgus jau ir piesātināts.

Toties lielu potenciālu uzņēmuma vadība saskata Francijā, Parīzē atvērot uzreiz divas kafejnīcas gadumijā, un Portugālē, kuras galvaspilsētā top nākamā “Kalve” kafejnīca.

“Pusaudža gadi” un domas par nākotni Gatis salīdzina uzņēmuma attīstību ar cilvēka dzīvi. Varētu teikt, ka “Kalve” šobrīd ir pusaudzis, kurš sāk izprast plašo pasauli un pieņemt pieaugušā lēmumus. Viens no tiem –nelēkt pāri galvai savā izaugsmes tempā. “Fokusējamies uz vienu-diviem projektiem reizē, jo negribam nonākt situācijā, kad mēs par daudz uzņemamies un nevaram to kvalitatīvi realizēt.” Tomēr izaugsmei ir nodrošināti stipri pamati – skaidras uzņēmuma vērtības, kā arī talantīga un motivēta komanda. Arī “Kalves” grauzdētava pašlaik strādā vien uz 20% no ražošanas kapacitātes.

Jau esošā izmērā “Kalve” spēj īstenot savu galveno ambīciju – pozitīvi ietekmēt kafijas industriju un ar savu darbību uzlabot cilvēku dzīvi. Kā piemēru Gatis min “Kalves” galveno partneri kafijas piegādē, “Sancoffee” kooperatīvu Brazīlijā. Tajā ietilpst maza ferma kalnainā vietā, kurā saimnieko tēvs ar dēlu – Arlindo un Arlindo Junior (tulk. – “jaunāks”). Pirms iestāšanas kooperatīvā viņi pārdeva kafiju biržā un saņēma labākajā gadījumā 5 EUR/kg. Raimonds ar Gati kooperatīvā saimniekus pamanīja un ieteica dažus uzlabojumus kafijas audzēšanai, lai viņi varētu pārdot kvalitatīvākas pupiņas. Šobrīd fermeri par savu kafiju saņem vidēji 20 EUR/kg.

Abu Arlindo ģimenei esot krasi uzlabojusies dzīves kvalitāte. Arlindo Junior uzcēla sev un tēvam māju, eksperimentē ar dažādām pārstrādes metodēm un var atļauties saimniekot ilgtspējīgi – piemēram, īstenot teritorijas apmežošanu ar vēsturisko šķirņu kokiem. “Tādā veidā,” Gatis secina, “mēs pozitīvi ietekmējam apkārtējo pasauli kā tādu.”

Gatis izceļ vairākus citus inovatīvus uzņēmumus Latvijā, bet atzīst, ka maziem uzņēmumiem ir grūti tiešām labu ideju novest līdz

“Piedaloties sacensībās, mēs braucam nozares lokomotīvē”

komercializācijai. Svarīga ir sadarbība. Viens biznesa aspekts, kas viņu uztrauc, ir kafijas biezumu apjoms, kas nonāk atkritumos “Kalves” darbības rezultātā – pagājušogad uzņēmums pārdeva 90 tonnas kafijas. Tomēr paši viņi nav spējīgi labot kafijas cikla noslēgumu, ir nepieciešama iniciatīva no ārpuses, kas liktu mainīties industrijai kopumā.

Gan savu, gan “Kalves” nākotni Gatis redz Latvijā, tāpēc novēl valstij būt atvērtai un spējīgai integrēties modernajā pasaulē. Sarunu viņš noslēdz, sakot: “Gribētu, lai katrs cilvēks [Latvijā] atrastu savu vietu, ir mierā ar sevi un saviem lēmumiem, un mēs varam kopā sadzīvot kā tāds sociāls organisms.”

Ne katra iespēja, kas cilvēkam ir dota, ir jāizmanto.

Ziņu moderatore Ilze Dobele

Vai moderatorei mūsdienās vairāk jābūt kā žurnālistam vai personībai ekrānā?

-Žurnālistam jābūt noteikti. Bez tā, es domāju, šo darbu nemaz nevar darīt. Ko mēs saprotam ar vārdu “personība”? Tādā klasiskā izpratnē? Redzi, moderators daudz savu personīgo viedokli it kā nepauž. Tajā pašā laikā, tā ir, varbūt, iekšējā stāja, iekšējais noskaņojums. Tāpēc nelietoju vārdu “attieksme”, jo attieksmei nevajadzētu būt. Ir, protams, kaut kādi procesi un lietas, kurās mēs absolūtu nevaram būt bez nostājas… vismaz par sevi varu tā teikt, nevaru runāt citu vārdā. Es nevaru būt pilnīgi neitrāla vai nejust neko. Manas sajūtas pret notikumiem ne reti ir sakāpinātas. Tādos gadījumos ir jāatrod balanss, bet, manuprāt, būtiski ir [pauze] nebūt vienaldzīgam. Es nevaru būt vienaldzīga. Tomēr nevaram cilvēkiem iedot jau gatavu viedokli. Mūsdienās mazliet veidojusies atšķirīga attieksme par notikumiem, kuri lielāko daļu cilvēku noteikti satrauc. Tur, manuprāt, nav jākautrējas un jābaidās no tā, ka parādās kaut kāda attieksme. Tad, protams, ir notikumi, kuros jāļauj cilvēkiem pašiem spriest un vērtēt. Tur ir jāievēro tas…balanss. Tas liekas pašsaprotami, ka tad es nepaužu ne viedokli ne attieksmi, ne mudinu domāt vienā vai citā virzienā. Galvenais par ko ir jāparūpējas - lai pieteikums un ziņas pasniegšana ir objektīvāka, cilvēks uzzina viedokļus “ka ir gan tā, gan tā”. Nepasniegt ziņas kā gatavu viedokli. Es teiktu, ka, ja mēs šādi definējam personības ieguldījumu, tad, jā, ir jābūt abiem - žurnālistam un personībai.

- Kas ir lielākais mīts, ko vēlētos atspēkot par moderatores darbu?

- Tas, ka šis darbs ir viegls un ka šis vispār nav darbs ierastā izpratnē. Ir pieņēmums, ka moderators aiziet uz darbu, un kā citi saka, nolasa ziņas. Šajā darbā ir svarīga gatavo -

Ar Ilzi Dobeli sarunājās Amanda Anna Niedre. Foto - Signe Lapiņa

šanās līdz ziņu raidījuma ēteram, regulāra sekošana līdzi notikumiem, atrašanās ziņu plūsmā. Tātad sekošana līdzi. Tas ir viens. Bet otrs ir gatavošanās ziņu raidījuma ēteram. Jūs arī bijāt studijā un redzējāt vienas dienas darbu pirms raidījuma. Skaidrs, ka katru dienu katram raidījumam ir jāgatavojās. Tāpat raidījumā var būt neparedzami gadījumi. Ja es neesmu kaut kam gatavojusies vai es to nezinu, nepārzinu, neesmu tam veltījusi laiku, lai iepazītu, tad rezultāts var būt tāds, kas mani pašu neapmierina. Ja vēlos, lai rezultāts būtu labs, tad ļoti daudz darba pirms tam jāiegulda. Arī tās dažādās tiešraides, negaidītas situācijas ir tās, kuras ir vislabākais tests sev pašai . Cik es esmu bijusi tam gatava? Kas man ir pietrūcis? Vai arī ir ļoti labi, ka es “šo” zināju un varēju izdarīt vairāk nekā varbūt sākumā bija gaidīts. Vislielākais mīts, ko es gribētu atspēkot, - ka šis darbs neprasa sagatavošanos un zināšanas. Aizkadra darbs arī ir liels un svarīgs, ne tikai laiks ēterā, kas brīžiem nepavisam nav vienkāršs. Dažbrīd, protams, tas ir mazliet vieglāk. Kā kuru dienu.

- Esat citā intervijā teikusi, ka “pēdējos gados ir mainījies – atbildība par katru vārdu, ko pasaki.” Vai, jūsuprāt, sabiedrība pietiekami novērtē žurnālistu atbildības nastu?

- Grūti pateikt. Varbūt daļa cilvēku novērtē. Ir daļa, kas nezina šāda darba specifiku un ir izveidojies kāds priekšstats. Vēl katrā sabiedrībā ir “lai ko man saka, es zinu labāk” daļa. Vienmēr būs cilvēki, kurus varam mēģināt informēt un izglītot, lai tas tā nebūtu. Nu jā, man šķiet, ka varam arī paši pastāstīt kā strādājam, cik daudz laika un pūļu tam nepieciešams, kā katrā darbā. Ar kādām grūtībām saskaramies, gluži tāpat kā citi sabiedrībā. Daudz ko pēdējos gados esam mācījušies kā nebijušu un jaunu tēmu. Pandēmija, aizsar-

dzības jautājumi pavisam citā pakāpē tiek skaidroti un apgūti. utt. mēs paši arī droši vien vairāk strādātu pie iespējas pateikt.

- Jūs esat teikusi, ka ir “grūti noslēpt emocijas, jo man sejā ļoti tieši redzams, kā es jūtos”. Kā jūs tik labi maskējat savas emocijas ziņu tiešraidēs?

- Droši vien, ka tā ir pieredze gadu gaitā. Tāda iekšēja mobilizācija galvenajam mērķim, par ko mēs runājām pašā sākumā, lai būtu balanss. Lai nebūtu arī nekādu īpašu pārspīlējumu. Protams, ka ir bijis tā, ka var nākt smiekli par kaut ko - tas ir tīri dabiski, acumirklī komiski izveidojusies asociācija - un, protams, var būt arī ārkārtīgi skumji. Var būt ārkārtīgi satriecoši. Var būt arī milzīga vilšanās. Es kā cilvēks varu teikt, ka man milzīga vilšanās bija novembra sākumā parlamenta lēmuma dēļ. Par to, ka netika ņemti vērā cilvēki. Cilvēku viedoklis, uzvedība, vēlētāji, kas ir viņu darba devēji, vispār netika ņemti vērā. Ja mēs runājam par Eiropas vērtībām, kur demokrātijā vērtība ir cilvēks, viņa balss un tas, ka viņš ir ievēlējis kādu, šeit tas vispār netika ņemts vērā. Tajā pašā laikā visās citās sanāksmēs ap to laiku, mēs lasām, ka mums jāseko Eiropas vērtībām, tas ir vērtīgi. Iznāk, ka cilvēks nav vērtība. Man liekas, ka demokrātijā tā tomēr ir pamatvērtība, un man tas radīja ļoti dziļu un milzīgu vilšanos. Es domāju, ka es neesmu tāda vienīgā. Redzēsim kā tas ies uz priekšu. Tādos brīžos šķiet, ka emociju dēļ varētu uzsprāgt. Tajā pašā laikā es apzinos, ka cilvēki var domāt dažādi, cilvēkiem var būt dažādas domas un mans uzdevums nav pārstāvēt savu viedokli. Vienu piemēru gan es gribu pateikt. Es atceros laiku, kad notika valodas referendums. Jūs tad bijāt ļoti jaunas.Toreiz es strādāju LNT un mums iepriekšējā vai nākošajā dienā “900 sekundes” studijā bija daļa no

tiem cilvēkiem, kas iniciēja šo referendumu. Arī tā pati sajūta – nu kāpēc vajag tādu šķelšanos radīt sabiedrībā. Vai tad nav saprotams, kādas sekas tas rada cilvēkiem? Bet labi, tā ir politika. Es atceros - atnāk šie cilvēki, viņi sēž un es saprotu, ka visā tajā, kas notiek un ko piedzīvojam, viņi ir sākums. Man likās, ka man iekšā viss vienkārši mutuļo. Vairākus gadus vēlāk man kaut kāda iemesla dēļ vajadzēja fotogrāfiju no tā raidījuma. Es meklēju un atradu arhīvos to ierakstu. Es skatos, cik mierīgi uzrunāju to cilvēku, nerunāsim par to, ka arī pieklājīgi. Es tad nodomāju - kā tas bija iespējams, ja man iekšā bija tāda “revolūcija”, bet to nevarēja redzēt. Manī droši vien vienmēr ir bijusi vēlme sabalansēt sajūtas ar uzdevumu, neizpaust tās, bet mēģināt tajā mirklī sajūtas transformēt vārdos, vārdu konstrukcijās, uzsvaros. Ziņojumu var nodot ļoti dažādi. Tas ir galvenais, kam es mēģinu sekot.

- Kā moderatores darbs ietekmē jūsu ziņu uztveri?

- Es pat nezinu, vai es to varu nodalīt. Es, protams, dzirdu, cik dažādi tiek pieteiktas ziņas. Tas nav ne labi, ne slikti. “Dažādi” varētu būt pareizais vārds. Tad pievēršu uzmanību tam, kas tiek izcelts no ziņas. Ja apmēram zinu, par ko ir stāsts, bet izcēlums ir citādāks, tad man liekas “nē, nu vai tiešām šādi bija jāpasaka? Tagad notikušais izklausīsies “tā!” ”. Tas ko mēs izceļam un uzsveram, ziņu liek uztver atšķirīgi. Vēlos uzsvērt, tas nav par dažādiem viedokļiem par vienu notikumu - tiem ir jābūt. Ziņas nozīme un tas, kā ziņu piesaka, ir galvenais, kam es pievēršu uzmanību. Vienlaikus ziņu var uztvert savādāk nekā tas patiesībā ir. Protams, var teikt “kas ir vispār patiesība”, bet labi, nefilozofēsim. Jautājums ir par to, cik svarīgi ir kā mēs konstruējam tekstu, kā veidojam šo uzsvaru un pasniedzam to. Te nav runa par to, ka kāds saka “jā, jūs sakāt ko negribas teikt” vai “jūs izsvītrojat to ko nevajag teikt”. Tas vispār nav par to. Tas ir par to, kā veidojas runas loģika, kad runājam. Tam ir pilnīgi cita nozīme. Ja mēs saprotam, ka tam ir nozīme, tad arī to var saklausīt. Ja tam neseko līdzi, tad liekas okey ziņa ir ziņa. Es tiešām uzskatu, ka visi vārdi, to izvēle, daudznozīmju vārdu izslēgšana vai kas tāds, kas traucē uztvert ziņu skaidri ir jāaizstāj tieši ar pretējo. Klausītājam jāpalīdz. Ir jāpalīdz viņu “ievest” ziņā, un tad lai viņš tālāk seko un spriež, un vērtē. Galvenais neradīt teikuma konstrukciju dažādi pārprotamu, kļūdainu vai sākumā jau kaut kādā veidā ar noteiktu nozīmi iekodētu. Elementārs piemērs. Ja es jau pasaku: “šī brīnišķīgā izstāde, kas tā cilvēkus aizrauj”. Nē, nu labi, bet kā es zinu, ka tā ir brīnišķīga? Kā es zinu, ka tā aizrauj? Ja kāds to pateiks, kurš ir izstādē, labi. Ja es aiziešu paskatīšos izstādi un teikšu: “jā, izstāde tiešām ir brīnišķīga un aizrauj”, tad sākumā, ja vien tas nav kaut kas, es nezinu, pašos pamatos ģeniāls, man it kā nebūtu vajadzīgs iekodēt cilvēkā. Viņš aizies un teiks: “Ak dievs, Dobele teica, ka ir brīnišķīga izstāde!”. Protams, tas ir ļoti piezemēts piemērs, vienkārši mēģinu izstāstīt savu domu līdzībās kā varam runāt par izstādi vai pat starppolitiskiem jautājumiem, ja? Tas jau vēlāk cilvēkiem veido izpratni par notikuiem pasaulē.

- Tālāk es vēlētos pievērsties diezgan sāpīgam tematam, kas ir mākslīgais intelekts. Kāds ir jūsu viedoklis par

MI izmantošanu žurnālistikas nolūkos?

- Es domāju, ka tas ir rīks, kas var palīdzēt, ļoti labi kaut ko meklēt, apkopot, bet es teiktu, ka gandrīz neko neesmu atstājusi nepārbaudītu. Varbūt tas ir mehānisks teksta saīsinājums vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai es uzticētos pilnībā, ko man piedāvā programma? Manuprāt, vienmēr ir jāpārbauda. Turklāt, es vienmēr vispirms rakstu, kas man ir nepieciešams, kas es esmu, ko es daru, kādam mērķim es to daru. Tas vienmēr ir tā kā ievads. Un tad es saku, ka man obligāti ir vajadzīga atsauce uz ticamiem avotiem. MI varbūt ir sava izpratne par ticamību, bet tad man vienmēr ir iespējams atrasto pēc tam pārbaudīt. Ja es arī redzu kādi ir minētie avoti, piemēram, ir pētījums ar personu, ko es zinu kā uzticamu, iestāde, kura veic labus pētniecību, man uzreiz ir cita attieksme. Ja es vienkārši pasaku, lai viņš man kaut ko atrod, tad es tā diezgan skeptiski skatos uz rezultātiem. Bet ikdienā es nemaz tik ļoti daudz neizmantoju MI. Man nav arī tāda sajūta, ka man noteikti katru brīdi tas ir jāizmanto. Tas tāpat atņem diezgan daudz mana laika. Ja es tieku galā pati, es daru pati. Nevar arī paļauties tikai uz MI. Es laikam uztraucos arī par MI ietekmi. Piemēram, nesen bija ziņa, ka Google gatavojas būvēt atomelektrostaciju savām vajadzībām tikai tāpēc, lai nodrošinātu mākslīgā intelekta uzturēšanu. Tas nozīmē milzīgs digitālais piesārņojums, kas ir arī kaitējums videi. Man šķiet, ka, tur kur nevajag, tur vienkārši to var neizmantot. Es esmu kādreiz arī testējusi. Piemēram, pati ar studentiem strādājot, kādi būtu trīs galvenie ieteikumi, lai sagatavotu veiksmīgu prezentāciju vai aizstāvētu savu ideju. MI man uzraksta 3,4,5 punktus. Es tiem nevaru nepiekrist. Es to tematu labu zinu, bet tajā pašā laikā es apzinos, ka viens ir uzrakstīt to punktu, bet otrs ir zināt kā to izpildīt. Tāpēc es domāju, ka tas ir rīks, kuru var izmantot un noteikti vajag, ja reiz cilvēce to ir izgudrojusi kā atspaidu, kā atbalstu. Bet tomēr arī teiktu, ka vienmēr ir vērts dubultā pārbaudīt un arī pārāk neaizrauties. Turēt šīs lietas balansā, jo, protams, būtu muļķīgi to neizmantot. Pieņemu, ka tas nav tā, ka, nezinu, ko lai šodien ēd, ja esmu ēdusi to un to. Ko es varētu ēst piektdienā, ja? Ko man piedāvās ChatGPT? Protams, atkal smieklīgs piemērs, bet cilvēki bieži vien man liekas vispār tiešām vairs negrib atvērt ne grāmatu, ne paši izmēģināt – visu var pajautāt mākslīgajam intelektam. Tad kāpēc mums vispār vēl kas cits būtu vajadzīgs? Man būtu žēl, ja mēs daudz ko… Bet, manuprāt, tas būs tāds posms – uzrāviens un tad atkal gan jau pēc tam kaut kādā veidā tas izlīdzināsies. Varbūt arī nē. Dzīvosim, redzēsim.

- Man tieši nākošais jautājums bija, cik bieži jūs pati ikdienā izmantoja mākslīgo intelekta rīkus, bet uz to jūs ļoti veiksmīgi atbildējāt.

- Jā, bet es domāju, kas es to tā pat nevaru nodalīt. Ja es gatavojos kaut kam vairāk, tematam, kas ir ļoti plašs un ar daudz informāciju, tad jā, tad es mēģinu apkopot šo informāciju. Piemēram, ir arī tēmas, kurām es gatavojos – diskusiju vadīšanai un neizmantoju MI tāpēc, ka man jau ir daudz informācijas, kuru ir svarīgi apstrādāt un izvērtēt. Ir

dažādi.

- Vai jūs vispār varat iedomāties žurnālistiku bez cilvēku klātbūtnes?

- Mēģinu iztēloties. Es teiktu, ka informācijas apkopošanu varbūt, ka nē. Tas ir, varbūt tieši otrādi – informācijas apkopošanā jā, varbūt cilvēks varētu nebūt kaut kādā veidā pat klāt. Bet, lai to varētu saukt par žurnālistiku, es domāju, ir jābūt cilvēkam. To jau mēs tagad redzam, un es aicinātu arī studentus un arī pasniedzējus paskatīties dažādos portālos, kuri nevis paši rada saturu, bet pārpublisko informāciju. Profesionālās interesēs. Tur ir pārsvarā ziņu aģentūras “LETA” žurnālistu sagatavotas ziņas, kuras var atrast arī vairākos citos portālos. Tur šī ziņa dažādā garumā ir ievietota atkarībā no tā, cik daudz informācijas no tās šķiet noderīga. Tātad, viena “LETA” ziņa un trīs vai četras variācijas par ziņu, un visticamāk ar dažādiem virsrakstiem, savai auditorijai piemērotiem – viens skandalozāks, otrs neitrālāks. Es nekritizēju. LETA ir avots daudziem un tā ir laba sadarbība. Bet vai tikai pārpubliskošana būtu žurnālistika? (pauze) Nu te var teikt, ka varbūt vajadzīgs cilvēks, lai uzrakstītu virsrakstu, bet es tik pat labi varu paņemt šo ziņu un pateikt “man ir vajadzīgs skandalozs virsraksts, lūdzu, mākslīgais intelekt, uzraksti”. Labi, būs cilvēks, kurš to uzrakstīs, bet kopumā, tas nebūs viņa intelektuālais potenciāls. Tāpēc es teiktu, ka žurnālistika nē, datu apkopošana un pārraidīšana iespējams, ka pat jā. Varbūt arī elementārs cilvēka faktors… Ar žurnālistiku es saprotu izpēti, apzināšanu, informācijas apkopošanu. Tā ir gatavošanās, tā ir teksta apstrāde, tas ir katra redzējums, intelekts. Nu tad man tomēr būtu grūti iedomāties, ka to var paveikt bez cilvēka. Man šķiet, ka tas ir tas galvenais, kas mūs atšķir no MI, vismaz pagaidām. Es atceros, ka smieklīgi bija, ja drīkst tādu piemēru. Es vairs nestrādāju LNT un LNT vairs neeksistēja. Protams, tas jau bija pirms pieciem gadiem un mākslīgais intelekts noteikti pa šo laiku ir audzis. Es, protams, sekoju sociālo mediju kontiem LNT. Bet nesekoju TV3. TV3 tātad pārņēma LNT un izlēma, ka šāda telekompānija vairs nebūs. Smieklīgākais ir tas, ka intelekts pēc algoritma sociālo mediju platformās atsūta: “tā kā tev patīk LNT, iespējams, tev varētu patikt TV3”. Nu labi, jā, varētu patikt kāpēc ne, bet, ja “viņš’ zinātu manu priekšvēsturi, es nezinu, vai man šāds paziņojums būtu atsūtīts. Man liekas, ka tās ir tās atšķirības, kuras mēs pamanām un varam par tām secināt, vai ne, vai var bez cilvēka vai nevar.

- Kā mākslīgais intelekts ietekmē auditorijas uzticamību medijiem?

- Es domāju, ja būs kāds gadījums, kurā parādīsies pilnībā mākslīgi ģenerēts teksts vai atsauce uz kādiem cilvēkiem, kuri to nebūs teikuši vai būs teikuši mazāk nekā uzraktīts, tad par to runās atkal un atkal. Tagad ir grūti vēl to pateikt, vai ne? Šobrīd jau daudz ko atpazīstam kā mākslīgi ģenerētu, jo tas tomēr ne vienmēr ir tik “slīpēts”. Turklāt, ieraugot ko neredzētu vai neparastu, vienmēr vajag uzdot jautājumu - vai minētais ir iespējams un kas ir avots. Vai tā var būt? Uzticamību tas ietekmē noteikti, bet domāju, ka par to daudz runā; daļa cilvēku jau mācās atpazīt un dara to labi. Pagaidām es teiktu, ka… nezinu, cik daudz studenti izmanto saviem studiju uzde -

vumiem, man ir grūti pateikt. Cik jūs ikdienā izmantojat? Regulāri? Jūs visu prasāt? Gribat, lai visu viņš izpilda?

- Visu, visu noteikti nē. Tēlaini izsakoties, tad var auzās iebraukt. Mums ir nosacītas lietas, jā, ko tu vari pajautāt, bet no tā jānorobežojas.

- Jā. Es atceros, pavisam nesen NATO komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts teica, ka viņš uzskata, ka pirms nākamajām vēlēšanām lielākās grūtības būs ar mākslīgo intelektu. Šajā ziņā domājot droši vien par satura veidošanu. Ja mēs tā skatāmies, ka mēs noliekam mākslīgā intelekta iespējas veidot saturu, pārtaisīt, viltot un žurnālistiku, tad, tik līdz tas būt tik ticami, ka liksies īsts, protams, ka ticamība tai žurnālistikai varētu kristies. Tad ir jautājums, kā cilvēki mācēs to atšķirt un ko mēs darīsim, lai palīdzētu viņiem atšķirt. Manuprāt, tas ir ļoti bīstami, bet, es domāju, ka par to jau tiek domāts - ir jārīkojas arī tādā veidā, lai to novērstu. Tagad, kad mēs redzam, ka kaķītis vāra putru vai delfīni apskauj glābējus, mēs saprotam, ka tas ir mākslīgais intelekts. Tiklīdz tā robeža būs ļoti tuvu, mums būs daudz grūtāk to nošķirt, vai ne? Tad kurā mirklī mēs paši teiksim: “stop, šim mēs neticam”? Ir jābūt ļoti vērīgam. Es tomēr teiktu, ka galvenais ir sekot avotiem, kurus mēs izmantojam un kuriem uzticamies, bet tam ir vajadzīga analīze par to, ko izmantojam ikdienā

un kāpēc? Tur ir jādomā līdzi. Man šķiet, ka jaunā paaudze to dara ļoti labi. Man arī šķiet, ka jaunieši prot šīs lietas. Es, strādājot ar studentiem redzu, ka daudziem Dizaina nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā uztrauc mākslīgais intelekts, kas viņiem var atņemt darbu. Viņi mācās, vingrina rokas, prātu, veido kompozīcijas. Tad teiksim, kāds ar MI uztaisa grafisko risinājumu. Studenti jautā: “kā lai es pamatoju, ka mans risinājums ir labāks?”. Par to tiešām mums ir ļoti daudz jādomā. Galvenais - kur mēs iegūstam informāciju. Ir vietas izklaidei - skatāmies, priecājamies, bet tad neuzskatām, ka šī vietne var būt ticama reālām ziņām. Vienkārši nošķiram šos avotus. Tad arī mēs varēsim būt drošāki par to, ka mūs neviens neapmānīs. (smejas)

- Tālāk es vēlētos pieskarties tādam tematam kā medijpratība. Kā vispār cilvēku medijpratība ietekmē darbu Latvijas sabiedriskajā medijā?

- Nesen bija sabiedriskā medija konference. Es tai gatavojos, jo man tā bija jāvada; tās laikā arī bija vairākas paneļdiskusijas. Apskatīju statistiku. Es statistikai uzticos, jo dati ir tie, kas mums ļauj par kaut ko spriest. Piemēram, sabiedriskais medijs Skandināvijā vairākās valstīs, tostarp Somijā, strādā kopā līdzīgi kā BBC un tagad arī Latvijā radio un televīzija vairāk domā par sadarbību. Somijā uzticamība sabiedriskajam medijam ir 80%.

Nezinu, cik daudz viņiem ir citas komercraidstacijas, bet ticu, ka tāpat tās ir. Latvijas sabiedrisko un komerciālo mediju informāciju lielākoties par ticamu uzskata 32% sabiedrības. Šis rādītājs ir tieši par uzticamību nevis skaitītāju daudzumu. Tas nav tik augsts, kā ikviens no mums gribētu. Skaidrs, ka sabiedriskā medija uzdevums primāri ir informēt, izglītot un izklaidēt. Varbūt cilvēkiem šī secība zināmā mērā proporcionāli liekas apgrūtinoša. Bija dati par visu Eiropu kopā, par visām raidstacijām kopā. 40 % saka, ka no rīta un vispār negrib skatīties ziņas, jo tas viņiem sabojā dienā garastāvokli. Nu labi, ir krīzes, traģiskas zinas, protams, ļoti daudz, bet atkal – ja mēs nesekojam līdzi, ja mūs tas neinteresē, tad vienā dienā man atnāk un pasaka kaut ko,“iebaro man” ļoti viegli to, ko es nezinu vai nesekoju līdzi. Tā ir daļa no mūsu higiēnas, informatīvās higiēnas. Mums tas ir jādara, gribam vai negribam. Nu, ja mēs, protams, negribam, ka mēs esam vieglāk manipulējami. Cilvēku nevēlēšanās vai tieši otrādi – vēlēšanās dzīvot bezrūpīgāk, neuztraukties par negācijām, ziņu uzticamību ir izvēle. Sekošana līdzi notikumiem, kas mazina nekritisku domāšanu, tālāk ietekmē arī lielāku uzticamību medijiem, sabiedrībai kopumā. Bet tas jums būtu jājautā saviem pasniedzējiem – viņi noteikti ir gudrāki par šo.

- Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes dati rāda, ka tehnoloģiju lietošanas prasmes kopumā sabiedrībai Latvijas ir visai augstas, bet tomēr kritiskās izvērtēšanas spējas būtiski atpaliek. Nu par to, ko mēs arī ieskicējām, bet tad kā jūs tieši komentētu šo te plaisu starp tehnoloģiju izmantošanu un medijpratību? Cilvēki izmanto tehnoloģijas, bet līmenis tāpat nav tik augstā līmenī, kādā viņiem vajadzētu būt.

- Es domāju, varbūt izpratnes un zināšanu pamatos par mediju darbību ir lieli trūkumi. Piemēram, par to kā darbojas privāts medijs, kā darbojas sabiedriskais medijs, kur ir atšķrība, pēc kādiem principiem tie strādā? Vai cilvēki zina kurš ir kurš? Kā notiek informācijas sagatavošana? Mēs runājam, par gadījumiem, kad informācija tiek vienkārši pārpubliskota, vai arī tā tiek veidota no dažādiem avotiem. Kas ir mediju īpašnieki, vai viņiem ir kādas intereses par to kādu informāciju medijs publisko? Manuprāt, lielai daļai cilvēku nav šāda izpratne par mediju struktūru, par to kā mediji pastāv, kā viņi strādā un kādi ir viņu uzdevumi. Manuprāt, tas tieši ietekmē medijpratību. Jā, kā tas varētu būt mūsu ikdienā, - es atveru kādu mājaslapu internetā, izlasu, aizveru un man ir pilnīgi vienalga, vai tā ir vai nav žurnālistika. Kāda starpība, ir uzrakstīts un es izlasu. Mēs vēlētos, lai cilvēki ļoti iedziļinās, lai saprot atšķirību, lai pamato savu izvēli, kāpēc viņi lieto vienu vai citu mediju, kā informācija atšķiras dažādos medijos? Bet, manuprāt, lielākā daļa cilvēku par to neaizdomājas, tas nav pārmetums. Vienkārši mums neviens to nav mācījis, līdzīgi kā citus komunikācijas aspektus. Piemēram, daudz vieglāk ir skatīties izklaidējošu saturu ar tādu manieri, kādā arī mēs runājam. Tas arī vajadzīgs. Bet tad, kad es meklēju svarīgu informāciju, kur es to meklēšu. Ir vērtīgi šādā trauksmainā laikā sev uzdot

jautājumu - kam es sekoju līdzi, kāda nozīme tam ir manā dzīvē, sabiedrības dzīvē. Es dažiem studentiem vaicāju, kā jūs sākat rītu? Pieceļamies. Tad? Cik daudzi uzreiz paņem telefonu? Gandrīz visi. Ko skatās pirmo telefonā? Es saku ziņas? Laika ziņas? Nu, varbūt. Es saku, nu labi, kas ir pirmais - paskataties, cik ir komentāri, kas ir skatījies profilu, kas ko atsūtījis? Jā, jā, jā, to mēs skatāmies. Es nevienam neko nevaru pārmest. Es arī nepārmetu. Vienkārši tā ir mana statistika (smejas). Skaidrs, ka cilvēki tieši to arī dara. Piemēram, manā ģimenē, protams, ir tā, ka bērni seko līdzi vairāk tam, ko es iesaku, ja ir runa par notikumiem un to atspoguļojumu. Ja viņi nesaprot, viņi pajautā.

- Kāda, Jūsuprāt, ir atbildība sabiedriskajiem medijiem šajā kontekstā?

- Nemitīgi mēģināt sasniegt auditoriju, arī to, kuru varbūt līdz šim nav izdevies sasniegt. Ne tāpēc, ka mums noteikti, noteikti jābūt viņu pirmajai izvēlei mediju saturā, bet gan tādēļ, lai šos cilvēkus sasniegtu arī cita veida saturs - saturs, kurā ir žurnālistika, kas parādītu citus viedokļus. Tas radītu priekšstatu, ka ir cits skats uz notikumiem, kas liktu mēģināt saprast, kāpēc tas ir tāds. Redzēt un lasīt viedokļu dažādību. Es domāju, ka tas ir galvenais sabiedriskā medija uzdevums - mēģināt aizsniegt tos cilvēkus, kuri līdz šim vispār nav izmantojuši mūsu saturu un kļūt par vienu no viņu informētības avotiem. Vēlams, protams, lai tas avots, viņiem arī būtu tāds, kuriem viņi uzticētos. Pandēmijas laikā un arī sākoties karam 2022.gadā pieauga uzticamība sabiedriskajiem medijiem un arī Latvijas televīzijai kopumā. Pētījumos skatītājiem par mediju lietošanas ieradumiem ir arī jautājumi par to, “ja kaut kas notiktu, kur jūs meklētu informāciju”, un cilvēki ir atbildējuši, ka sabiedriskā medijā. Tā ir ļoti svarīga un nozīmīga ziņa mums. Tā ir liela atbildība un arī novērtējums līdz šim paveiktajam. Varbūt ikdienā cilvēki vairāk paļaujas uz kādu ierastu vietni, mediju, sociālo mediju, kur varbūt arī lasa ziņas, bet kritiskākos brīžos viņi tomēr meklētu informāciju arī sabiedriskajā medijā. Man liekas, ka tā ir ļoti laba ziņa. Radīt un paaugstināt uzticamību izdevās tieši šajos grūtajos periodos. Es iedomājos, tas būtu šausmīgi, ja mēs saprastu, ka pēc pandēmijas un kara sākuma būtu otrādi. Bet, ja mēs esam sasnieguši pieaugumu, kā lai to notur ? Cilvēks to, iespējams, nevar darīt visu laiku un nevienam

cilvēkam nav spēja turēt uzmanību 100% visu laiku - kādā mirklī cilvēciski arī tā atslābst. Es domāju, ka, iespējams, ar to ir jārēķinās. Tomēr darbā ir svarīgi, kaut kādā veidā noturēt tos saskarsmes punktus ar auditoriju, tās saliņas, kurās cilvēki ik pa laikam satiekās. Viņi zina - jā, šajā jautājumā es uzticos. Sabiedrības uzticības iegūšana vai zaudēšana var būt kā trausls ledus, vai ne? Lai kā mēs viņu būvējam. Mūsdienās redzam, ka pietiek kādam izplatīt dezinformāciju un daudzi skrien pakaļ kliegdami, ka tas tagad ir īstais un patiesais viedoklis. Tāpēc arī domāju, ka jābūt uzmanīgiem un atbildīgiem šajā dezinformācijas laikmetā par katru pateikto vārdu.

- Jūs jau arī minējāt, lai vispār uzlabotu sabiedrības medijpratību ir ļoti svarīgi sākt ar tiem pirmsākumiem. Viens no pirmsākumiem ir skolas. Cik svarīgi, jūsuprāt, vispār ir medijpratības izglītība skolās?

- Es tiešām domāju, ka tas ir viens no būtiskiem jautājumiem, kur droši vien skolas varētu arī mūs kā žurnālistus aicināt. Varbūt sociālo zinību stundās bērniem norādīt, kur ir atšķirības mediju darbā? Kādi ir mediju uzdevumi un kā veidojas informācijas apstrāde, tās nodošana auditorijai un kur veidojas riski, kad informācija ir manipulatīvs rīks. Manuprāt, tas palīdzētu pašos izpratnes pamatos. Tālāk tas palīdzētu veidot jauniešu un pieaugušo izpratni pavisam savādāk - tas noteikti, noteikti būtu veicināms. Es pieļauju, ka kaut kādā mērā tas skolās tiek darīt . Man ir grūti pateikt, jūs nesen esat beigusi skolu? Vai jums skolā mācīts šāds skaidrojums?

- Ļoti, ļoti reti gan tagad es zinu, ka jaunajā programmā ir īpaša nodaļa par medijpratību. Arī mums bija viens no eksāmeniem, nevis rakstiskais, bet mēs devāmies uz skolu vadīt nodarbību par medijpratību. Jā, tā kā cenšas to integrēt, bet tad, kad es gāju manā skolā tā īsti nebija. Jā, mums bija, kaut arī nelielas, nelielas nodarbības par to kaut kādā literatūras stundā, varbūt tīri no teksta viedokļa, bet detalizētāk nē.

- Bet es varu iedomāties, ka skolotājiem pie daudzajiem viņu pienā-

kumiem nav vienkārši atrast veidu kā sekot līdzi šai nozarei un izdomāt, kā to jaunietim parādīt saprotami. Tas nav vienkārši. Manuprāt, kampaņā, reizi gadā žurnālisti varētu iesaitīties. Parādīt trīs, četrus, piecus spilgtus piemērus, lai saprastu atšķirību informācijas mērķim un izpildei. Pieļauju, ka kāds to jau dara, bet skolu, saprotams, mums arī ir daudz...

- Jūs jau arī iepriekš teicāt par to informāciju, ka cilvēki nesijā informāciju un uzticas nepareiziem avotiem, bet kādas var būt vēl kļūdas Jūs esat ievērojusi, ka sabiedrība pieļauj, patērējot informāciju?

- Bieži informācija, ko saņemam, nāk kopā ar sabiedrībā pastāvošo stereotipu un pieņēmumu gūzmu. Apzināti vai neapzināti? Katrs pats var analizēt. Tā es to jūtu. Bieži vien cilvēkiem nav pacietības noklausīties vai iedziļināties un viņiem uzreiz ir viedoklis par kaut ko, kas viņu prātos jau ir saistīts ar kādu noteiktu stereotipu. Tas, pēc manām domām, ļoti ietekmē uzticamību mums pašiem - sabiedrībai, droši vien arī valstij. Vispārinājumi un viedokļi nereti ir ļoti kategoriski, lai gan ir cilvēki, kas pat nezina, kurš ir atbildīgs par viņu kritizēto lēmumu. Ja es, piemēram dzirdu, “šis būs vēl viens “Rail Baltica” gadījums” vai līdzīgus izteikumus, kļūst skumji. Cilvēkus it kā vajā iepriekšējā pieredze, kura neļauj uztvert jaunu informāciju, kas varbūt jaunā gadījumā būtiski atšķirsies. Tur mediji neko daudz vieni izdarīt nevar. Cilvēkam pašam jāmaina skats par lietām vai jāmēģina nebūt tik kritiskam. Ir jāsaglabā vai no jauna jāveido šī iespējamības sajūtu, ka viss nav vienādi slikti. Kaut gan, protams, ja mēs paraugamies uz vairākiem tiesas procesiem, kas ilgst gadiem, lielu ticību par ātru tiesas darbu tas nerada, tomēr arī nevaram apgalvot jau iepriekš, ka būs tā, kā jau bijis līdz šim. Ko var darīt mediji? Mēs daudz sabiedrībā runājam par to, ka Latvijā nav uzcelta koncertzāle. Sidraba birzs ir veiksmīgs piemērs par projekta īstenošanu, kas nozīmīgs visai sabiedrībai un mūsu pašapziņai, ka varam. Vai arī cits piemērs. Kā diskutēja par Nacionālās bibliotēkas būvniecību. Labi, ka diskutēja. Bet arī par to, cik gadus cēla. Bet, ja mēs savai pieredzei pievienojam informāciju par vairākiem piemēriem pasaulē, kuri objektīvi parāda cik ilga ir tik nozīmīgas ēkas būvniecība, tad mēs uzreiz uz šo laika posmu skatāmies jau ar citu skatu. Daudzi projekti arī kļūst dārgāki to būvniecības laikā. Tam ir vairāki iemelsi. Ja par to neesam interesējušies, tad varam spriest tikai pēc šī viena fakta - taču kā ir, ja zinām ko vairāk? Kā tad mēs spriedīsim? Visi jautājumi un secinājumi rodas salīdzinājumā. Ja mums trūkst informācija un mēs apskatām tikai vienu pusi jautājumam, tad mums liekās, ka tas mūsu “zilonis” ir tas vislielākais. Un, droši vien, arī vispareizākais. Bet ja mēs paskatīsimies citās istabās, kur varbūt tie ziloņi nemaz nevar ieiet iekšā vai otrādi, varbūt izrādīsies, ka mūsu zilonītis patiesībā ir ļoti vidējs vai pat varbūt maziņš. Tāpēc pirms mēs par kaut ko šausminamies - paanalizējam. Es šeit nerunāju par gadījumiem, kas ir ar dažādiem likuma pārkāpumiem, piemēram, korupciju saistīti. Es runāju par to, ka savas nezināšanas dēļ, mēs veidojam jaunus stereotipus, šausmināmies, vainojam visus un tā tālāk. Pat neteiksim, ka tā ir medijpratība. Tā ir prasme

kritiski domāt. Bet tikai kritizēt, manuprāt, nenozīmē, kritiski domāt (smejas). Brīžiem šķiet, ka, ja es kritizēju, tad esmu kritiski domājošs, bet tas nav viens un tas pats.

- Mēs ļoti labi zinām, ka sociālie mediji kļūst arvien populārāki. Kā jūsu skatījumā mainās auditorijas prasības par tradicionālajiem medijiem šajā digitālajā laikmetā?

- Aizejiet, meitenes, uz kādu lielveikalu, kur stāv visi žurnāli! Paskatieties, ko mēs varam nopirkt! Vienkārši paskatāmies. Vai ir avīzes? Ko mēs tur redzam, ko mums piedāvā? Tātad tas ir tas, ko pieprasa un ko, visticamāk, ko pērk. Pagājušajā nedēļā vai aizpagājušajā nedēļā bija ziņa, ka izdevniecībā “Santa” vairs neiznāks “Mans mazais”, “Ievas virtuve”. Kaut kas cits tos izkonkurē. Tā ir sava veida dabiskā atlase. Es nerunāju par “Manu mazo” vai tieši par “Ievas virtuvi”, bet es domāju, ka tirgus kādā brīdī nosaka, kas būs, kas nebūs un savā ziņā žēl, jo cilvēkiem tradicionālie mediji, manuprāt, tomēr ir tāda kā tradīcija. Tas ir kaut kāds sentiments, vai ne? Var būt ļoti daudz dažādi iemesli kāpēc cilvēku saista tradicionālais medijs. Tāpēc jebkurš, arī sabiedriskais medijs, ļoti strādā paralēli lineārai televīzija, kas, visticamāk, sabiedriskā medijā, vienmēr būs - tie ir portāli, platformas, kur ir video sociālo mediju saturā. Mēģināt saturu veidot tieši sociālajiem medijiem, nevis vienkārši “izgriežot” gabaliņu no gatavā materiāla, kas šobrīd ir vairākumā gadījumu. Es domāju, ka tā ir realitāte, kurai ir jāpiemērojas. Kad es braucu ārpus Latvijas, man vienmēr ir tieksme nopirkt kādu ārzemju žurnālu vai avīzi, novērtēt tā saturu. Es skatos lidostās, kur ir ārzemju žurnāli, vienmēr pētu visus vākus. Tas ir ļoti interesants veids redzēt, kā pasaule skatās uz notikumiem. Piemēram, simbolos, kuros viņi ietver notiekošo, zīmējumā, fotogrāfijā vai grafikā, kas ir uz vāka. Es teiktu, ka tomēr ir forši, ka ir tradicionālais medijs. Mani tas piesaista un savā ziņā es domāju, ka gan jau arī jauniešiem tas liksies interesanti, ka tikai noteiktā laikā - pulksten tikos un tikos, es varu redzēt kādu pārraidi un pēc tam vairs nē. (smejas) Bet tagad noteiktu laiku jebkuru raidījumu var redzēt arhīvā, ja neesam paguvuši tiešraidi redzēt. Ir jauki, ka skatītājs veido kaut kādu rutīnu, ir tāda kā disciplīna, jo citādi jebkurā mirklī pēc tam teikt “ai, es jau pēc tam apskatos!”. Es pati zinu, “cik es pēc tam paskatos”, ja piemēram, ir kaut kāds konkrēts raidījums, kuru šonedēļ neredzēju. “Es vēlāk paskatīšos” vai, “atkal nesanāca”, vai “jau atkal palaidu garām”. Tā kā no rīta mēs pieceļamies, nomazgājamies, iztīram zobus, paēdam un diena var sākties. Protams, to visu var nedarīt, bet tad ir jautājums - kāda ir mana iekšējā higiēna izpildīt pamata prasības pret sevi un arī apkārtējiem. Arī informatīvā higiēna, - tā ir forša lieta savā ziņā, vai ne? Tāpēc man šķiet, ka radio ziņas vispār katru stundu ir ideāls veids uzzināt jaunāko.

- Vai, jūsuprāt, vispār Latvijas mediju vidē pastāv vārda brīvība?

- Nu redzat, es teiktu, ka tur droši vien procesā ir vairāk spēlētāji. Pirmkārt, cilvēka konkrētā spēja atšķirt kas ir svarīgi. Es domāju žurnālistu un arī redaktora, spēja atšķirt, vai

kaut kāds neskaidrs, bet vabūt skaļš viedoklis vai tikai mana personīgā sajūta ir tā vērta, lai to publiskotu. Kuram rūp, ko es domāju? Vai tas uzreiz nozīmē, ka mana vārda brīvība ir ierobežota tikai tāpēc, ka nevaru pateikt, ka man kaut kas riebjas? Es teiktu, ka nē, jo žurnālistam ir jāstāv tam pāri. Otrs, piemērs, ka man ļoti kaut kas patīk, bet varbūt pārējiem tas nepatīk, vai ne? Nu tad, ja es esmu žurnālists, tātad man ir jādomā, vai un kā es to pasniedzu. Tas ir viens. Es domāju, tas viss ir ļoti atkarīgs no medija vai no konkrētā žanra, kurā žurnālists strādā. Ja žurnālists strādā izmeklējošā žurnālistikā, tad viņa latiņa vai nospraustais ceļš noteikti būs pilnīgi savādāks nekā, ja viņš strādā, piemēram, ziņu žurnālistikā. Tāpat, ja žurnālists veic aprakstošas reportāžas vai veido portretintervijas, to saturs un mērķis tomēr atšķiras. Vēl viens liels spēlētājs informācijas laukā, kā kopējs lielums ir cilvēki, kuri kaut ko publisko, portālos. Vai mēs viņus varam uzskatīt par žurnālistiem ? Padomāsim par kādu piemēru. Ja cilvēkiem ir iespēja paust savu viedokli publiski, viņi visticamā darbosies savas vai konkrētas grupas interesēs, aizstāvēs šīs intereses un viņiem nav pienākums apkatīt dažādus viedokļus, tos apkopot tā, lai lasītājs vai klausītājs uzzinātu pēc iespējas vairāk un arī saprastu kāpēc ir dažādi viedokļi. Tā ir vārda brīvība, bet, tā var būt arī bumba ar laika degli. Paanalizējiet kā veidojas informācijas “burbuļi”. Kāds labums kopumā sabiedrībai, ja kāds vienkārši “izplosīsies”, jo viņai ir šī platforma? Platformas var būt daudziem. Savāc sekotājus, esi interesants, tev ir platforma, runā gandrīz ko gribi. Bet vai to var nosaukt par žurnālistiku? Es domāju, ka nē. Tā ir viedokļu paušana. Kopējā skatā tas ir viens viedoklis no daudziem un tā beigās tas veido viedokļu daudzveidību, bet vai klausītājs, kurš seko konkrētam veidokļu līderim dzird un mēklē pats arī citus viedokļus vai uzticas tikai šim vienam. Tāpēc, žurnālista izglītība, medijs, kurā viņš strādā, ar kādu mērķi viņš strādā, un arī izpratne vai viedoklim ir svarīga nozīme nosaka kā veidojas ziņa. Ir jautājumi, kurus mēs negribam līdz galam iztirizāt, jo saprotam, ka mūs ķengās un apsaukās. Pastāvošās agresijas dēļ tāda izvairīšanās pastāv. Vai tas ierobežo vārda brīvību? Vēl būtu svarīgi, ka žurnālists pats apzinās ka viņš pats nav visu izdarījis kā vajadzētja. Man liekas, ka tā ir ļoti liela drosme pateikt, jā, es kļūdījos. Jā, es izdarīju nepareizi. Jā, es varbūt vispār neizdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt. Vēl gribēju piebilst par agresiju un par to, ka kaut ko mēs izvēlamies līdz galam nepateikt. Es ļoti daudz par to domāju un arī domāju, vai tās ir tādas… bailes no agresijas vai arī līdz galam nezināšana, kā runāt par grūtākiem jautājumiem un tematiem. Es pat drīzāk gribētu domāt, ka mēs klusītiņām mācamies, kā par to domāt un runāt, jo to tematu un arī tas lauks, kurā mēs atrodamies, ir tik ļoti emocionāli uzlādēts šobrīd daudzos jautājumos. Varbūt, ka mums arī kopumā kā sabiedrībai pietrūkst zināšanu, rīku, prasmes to līdz galam izrunāt,? Es domāju, ka tam noteikti ir vajadzīgs laiks, līdzīgi kā par karu Ukrainā. Pirmais ir šoks, tad ir aizstāvēšanās, tad ir noraidījums, tad ir viss pārējais, tad ir vēlme palīdzēt it visā. Un tad, protams, parādās arī pašā Ukrainā dažādas lietas, kuras pastāv katrā valstī, kā korupcija vai personu vēlme gūt labumu no sniegtās palīdzības. Cik mēs par to stāstam vai nestāstam, un to

pašu varam teikt par mūsu sabiedrību - cik daudz mēs esam daudzus jautājumus “izvēdinājuši”, kā saka, lai tie būtu saprotami? Es negribu teikt, ka medijs ir vienīgais, kurš to var risināt. Es domāju, ka tie ir arī dažādi… droši vien mācībspēki, dažādas domnīcas, kas var šos jautājumus aktualizēt, palīdzēt, saprast, skaidrot. 6. novembra protesta akcijā es vadīju tiešraidi ar trīsļoti zinošiem profesionāliem cilvēkiem, kuri tieši vērsa uzmanību tam, ka tik ļoti daudz jautājumi no dažādiem aspektiem sabiedrībā ir neskaidri. Ir jaunu termini, kuri mums nav bijuši zināmi. Nezināšana vai pārpratumi ir ļoti laba augsne dažādām interpretācijām. Šādās situācijās dezinformācija un populisms plaukst, jo sabiedrībai nav izprotams, kas notiek. Cik cilvēku, piemēram, Stambulas konvenciju ir izlasījuši, cik ir sapratuši par ko tā ir, cik ir cilvēku, kuri tiešām ir iedziļinājušies, kāda ir tulkoto terminu nozīme likuma kontekstā. Kamēr tas nav līdz galam skaidrs, urā, priekšu katru dienu mēs varam šaut tā kā no lielgabala par to vai citu jautājumu. Tad ir jautājums, vai tiešām tikai un vienīgi mediji ir tie, kuru uzdevums ir to skaidrot, vai arī mediji to zina? Tie visi ir tādi retoriski jautājumi. Katrs nākamais temats pie mums atnāk un mums ir ar to jātiek galā, visai sabiedrībai. Es gribētu teikt, ka tiešām tas ir visas sabiedrības interesēs, lai mēs visi iesaistītos. Te nevajag meklēt vainīgo. Manuprāt, te vajag katram saprast, ko katrs var dot. Protams, ka mediju uzdevums skaidrošanā ir nozīmīgs, bet es gribētu teikt, ka ne tikai, visiem kopā ir jāsadarbojas. Es tā gribētu ticēt,... ideālistiski izklausās. (smejas)

- Ja vārda brīvībai būtu svars cik tā svērtu?

- Tā būtu tāds atsvars, kuram nevarētu neko īsti pretī likt, ja vizuāli iedomājos, ka svaros ir divas daļas. Ziniet, kā kādreiz tirgū. Vienā ir kāds smagums un tad otrā var likt un likt atsvarus, bet smagumu teju vairs nevar izkustināt. Ir iespēja par to diskutēt un nekļūt arī pilnīgi utopiskiem apgalvojumos, bet vārda brīvībai jeb šim “svaram” ir ļoti, ļoti milzīga nozīme. Tas ir visur - mākslā, kultūrā, rakstiniecībā, zinātnē, - visās jomās, kurās cilvēki izpaužas. Tomēr man vārda brīvība kā jēdziens ir ar cieņu piepildīts. Izmantojot vārda brīvību, pat provocējot to, tai nevajadzētu izpausties tā, ka es ar sava vārda brīvību aizvainoju jūs, tikai tāpēc, ka es tā drīkstu. Man ir dota iespēja, pat vara, un es varu to pateikt. Bet es uzskatu, ka ne katra iespēja, kas cilvēkam ir dota, ir jāizmanto. Tas nozīmē, ka ne katra lieta, ko es varu darīt, ir jādara. “Es drīkstu tā teikt, tāpēc, ka man ir vārda brīvība”. Manuprāt, tomēr pie tā atsvariņa nevar būt blakus aizvainojums, agresija un viss pārējais. Brīvība ir izteikties, nevis aizvainot, noniecināt, pazemot citus. Tā, manuprāt, nav vārda brīvība. Tā ir cita rīcība - aizvainošana, nicināšana, uzbrukums, un agresija. Man šķiet, ka tur mums mēdz šīs izpratnes sajaukties. Raugoties publiskotos ierakstos, var redzēt, ka ir šī apziņa - es drīkstu teikt… es drīkstu pateikt, ka otrs ir stulbenis vai es drīkstu pateikt, ka otrs ir pēdējais muļķis. Es uzskatu,

ka brīvība beidzas tur, kur sākas agresija, tā man nešķiet nekāda brīvība.

- Tagad parunāsim par tādu priecīgāku tematu - skats uz nākotni. Kādu padomu Jūs dotu jauniem žurnālistiem tieši šajā digitālajā laikmetā?

- Turēties pie kaut kā, kam jūs ticat. Veidot šo ticību, kam jūs gribat ticēt, jo tas, man liekas, ir galvenais, kas ļaus īstenot, lai kurā žanrā jūs strādātu. Veidot savas vērtības, kurām jūs sekosiet. Jo tas arī jūs atšķirs. Skaidrs, ka visiem mēs labi nebūsim. Tas pilnīgi noteikti, ir jāapzinās, ka cilvēkiem vērtības ir dažādas, bet saprast kam jūs sekojat. Bieži vien ir kaut kādas ārišķīgākas, aizraujošākas lietas, kas šķiet interesantākas un pilnīgi noteikti vienmēr publika tām sekos pirmajām un… tas vienmēr vairāk patiks. Bet ilgākā laika posmā attaisnosies Jūsu izvēle par stabilām, godprātīgām vērtībām, kuras cilvēki novērtēs ilgtermiņā. Tas ir ilgāks darbs, kurā ir sevi jāiegulda, bet man šķiet, tas kopumā sabiedrībai ir daudz vērtīgāks. Tas nenozīmē, ka nevar savu reizi kaut ko izklaidējošu rakstīt, stāstīt un tā tālāk, bet arī tur mēs varam sekot ļoti dažādām vērtībām. Tālāk - izvēlēties noteiktos pīlārus pasaulē, arī Latvijā, kuriem mēs varam sekot, jo tādi cilvēki ir. Vērtēt viņu darbu un skatīties kā arī viņi pārvar dažādas grūtības, arī ar kādām problēmām viņa saskaras. Kaut vai, lūk, mūsu vārda brīvība un kāda tā ir šobrīd Amerikā. Kad mēs to saliekam kopā un izvērtējam, skatāmies, kā cilvēki strādā dažādos apstākļos, mēģina tos pārvarēt, tad veidojās jauna, cita izpratne. Septembrī es biju Ņujorkā, tai skaitā Bruklinas grāmatu tirgus pasākumā. Tā laikā notika arī tādi priekšlasījumi, diskusijas. Varbūt jūs zināt ”Washington Post” žurnālisti Annu Aplbaumu. Viņa arī rakstījusi grāmatas par demokrātijas nozīmi, arī par uzbrukumiem demokrātijai. Viņa un vēl viens komentētājs no “New York Times” piedalījās vienā diskusiju panelī. Abi divi ir autori grāmatām par demokrātiju, apdraudējumu tai. Bet šajā mirklī, kādā šobrīd ir Amerika, tiklīdz bija jautājumi no zāles, kuros būtu nepieciešams viņu viedoklis un vērtējums par esošo politiku, viņi atbildēja ļoti piesardzīgi. Te varētu jautāt, vai ir ierobežota viņu vārda brīvība? Nezinu, varbūt, ka … tā bija pašcenzūra? Tik labi nepārzinu to iekšējo situāciju. Skaidrs, ka neviens ar putām uz lūpām nemetās viņus kritizēt vai pieprasīt skaidrāku atbildi. Viņi vērtē, viņi seko un viņi ir piesardzīgi. Un droši vien tas reāli atspoguļo to, kāda situācija šobrīd ir valstī un viņi turpina darīt savu darbu. Piemēram, šobrīd Anna Aplbauma raksta žurnālā “Atlantic”, kurš publiskoja aizsardzības ministrs Pīta Hegseta saraksti. Bet jā, šie tiešām ir žurnālistikas pīlāri, kas līdz šim brīdim ir saglabājuši to, kam varam sekot līdzi. Es domāju, ka ir ļoti labi – visa pasaule ir vaļā! Visas tehnoloģijas, jūs mākat ar tām apieties, jūs varat visu izmantot, valodu jūs zināt. Iekļaujiet savā dienas kārtībā apskatu ne tikai par to, kas notiek pasaulē, bet kā pasaulē strādā, kā pasaulē raksta. Ar laiku tas jums ļaus parādīt, kad ir labāki piemēri, ir sliktāki piemēri.

- Pēdējais jautājums. Atkāpe no visa tā, ko mēs šobrīd runājam. Kāda ir jūsu Jaunā gada apņemšanās? Ar kādām sajūtām jūs ieejat 2026. gadā?

- Ar cerīgām un ar bažīgām - tajā ziņā, ka ir jāizdara dažādi uzdevumi. Pati esmu apņēmusies veikt uzdevumus, kas būtu tieši saistīti ar sabiedrības noskaņojuma vai papildus sabiedrības informēšanas aktivitātēm, domājot par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Ja mēs runājam par žurnālistiku, man nākamais gads ir Saeimas vēlēšanu gads, tā kā sarkanā lampiņa deg visu laiku acu priekšā jau tagad. Tas nozīmē, ka jau tagad ar pašvaldību vēlēšanu norisi un pat pirms tām bija nepieciešamība pastiprināti sekot visam līdzi. Visas ziņas, kas parādās nākas vērtēt. Varētu teikt, ka priekšvēlēšanu laiks jau sācies. Mums visiem novēlu būt uzmanīgiem informācijas patērēšanā, vērīgākiem vēl vairāk nekā ikdienā. Mēģināt īstenot kaut kādas aktivitātes, kas sabiedrību mudinātu aizdomāties vairāk. Novēlu, lai mēs neiekrītam populisma tīklos. Es visiem novēlētu meklēt tos cerīgos punktus, pārvarēt bažas un īstenot iecerēto. Gandarījums veidojās, ja izdodas kaut ko īstenot.

Raksta autore: Silva Jankovska

Pasta ar vistu un krēmīgu šampinjonu mērci Studentes kulinārijas eksperimenti

Sastāvs:

• 150 g vistas filejas

• 100 g makaronu (pēc savām vēlmēm, es izvēlējos Penne Rigate pastu)

• 100 g šampinjonu

• 1/2 sīpols

• 1 ķiploka daiviņa

• olīveļļa

• 100 ml saldā krējuma

• sāls, pipari

• citas garšvielas pēc vēlmēm

Padoms:

Novārītajos makaronos jāiemaisa gabaliņu sviesta vai mazliet olīveļļas, lai tie nesaliptu kopā un neveidotos liela makaronu klimpa.

Pagatavošanas laiks: ~40min

Izmaksas: ap 8€

Pagatavošana pa soļiem:

1. Uzliek katlā vārīties ūdeni makaroniem.

Porcija: 3-4 personām

2. Kamēr ūdens vārās, sagriež vistas fileju nelielos gabaliņos un apcepj tos pannā ar olīvelļu līdz tie ir viegli brūni. Izņem tos no pannas.

3. Ieber ūdenī makaronus. Vāra tos atbilstoši norādēm uz iepakojuma.

4. Kamēr makaroni vārās, sagriež pusi no sīpola un ķiploka daiviņu sīkos gabaliņos un apcepj tajā pašā pannā.

5. Gatavos makaronus nokāš no ūdens un atstāj katlā.

6. Sagriež šampinjonus četrās daļās un pievieno pannā pie ķiploka un sīpola, apcepjot tā, ka iztvaiko viss šķidrums.

7. Pannā pievieno saldo krējumu, pieber sāli un piparus, kā arī citas garšvielas pēc savām vēlmēm, visu samaisa.

8. Liek atpakaļ pannā vistu, pieber vārītos makaronus un pavāra 1 - 2 minūtes, lai viss labi sajaucas.

9. Servē pa porcijām, var apkaisīt ar rīvētu cieto sieru.

Studentiem ēst gatavošana ikdienā nereti ir kompromisu māksla - jāatrod veids, kā pagatavot ko sātīgu, gardu, bet vienlaikus kabatai draudzīgu. Reizēm tieši šādi apstākļi iedvesmo radošumu virtuvē, īpaši arī tad, ja virtuvē nejūties tikpat virtuozi kā Gordons Remzijs vai Džeimijs Olivers. Pēdējā laikā esmu piefiksējusi, ka man īpaši ir iegaršojies viss ar izteiktu sēņu garšu - sākot ar sēņu čipsiem un beidzot ar trifeļu sieru. Tāpēc nolēmu šoreiz pagatavot ēdienu, kas būtu tieši ar šo sēņu aromātu un garšu - pastu ar vistu un krēmīgu šampinjonu mērci. To, kas paliek pāri droši var uzglabāt arī nākamās dienas ēdienreizēm.

Pēc kārtīgām pusdienām vai vakariņām var sevi palutināt ar ātru un gardu desertu, kas neiesaista procesā cepeškrāsni un prasa pavisam maz sastāvdaļu. Desertiem piemīt brīnumaina spēja uzlabot jebkādu garastāvokli, tāpēc šoreiz pagatavoju vienkāršu un aromātisku saldo ēdienu, ko man parādīja mana draudzene - karamelizēti banāni ar kanēli un vaniļas saldējumu. Ja gada aukstākajā gadalaikā saldējums neiet pie sirds, tā vietā var izvēlēties putukrējumu.

Karamelizēti banāni ar kanēli un vaniļas saldējumu

Sastāvs:

• 3 banāni

• vaniļas saldējums

• kanēlis

• vaniļas cukurs

• sviests

Padoms:

Galvenais nosacījums, lai recepte izdotos, ir neizvēlēties pārgatavojušos banānus, jo tie pannā var izjukt un tā var neiegūt vēlamo rezultātu.

Pagatavošanas

laiks: ~15min

Izmaksas: ap 5€

Pagatavošana pa soļiem:

Porcija: 2 personām

1. Nomizo banānus un pārgriež tos gareniski uz pusēm.

2. Izkausē pannā sviestu.

3. Liek banānu gabaliņus pannā un apcepj no abām pusēm, lai tie būtu viegli brūni.

4. Apkaisa ar vaniļas cukuru (pēc salduma vēlmes) un ar kanēli.

5. Apcepj no abām pusēm līdz banāni kļūst vēl mazliet brūnāki, bet vēl saglabā savu formu.

6. Gatavos banānus noņem no pannas un pasniedz kopā ar saldējumu. Var dekorēt ar šokolādi, svaigām ogām vaiievārījumu.

Tehno bāri Rīgā: Elektroniskās mŪzikas atdzimšana

Elektroniskā mūzika Rīgas nakts dzīvē vairs nav margināla vai nišas parādība – tā ir kļuvusi par nozīmīgu urbānās kultūras elementu. Rīgā piektdienas vakars sākas un beidzas ballītēs, kur bieži vien skan techno, electro, house, hard techno vai industrial, taču, neskatoties uz to, ka ir svarīgs mūzikas skanējums, vēl svarīgāka ir kopiena un vide, kurā tā veidojas.

Galvaspilsētā tehno kultūrā pēdējo gadu laikā īpaši izceļas trīs vietas – Kaņepes Kultūras centrs, Teritorija, kā arī Klik Klak. Katra no šīm vietām veido savu vidi, piedāvājot atšķirīgu skatienu uz elektroniskās mūzikas kultūru.

Klik Klak:

Queer platforma un droša telpa

Klik Klak ir atsevišķs pasākums, kas pēdējos gadus kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem kvīru kultūras punktiem Latvijā. Tas notiek Vagonu ielā 21, kur apkārt arī atrodas tādi tehno klubi kā Laska, taču Klik Klak īpaši izceļas. Pasākuma organizatori Ance un Fabrice apvieno elektronisko mūziku ar drošas telpas principiem, uzsverot pieņemšanu, daudzveidību un solidaritātes izpausmi pret kopienu.

Klik Klak arī vasarā norisinājās Lietuvā, kas ļāva kaimiņvalstij iepazīt Latvijas kvīru tehno pasaules daļu. Tiek atskaņota plaša tehno mūzikas variācija – elektro, techno, trance un eksperimenti.

Foto: Pexels/Anni Roenkae

Teritorija: Industriālā telpa

Teritorija atrodas netālu no Zemitāna stacijas, industriālā rajonā. Šeit visbiežāk notiek ballītes līdz 9 rītā, kur atskaņo hard techno, industrial un drum&bass stila elektronisko mūziku, ko papildina atbilstošas kvalitātes skaņu sistēma.

Teritorija organizē tehno pasākumus katru piektdienu un sestdienu, un to variācija ir plaša – sākot ar kinky rave pasākumiem, kur cilvēki var ģērbties kā viņiem tīk un tāpat justies brīvi, beidzot ar house rītiem, kur cilvēki bauda dzērienus, nedaudz mierīgākā vidē.

Šis klubs sniedz ieskatu tam, kā tehno pasaule izskatās Eiropas mēroga klubos, piemēram, Berlīnē vai Amsterdamā.

Kaņepes Kultūras centrs: Māja, kur satiekas visi.

Kaņepes Kultūras centrs jeb KKC jau vairāk kā desmit gadus ir viens no nozīmīgākajiem alternatīvās kultūras punktiem Rīgā. Tā ir kultūras māja, kur notiek mākslas pasākumi, izstādes, performances, diskusijas un, protams, arī mūzikas vakari.

Tieši šogad KKC vasarā attīstījās vairāk elektroniskās mūzikas pasākumu tapšanā – notika tādi pasākumi kā Jauda, Disco Darco, Sofa Sessions, SoundDays un arī tika piedāvāti otrdienās bezmaksas DJ akadēmijas kursi, kuri pieņem jauniešus, kuri ir ieinteresēti elektroniskajā mūzikā un arī palīdz viņam gūt pamatus šajā.

Publika vienmēr atvērta un radoša – apmeklējot Kaņepes Kultūras centru, tu vari justies brīvs un iepazīt jaunus cilvēkus.

DJ Freya March un viņas pieredze tehno pasaulē

DJ Freya March elektroniskās mūzikas vidē nonāca organiski – sākotnēji viņa apmeklēja reivus ar draugiem, kur saprata, ka tehno un kopienas atmosfēra uzrunā daudz vairāk nekā tradicionālās ballītes. Pandēmijas laikā viņa izmantoja iespēju iemācīties DJ pamatus un sāka eksperimentēt ar kontrolieri mājas apstākļos.

Viņa stāsta, ka ceļš uz profesionālu darbību šajā nebija skaidri definēts – bija pakāpeniska interese un zinātkāre, kas kopā ar pozitīvām atsauksmēm par padarīto darbu, stiprināja vēlmi turpināt strādāt šajā nozarē.

Freya savu mūzikas stilu nevēlas likt stingros rāmjos, jo, lai arī sākotnēji viņa spēlējusi tikai hard techno, šobrīd viņai interesē plašāka elektroniskās mūzikas amplitūda, piemēram, intelligent beats, electro un house. Viņas seti arī ir bieži ritmiski, ar perkusīviem elementiem, tāpēc daļa no publikas to definē par hardgroove. Freyai ir svarīgi tas, ka auditorija izbauda viņas spēlēto mūziku, tāpēc arī bieži pielāgojas. Runājot par Latvijas skatuvi, Freya akcentē to, ka tajā ir gan kāpumi, gan kritumi, tomēr tieši jaunie cilvēki un jaunas vietas uztur šo kopienu dzīvu. Freya uzskata, ka Latvijā ir daudz jaunu mākslinieku ar potenciālu un ir īpaši nozīmīgi tas, ka cilvēki paši organizē savus pasākumus.

Pēc Freyas domām, publika Latvijā krasi atšķiras no ārzemju publikas – vietējie vairāk socializējas, kas rada nevis klasisku “deju kultūru”, bet kopienas sajūtu. Viņa min : “Dažreiz šķiet, ka spēlēju starp draugiem”. Freya akcentē to, ka DJ karjera sniedz ne vien enerģiju, bet arī piederības sajūtu, tāpēc arī viņai no visām vietām visvairāk patika spēlēt pasākumā “Klik Klak”, kur draudzīgā kvīru publika un enerģija ļauju justies kā daļai no lielākas kopienas.

"AGRĀK LIKĀS, KA ES PILNĪGI

NEMĀKU RAKSTĪT"

INTERVIJA AR KRISTĪNI SPURI

Ar Kristīni Spuri sarunājas Amanda Anna Niedre

Kristīne Spure savu vārdu Latvijas mediju telpā ir ierakstījusi ar trekniem burtiem. Viņa ar lielu rūpību un cieņu attiecas gan pret vārdu, gan cilvēkiem, kas aiz tā stāv. Viens no viņas lielākajiem sasniegumiem ir Dženetas Makkērdijas autobiogrāfijas “Priecājos, ka mana mamma nomira” tulkošana latviešu valodā. Lielu daļu savas ikdienas Kristīne pavada Liepājā – viņa ir RTU Liepājas akadēmijas studente.

Kad notika saruna, Kristīne bija TV3 žurnāliste un StarFM radio balss. Šobrīd par savu ikdienu Kristīne stāsta “Tagad nedēļas nogalēs mazliet vairāk atpūšos, jo ar vīru Mārtiņu nolēmām brīvdienas veltīt sev, nevis radio ēteram. Tāpat ar darbadienu agrajiem rītiem – vairs neesmu "900 sekundēs" uz ziņu tiešraidēm, bet gan kārtīgs mediju frīlanceris. Kopā ar Jāni Sildniku novadīju "Delfi" un "Latvijas Bankas" Naudas skolas raidieraksta "Kur paliek mana nauda?" 1. sezonu. Nofilmējām izdevniecības "Aminori" podkāstu par jaunumiem bērnu un jauniešu literatūrā. Sāku rakstīt LSM, par ko ļoti priecājos. Savukārt visa vasara pagāja tenisa zīmē, jo iztulkoju Andrē Agasi autobiogrāfiju "Atklāts". Šī ir mana otrā tulkotā grāmata – un jau atkal autobiogrāfija. Man tās neapnīk. Tieši otrādi – mēģinu saprast, kas ir autobiogrāfiju maģija, kā cilvēki atrod drosmi runāt atklāti un kā tas palīdz lasītājiem uzzināt vairāk par sevi. Par autobiogrāfisko rakstniecību ceru veidot arī savu maģistra darbu rakstniecības studijās, par to arī domāju, tāpat kā visiem citiem studiju darbiem. Šis ir ļoti intensīvs periods, un es aizvien mācos arī sevi, ikdienu. Lai kā es pūlētos, man aizvien neizdodas pieklusināt iekšējo kritiķi, kas neļauj atpūsties. Bet es mēģinu.”

- Kāds ir bijis vislielākais izaicinājums, ar ko esi saskārusies ēterā, un kā no tā izkļuvi?

- Viens man nāk prātā. Kad ir tiešraides, man ir austiņa ausī. Es sazvanos ar producenta asistenti, kura ir studijā. Viņa man parasti pasaka, kad jāsāk, kad jābeidz. Sazvanoties ar viņu vienreiz, mēs tieši “gājām tiešraidē”. Ir bijis tā, ka es piesaku tiešraidi un dzirdu kā, tas zvans atvienojas, viņa ir man “nolikusi”. Tajā brīdī ir grūti saprast cik ilgi es varu runāt. Tajā brīdī jāieslēdz iekšējais pulkstenis. Ir bijušas reizes, kad man mēģina zvanīt un es varu pacelt, ber ir kaut kādas reizes, kad tad nav izdevies. Tad es mēģināju pēc sajūtām saprast ko darīt. Šādi ir noticis vairākas reizes. Šobrīd esmu sapratusi, ka man ar to ir jārēķinās. Es asistentei saku, lai ik pa laikam pasaka kādu vārdu, lai es zinu, ka viņa tur ir. Citreiz ir tā, ka, ja klusē, otrā pusē izslēdzas mikrofons. Tiešraidēs vienmēr kas neparedzēts var notikt. Vēl viens interesants mirklis. Vienreiz tiešraidē par ugunsdzēsēju dienu. Es biju vienā ugunsdzēsēju depo. Tajā brīdī, kad mums bija sākusies tiešraide, sāka zvanīt sirēna. Pa to trubu sāka šļūkt ugunsdzēsēji, viņiem bija izsaukums. Tajā brīdī man producente teica, lai es tik daudz nesmaidu, jo es laikam izskatījos pārāk pozitīvi satraukta.

- Mēs, skatītāji, redzam tikai gala rezultātu, bet kāda ir tava ikdiena aizkadrā? Vai ir kādi rituāli vai aizkulišu stāsti, kas padara darbu televīzijā īpašu?

- Aizkadra process patiesībā ir liels darbs, tiešraidēs varbūt mazāk. Lai viss ietu, ir iepriekšsagatavošanās un scenārija rakstīšana. Protams, ir producenti un visa komanda, kas to “palaiž” ēterā. Visvairāk to var just, veidojot sižetus, kas ir lielāki, nevis par kādu konkrētu notikumu, bet par plašāku jautājumu. Tad dažādās dienās ir jāintervē dažādi cilvēki. Tas ir ļoti ilgs process priekš 3-4 minūšu sižeta. Runājot par aizkadru, televīzijas kadrā daudzi ziņu cilvēki ir ļoti profesionāli, ļoti neitrāli, nosvērti, ļoti smaidīgi vai mazāk smaidīgi. Kad kameras izslēdzas, jebkurš no viņiem ir parasts cilvēks. Katrs cilvēks ir ar savām stiprajām pusēm, vājajām pusēm, ar saviem jokiem, ar savu raksturu. To varētu noķert tikai ar slēptajām kamerām garderobē, ģērbtuvē, grimmētavā. To pat ir grūti iz-

stāstīt. Ja es kaut ko par daudz stāstītu, kolēģi mani tā…

- Kā veido savu personīgo zīmolu? Cik daudz no Kristīnes Spures skatītāji redz ekrānā salīdzinājumā ar ikdienas dzīvi?

- Ļoti maz. Tas ir tiešām tāds publiskais tēls. Turklāt, ja tās ir ziņu tiešraides, tad tur vairāk ir neitrālums – kā žurnālistam jābūt. Ja man jāintervē kāds, kura politiskajai ideoloģijai es nepiekrītu, es nevaru iet un: “nu, ko tu jaunu vēl pastāstīsi?”. Ir jābūt neitrālai, drīzāk pat tādai pozitīvai. Ja vien producente man nav atļāvusi uzdot tiešus jautājumus. Tā Kristīne, ko var redzēt kadrā, ir ļoti smaidīga, ļoti neitrāla, lai gan dzīvē, protams, es nesmaidu visu laiku. Es savu viedokli vairāk paužu, ja es esmu es kā Kristīne Spure.

- Ja tev būtu pilnīga brīvība veidot savu raidījumu TV3, par ko tas būtu?

- Es par šo esmu domājusi. Tas būtu rai-

“Es

varu godīgu sirdi teikt, ka RTU Liepājas akadēmijas rakstniecības studiju programma ir vienkārši labākais, kas ar mani ir noticis pēdējos gados.”

dījums par pasaules skaistākajām grāmatnīcām. Es un varbūt kāds viesis dotos uz dažādām grāmatnīcām, pastāstītu to vēsturi, parādītu varbūt ko vēl no kultūras. Tādā veidā es iepazīstinātu skatītāju ar to, cik grāmatu pasaule ir interesanta, raiba un skaista.

- Kas ir kaut kas tāds, ko lielākā daļa cilvēku nesaprot vai nenovērtē par darbu televīzijā?

- Bieži vien no malas pirms tu esi sācis šajā jomā ir grūti aptvert to apjomu un mentālo kapacitāti, ko no cilvēka prasa. Tas ir fiziski agrs rīts, liela komunikācija ar daudziem ci-

tiem, turklāt svešiem, cilvēkiem. Dažiem tas var nesagādāt nekādas problēmas. Es, piemēram, jūtu, ka es ļoti ātri iztukšojos. Visas intervijas es varu novadīt, izlikt visu sevi “ārā”, lai būtu tas kontakts ar cilvēkiem. Es pēc tam jūtu, ka man vajag atiet no tā visa, vismaz uz pusdienu. Izaicinoša ir arī finansiālā puse.

- Digitālais laikmets ir mainījis to, kā cilvēki patērē ziņas. Kā tu redzi televīzijas lomu šodienas informācijas pārpilnībā?

- Jebkāds saturs lielākoties ir pieejams jebkurā brīdī – gan vietējais, gan ārzemju. Es domāju ne tikai par izklaidi, bet arī par ziņu saturu. Jebkurš var ieiet CNN, BBC. Tas liek papildus slogu vietējiem medijiem noturēs skatītāju un savu auditoriju. Šis var būt izaicinājums, jo nereti televīzija mēģina auditoriju noturēt ar populārās izklaides elementiem. Tas bieži nepalīdz skatītāju izglītošanai. Tas ir vairāk uz izklaidi vērsts, es pat teiktu “dzeltens” [red. – “dzeltenā prese”]. Jāaizdomājas, kāda ir mediju atbildība pret to, kā veidojas sabiedrības izpratne par kaut kādiem jautājumiem. Vēl būtisks aspekts, īpaši pašvaldības vēlēšanu kontekstā, ir tas, ka ikviens var veidot saturu. Ir ļoti grūti cilvēkam, kurš mēģina uztvert informāciju nodalīt, kas ir reāli faktos balstīta informācija un kas ir pilnīgs “fufelis”. Ir ļoti viegli manipulēt ar cilvēkiem. Tas, manuprāt, ir ļoti bīstami, ņemot vērā pasaules notikumus, kas notiek ASV un arī gatavojoties pašvaldību vēlēšanām.

- Paralēli darbam televīzijā un radio studē rakstniecību Liepājā. Vai Liepājas vide un atmosfēra ir ietekmējusi tavu literāro redzējumu un radošumu?

- Es teiktu, ka noteikti. Es par pašu Liepāju nezinu kā tā ietekmē mani, jo tā vienkārši ir mana vide. Es pavadu lielu daļu sava laika tur. Tā pārslēgšanās no ierastas vides uz kaut ko citu, kur es esmu viena un tikai ar studijām, tikai ar kursabiedriem, tikai domājot par literatūru vai kaut kādiem pasaules procesiem – tas noteikti palīdz izkopt to savu sajūtu, izkopt savu personību, jo tam ir vairāk laika tajā brīdī. Es varu godīgu sirdi teikt, ka RTU Liepājas akadēmijas rakstniecības studiju programma ir vienkārši labākais, kas ar mani ir noticis pēdējos gados. Tur ir tik daudz vērtīgu pasniedzēju, vērtīga satura, ko esmu ieguvusi. Tas burtiski profesionāli mani ir ietekmējis. Ja kādam interesē literatūra vai rakstniecība, tas noteikti ir variants ko apsvērt maģistrantūrā.

- TV un radio pasaule ir strauja un reizēm arī virspusēja, bet literatūra bieži prasa dziļu iegrimšanu. Kā tu līdzsvaro šīs divas pasaules savā profesionālajā un radošajā dzīvē?

- Tas ir liels izaicinājums. Es agrāk skatījos uz ekstravertumu un intravertumu kā divām kastītēm, bet tagad to vairāk redzu kā spektru, jo es pati jūtu, ka esmu kaut kur pa vidu. Es zinu, ka nevarētu iztikt bez socializēšanās, ko es bieži izkopju mediju lomā, bet rakstniecība ir kaut kas tāds, kas palīdz saprast mani un izaust manu radošumu. Tas ir izolējošs darbs – sevi ir jāmotivē, jāmēģina tikt galā ar “rakstnieka bloku”, vispār jāmēģina uzlabot savas prasmes, tāpēc arī tur ir svarīga tā so -

ciālā puse vai domu biedru grupas.

- Kā tava pieredze tiešraidēs un radio viļņos ietekmē tavu rakstīšanas stilu un pieeju literārajiem darbiem?

- Tas noteikti paver jaunu tēmu loku. Bieži saka: “raksti par to, ko tu zini”. Rakti par tiem jautājumiem, kas tev ir svarīgi vai kur tev ir pieredze, jo tā iedod savu unikālo redzējumu. Es tam pilnībā piekrītu. Es patiesībā par šo esmu maz rakstījusi tādā prozā. Es esmu rakstījusi par radio pieredzi kā publicistikas darbu, vairāk kā pieredzes stāstu. Prozā būtu interesanti uzrakstīt par aizkadra pieredzi, uztaisīt tādu komisku darbu, tādu kā “Office mockumentary” seriālā, tikai par televīzijas pieredzi. Bieži vien lasītājiem tieši patīk tās aizkadra lietas no kaut kādām profesijām kuras reti kurš dara. Mani arī tas uzrunā. Man, piemēram, interesē, kādas ir stendapa kultūras aizkulises, kā vispār izklaides industrija strādā, tāda “iekšējā virtuve” kaut kādās jomās.

"Esmu negatīvi ievirzīta perfekcioniste, kas man ikdienā traucē.”

- Kuras grāmatas vai autori ir bijuši tavi lielākie iedvesmas avoti gan personīgi, gan profesionāli? Vai ir kāds literārs darbs, kas īpaši rezonē ar tavu dzīves pieredzi?

- Kā vienu es noteikti gribu nosaukt Stīvenu Kingu. Stīvens Kings ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, ar kuriem es kaut kādā veidā atgriezos pie tādas ļoti aizrautības pilnas lasīšanas. Man patīk tās drūmās tēmas, kam viņš pieskaras, šausmeņu žanrs, tādi trilleri – tas man liek mazliet aizpeldēt prom no realitātes. Protams, viņa rakstīšanas maniere tādā sarunas veidā ļoti pietuvināta katram tēlam – tas man ļoti ir paticis, es pati gribētu tā rakstīt. Kas vēl? Man noteikti patika Gunta Bereļa grāmata “Rakstīt”. Tur viņš stāsta par to, kā viņš raksta, un patiesībā ļoti daudz lietas man rezonē. Viņš pārstāv tos rakstītājus, kuriem rakstīt ir grūtības. Es arī to izjūtu. Tas nav tā, ka tu sēdi kā “grafomāns” - izraksti un nevar beigt. Man noteikti tas tā nestrādā, man ir pilnīgi citādāk. Tāpēc tā bija tāda grāmata, kur es sajutu pati sevi. No pēdējām lasītajām, kas vairāk saistās ar manu pieredzi, man ļoti patīk sarunas ar Māru Ķimeli, ko Ieva Struka ir apkopojusi un publicējusi. Man ļoti patīk tas, ko Māra Ķimele stāsta par aktieru pasauli, par radošumu, par vērtībām, sabiedrību. Tas darbs ļoti rezonē ar to, kā es jūtu pasauli.

- Vai plāno izdot savu grāmatu? Ja jā, kāda žanra vai tematikas darbs tas varētu būt?

- Es ļoti gribētu. Es tikai priecātos, ja es pabeigtu darbu no sākuma līdz beigām un būtu tik apmierināta, ka man liktos, ka šo

var publicēt. Es ceru, ka tā kādreiz notiks. Ja tas nenotiks, es tāpat būšu priecīga, es turpināšu rakstīt, jo man liekas, ka tas ir tas, kas dzen mani uz priekšu. Man agrāk likās, ka es pilnīgi nemāku rakstīt. Lai gan jau skolā latviešu valodas esejās man bija labas atzīmes, man nācās ar nenormālām grūtībām rakstīt tekstu. Es priecāšos, ja es būtu attīstījusi savu prasmi un jau spēšu uzrakstīt kaut ko, kas ir tāds tīri okey. Ja tas ir kaut kāds žanrs, tas noteikti būs kaut kas reālpsiholoģijā balstīts. Varbūt tā varētu būt zinātniskā fantastika vai distopija. Man ļoti patīk šis žanrs, jo es jūtos drošāk šajā mirklī, lasot par to, ka varētu būt sliktāk. Lai gan pēdējā laikā ir grūti šādus žanrus lasīt, jo ir tāda sajūta, ka mēs jau ejam šajā virzienā. Man ļoti patīk šīs tēmas. Tas ļauj varonim un līdz ar to arī lasītājam nonākt pie savām pamata vēlmēm, pamata atziņām, pamata īpašībām līdz izdzīvošanai, kad cilvēks nomet visu mākslīgo un vienkārši ir viņš.

- Tu esi iztulkojusi Dženetas Makkērdijas autobiogrāfiju “Priecājos, ka mana mamma nomira”. Kādā citā intervijā minēji, ka “fakts, ka tā ir autobiogrāfija, padarīja tulkošanu grūtāku.” Kā tieši šīs grūtības izpaudās?

- Man tieši liekas, ka tas, ka tā bija autobiogrāfija, man tieši atviegloja. Tas ir saistīts ar to, ka man ļoti rezonēja Dženetas balss tonis, viņas pieredze, viņas tiešais komunikācijas stils. Viņa nav pārāk poētiska. Viņa ir tāda ironija pilna, tieša. Man tas nostrādāja. Burtiski bija tāda sajūta, ka es savas tuvas draudzenes autobiogrāfiju tulkoju. Man bija vieglāk, jo man pašai šī grāmata likās ļoti svarīga, ļoti aizraujoša par spīti saturam, kas varbūt daudziem rada emocionālo satraukumu, arī man. Mana draudzene arī ir tulkotāja. Viņa ir tieši teikusi: “es negribu tulkot autobiogrāfijas!”. Viņai vairāk patīk daiļliteratūra. Es esmu domājusi, kā man iet ar daiļliteratūru, jo es nezinu, vai es esmu tāda. Tas laikam kā kurā žanrā. Varbūt tiešām kaut kādas šausmenes, trilleri, tāda skarbāka, tiešāka valoda būtu mans lauciņš. Izskaistināta valoda ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un tādu lirismu iekšā – man liekas kaut kas klibotu.

- Vai ir kāda grāmata, ko sapņo iztulkot nākotnē? Kāpēc?

- Man bija grāmatas. Es pat ar izdevniecībām sazinājos, jautāju, varbūt šīs var iztulkot, bet viņi teica, ka kāds cits jau ir paņēmis un jau tulkos. Ir tāda grāmata “Tomorrow, and Tomorrow, and Tomorrow” . Tā man likās ļoti svarīga. Viņa ir par trīs draugiem, par draudzību, par cilvēcību, par pieaugšanu un par datorspēlēm. Tas man likās ļoti foršs stāsts. Tā tiks tulkota. Tāpat man likās, ka būs forši tulkot Trevor Noah “Born a crime”. Viņš ir brīnišķīgs komiķis. Viņam ir šis te brīnišķīgs darbs. Vēl man gribētos iztulkot grupas “Japanese breakfast” solistes Michelle Zauner autobiogrāfiju “Crying in H mart”. Arī tur ir par attiecībām ar mammu, vispār savu izcelsmi. Arī tur ir humors, ironija, tiešums. Šī grāmata man arī ļoti, ļoti patika. Vienīgi jautājums, kā viņa rezonētu un cik aktuāla būtu Latvijas auditorijai. Šī grāmata man būtu “jāpārdod”. Tā būtu sarežģīta grāmata tulkošanai, jo tur ir daudz ēdienu nosaukumi no korejiešu kultūras, tas būtu tāds izaicinājums. Vēl Stīvena Kinga “On writing”.

- Kā tu vērtē tehnoloģiju ietekmi uz mūsdienu rakstniecību?

- Te var skatīties dažādos aspektos, piemēram, rakstniecības procesā, radošajā aspektā, mārketings, un, protams, konkurence. No vienas puses ir forši, ka vari sasniegt jebkuru, tu redzi kā notiek pasaulē, bet tajā pat laikā izaicinājumi ir lielāki, jo arī konkurence ir lielāka. Mani vienmēr ir mulsinājis, kā latviešu autori var nonākt pasaulē. Man tas liekas iespējams, gribētos, lai aizvien vairāk autori pieredz šo pieredzi. Vienkārši mēs rakstām latviešu valodā, un iespējams ir jāraksta tāds stāsts, kas būtu aktuāls arī citiem vai vienkārši jāstāsta par savu unikālo latvietības pieredzi. Mārketingā man liekas ļoti noder tehnoloģijas, jo tas ir labs veids kā tu sevi vari parādīt. Nav vairs tik liela atkarība no izdevniecībām, kas, protams, rada izaicinājumu izdevniecībām. Ir jāatrod kaut kāds balanss, kas ir procesā. Vajag, lai izdevniecības un grāmatnīcas aizvien būtu vērtīgas. Arī tas, ka pasūtīt grāmatas no jebkuras vietas, tas ietek-

mē tirgu. Ne velti mazās grāmatnīcas, vismaz Amerikā, es domāju arī Latvijā, ir izputējušas tieši tāpēc, ka grāmatas ir pieejamas visiem jebkurā laikā. Uz radošo procesu arī tas pats attiecas, jo mākslīgais intelekts var būt gan tāds palīgs, gan arī bieds. Bieds, jo ir kaut kādi uzņēmumi, kas domā, ka ar to varēs jebko rakstīt. Es pati lietoju ChatGPT – vairāk gan kā sarunu biedru, kā terapeitu. Radošajā procesā tas arī var palīdzēt meklēt tulkojumiem atbilstības, idejas iedot. Tas ir ļoti, ļoti labi. Arī kā mentors viņš var strādāt. Es pati esmu jautājusi: “kā Latvijā kļūt par autoru ar izdotu grāmatu?”. Viņš iesaka, apkopo tirgus informāciju. ChatGPT ir tas pozitīvais tonis, tāpēc liekas, ka es varu. Radošajā procesā pašam ir jāveic izvēle, vai tas, ko piedāvā ir kvalitatīvi. Autors pats ir atbildīgs par to, lai tos ieteikumus pārvērstu savā tekstā.

- Vai ir kāds princips vai moto, kas vada tevi cauri profesionālajiem izaicinājumiem un palīdz pieņemt lēmumus?

- Es mēģinu vadīties pēc tā, ka pat, ja man ir ļoti bail, es nejūtos droša, es tāpat mēģinu. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju par kritiku, tieši objektīvu kritiku. Agrāk es biju ļoti jūtīga uz to. Esmu negatīvi ievirzīta perfekcioniste, kas man ikdienā traucē. Tagad esmu iemācījusies sadzirdēt to vērtīgo, kas var man palīdzēt uzlabot, kā es daru lietas. Nevis interpretēt to kā uzbraucienu sev, bet mēģināt sadzirdēt, ko otrs cilvēks ir teicis, ja tas komentārs ir vērtīgs. Vēl es mēģinu turēties pie savām vērtībām, kas man liekas būtiski. Man ir ļoti svarīgi būt autentiskai sev, mēģināt mazināt samākslotību. Man ir svarīgi runāt par sieviešu tiesībām, par dzimumu līdztiesību, arī par mentālo veselību. Tas viss kaut kādā veidā, apzināti vai neatzināti, ievijas manos darbos. Man ir svarīgi, lai ir iekļaujoša vienlīdzība – visi ir vienlīdzīgi, neviens nav sliktāks. Es mēģinu šo dzīvē iekļaut. Šī ir tāda skandināviskā pieeja, bet man Skandināvija ir ļoti tuva, tāpēc droši vien arī šī vērtību sistēma, kas ir viņiem.