Alma Mater 2025/3

ALMA MATER

ALMA MATER 2025/3

Latvijas Universitātes izdevums  Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185

Reģistrācijas apliecība Nr. 535

Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586

Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv

© Latvijas Universitāte, 2025

Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

IZDEVUMU SAGATAVOJA

LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

DIZAINS

DAINA SPROĢE

MĀRIS VĒVERIS

FOTO

LU APGĀDS

LU MUZEJA KRĀJUMS

MISIŅA BIBLIOTĒKA

TOMS GRĪNBERGS

TOMS NORDE

UNSPLASH

KOREKTORE

ILZE TUMULKĀNE

Saturs

01

4. lapaspuse

intervija

Saruna ar LU Juridiskās fakultātes profesori

Dr. iur. Sanitu Osipovu par akadēmiskās brīvības nozīmi, zinātnes un sabiedrības attiecībām, patriotisma kopšanu un ticības zinātnei stiprināšanu caur kritisko domāšanu.

Pasaules elpa

02

14. lapaspuse

MAŅU SPĒKS UN ZINĀTNES MAĢIJA

Saruna ar Oksfordas Universitātes eksperimentālās psiholoģijas profesoru Čārlzu Spensu – vienu no pēdējās simtgades nozīmīgākajiem britu zinātniekiem – par to, kā redze, dzirde, oža, tauste un garša ietekmē cita citu un kā šos atklājumus var izmantot ikdienas pieredzes uzlabošanai – no ēdiena baudīšanas līdz videi, kurā dzīvojam.

Zinātnes zvaigzne

20. lapaspuse 03

VIENTUĻĀKAIS ZINĀTNIEKS LATVIJĀ

Saruna ar matemātiķi Jāni Lazovski – par atgriešanos Latvijā pēc dzīves ASV, vientulību Latvijas zinātnē, darbu matemātiskās topoloģijas pasaulē un ticību, ka arī matemātika var būt cilvēcīga, radoša un aizraujoša.

30. lapaspuse

Viedoklis

STRATĒĢISKĀ

POZICIONĒŠANĀS: LATVIJAS AIZSARDZĪBAS INDUSTRIJAS

IESPĒJAS JAUNAJĀ

EIROPAS DROŠĪBAS EKONOMIKĀ

LATO ģenerālsekretāres un LU pētnieces Sigitas Strubergas viedoklis.

Aktuāli

36. lapaspuse

lapaspuse

Raksts par Misiņa bibliotēkas 140 gadu vēsturi, unikālo krājumu nozīmi latviešu kultūras saglabāšanā, pētniecībā un radošo prātu pulcēšanā, kā arī par digitalizācijas un stipendiju iniciatīvām, kas nodrošina krājuma pieejamību nākamajām paaudzēm.

Aktuāli

lapaspuse

No Raiņa bulvāra līdz planētu parādei – LU Astronomiskais tornis turpina 150 gadu ilgās debess vērošanas tradīcijas, piedāvājot zvaigžņu pasauli ikvienam ar jaunu, jaudīgāku teleskopu.

Dārgo lasītāj!

Novembris Latvijā ir pārdomu mēnesis –laiks, kad drēgnums aiz loga mudina ielūkoties sevī un līdzcilvēkos, pārskatīt savas pārliecības un vērtības. Patriotisms nav tikai karoga pacelšana valsts svētkos. Tā ir ticība sev un savai kopienai, kas apliecinās ikdienas darbos – rūpēs, atbildībā un mīlestībā pret ģimeni, tautu un valsti.

Šī “Alma Mater” numura rakstus caurvij piederības tēma – tā izskan gan bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas intervijā par patriotismu un kritiskās domāšanas nozīmi Latvijas nākotnes veidošanā, gan rakstā par latviešu bibliofilu Jāni Misiņu un viņa ieguldījumu tautas nacionālās pašapziņas stiprināšanā. Savukārt LATO ģenerālsekretāres Sigitas Strubergas viedokļraksts iezīmē valstij nozīmīgus drošības un aizsardzības aspektus, bet matemātiskās topoloģijas pētnieks Jānis Lazovskis, kurš pēc ilgstošas dzīves ārpus Latvijas izvēlējies atgriezties, dalās pārdomās par piederību Latvijas zinātnes videi un ģimenes nozīmi.

Rudens vakari nāk ar savu šarmu –tumsā labāk saskatāmas zvaigznes. Rakstā par LU Astronomiskā torņa jauno teleskopu aicinām smelties iedvesmu paplašināt zināšanu apvāršņus, bet saruna ar pasaulslaveno Oksfordas Universitātes profesoru Čārlzu Spensu mudina uzdrīkstēties un iet savu ceļu.

Lai lasītais rosina ticēt sev, domāt plašāk un sapņot drosmīgāk!

Žurnāla “Alma Mater” redakcija

NUMURA INTERVIJA

Ticību

zinātnei var panākt caur kritiskās domāšanas attīstīšanu

SANITA OSIPOVA IR LATVIJAS

UNIVERSITĀTES (LU) ABSOLVENTE UN ILGGADĒJA LU MĀCĪBSPĒKU SAIMES LOCEKLE – VAIRĀK

NEKĀ 34 GADUS VIŅA VELTĪJUSI DARBAM UNIVERSITĀTĒ, AUDZINOT JAUNOS JURISTUS UN VEIDOJOT LATVIJAS TIESĪBU TELPU. VIŅA IR BIJUSĪ SATVERSMES TIESAS PRIEKŠSĒDĒTĀJA, KURAS IEGULDĪJUMS LATVIJAS DEMOKRĀTIJAS UN TIESISKUMA NOSTIPRINĀŠANĀ IR NOZĪMĪGS UN STARPTAUTISKI ATZĪTS.

ŠOGAD VALSTS SVĒTKOS VIŅA

KLĀTESOŠOS UZRUNĀJA LU

SVINĪGAJĀ PASĀKUMĀ, TURPINOT IEDVESMOT AR SAVĀM ZINĀŠANĀM, PIEREDZI UN DZIĻO PĀRLIECĪBU

PAR CILVĒKTIESĪBU UN TAISNĪGUMA VĒRTĪBĀM. AR SANITU OSIPOVU SARUNĀJĀS IEVA LAZDIŅA, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS.

Novembris Latvijā ir svētku mēnesis. Kā jūs pavadāt svētku dienu?

18. novembris visu mūžu man ir bijis gan valsts, gan arī ģimenes svētki, jo tā ir arī manu vecāku kāzu diena. Ģimenē tiek klāts svētku galds. Tā sanāk, ka šajā dienā likti pamati gan manai valstij, gan ģimenei. Strādājot Satversmes tiesā, bieži piedalījos oficiālajos pasākumos, kuros dziedājām valsts himnu. Kopš vairs tur nestrādāju, man reizēm pietrūkst šīs svinīgās noskaņas. LU Latvijas himnu dziedam salīdzinoši reti, lai gan, protams, arī valstī notiek dažādi svinīgie pasākumi.

Par ko vajadzētu aizdomāties šajā laikā?

Tas ir brīnums, ka latviešiem ir sava valsts, jo apstākļi, kuros tika dibināta Latvija un kuros atjaunota neatkarība, ir brīnumaini. Ir krietni lielākas nācijas – tautas, kuras ir nobriedušas savai valstij, – bet kurām nav savas valsts. Tādēļ 18. novembrī, 4. maijā vai Satversmes sapulces sasaukšanas dienā, 1. maijā, jāatceras būt pateicīgiem iepriekšējām paaudzēm.

Esmu runājusi ar profesori Ilmu Čepāni un citiem, kuri bija starp Neatkarības deklarācijas parakstītājiem, – viņi dodas uz skolām un stāsta bērniem par to laiku. Stāstot bērniem, ka toreiz bija bail un tas bija drosmīgs solis, bērni pat nesaprot, no kā cilvēki tajā laikā baidījās… Ja 1991. gada augusta pučs pagrieztos uz otru pusi, tad šie cilvēki izbaudītu visus Gulaga ceļus, kurus četrdesmitajos gados izbaudīja Latvijas valstsvīri un valstssievas

Mēs redzam, kas notika Baltkrievijā pēc nozagtajām vēlēšanām un Krievijā, kad sistēma vēršas pret opozicionāriem. Tā mašīna darbojas arī Latvijā. Tie cilvēki, kuri piedalījās Atmodā un balsoja par Neatkarības deklarāciju bija pilsoniski drosmīgi. Mēs esam drosmīga tauta. Mēs gājām ar dziesmām pret tankiem.

Neatkarība nav dāvana, un valsts nav dāvana. Tomēr ir brīnums, ka ar pieejamajiem resursiem esam spējuši gan nodibināt, gan atjaunot savu valsti. Tagad gaidām, ka valsts dos mums, bet valsts ir kolektīvs darbs, kur katram jādod savs ieguldījums – citādi uz priekšu netiksim.

LU šogad 106 gadi. Kā gadsimta laikā ir mainījusies akadēmiskās izglītības nozīme sabiedrībā?

Kad LU dibināja, akadēmiskā izglītība bija luksuss, tā bija ļoti grūti pieejama. Tagad akadēmiskā

VALSTS IR KOLEKTĪVS

DARBS, KUR KATRAM

JĀDOD SAVS IEGULDĪJUMS – CITĀDI UZ PRIEKŠU NETIKSIM.

izglītība ir plaša patēriņa prece – uzsvars uz prece. Nevaru pateikt, vai tas ir uz labu vai uz sliktu. Esmu pētījusi gan LU dibināšanu, gan man bijis gods strādāt pie LU jaunās Satversmes, tieši pie preambulas teksta. Esmu arī pētījusi, kādi bija starpkaru laika studenti – studijas bija tikai par maksu, studenti strādāja smagi, viņi studēja ilgus gadus. LU dibināšana deva iespējas sievietēm studēt, piemēram, jurisprudenci, kas Krievijas impērijā bija liegts. Studenti bija aktīvi gan akadēmiskajā dzīvē, gan korporācijās, viņi apzinājās savu misiju, cēla savu valsti un daudz ko ziedoja. Piemēram, Olga Jurkovska, spilgta juriste, kura vēlāk kļuva par zvērinātu notāri. Viņa ne tikai studēja un strādāja, bet uzturēja arī ģimeni, jo viņas tēvs agri mira, māte palika ar nepilngadīgiem bērniem. Šī sieviete bija arī ļoti aktīva sabiedriskajā dzīvē, piemēram, palīdzēja dibināt notāru biedrību, uzstājās pirmajā Latvijas juristu kongresā, un ievadīja dzīvē jaunāko māsu, kura tostarp arī studēja jurisprudenci.

Šobrīd, kad izglītība ir vispārpieejama un vidusskolu absolvē arī nesekmīgie – manuprāt, ja kādam piešķir diplomu par 15 % apmērā apgūtu mācību vielu, tas ir nesekmīgs sniegums, – studentu vidū redzama izteikta polaritāte. Tie studenti, kuri ir spējīgi, kuri paši un viņu vecāki ir daudz ieguldījuši, kuri prot svešvalodas un kuriem ir arī misijas apziņa, tostarp par savu valsti, ir patiešām fantastiski. Šobrīd labākie studenti sasniedz ļoti augstu līmeni, un ar viņiem ir interesanti sarunāties un diskutēt. Tikmēr vājākais gals ir kļuvis vēl vājāks. Ja reizēm rodas jautājums, kāpēc ir tik liels studentu atbirums, tad iemesls lielā mērā

ir, ka Universitātē uzņem cilvēkus, kuriem, iespējams, nemaz nevajadzēja studēt izvēlētajā studiju programmā. Musulmaņiem ir teiciens: grēks mācīt tos, kuri nespēj mācīties. Manuprāt, šobrīd Latvijas augstskolu sistēma ļoti grēko, mācot tos, kuriem nav spēju un priekšzināšanu, lai studētu. Tā ir globālā problēma, jo izglītība ir prece, kuras vērtību nosaka reitingos.

ŠOBRĪD LATVIJAS

AUGSTSKOLU

SISTĒMA ĻOTI GRĒKO, MĀCOT TOS, KURIEM

NAV SPĒJU UN PRIEKŠZINĀŠANU, LAI

STUDĒTU.

Ko jūs visvairāk novērtējat savos studentos – vai viņi jūs pārsteidz?

Studenti mani nemitīgi pārsteidz – īpaši ar zināšanām, kuras reizēm negaidu no pirmā kursa. Ar grupu runāju tādā līmenī, kādu sagaidu no vidusskolas absolventiem, bet kāds pēkšņi diskutē jau kā augstskolas beidzējs. Tas vienmēr ir negaidīti, un katrā auditorijā ir vismaz daži šādi studenti. Vienlaikus tāpēc vājais gals šķiet īpaši vājš, jo izcilākie attīstās ar lielu atrāvienu. Tie ir jaunieši, kuri jau skolā izmantojuši jaunās iespējas – piedalījušies ERASMUS apmaiņās, bijuši debašu klubos, jaunsargos vai nāk no ģimenēm ar akadēmiski tendētu vidi. Viņi studēt sāk ar briedumu, kas atbilst 25 gadu vecam cilvēkam. Jau pirmajā kursā redzams, kuri veidos Latvijas nākotni – to atklāj semināru diskusijas, kontroldarbu rezultāti, attieksme pret pienākumiem un kursabiedriem. Strādājot LU 34 gadus, esmu redzējusi, ka aktīvākie un gudrākie vēlāk kļūst par līderiem savā profesijā, politikā vai sabiedriskajās organizācijās. Piemēram, mūsu absolventes ir “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta, Sarunu festivāla “LAMPA” dibinātāja Ieva Morica un daudzi citi. Viņi dara vairāk, nekā no viņiem sagaida ne tikai studijās, bet arī dzīvē.

Jūsu darbs ticis novērtēts ar virkni augstu apbalvojumu – gan tieslietu sistēmā, gan akadēmiskajā un pilsoniskajā laukā, tostarp ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kas jūs motivē turpināt darboties tieši akadēmiskajā vidē?

Tas ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem. Akadēmiskajā vidē nonācu zināmā mērā nejauši. Profesors Edgars Meļķisis pamanīja manus studiju darbus un manu interesi par pētniecību, netradicionālo skatījumu.

Tāpat kā jūs savos studentos redzat!

Jā! Nevis skatās kastē, bet pāri tās robežām un piedāvā inovatīvus risinājumus. Pie profesora Meļķiša izstrādāju diplomdarbu, un viņš man piedāvāja palikt strādāt Universitātē. Piedāvājumu pieņēmu, lai gan sākotnēji biju iecerējusi juristes karjeru ar sapņu profesiju –advokāte. Deviņdesmito gadu sākumā profesors Meļķisis komplektēja jauno Tiesību teorijas un filozofijas zinātņu katedru. Viņam par atbalstu var pateikties daudzi, tostarp profesori: Jānis Lazdiņš, Daiga Rezevska un Ineta Ziemele.

JAU PIRMAJĀ KURSĀ REDZAMS, KURI

VEIDOS LATVIJAS

NĀKOTNI – TO ATKLĀJ

SEMINĀRU DISKUSIJAS, KONTROLDARBU

REZULTĀTI, ATTIEKSME

PROFESORE SANITA OSIPOVA PĒC SATVERSMES TIESAS TIESNESES ZVĒRESTA NODOŠANAS KOPĀ AR LATVIJAS VALSTS PREZIDENTU (2011–2015) ANDRI BĒRZIŅU, 2011. GADS. FOTO: PRIVĀTAIS ARHĪVS

Tolaik, 1991. gadā, absolvējot Universitāti, ieguvu divus diplomus – sākumā vēl padomju diplomu ar Ļeņina attēlu, bet pēc pāris nedēļām jau Latvijas Republikas diplomu ar LU simboliku. Tas bija laiks, kad visu nācās veidot no jauna, darbs bija interesants. Piecu gadu laikā apgūtās zināšanas vairs nederēja. No slēgtajiem fondiem tika izņemtas starpkaru laika grāmatas, mūs sūtīja izglītoties uz ārzemēm, taču svešvalodas bija vājas. Padomju laikā svešvalodas mācīja nevis saziņai, bet kā smadzeņu vingrinājumu. Kad pirmo reizi skolēnu apmaiņas laikā satikos ar vāciešiem, par savu pilsētu spēju pateikt vien dažas iepriekš iemācītas frāzes. Stundās mūs mācīja par ideoloģiskām tēmām – par komjaunatni, Ļeņinu vai Klāru Cetkinu. Vācu valodu apguvu tikai vēlāk, tostarp 1994. gadā, rakstot disertāciju Vācijā.

Ārzemju universitātēs iegūtās zināšanas vedām uz Latviju, lai mēs atgrieztos normālā kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā. Mūsu paaudzei tas bija ārkārtīgi interesants laiks –mēs no nulles veidojām tiesību teoriju, vēsturi, filozofiju, vēlāk arī tiesību socioloģiju. Šorīt man bija lekcija tieši šajā priekšmetā. Ir fantastiski piedzīvot, ka vari radīt studiju kursu no nulles. Šodien tādas iespējas gandrīz vairs nav, izņemot jaunās tehnoloģiju un digitālā intelekta jomas. Toreiz mūsu uzdevums bija visas tiesību

sistēmas un tās ideoloģisko pamatu nomaiņa –atteikties no marksisma un ļeņinisma ietekmētās tiesību zinātnes un veidot demokrātiskai, tiesiskai valstij atbilstošu kontinentālās Eiropas tiesību sistēmu.

Jūs pieminējāt Klāru Cetkinu, tādēļ arī jautājums par 8. martu. Katru gadu sabiedrībā uzvirmo diskusija – svinēt vai nesvinēt un šo svētku saistība ar Padomju Savienību.

Padomju Savienība, tāpat kā jebkurš totalitārais režīms, ir sagandējusi daudzus svētkus, padarot tos par valsts ideoloģijas instrumentu. Līdzīgi rīkojās arī nacistiskā Vācija, kas Jāņus pārvērta par āriešu kulta svētkiem, tādēļ vācieši tos vairs nesvin. Mūsu kultūrtelpā tas pats izdarīts ar 8. martu – padomju gados tie tika pārvērsti par tulpīšu dienu, kur vīriešiem bija jāsveic sievietes, jo padomju valsts balstījās uz viņu pleciem. Taču sākotnēji 8. marts tika iedibināts kā sieviešu savstarpējās solidaritātes diena –cīņai pret diskrimināciju, vardarbību ģimenē, nelīdztiesību darba tirgū un liegtajām vēlēšanu tiesībām. Ja skatāmies uz šo sākotnējo jēgu un ideju, nevis caur degradāciju, kas notika ar šiem svētkiem Padomju Savienībā, tad šī diena ir iespēja aktualizēt sieviešu solidaritāti

arī mūsdienās. Arī tagad, kad, piemēram, Latvijā tiek apšaubīta Stambulas konvencija, sievietēm būtu jāsolidarizējas un jāiet ielās. Vīriešiem, kuri ir feministi, arī vajadzētu iet ielās un atbalstīt sievietes cīņā par līdztiesību. Feminisms nenozīmē sieviešu karu ar vīriešiem, bet dzimumu līdztiesību.

Atgriežoties pie Universitātes –akadēmiskā brīvība pēdējā laikā kļuvusi par plaši apspriestu tematu. Kā jūs skaidrotu sabiedrībai un politikas veidotājiem, kāpēc akadēmiskā brīvība ir būtiska un kāpēc valstij ir pienākums to aizsargāt?

Pagājušā nedēļā ar doktorantiem pārrunāju akadēmiskās brīvības jautājumu. Uzdevu viņiem provokatīvu jautājumu – ja mums ir vārda brīvība, kāpēc mums vēl ir īpaši vajadzīgs izdalīt māksliniecisko un zinātniskās jaunrades jeb akadēmisko brīvību? Principā jau vārda brīvība ietver visus iespējamos domas izpausmes veidus, tomēr mākslinieciskā un akadēmiskā brīvība ir īpaši jūtīgas. Akadēmiskā brīvība ir inovāciju priekšnoteikums – brīdī, kad cilvēku ieliek rāmī, inovācijas apsīkst.

Kāpēc šī tēma ir svarīga? Tam ir daudz iemeslu. Viens no apdraudējumiem ir pētījumu komercializācija. Bieži pieaicinām ekspertus, tostarp lai novērtētu riskus dabai, piemēram, par vēja parkiem. Ja nav pētnieka brīvības un atbildības, un sabiedrība pasūta pētījumu par vēja parkiem, rezultāts var būt viens, ja uzņēmēji – pavisam cits. Mūsu racionālajai sabiedrībai, kurā mēs dzīvojam, vajadzīgs neatkarīgs un objektīvs eksperta viedoklis, ko var nodrošināt tikai akadēmiski brīvs pētnieks, kuru nedrīkst ietekmēt ne uzņēmumi, ne valsts. Zinātnieks konstatē objektīvus faktus. Kāpēc vārda brīvība augstskolas auditorijā ir plašāka nekā ārpus tās? Pasniedzējiem studenti ir jāprovocē domāt, arī izmantojot piemērus, kas ārpus auditorijas būtu nepieņemami. Tāpēc akadēmiskā brīvība ir specifiska vārda brīvības forma.

Atgriežoties pie Latvijas valsts dibināšanas –mūsu valsts lielā mērā dibināta, pateicoties 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma zinātniskajām atziņām. Tautu pašnoteikšanās tiesības vispirms tika atzītas zinātniski, un šīs idejas vēlāk pārņēma un īstenoja politiķi. Sākums vienmēr ir akadēmiskajā domā – ideja nāk no zinātnieku pamatotiem darbiem, kura bieži vien ir pretēja tā laika valdošajam viedoklim un veido nākamās paaudzes viedokli, vērtības un izpratni. Savukārt politiķi spēj īstenot šīs idejas, jo izglītotajā tautā ir atbalsts. Lielā mērā pateicoties

akadēmiskajai brīvībai, notiek sabiedrības attīstība – mēs savu nākotni modelējam akadēmiskajā brīvībā.

Tieši tāpēc mani skumdina, ka šodien Latvijā nereti noniecina sociālās un humanitārās zinātnes, dodot priekšroku dabaszinātnēm. Nevaram nodalīt vienas monētas divas puses. Dabaszinātnes nodrošina cilvēkam ērtu un drošu vidi, savukārt humanitārās un sociālās zinātnes veido pašu cilvēku, kurš šajā vidē dzīvo ar vērtībām un atbildību, patriotismu un misijas apziņu. Vai viņam rūpēs Latvija, vai vairāk rūpēs savas ērtības un komforts? Tas atbild uz jautājumu – vai jaunietis paliks un cels Latviju, vai arī dosies prom lielāku ērtību un komforta dēļ? Vai viņš pētīs Latvijas vēsturi, lai parādītu pasaulei, ka neesam dzimtzemnieku un sērdieņu tauta, bet lepna nācija, kas gadsimtiem nesusi savu nacionālo pašapziņu un vērtības?

AKADĒMISKĀ BRĪVĪBA

IR

INOVĀCIJU PRIEKŠNOTEIKUMS

–BRĪDĪ,

KAD CILVĒKU IELIEK RĀMĪ, INOVĀCIJAS APSĪKST.

Vai jautājums par akadēmisko brīvību ir arī starptautiskā vidē tikpat aktuāls un apdraudēts?

Akadēmiskās brīvības jautājumi šobrīd ir ļoti aktuāli arī starptautiski – dažādās valstīs ar atšķirīgiem uzsvariem. Par to notiek diskusijas augstskolu līmenī, un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir pieņēmusi vairākus spriedumus par akadēmisko brīvību. Piemēram, pret Turciju, kas sodīja zinātniekus par publiski paustiem viedokļiem.

Arī Latvijā pēdējā laikā vērojama vēršanās pret māksliniecisko jaunrades brīvību, piemēram, pret mākslinieku Kristianu Brekti tika ierosināta krimināllieta. Atceroties laiku, kad sākās ekonomiskā krīze, 2000. gadu pirmās desmitgades beigās, bija ekonomists, kurš prognozēja ekonomiskās krīzes tuvošanos. Pret

viņu, manuprāt, arī bija ierosināta krimināllieta par dezinformācijas izplatīšanu vai ko tamlīdzīgu. Tāpēc zinātniekam ir jābūt pilsoniski drosmīgam – ir reizes, kad viņa teikto sabiedrība nevēlas dzirdēt, īpaši, ja tiek iezīmēti kādi riski, kurus pētījumos redz, bet sabiedrība turpina virzīties uz bezdibeni, jo viņiem tā ir komfortabli.

Tieši tādēļ zinātniskā un mākslinieciskā jaunrade ar atsevišķu pantu ir aizsargāta gan Satversmē, gan arī starptautiski. Tā nav tikai vārda brīvība –zinātniskā jaunrade sniedz pamatotus faktus, kuri var arī nepatikt un iet pret teorijām, kas atzītas zinātnē un iesakņojušās sabiedrībā.

Zinātnieks, kurš grib apstrīdēt par patiesu atzītu teoriju, iet pret organizētu zinātnieku kopienu –vai viņam ļaus aizstāvēt doktora disertāciju? Latvijā zinātnieks ir tikai tas, kurš ir aizstāvējis doktora disertāciju, tātad mēs uz viņu vispār vēl neskatāmies kā uz zinātnieku? Viņš ir veicis izpēti, darbs atbilst visām kvalitātēm, bet komisija nelaiž cauri, jo viņš apstrīd iepriekšējās paaudzes rezultātus. Tomēr vislielākā drosme zinātniekam būtu pēc pāris gadu desmitiem apšaubīt savus rezultātus un nonākt pie atziņas: “Es toreiz kļūdījos.” Bet zinātnē viss ir pakārtots tam, ka ievērots tiek tas, ko viņš ir teicis pirms 20 gadiem...

Kā saglabāt akadēmiskās vides neatkarību laikā, kad pieaug politiska vai ideoloģiska polarizācija?

Mēs esam nācija, kas dzīvo nemitīgā spriedzē –ekonomiskā krīze, bēgļu krīze, pandēmija, karš. Šādos apstākļos sabiedrība tiecas pēc vienkāršām lietām, viegliem un saprotamiem risinājumiem. Tāpēc daļa nevēlas pieņemt citādos, jaunus risinājumus un atbalsta konservatīvus spēkus. Diemžēl nevis vienkārši konservatīvus spēkus, bet populistiski konservatīvus, kuri paši nedzīvo pēc tautai sludinātajiem principiem.

Tas redzams visā Eiropā. Cilvēks stresā grib atgriezties laikā, kāds šķita stabilāks, un notic populistiem, kas to sola. Taču tas nav iespējams –tāpēc tas ir populisms. Tiek sajaukti solījumi un piedāvāti destruktīvi risinājumi: “Atteiksimies no tā un tā.” Bet kas būs vietā?

Latvija nevar atgriezties 30. gados, Eiropa nevar atgriezties 80. gados, kas bija pirms Berlīnes mūra krišanas. Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, bet tā ir dzīvojusi katra paaudze – mainījušies tikai sarežģījumi. Vienmēr ir tikuši atrasti risinājumi.

Kā stiprināt sabiedrības uzticību zinātnei un pētniecībai laikā, kad arvien biežāk izskan pseidozinātniski vai manipulatīvi vēstījumi? Kas būtu jādara?

AKADĒMISKĀS

BRĪVĪBAS JAUTĀJUMI

ŠOBRĪD IR ĻOTI

AKTUĀLI ARĪ

STARPTAUTISKI –DAŽĀDĀS VALSTĪS AR ATŠĶIRĪGIEM

UZSVARIEM.

Manuprāt, mēs darām visu. LU profesori ir zinātnes vēstneši, mēs ejam pie sabiedrības, uzrunājām visdažādākajos formātos un forumos, dodamies uz skolām, skolēni nāk pie mums. Nupat man arī atrakstīja Rīgas Franču liceja skolotājs, lūdza, lai nolasu lekciju par taisnīgumu. Ir jārunā ar sabiedrību! Mēs nevaram panākt ticību zinātnei kā reliģijai caur rituāliem, bet ar kritiskās domāšanas attīstīšanu caur izglītības sistēmu un pašu zinātnieku piemēru. Jāskaidro zinātne cilvēkiem saprotamā valodā.

Tāpēc rakstu Nacionālajai enciklopēdijai –jau ap 40 šķirkļu esmu sarakstījusi. Ik gadu atvaļinājumā uzrakstu dažus šķirkļus, lai papildinātu mūsu kolektīvo domu krātuvi. Daudzi LU zinātnieki papildina Nacionālo enciklopēdiju. Ja cilvēks meklē, viņam tā jāatrod ticamā avotā, nevis “Vikipēdijā”. Jādod iespēja tikt pie ticamas informācijas, ir jārunā ar cilvēkiem. Bet brīnumi nenotiek – stresa apstākļos Atēnās Sokrātam piesprieda nāvi. Kamēr bija labi, viņš varēja brīvi runāt, bet krīzes laikā sabiedrība meklēja vainīgos.

MĒS NEVARAM

ATTĪSTĪŠANU CAUR

PIEMĒRU.

Aizvien biežāk dzirdam par cancel jeb atcelšanas kultūru – publisku nosodījumu vai izstumšanu, kas var sekot par paustiem viedokļiem. Vai tas, jūsuprāt, apdraud vārda brīvību? Kur šādos gadījumos sākas atbildība un kur –pārmērīga sociālā kontrole?

Šobrīd vārda brīvība tiek ierobežota, arī Latvijā ļoti daudz kas ir noteikts krimināli vai administratīvi sodāms. Piemēram, soda par “Z” simbola izmantošanu. Manā bērnībā sētas bija aprakstīts ar “Z” burtu, jo bērni skatījās “Zorro”. Kara apstākļos naratīvs ir mainījies, un ir attaisnojams sodīt – to atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ka nevar veikt propagandu par vienas nācijas pārākumu pār otru un attaisnot militāros noziegumus. Tas bija negaidīti no Eiropas Cilvēktiesību tiesas, jo tā vienmēr iestājās par plašām vārda brīvības robežām.

Vārda brīvība pirmoreiz noteikta 1789. gadā Francijas cilvēku un pilsoņu tiesību deklarācijā. Tajā ir pants, kurā noteikta gan vārda brīvība, kas

ir ļoti svarīga nācijai, lai savā starpā runātu, gan arī atbildība, ka var būt sods, ja cilvēks ar savu vārda brīvību ir aizskāris, piemēram, citu cilvēku. Par vārda brīvības ļaunprātīgu izmantošanu, tostarp par neslavas celšanu un rasu naida kurināšanu, skaidrs, ka ir jāsoda. Taču, ja šobrīd gribam uzlikt ļoti stingrus ierobežojumus un atstāt tikai vienu pareizo viedokli, tas ir bīstami.

Kas, jūsuprāt, šodien tiek pasludināts par pareizo viedokli?

Brīžiem šķiet, ka mēs esam aizgājuši no kultūras un vērtībām, ko mums mācīja Padomju Savienība, bet jaunās vērtības mēģinām iedzīvināt ar tiem pašiem līdzekļiem. Padomju vara nomainīja ielām nosaukumus, nojauca pieminekļus, kapsētu pārvērta par parku. Mūsu vēsturisko atmiņu mēģināja izdzēst. Manas mātes vecaistēvs arī guļ Lielajos kapos, kas tagad ir parks. Mūsu nācijai ir lielas problēmas ar brīvības izjūtu. Brīvības izjūta, tāpat kā takta sajūta, gaume un garša, ir jākopj. Latvijai demokrātijas posmi bijuši īsi. Vispirms izveidojām savu valsti uz Krievijas impērijas drupām. Tad demokrātija ilga padsmit gadus, tad atkal autoritāra valsts, un tad totalitāra valsts. Tikai pēdējos 35 gadus dzīvojam demokrātijā. Nejūtu, ka nācija būtu izkopusi sajūtu, ka brīvība jādod arī citam. Pie vainas arī valsts, jo pirmajās desmitgadēs tīrījām prom padomju propagandu, bet nelikām neko vietā. Liela daļa dzīvoja Krievijas propagandā, kas nāca caur filmām un seriāliem. Latviskās vērtības, dzīvesziņu un demokrātiju veidoja tikai biedrības, atsevišķi politiķi, bet nebija mērķtiecīga darba ar nāciju.

Atmodas laikā uz barikādēm devās dažādu tautību cilvēki, kas gribēja demokrātisku Latviju. Vēlāk mēs atstūmām cittautiešus, daļa jutās vīlusies, jo par būšanu barikādēs nesaņēma pilsonību. To sabiedrības daļu mēs pazaudējām. Protams, atpakaļ skatoties, vienmēr ir viegli teikt.

Man gribas teikt, ka šobrīd skolā bērniem patriotisms netiek mācīts. Mani studenti pētījuši, vai audzinām patriotisku sabiedrību, un tas fragmentāri parādās tikai sociālajās zinībās, bet necaurauž visu programmu. Tam jābūt vēsturē, literatūrā, mūzikā... Padomju laikā mācīja propagandu, bet skolotāji caur latviešu literatūru veidoja nacionālo apziņu. Vai valsts ir darījusi pietiekami, lai veidotu vienotu, demokrātiski domājošu nāciju, balstītu latviskajā dzīvesziņā un lepnumā par savu valsti? Tas nav arī šobrīd skolu izglītības programmās, lai gan tas ir noteikts kā viens no izglītības mērķiem.

VAI VALSTS IR DARĪJUSI

PIETIEKAMI, LAI

VEIDOTU VIENOTU, DEMOKRĀTISKI

DOMĀJOŠU NĀCIJU, BALSTĪTU LATVISKAJĀ

DZĪVESZIŅĀ UN LEPNUMĀ PAR SAVU

VALSTI?

Pērn kļuvāt par LU studenšu korporācijas “Dzintra” goda filistri. Ko jums piederība korporācijai nozīmē? Kādu ieguldījumu sabiedrībā un akadēmiskajā vidē sniedz studentu korporācijas?

Lielā mērā latviešu inteliģence sākās ar korporācijām, kad 19. gadsimtā, studējot Krievijas impērijas augstskolās, latvieši apvienojās korporācijās, iezīmējot etnisko kopību. Mūsu nāciju ir veidojušas korporācijas – dažādu disciplīnu cilvēki, kuri satiekas un pēc tam visu mūžu kalpo Tēvzemei. Korporācija ir kalpošana Tēvzemei, misijas apziņa. Tas parāda, ka studentam un vēlāk profesionālim interesē ne tikai dienišķā maize, bet viņā ir arī vairāk – misija kalpot dzimtenei. Tāpēc biju ļoti pagodināta kļūt par goda filistri.

Vai, jūsuprāt, mūsdienās korporāciju loma ir mainījusies?

Korporācijas kopj patriotiskumu. Nezinu, kur vēl Latvijā, ja neskaita jaunsardzi, Latvijas skautu un gaidu organizācijas, apzināti kopj patriotiskumu, kur ir cieņpilnas komunikācijas attiecības. Tās mūsu sabiedrībā izzūd. Korporācijās ir dažādu vecumu un dažādu profesiju cilvēki, kurus vieno misija – mīlestība pret Tēvzemi –, kuri kopj tradīcijas, nes kultūras mantojumu un vērtības. Tur ir dziesmas, tradīcijas un rituāli. Lielā mērā korporācijas nodrošina, ka daļa Latvijas inteliģences ir ilgtspējīga. Šajā

OTRAJĀ STUDIJU GADĀ.

FOTO: PRIVĀTAIS ARHĪVS

postmodernajā pasaulē, kurā esam aizrāvušies ar relatīvismu, mums brīžiem šķiet, ka nav stabilu un neapšaubāmu vērtību. Taču korporācijas dod atbildi: “Nē, ir!” Un viņi izdala šīs pamata vērtības – cieņa, Tēvzemes mīlestība, personības kopšana, sadarbojoties ar citiem, izaugsme mūža garumā. Cilvēka izaugsme neapstājas ar to brīdi, kad viņš ieguvis augstskolas diplomu.

ŠAJĀ POSTMODERNAJĀ PASAULĒ, KURĀ ESAM AIZRĀVUŠIES AR RELATĪVISMU, MUMS BRĪŽIEM ŠĶIET, KA NAV STABILU UN NEAPŠAUBĀMU VĒRTĪBU. TAČU

KORPORĀCIJAS DOD

ATBILDI: “NĒ, IR!”

LATVIJAS

ZINĀTNEI

IZAICINĀJUMS IR BIROKRATIZĀCIJA. PIRMKĀRT, TĀ TIEK BIROKRATIZĒTA, SĀKOT AR TO, KA

ZINĀTNIEKS IR TIKAI

AR DOKTORA GRĀDU.

Kādi, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi

Latvijas zinātnei tuvāko 10 gadu laikā?

Latvijas zinātnei izaicinājums ir birokratizācija. Pirmkārt, tā tiek birokratizēta, sākot ar to, ka zinātnieks ir tikai ar doktora grādu. Tie, kuri iet pret valdošo viedokli, Latvijā neiegūst doktora grādu, bet, ja iegūs ārzemēs, diez vai atgriezīsies. Tātad – mums nav aizsardzības doktora grāda pretendentiem. Administratīvā tiesa, kurā viņš varētu apstrīdēt lēmumu, nevērtēs saturu, bet procedūru. Izgāzt var arī pareizā procedūrā... Mēs par to neesam domājuši. Otrkārt, profesoram nepietiek ar to, ka izpilda savus profesora rādītājus, vēl ir jābūt Zinātnes padomes ekspertam. Mani vērtē divās procedūrās ar dažādu laika intervālu. Satversmes tiesa spriedumā minēja, ka nav pamatoti profesorus vērtēt biežāk kā reizi sešos gados, taču pēc sprieduma izveidotā sistēma ietver lielo vērtēšanu ik pēc sešiem gadiem, bet pa vidu ir noteiktas vēl mazās... Proti, mani gan par ekspertu, gan par profesoru atzīst pēc birokrātiskas sistēmas, skaitot punktus, un ir jābūt noteiktam skaitam publikāciju indeksētajās datu bāzēs. Valsts nosaka, kur man ir jāpublicē savi darbi. Tas ierobežo manu akadēmisko brīvību, jo, ja gribu saglabāt amatu, ir jāpakļaujas. Taču saskaņā ar akadēmisko brīvību drīkstu publicēt darbus kādā valodā un kur vēlos. Indeksētās datubāzes ir angļu valodā, līdz ar to prasības mūs ved prom no latviešu valodas, no monogrāfijām. Man kā profesoram latviski sarakstītās mācību grāmatas, kas publicētas Latvijas izdevniecībās, netiek augstu vērtētas. Tas nozīmē, ka strādājam uz rakstiem un indeksiem, nevis lai mēs attīstītu nacionālo valodu un zinātni tajā.

Kā līdz tam nonākts?

Mūsu dabaszinātnieki, sākot ar bijušo izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski, kurš vienā no Satversmes tiesas sēdēm, kurā skatījām jautājumu par augstskolu finansēšanas lietu, teica: “Mācības ir latviski, zinātne ir angliski.” Dabas zinātnieki ir pārnacionāli – amēbas vairojas visā pasaulē vienādi, atomu pētījumi ir globāli. Tajā pašā laikā ir arī svarīgi, lai viņu rakstus publicētu latviski, lai zinātnes nozares attīstītos latviešu valodā, citādi studentiem nebūs mācību grāmatu, un viņi nespēs runāt par šiem jautājumiem latviski. Zinātnes, kuras kopj nacionālo identitāti, nevar likt šajā pašā grozā, kur dabaszinātnes, bet valsts to ir izdarījusi.

Kādas Satversmē ietvertās vērtības šobrīd ir īpaši būtiski stiprināt un vai sabiedrība tās pietiekami apzinās?

Vienlīdzība un tiesiskums. Vienlīdzība nozīmē arī tiesības būt citādam. Daļa sabiedrības to jau apzinās. Tiesiskuma stiprināšanā ieguldīts milzīgs darbs. Vienmēr saku – visas pārējās pamattiesības ir bezjēdzīgas, ja cilvēkam nav tiesību uz taisnīgu tiesu. Ja cilvēks prettiesiski zaudē darbu vai īpašumu, viņš dodas uz tiesu, un viss sakārtojas. Tādēļ vissvarīgākās pamattiesības ir tiesības uz taisnīgu tiesu, kas atver cilvēkam atslēgu uz pārējām pamattiesībām.

Starp citu – tiesās netiek aizstāvēta akadēmiskā brīvība. Latvijas Satversmē ir pants par zinātnisko un jaunrades brīvību, bet par to ir tikai viens spriedums – par autortiesībām. Tas parāda, ka brīvības izjūta cilvēkiem nav izkopta – mēs netiesājamies par brīvības ierobežojumiem. Bieži vien pat neizjūtam, ka ierobežo mūsu gribu. Esam paaudzēm pieraduši, ka mūsu brīvība tiek ierobežota, tāpēc cīnāmies par materiālām lietām – sociālajiem pabalstiem, īpašuma tiesībām…

Noslēdzošais jautājums – kas jūs pēdējā laikā ir iedvesmojis – grāmata, cilvēks doma vai notikums?

Arvo Perta (Arvo Pärt)1 jubilejas koncerti un pasākumi, kas Latvijā notiek. Tie ir fantastiski! Tas, ka viņš ir dzīvs, radošs un savos 90 gados spēj pietupties, ir apbrīnojami! Nezināju, ka Igaunijā viņš ir populārs tieši ar jaunībā sarakstītajām bērnu dziesmiņām.

PROFESORE SANITA OSIPOVA AUDITORIJĀ AR STUDENTIEM. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

ZINĀTNES, KURAS KOPJ NACIONĀLO IDENTITĀTI, NEVAR LIKT ŠAJĀ PAŠĀ GROZĀ , KUR DABASZINĀTNES, BET VALSTS TO IR IZDARĪJUSI.

1 Pasaulē populārākais igauņu komponists. Plašāka informācija: www.arvopart.ee/en

PASAULES ELPA

MAŅU SPĒKS UN ZINĀTNES MAĢIJA 02

AUTORE: IEVA LAZDIŅA, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

OKTOBRA SĀKUMĀ LATVIJAS

UNIVERSITĀTES (LU) LIELAJĀ AULĀ

NOTIKA VIENA NO APMEKLĒTĀKAJĀM

LEKCIJĀM LU VĒSTURĒ – OKSFORDAS

UNIVERSITĀTES PROFESORA

ČĀRLZA SPENSA ( CHARLES SPENCE )

UZSTĀŠANĀS PAR CILVĒKA MAŅĀM

UN TO SAVSTARPĒJĀM SAIKNĒM.

ČĀRLZS SPENSS PĒTA, KĀ REDZE, DZIRDE, OŽA, TAUSTE UN GARŠA

IETEKMĒ CITA CITU UN KĀ ŠOS

ATKLĀJUMUS VAR IZMANTOT

IKDIENAS PIEREDZES UZLABOŠANAI – NO ĒDIENA BAUDĪŠANAS

LĪDZ VIDEI, KURĀ DZĪVOJAM.

LEKCIJA NOTIKA LU FONDA CIKLA “AKADĒMISKIE LASĪJUMI” IETVAROS.

TĀS ORGANIZĒŠANĀ ĪPAŠA PATEICĪBA

LU PROFESORAM JURĢIM ŠĶILTERAM, KOGNITĪVO ZINĀTŅU PĒTNIECĪBAS AIZSĀCĒJAM LATVIJĀ.

Kā ir būt slavenam un atzītam zinātniekam pasaulē?

Domāju, ka neatkarīgi no karjeras posma daudziem klātesošas mēdz būt šaubas par savām prasmēm, sajūta, ka neesi īstais cilvēks īstajā vietā. Kad ierados Oksfordas Universitātē –tas bija pirms 28 gadiem – domāju: “Vai tiešām viņi izvēlējušies mani kā īsto cilvēku? Vai tā nav kļūda? Tas taču nevaru būt es, kurš to darīs!” Šī sajūta nekad īsti nepazūd.

Par sevi nedomāju kā par slavenu cilvēku. Drīzāk patīkami, ja cilvēki klausās un varu ar viņiem sarunāties. Daži mani kolēģi, kas nu jau dodas pensijā, ir nonākuši pie atziņas, ka neviens nelasa zinātniskos rakstus – un kāpēc tad vispār tos rakstīt? Daļēji piekrītu: pirms dažiem gadiem arī pats nonācu pie līdzīgas domas. Šķiet, lielāku ietekmi un iesaisti sniedz tieši tikšanās ar cilvēkiem publiskos vai pieredzes apmaiņas pasākumos. Tāpēc šī slava – ja to vispār var tā saukt – dod iespēju būt uz skatuves, komunicēt un diskutēt, un, iespējams, kādā veidā ietekmēt vai iedvesmot cilvēkus.

Par publikācijām runājot – jūs esat autors un līdzautors vairāk nekā 1 000 zinātniskajiem rakstiem vadošajos žurnālos. Cik stundas dienā jūs guļat?

Agrāk tiešām gulēju maz – četras vai piecas stundas naktī, līdzīgi kā Mārgareta Tečere (Margaret Thatcher), kura arī studējusi Oksfordas Universitātes Somervilas koledžā (Somerville College, University of Oxford). Iespējams, ka ilgstošais miega trūkums arī saistīts ar veselības problēmām, kas noveda pie viņas nāves. Manā 2001. gadā izdotajā grāmatā “Maņu uzlaušana: kā izmantot savu maņu spēku laimīgākai un veselīgākai dzīvei” (Sensehacking: How to Use the Power of Your Senses for Happier, Healthier Living) ir nodaļa par miegu – cik daudz miega nepieciešams un kā izmantot maņas, lai gulētu labāk, piemēram, izmantojot lavandas smaržu, sienas krāsojumu un citas lietas. Rakstot grāmatu, sapratu, ka nevēlos dzīvot miega trūkumā, jo tas patiešām var nogalināt. Tāpēc tagad cenšos gulēt 7–8 stundas katru nakti.

Kā jūs vēl izmantojat savos pētījumos atklāto, lai uzlabotu pašsajūtu?

Mana grāmata “Gastrofizika: jaunā ēšanas zinātne” (Gastrophysics: The New Science of Eating), kas tika izdota 2017. gadā, bija pilnībā veltīta ēšanas zinātnei. Bieži saņēmu jautājumu, vai gastrofizikas atziņas var izmantot arī mājās, ne tikai izsmalcinātu restorānu virtuvēs. Savās mājās man gan par to vienmēr nākas mazliet cīnīties ar savu sievu, Spensas kundzi. Es, piemēram, saku, pētījumi rāda – melni, stūraini šķīvji ir ideāli šim ēdienam, bet viņa atbild: „Nē, mēs ņemsim tos ar ziediem.” (Smejas.)

Man ir speciāli gastrofizikas dizaina šķīvji, kas pastiprina sāļās un saldās garšas, bet tie stāv tikai skapī – netieku tiem klāt. Reizi mēnesī parasti rodas iespēja sarīkot tādas kā laboratorijas vakariņas, kurā dažkārt viesojas arī pavāri. Tā ir iespēja izvilkt rotaļlietas no skapja un izmēģināt dažādas idejas praksē.

Pārējā laikā tas ir nedaudz sarežģītāk, taču es joprojām domāju par to visu, arī par mūzikas izvēli ēšanas laikā. Mēs izmantojam smagākus galda piederumus, jo tas liek ēdienam garšot labāk. Ir arī dažas dizaina lietas, kas patīk manai sievai un ir zinātniski pamatotas. Piemēram, mums ir karotes no “Studio William” ar izteiktu tekstūru – garas tējkarotes ar bedrītēm un viļņojumiem. Ja lietas var izstrādāt tā, lai tās ne tikai radītu zinātniski pamatotu efektu, piemēram, pastiprinātu garšu, un vienlaikus ir arī estētiski pievilcīgas, un mana sieva tās izvēlas lietot, tad tas ir īsts trāpījums desmitniekā.

Pēdējā laikā veicu arī veselīgākas ēšanas paradumu izpēti mājas apstākļos, izmantojot garšaugus un garšvielas. Domāju arī par to, kā šie augi var uzlabot pašsajūtu un veselību un kā tos izmantot sāls vietā. Zināmā mērā tas saistīts ar vēstures pētīšanu caur cilvēka maņām. Piemēram, esmu sācis biežāk gatavot Chilli Con Carne1. Šis ēdiens ietver kumīnu, majorānu un koriandra lapas – trīs garšvielas no pilnīgi dažādām pasaules daļām. Kā tās visas nonāca vienā ēdienā un kāpēc tās jāpievieno tieši noteiktā brīdī? Protams, beigās to visu arī apēdu, bet vienlaikus tas ir arī sava veida pētījums.

1 Tradicionāls meksikāņu virtuves ēdiens.

Vai zinot pārāk daudz, tas jums netraucē izbaudīt ēšanas procesu?

Joprojām spēju izbaudīt, jo daļēji tas man ir arī domāšanas process – vēroju, kā vide ietekmē manu pieredzi vai to papildina, un tas bieži kļūst par iedvesmu nākamajiem eksperimentiem, ja vien kāds to jau nav pētījis. Ēšanas laikā domāju –kāpēc ēdiens tika pasniegts tieši šādi? Vai tam ir nozīme? Un kas notiktu, ja to darītu citādi? Pat ja zinu, ka glāzes svars un stingrība ietekmē pieredzi, to īsti neapzinos. Mans prāts to visu apvieno un sniedz tikai gala izjūtu. Varbūt tieši tāpēc joprojām spēju izbaudīt.

Kad un kur radās sākotnējais impulss jūsu pētniecības virzienam?

Tas bija 1989. gadā, bakalaura studiju laikā Oksfordā. Eksperimentālās psiholoģijas kursā bija jāveic projekts. Tiku nosūtīts pie kāda dīdžeja augšstāvā, kuram bija salūzis televizors. Pie viņa cilvēki nāca skatīties filmas, bet tā kā televizors bija salūzis, skaņa nāca no viņa DJ pultīm. Kad filma sākās, rādīja titrus, skanēja atbilstoša mūzika, viss šķita kārtībā. Kad titri beidzās un kāds sāka runāt uz ekrāna, pēkšņi radās nesakritība – lūpas kustas uz ekrāna, bet balss nāk no citurienes.

Tā arī radās mani pirmie eksperimenti –laboratorijā mēģināju šo efektu atdarināt – ņēmu divus televizorus, mainīju skaņas virzienus, lai redzētu, cik viegli vai grūti cilvēkiem ir saprast, ko tieši viņi šādos apstākļos redz un dzird.

Šķiet, ka vienmēr klāt ir bijusi arī doma par pielietojumu – kāpēc vispār pētīt maņas, kāda tam ir nozīme reālajā pasaulē. Kad 1997. gadā sāku strādāt Oksfordas Universitātē, bija pētnieki, kuri pētīja tikai vienu maņu – redzi vai dzirdi – un pat nesarunājās savā starpā. Viņi nejutās kā zaudētāji, jo uzskatīja – redze jau pati par sevi ir tik sarežģīta, ka nav vajadzības pētīt dzirdi, jo tas tikai visu sarežģītu – un otrādi.

Tolaik pētniecībā pasauli skatīja caur vienas maņas prizmu. Neviens šīs maņas nepētīja mijiedarbībā –tā bija iespēja jaunam pētniecības virzienam. Gandrīz visi iespējamie temati, ko varētu gribēt pētīt vienas maņas kontekstā, jau bija veikti. Tāpēc bija viegli saprast, ko darīt tālāk – pētījumus no vienas maņas pārnest uz citu vai apvienot, lai redzētu, kā tās darbojas kopā. Un tā radās jauna pētniecības joma. Tas bija lieliski!

Jūs sadarbojaties ar dažādiem lieliem uzņēmumiem. Kur, jūsuprāt, ir ētiskā robeža starp zinātnisko atklājumu pielietošanu un patērētāju ietekmēšanu mārketinga nolūkos?

Naktīs varu mierīgi gulēt, tas man raizes nesagādā. Man daļēji patīk arī šis jautājums. Ja atgriežamies pirms 15 gadiem, runājot par maņu zinātni un to, kā, piemēram, šķīvja forma vai apgaismojums ietekmē mūsu maņas, cilvēki bieži teica: “Tev nekas nesanāks, tas ir muļķīgi, neticu tev, tas ir nonsenss.”

Anglijā slimnīcās ir sistēma, ka atsevišķiem pacientiem ēdiens tiek pasniegts uz sarkanas paplātes, lai personāls varētu ātri identificēt tos, kuriem ēšanas laikā nepieciešama īpaša uzmanība, tādējādi nodrošinot, ka viņi kārtīgi paēd. Tomēr saskaņā ar pētījumiem sarkanās krāsas ietekmē cilvēki ēd mazāk. Lielai daļai pacientu Apvienotajā Karalistē, jau iestājoties slimnīcā, ir problēmas ar nepietiekamu uzturu, bet, izrakstoties no slimnīcas, šī problēma bieži kļūst vēl izteiktāka, jo pacienti slimnīcā neapēd lielāko daļu no piedāvātā ēdiena. Tad kāpēc gan jūs liekat ēdienu uz šīs krāsas paplātes? Tas ir pats sliktākais, ko darīt! Un kad vaicājām,

PROFESORS ČĀRLZS SPENSS AR LU UZTVERES UN KOGNITĪVO SISTĒMU LABORATORIJAS VADĪTĀJU PROFESORU JURĢI ŠĶILTERU. FOTO: TOMS NORDE

DOMĀJU, KA

NEATKARĪGI

NO KARJERAS

POSMA DAUDZIEM

KLĀTESOŠAS MĒDZ

BŪT ŠAUBAS PAR

SAVĀM PRASMĒM, SAJŪTA, KA NEESI ĪSTAIS CILVĒKS

kāpēc viņi tā dara, atbildes bija: „Nē, neticu, tas ir muļķīgi. Runa taču ir tikai par ēdienu, nevis par paplāti.”

Sadarbībā ar pasaulē slaveno šefpavāru Feranu Adriā (Ferran Adrià) parādījām, ka šķīvja krāsai un formai patiešām ir nozīme. Un tagad, 15 gadus vēlāk, slimnīcās par šo sāk domāt. Ja šīs zināšanas pārnestu uz “McDonald’s” vai līdzīgu vietu, mainot paplātes uz krāsu, kas liktu cilvēkiem vairāk ēst – tas gan nebūtu labi. Šeit man rodas jautājums par ētiku un manipulāciju – vai nav biedējoši, ka zinātnes atklājumi, kas agrāk tika ignorēti, tikai tagad tiek ņemti vērā? Uzskatu, ka zinātne ir neitrāla – tā vienkārši apraksta, kā darbojas mūsu smadzenes, –un to var izmantot gan labam, gan sliktam.

Tāpēc, rakstot grāmatu “Maņu uzlaušana: kā izmantot savu maņu spēku laimīgākai un veselīgākai dzīvei” un ņemot vērā šos zinātnes atklājumus, kas radīti sadarbībā ar dažādiem uzņēmumiem, mans mērķis bija parādīt, kā šīs atziņas ikviens var izmantot savā dzīvē – lai labāk gulētu, strādātu, atpūstos, vingrotu un ātrāk atgūtos.

Un, par laimi… nezinu, vai to saukt par laimi vai nejaušību, mēs nesadarbojamies ar visiem

komerciālajiem projektiem, kuros tiekam aicināti. Turklāt lielākoties tiekam iesaistīti, lai palīdzētu uzlabot lietas, nevis ar mērķi pārdot vairāk.

Piemēram, kā, izmantojot iepakojuma dizainu vai produkta formu, varam saglabāt sajūtu, ka produkts ir tikpat salds, pat ja patiesībā cukura daudzums tajā ir samazināts? Vai, piemēram, strādājot ar “Toyota” – kā mēs varam izstrādāt brīdinājuma signālus autovadītājiem, lai palīdzētu samazināt negadījumus? Lai gan tie ir uzņēmumi, kas finansē pētījumus, beigās ieguvēji esam mēs visi.

Atgriežoties pie slimnīcu tēmas –nupat septembrī Latvijas medijos ziņoja, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests apkopojis dziesmas, kuru temps sakrīt ar sirds masāžas tempu. Ko jūs par to domājat?

Pilnībā atbalstu šo ideju! Man ir raksts “Medicīnas melodijas”2, kurā tieši ir stāsts par dažādiem veidiem, kā mūziku var izmantot medicīnā. Piemēram, kāda mūzika ķirurgiem operāciju laikā būtu jāklausās – droši vien ne nāves metāls (Death metal), bet kaut kas cits, kas uzlabo sniegumu un komandas sadarbību.

Tāpat arī, kāda mūzika būtu jāklausās pacientiem pirms operācijas, lai mazinātu stresu, bet pēc operācijas – lai mazinātu sāpes. Vairāki pētījumi arī rāda, ka mūzika samazina nepieciešamību pēc pretsāpju līdzekļiem. Tā var būt ārkārtīgi efektīva visos veselības aprūpes posmos, lai gan šis ne vienmēr šķiet kā tradicionālā medicīna.

Mazliet par nākotni. Kā jūs redzat multisensorās uztveres pētniecības nākotni? Kādi, jūsuprāt, būs nākamie lielie atklājumi?

Protams, visus interesē, kā mākslīgais intelekts šajā jomā varētu tikt integrēts. Tas tiešām ir aizraujoši – domājot ar ēdienu un par to, kā mainās mūsu attiecības ar ēdienu. Veicam pētījumus par to, cik lielā mērā cilvēki uzticas mākslīgā intelekta pavāram un receptēm, vai viņi vispār vēl gatavo paši un kādus ēdienus vaicātu mākslīgajam intelektam?

Piemēram, attēlu ģenerēšanas programmas – fascinējoši, ka tagad var radīt

2 Spence, C. & Keller, S. (2019). Medicine’s Melodies: On the Costs & Benefits of Music, Soundscapes, & Noise in Healthcare Settings. Music and Medicine, 11(4), 211–225. DOI: https://doi.org/10.47513/mmd.v11i4.699

NO KREISĀS: PROFESORS ČĀRLZS SPENSS, LU PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS PROFESORS MĀRCIS AUZIŅŠ, LU REKTORS

PROFESORS

GUNDARS BĒRZIŅŠ. FOTO: TOMS NORDE

ēdiena attēlus, kurus gandrīz nevar atšķirt no īstām fotogrāfijām. Kā šie ar mākslīgo intelektu radītie attēli nākotnē mainīsies, radot neticami garšīgu ēdienu iespaidu? Piemēram, kas notiktu, ja palūgtu kādai no programmām – “DALL·E” vai citai –“uztaisi man kartupeļu biezeni, bet padari to garšīgāku”? Mums, piemēram, ir sadarbība Lozannā, Šveicē, ar viesnīcu un viesmīlības skolu, kur pētām kulināro radošumu.

Domāju, ka mākslīgais intelekts noteikti iegūs nozīmīgāku lomu. Tas var sekmēt radošumu, bet pats par sevi nebūs radošs. Tas ir īpaši aktuāli, ja runājam par mākslīgā intelekta radītu mūziku, kas atbilst ēdiena garšai – tehniski iespējams, bet visticamāk, tas nesniegs mūziku, ko patiesi kāds vēlētos klausīties.

Tad ko mākslīgais intelekts var atvieglot vai aizstāt cilvēkos? Un, ja audiovizuālajā jomā tas darbojas labi, cik tālu tas spēj iesaistīties garšas, smaržas vai taustes pasaulē? Tie ir jautājumi, kas mūs nodarbina.

Ja jūs varētu nosūtīt ziņu pagātnei ar vienu būtisku atziņu par cilvēka uztveri –kāda tā būtu?

Agrāk, domājot par maņu mijiedarbību, mākslinieki, komponisti un dzejnieki parasti runāja par sinestēziju. Tas ir, kad atsevišķi cilvēki, piemēram, nosauktos skaitļus vai nedēļas dienas redz krāsās vai dzirdēto mūziku var sagaršot u. tml. Es nosūtītu ziņu pagātnei, ka tas ir pilnīgi nepareizs skatījums uz mūsu maņu saistībām.

Sinestēzija nav īstais veids, kā par to domāt.

Patiesībā runa ir par maņu saistījumiem, ko piedzīvojam mēs visi. Ja atgriežamies 19. gadsimta beigās – itāļu futūrists Filipo Marinetti (Filippo Tommaso Marinetti) runāja par sinestētisko tausti, bet būtībā viņš jau domāja par maņu saistījumiem.

Ja mēs skatāmies, piemēram, uz franču dzejnieku Šarlu Bodlēru (Charles Pierre Baudelaire), krievu komponistu Aleksandru Skrabjinu (Alexander Scriabin) vai citiem tā laika radošajiem prātiem – interesanti, kāda būtu viņu radošā darbība, ja viņi domātu maņu saistību, nevis sinestēzijas kategorijās?

Kāds ir jūsu vēstījums jaunajiem studentiem, kuri domā un vēl joprojām meklē savu ceļu un karjeru, bet varbūt baidās un nav pārliecināti, vai viņu idejas patiešām ir īstenojamas?

Svarīgākais – lai tev būtu jautri! Ja pētniecība nav aizraujoša, tad to nevajag darīt. Seko savai zinātkārei un esi atvērts sadarbībai. Daļa manas pētniecības nav bijusi rūpīgi plānota – tā vienkārši notikusi, satiekot cilvēkus un apvienojot dažādu jomu ekspertīzi. Lieliskas idejas bieži rodas tieši no dažādu nozaru sadarbības. Piemēram, kad šefpavārs, kurš spēj radīt garšīgus ēdienus, satiekas ar statistiķi, kurš analizē iegūtos datus, rodas īsta maģija!

Vientuļākais zinātnieks Latvijā

FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

JĀNIS LAZOVSKIS KOPŠ

SEŠU GADU VECUMA

DZĪVOJIS ĀRPUS LATVIJAS UN IEGUVIS DOKTORA

GRĀDU ČIKĀGĀ (ASV).

2020. GADĀ VIŅŠ

ATGRIEZĀS DZIMTENĒ, KUR TURPINA SAVU ZINĀTNIEKA KARJERU

SALĪDZINOŠI JAUNĀ

NOZARĒ – MATEMĀTISKAJĀ TOPOLOĢIJĀ. ŠOBRĪD VIŅŠ IR PĒTNIEKS LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) KLĪNISKĀS UN PROFILAKTISKĀS

MEDICĪNAS INSTITŪTĀ UN TIEK DĒVĒTS PAR VIENTUĻĀKO ZINĀTNIEKU LATVIJĀ. AR JĀNI LAZOVSKI SARUNĀJĀS IEVA LAZDIŅA, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS.

FRAGMENTS NO TOPOLOĢISKĀS DATU ANALĪZES METODES, KĀ NO NEAPSTRĀDĀTIEM DATIEM TIEK LĪDZ MATEMĀTISKĀM VIENĪBĀM. AUTORS: JĀNIS LAZOVSKIS

TOPOLOĢIJĀ IR DAŽĀDAS TELPAS, UN TIEK RASTI

VEIDI,

KĀ TĀS VIENKĀRŠOT, IZVELKOT NO TĀM

TOPOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS – TĀS

FUNDAMENTĀLI PASKAIDRO TELPAS BŪTĪBU.

Esi matemātiķis ar specializāciju topoloģijā. Pieļauju, ka tev šo jautā bieži un daudz nākas skaidrot, skatos, ka pat zīmi uz kabineta ārdurvīm esi uzlicis – vai vari vienkāršoti pastāstīt, ar ko nodarbojies?

Tā praktiski – ikdienā zīmēju bildītes uz tāfeles, kodēju, jo liela daļa topoloģijas ir matemātikas pārveidošana kodā aprēķinu veikšanai. Šis ir būtiski manā topoloģijas apakšjomā, kas ir algebriskā topoloģija. Ar skaitļiem tiek apzīmētas skaitāmas lietas, kuras redzam. Topoloģijā skaitļi nepieciešami, lai apzīmētu telpu īpašības. Ja ģeometrijā svarīgs ir attālums, leņķi un izliekums, tad topoloģijā telpa ir kā plastilīns – izstiepjama un samazināma, bet neko nedrīkst ne mainīt, ne plēst…

…lai nemainītos izmērs?

Jā, lai nemainītos fundamentālās topoloģiskās īpašības. Klasiskais piemērs – krūzei ir osa. Osa ir topoloģiski nozīmīga īpašība. Ja osas caurumu aizlīmētu, tad notiktu topoloģiska izmaiņa. Bet, ja to padarītu lielāku vai mazāku, piemēram, kā peldriņķi, tad osai un peldriņķim aizvien būtu vienādas topoloģiskās īpašības. Topoloģijā ir dažādas telpas, un tiek rasti veidi, kā tās vienkāršot, izvelkot no tām topoloģiskās īpašības – tās fundamentāli paskaidro telpas būtību. Ikdienā strādāju ar lieliem datu apjomiem un milzīgu informācijas daudzumu, kas tiek apstrādāta, izmantojot topoloģiju. Tie ir aprēķini, kas ir daudz vienkāršāks apzīmējums kaut kam ļoti komplicētam.

Kāpēc izvēlējies zinātnisko ceļu matemātiskajā topoloģijā?

Studiju laikā mans pirmais topoloģijas pasniedzējs padarīja šo jomu ļoti saistošu. Topoloģija šķita īpaša, jo tajā pierādījumi bieži tiek veidoti ar attēlu zīmēšanu. Tas likās tik neparasti – zīmēšana kā matemātisks pierādījums! Mani aizrāva mezglu teorija –topoloģijas daļa, kurā zīmē mezglus, kurus pēc tam var klasificēt un ar tiem veikt dažādas funkcijas. Līdz tam akadēmiskā matemātika man sastāvēja no teorēmām un garlaicīgiem pierādījumiem, man tajā gāja grūti.

Doktorantūrā disertācijas vadītājs strādāja topoloģijas jomā, mums bija laba sadarbība. Tajā laikā bija arī daudz lielāks studentu loks, iespēja braukt uz konferencēm, tikties ar jomas pārstāvjiem un uzzināt, kādos virzienos topoloģiju attīsta citi.

LĪDZ AR TOPOLOĢIJAS PRIEKŠMETU

LĪDZ TAM AKADĒMISKĀ MATEMĀTIKA MAN

SASTĀVĒJA NO

TEORĒMĀM UN GARLAICĪGIEM

PIERĀDĪJUMIEM, MAN TAJĀ GĀJA GRŪTI.

Pirms septiņiem gadiem, kad vēl biji doktorants, teici, ka matemātika strauji attīstās. To, ko matemātiķi pirms 100–200 gadiem mācījušies, to šobrīd mācās vidusskolā un to, ko matemātiķi pirms vairāk nekā 50 gadiem mācījās, to mācās maģistranti un doktoranti karjeras sākumā. Savukārt tas, ko tu doktorantūrā mācījies, to matemātiķi atklājuši pirms 10 gadiem. Vai matemātiskā topoloģija ir jauns pētniecības virziens?

Jā, tā ir salīdzinoši jauna un strauji attīstīta joma – topoloģiskā datu analīze ir algebriskās topoloģijas apakšjoma, kas aizsākās 2000. gadu sākumā. Ir daudz piemēru, kā ar šīm metodēm vienkāršot datus un atklāt to fundamentālās īpašības, tāpēc pētījumus dažādās zinātnes jomās var attīstīt ar topoloģiskās datu analīzes paņēmieniem.

Tiešām gāja grūti?

Jā! Aptuveni sapratu, bet nenoķēru sajūtu, ka tā man patiktu. Turpināju studēt, jo tā biju audzināts – ja kaut ko esi sācis, tad ir arī jāpabeidz. Līdz ar topoloģijas priekšmetu matemātika kļuva daudz interesantāka.

Tu esot vientuļākais zinātnieks Latvijā. Pats sevi tā dēvē, vai kāds cits to sācis?

Tā Oskars1 mani iesauca! Esmu arī pats nonācis pie secinājumiem, kādēļ tā. Pirmkārt, esmu matemātiķis zinātnē – zinātne ir milzīga un

1 Oskars Vizbulis, LU Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta sabiedrisko attiecību speciālists.

matemātika ir abstrakta, daudzi to nesaprot, ilgi jāskaidro, ar ko nodarbojos. Otrkārt, būt zinātniekam Latvijā jau ir atsvešinātība, jo zinātnieku te ir salīdzinoši maz. Treškārt, savā būtībā bieži jūtos kā svešinieks, jo uzaugu un izglītību ieguvu ārpus Latvijas. Tas viss mani atdala no citiem. Jūtos arī atšķirīgs no citiem matemātiķiem Latvijā un zinātnē šeit, jo man patīk runāt ar cilvēkiem un socializēties, no tā iegūstu pozitīvu enerģiju, man patīk veidot uzdevums studentiem, domāt par cilvēcisko pusi, par ko citiem nepatīk domāt.

Šajā saistībā vientuļš jutos arī laikā, kad pasniedzu Rīgas Tehniskās universitātes Rīgas Biznesa skolā. Man patika un joprojām patīk strādāt pie interesantākām un efektīvākām pedagoģiskajām metodēm. Vārdos tika teikts, ka jaunas pieejas ir svarīgas, taču praksē tam netika atvēlēts laiks. Atceros gadījumu, kad vienam pasniedzējam skaidroju viņa haotiskos un neskaidros mājasdarbus – kas der un kas neder studentiem. Viņš atzina, ka saprot manu teikto, bet piebilda, ka “tā tas vienkārši ir”. Tas man radīja sajūtu, ka rūpes par studentiem izjūtu atšķirīgi no kolēģiem.

Kā, tavuprāt, augstskolās varētu padarīt matemātiku pieejamāku un interesantāku plašākam studentu lokam?

Man ļoti nepatīk, ka matemātiku māca tikai šauram studentu lokam – tā sauktajiem gudrākajiem. Bieži dzirdu: “Mēs nevaram mainīt materiālu, jo tad gudrākajiem nebūs interesanti,” vai “mums jāsaglabā līmenis.” Man tas šķiet briesmīgi, jo tā ir tikai maza daļa no visiem studentiem. Tieši tāpēc mums vajadzētu vairāk laika veltīt tam, lai pielāgotu mācību metodes pārējiem 95 %, nevis koncentrēties uz tiem dažiem, kuri jebkurā gadījumā tiks galā.

Man traucē arī tas, ka matemātika bieži tiek pozicionēta kā kaut kas nopietns un elitārs, kā rezultātā daudziem ir negatīva pieredze to mācoties. Man patiešām ir žēl, jo matemātika var būt interesanta – tā nav tikai viens rāmis, viena atbilde un tikai dažiem izredzētajiem.

Kādā intervijā teici, ka kādreiz biji antisociāls, lai gan kolēģi tevi šobrīd raksturo, un arī es redzu tevi kā komunikablu un ekstravertu. Vai matemātika svešumā bija tava terapija?

Labs jautājums. Jā, noteikti, savā ziņā tā bija. Ja terapija ir cita pasaule, kur izrauties no ikdienas, pazust no pārējās pasaules, tad noteikti.

Un lietu kārtošana pa plauktiņiem!

Jā! Vēl arī iespēja doties komandējumos uz konferencēm vai pie kolēģiem ārzemēs. Arī tā savā ziņā ir terapija – varu būt īpašā vidē.

No sešu gadu vecuma esi dzīvojis ārpus Latvijas – ASV un Kanādā, kur ieguvi arī doktora grādu. Vai zinātniekiem ir viegli ienākt Latvijas zinātnē?

Runājot par zinātni Latvijā, un par to, kas man savā veidā ir sāpējis, – ir grūti ienākt no malas Latvijas zinātnes vidē. Ir liela birokrātija, neziņa par zinātnes nākotni valstī, un ir jāpārzina vietējā zinātnes administrācijas vide.

Pirmais, ar ko saskāros, – vakances te darbojas citādi. Vairākkārt starp rindiņām saņēmu mājienus, ka vakances zinātniskajiem amatiem ir domātas kādam citam zinātniekam, – tās nav īstas un ir tikai formalitāte. Kādam tiek pagarināts līgums vai sācies jauns projekts, bet vakance tāpat publiski jāizsludina.

Par neziņu runājot, piemēram, esošais amats ir pateicoties pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmai2, kas neregulāri ar īsu pieteikšanās periodu tiek izsludināta. Uzrakstīju projekta pieteikumu Latvijas Zinātnes padomei (LZP) pērn oktobrī, pēc divu mēnešu izsludināšanas pagāja pieci mēneši, līdz saņēmu rezultātu3. Nebija daudz laika, lai apjomīgu pieteikumu sagatavotu un nebija garantiju, ka izdosies.

Saistībā ar birokrātiju – nu jau esmu nonācis līdz tam, ka saku: “Labi, es darīšu, tikai pasakiet,

2 Plašāk par pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmu Latvijā skatīt LZP tīmekļvietnē: https://www.lzp. gov.lv/lv/dokumenti-un-informativie-materiali-1119#komunikacija

3 Jānis Lazovskis saņēmis finansiālu atbalstu no LZP projekta Nr. 1.1.1.9.“Pēcdoktorantūras pētījumi” par pētniecības pieteikumu Nr.1.1.1.9/LZP/1/24/125 “Efektīvi topoloģiski invarianti reprezentāciju atklāšanai attēlu diagnostikā”.

kur parakstīties!” Tas vairs nav par zinātni, tas ir par pareizo kastīšu atķesēšanu. Šobrīd atbilstu piedāvājumam, LZP ir gatavi finansēt manu projektu, bet kas būs pēc trim gadiem – nezinu. Ja nākamreiz spēšu atķeksēt citas kastītes, tad varbūt finansējums būs. Tam visam pāri – manu šī brīža projekta pieteikumu vērtēja ārzemju zinātnieki. Man ir diezgan liela pārliecība, ka LZP pat īpaši nesaprot, ko es savā projektā pētu, kas savā ziņā arī ir ļoti vientuļi.

IR LIELA BIROKRĀTIJA, NEZIŅA PAR ZINĀTNES NĀKOTNI VALSTĪ,

Vai šie finansējumi tavā gadījumā ir tava alga vai arī tā tiek izlietota tikai pētījumiem?

Jā, tā ir mana alga un, ja iespējams, tad arī citiem projektā piesaistītiem pētniekiem – kolēģiem, studentiem, pēcdoktorantiem. Būt matemātiķim šajā ziņā ir privileģēta situācija – man pietiek ar tāfeli, rakstāmajiem un datoru, kamēr, piemēram, fiziķiem, ķīmiķiem un biologiem bieži nepieciešami dārgi eksperimenti, materiāli un aparatūra.

Pēcdoktorantūras atbalsts ir paredzēts visām zinātņu jomām, un matemātikā tas ir salīdzinoši liels finansējums, ņemot vērā nepieciešamības. Man kā matemātiķim patiešām ir paveicies – varu vairāk līdzekļu novirzīt sadarbībai ar kolēģiem citās valstīs, komandējumiem, kas man savā ziņā ir kā atpūta, un citām vajadzībām. Tas ir forši!

Kādi ir izaicinājumi pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta saņemšanā

Latvijā?

Vai palīdz kolēģi, ko esi ieguvis ārpus Latvijas?

Noteikti, viņi palīdz ieraudzīt reālāku skatu uz dzīvi un darbu! Mana vientulības sajūta, bez šaubām, ir pārspīlēta – arī citiem tā ir. Piemēram, Amerikā divi vai trīs matemātiķi mazā pilsētiņā strādā ar topoloģisko datu analīzi, un, lai satiktu kolēģus, jālido vairākas stundas. Tāpēc konferences kļūst par īpašu notikumu, sava veida terapiju. Runājot par projektiem Eiropā, Lielbritānijā pieredzēju, cik nozīmīga ir projektu kultūra. Mans pirmais amats ilga apmēram gadu, bet to ietekmēja kovids. Tur kolēģi daudz diskutēja par projektu gatavošanu, pieslīpējot idejas, lai tās atbilstu uzstādītajām kritēriju kastītēm. Tieši šo mentalitāti esmu pārņēmis – domājot par projektiem, var attīstīt zinātni. Tad, vairākus gadus vēlāk, kopā ar Lielbritānijas kolēģiem sākām strādāt pie jauna projekta un finansējuma piesaistes. Finansējumu gan nedabūjām, taču radās jaunas idejas, pie kurām tagad notiek padziļināts darbs, un drīz būs raksts.

Šis konkurss notiek reizi vai divas gadā, kas zinātnei ir sarežģīti, jo regularitāti un nosacījumus nevar paredzēt. Piemēram, šajā uzsaukumā, kurā saņēmu finansējumu, nedrīkst veikt pedagoģisko darbu, un naudu drīkstu izmantot tikai sev. Arī mana pēcdoktorantūras mentore neko nesaņem, jo tā paredz noteikumi.

Vēl viens izaicinājums, ienākot Latvijas zinātnes vidē no malas, – zinātnes cikls Latvijā neatbilst starptautiskajai praksei. Citās valstīs darba sludinājumi jaunajiem zinātniekiem regulāri tiek publicēti no septembra līdz janvārim, lai sāktu darbu nākamajā rudenī. Nopietna projekta sagatavošanai vajadzīgs laiks – rudens doktorantūrā man bija īpaši intensīvs, strādājām gandrīz tikai pie darbu pieteikumiem. Latvijā pieteikšanās šim konkursam sākās augustā; citos gados notiek pavasarī, bet mēdz būt arī gadi, kad tā vispār nenotiek. Neformāli par iespējamo finansējumu var uzzināt dažus mēnešus iepriekš, taču arī tas nav garantēts, un informācija pieejama tikai dažiem. Cilvēkam no malas, īpaši no ārzemēm, šajā procesā ir ļoti grūti iekļauties.

Kāds šobrīd ir galvenais fokuss tavā pētniecībā?

Galvenais fokuss ir, kā aprēķinus par topoloģiskām telpām padarīt efektīvākus. Lai nebūtu tik komplicēti, ierasti telpas tiek vienkāršotas un sadalītas mazās daļās kā “Lego” klucīši. Kā var veikt topoloģiskus algoritmus jeb aprēķināt šo telpu īpašības no šiem mazajiem gabaliņiem, ja kaut kas klucīšos mainās? Piemēram, lai aprēķinātu un pateiktu, ka krūzei ir osa un viens caurums, pietiek zināt, kā molekulas un atomi krūzē ir savienoti. Tātad pietiek ar lokālu informāciju, lai atklātu arī globālo jeb to, ko redzam, skatoties no liela attāluma.

Strādāju pie tā, kā izmantot esošos aprēķinus, lai aprēķinātu īpašības jaunai, nedaudz izmainītai telpai, piemēram, ja krūzei pazudusi maliņa. Šādi aprēķini ietaupa laiku, datora procesēšanas resursus un ir arī matemātiski vienkāršāki. Tās arī ir bildītes uz manas tāfeles – viena telpa mainās, kaut kas pazūd, kaut kas nāk klāt, un šajās matricās var redzēt, kas ar ko savienojas, bet, ja kas mainās, tad varam izsekot tām izmaiņām topoloģiskajā aprēķinā.

Pirms septiņiem gadiem kādā intervijā teici, ka tev nav būtisks praktiskais pielietojums taviem pētījumiem. Vai tagad šī pārliecība tevī ir mainījusies?

Jā, mana pārliecība pamazām mainās. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk redzu praktiskos pielietojumus. Piemēram, pašreizējā projektā mana pētījuma rezultāti tiek izmantoti attēlu segmentācijā medicīnas vajadzībām. Mēs analizējam šūnu attēlus – izņemtus audus, kuros algoritmiem jānošķir veselās un neveselās šūnas. Lai apstrādātu lielus attēlus, tos sadala mazākos fragmentos, un tieši šo fragmentu savienošana bieži rada kļūdas. Mans uzdevums ir, izmantojot topoloģiju, pilnveidot mašīnmācīšanās algoritmus, lai šīs daļas precīzāk salīmētu kopā un uzlabotu segmentācijas uzticamību.

Vai pareizi saprotu, ka tu gatavo kodu, ko iedot mašīnmācīšanās algoritmam mākslīgā intelekta sistēmām?

Jā! Šis projekts, pie kura šobrīd strādāju, ir medicīnā. Doma ir, ka medicīnas speciālists saņemtu informāciju no mašīnmācīšanās algoritma, kas norādītu, kur ir vesels auds un kur – ne. Arī tam, lai šis algoritms varētu ievākt miljoniem attēlu un noteikt, kur ir vislielākā iespējamība būt neveseliem audiem. Tas nav domāts, lai algoritms aizstātu cilvēku, bet, lai

FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

atvieglotu darbu, parādot, kam jāpievērš lielāka uzmanība tālākajos izpētes procesos.

Ar kādām starpdiciplinārām zinātnes jomām vēl esi sadarbojies?

Sadarbība ar neirozinātni bija mans pirmais pēcdoktorantūras amats. Laboratorijā tika pētīta smadzeņu daļu darbība datorizētā modelī – kā neironi savienojas, kur sākas un beidzas informācija, kā cilvēks domā u. c. Ar topoloģijas palīdzību spējām miljoniem signālu un savienojumu no dažādiem eksperimentiem pārvērst vienkāršākos objektos, kurus vieglāk atšķirt un secināt, kāds signāls tika visai sistēmai dots. Tagad strādāju medicīnas jomā, par ko jau nupat stāstīju. Paralēli medicīnas projektam kopā ar Lielbritānijas kolēģiem veidojam jaunu projektu ekoloģijā, kā arī aktīvi iesaistos starptautiskajā topoloģijas kopienā.

Vai ir kāds pētījums, ar ko īpaši lepojies?

Laikam jau pētījums, pie kura ar kolēģi strādājām un kuru maijā iesniedzām žurnālam, ir lielākais un interesantākais, ko beidzamajā laikā esam sasnieguši. Tajā aplūkojām: kā veicot aprēķinus un nosakot topoloģiskās īpašības telpai, kas uzbūvēta no mazākiem gabaliņiem, iegūt daudz vienkāršākus rezultātus.

Pētījām, kā mainās topoloģiskie aprēķini, ja no telpas kaut kas tiek atņemts. Svarīgi –nevis pielikts klāt, bet atņemts. Ļoti precīzi aprakstījām, kā šīs izmaiņas notiek. Manā skatījumā atņemšana ir grūtākā daļa no jebkādām izmaiņām. Abstrakti runājot, izmaiņas nozīmē, ka kaut kas var pienākt klāt vai pazust. Ja kaut kas pienāk klāt, tā ir pilnīgi jauna informācija, un var izmantot tos pašus algoritmus, kas līdz šim, lai aprēķinātu jaunu, bet mazāku daļu. Bet, ja kaut kas tiek atņemts, tad atņemšana var notikt kritiskajā topoloģiskajā daļā. Piemēram, no krūzes osiņas atņem kubikcentimetru, tas būtiski maina formu, atšķirībā no atņemšanas krūzes malā, jo tas lauztu topoloģiju. Tāpēc atņemšana ir grūtāka un prasa lielāku precizitāti to aprakstot. Līdz šim to risināja, visus datus ievadot no jauna mašīnmācīšanās vai jebkurā citā algoritmā. Pētījumā salīdzinājām, kā būtu labāk – darīt no jauna vai pielietot mūsu metodi – un pierādījās, ka mūsu metode ir daudzreiz ātrāka un prasa mazāk soļu. Tas ir jauki – definēt fundamentālas izmaiņas.

No kuras valsts ir kolēģe, ar kuru kopā raksts tapa?

Raksts tapa kopā ar kolēģi no Itālijas, šobrīd viņa strādā ASV. Mēs iepazināmies konferencē Vācijā. Tas labi ilustrē, cik starptautiska ir zinātne – pētnieki bieži pārvietojas no valsts uz valsti, sekojot projektiem un iespējām attīstīties.

Man pašam šajā ziņā ir mazliet citāda pieeja –apzināti izvēlos būt fiziski Latvijā. Tā kā neesmu šeit uzaudzis, tas man bērnībā pietrūka. Tagad, kā pieaugušam cilvēkam, man gribas būt šeit uz vietas. Protams, šāda izvēle nozīmē arī mazāk mobilitātes un attīstības iespēju, jo lielākā daļa pēcdoktorantūras pētniecības projektu tiek izsludināti ārvalstīs un bieži ilgst no viena līdz trim gadiem, pēc tam pētnieki dodas uz nākamo valsti. Tā ir šīs profesijas realitāte, tāpēc aktīvi meklēju veidus, kā attīstīt profesionālās iespējas ārpus Latvijas, vienlaikus iepazīstos ar citu jomu zinātniekiem tepat Latvijā.

Kā tu atpūtini prātu?

Manu prātu vislabāk atpūtina atrašanās dabā un laiks ar ģimeni. Matemātika man ir kā droša, saprotama telpa – tajā jūtos labi, jo ārējā pasaule nereti šķiet sarežģītāka. Īsto atslodzi gūstu ārpus zinātnes: man ļoti patīk kāpt kalnos, laivot, braukt ar velosipēdu vai vienkārši doties garās pastaigās. Un visvērtīgākais ir laiks ar ģimeni – tas man ir ļoti svarīgs.

Atgriežoties pie Latvijas zinātniekiem –kā vērtē Latvijas zinātnes konkurētspēju pasaules mērogā?

Esmu kvalificēts atbildēt par matemātiku. Par topoloģiju varu teikt, ka konkurētspējas nav, bet citās jomās tā noteikti pastāv – piemēram, kvantu algoritmos un kvantu fizikā. Profesors Andris Ambainis ir pasaules līmeņa speciālists, kurš veiksmīgi nes Latvijas vārdu pasaulē. Viņa zinātniskā kopiena līdzinās kopienām valstīs, kurās zinātne ir attīstīta: kur ir skaidri noteikumi, formālie procesi, un viss notiek pēc paredzama plāna un starptautiskā līmenī. Tas ir piemērs, pēc kā vajadzētu tiekties citām grupām.

Protams, profesors Ambainis ir ļoti gudrs, un tādas personības atdarināt ir grūti. Kā to panākt? Ir jāizglīto mūsu studenti! Ienākšana no ārvalstīm un karjeras turpināšana Latvijā ir sarežģīta, tāpēc jābalstās uz vietējiem studentiem, kuriem neapšaubāmi ir liels potenciāls. Bez jokiem – ticu, ka mūsu studenti spēj ļoti daudz, to pats esmu pieredzējis. Tas ir pasniedzēju un pedagoģisko materiālu darba rezultāts, kur, protams, ir vēl vieta uzlabojumiem, kas prasa fokusu un prioritāšu maiņu. Potenciāls neapstrīdami te ir.

Kā, tavuprāt, zinātniekiem komunicēt ar sabiedrību, lai veicinātu uzticēšanos un lai skaidrotu pētniecības rezultātus?

Tā ir īpaša darba specifika – zinātnes komunikators, kas nav līdz galam zinātnieks, un nav līdz galam žurnālists, bet atrodas pa vidu, ar pieredzi un izpratni, kā to visu paskaidrot. Lai par to runātu, ir vajadzīga izglītība un īpaša pieeja –sajust, uztaustīt un neko nesamelot. Bet realitātē komunikācija ir arī pašu zinātnieku atbildība, tiem gribot vai negribot, spējot vai nespējot.

Daudzi zinātnieki, arī es, reizēm aizķeramies, jo vēlamies visu izklāstīt loģiski un korekti, bet tas komunikāciju padara garāku un sarežģītāku. Piemēram, mākslīgais intelekts tiek vispārināts uz visu, ko cilvēks spēj iedomāties, taču no mana kā zinātnieka skatpunkta tas nav korekti.

Labs piemērs ir amerikāņu žurnāls “Quanta Magazine”, kurā žurnālisti raksta par matemātikas jaunumiem. Nezinu, vai tam auditorija ir tikai zinātnieki vai jebkurš interesents, bet žurnālā viss tiek pasniegts tā, lai būtu gan patiesi, gan saprotami. Lietotie vārdi ir vienkārši, ne vienmēr tehniski, un tā ir īpaša māksla – tur strādā žurnālisti, kas veic šo tulkojumu. Tā ir atsevišķa kompetence, un noteikti nevaram sagaidīt, ka visiem zinātniekiem tāda būtu. Varbūt vajadzētu papildu moduli jebkurā zinātnes izglītības posmā – kā komunicēt to, ko pētām.

pozīcijas – man nav tiesību teikt, ka skolotājiem būtu jāmāca matemātika filozofiski. Tas ir ļoti grūti, jo pieprasa laiku un resursus, kas reti kad pedagogiem ir doti.

Tā matemātiskā vērtība, ko novērtē profesionālie matemātiķi, nav pareizā formula vai pareizais rezultāts. Matemātika bieži ir tā, kura savieno divas jomas, kas iepriekš netika savienotas –divas matemātiskas vai ārpus matemātikas jomas, piemēram, loģika, filozofija, māksla... Tā ir domāšana, un ne vienmēr atbilde ir ciparos. Bet, manuprāt, skolās varam spert soli šajā virzienā. Piemēram, nevis prasīt desmit uzdevumus ar vienu un to pašu formulu, bet vienu uzdevumu, kur definīcija mainās un jādomā plašāk – kur atbilde ir vārdos, nevis skaitļos.

DAUDZI ZINĀTNIEKI, ARĪ ES, REIZĒM

AIZĶERAMIES , JO VĒLAMIES VISU

IZKLĀSTĪT LOĢISKI UN KOREKTI, BET TAS KOMUNIKĀCIJU

PADARA

GARĀKU UN SAREŽĢĪTĀKU.

Tas, ar ko es cīnos un, šķiet, cīnīšos visu mūžu –studenti domā, ka matemātikas atbildes ir tikai skaitļi, vienādojumi un formulas. Bet 90 % matemātikas patiesībā ir vārdi. Matemātikā vajag prast rakstīt pilnos teikumos, izskaidrot domas. Tieši tajā ir lielākā vērtība, bet to skolās gandrīz nepārbauda – tur prasa formulu, vienādojumu vai skaitlisku rezultātu.

MATEMĀTIKĀ VAJAG PRAST RAKSTĪT PILNOS TEIKUMOS, IZSKAIDROT DOMAS.

TIEŠI TAJĀ IR LIELĀKĀ

Kādas ir tavas pārdomas par zemajiem matemātikas eksāmenu rādītājiem skolās?

Reiz redzēju eksāmenu uzdevumus, par dažiem nodomāju – tie ir bezjēdzīgi. Prasīt logaritmus, vienādojumus, īpašas formulas, kas jāatceras… Daudziem skolēniem tas neinteresē, un tas ir pavisam normāli – ne visiem interesē matemātika šādā formā, un arī nevajadzētu interesēt. Vienlaikus arī apzinos, ka matemātiku pārbaudīt ir ļoti grūti. To saku no priviliģētas

VĒRTĪBA, BET TO SKOLĀS GANDRĪZ

NEPĀRBAUDA – TUR PRASA FORMULU,

IR LIETAS, KAS ARĪ MAN PAŠAM ŠĶIET

Ko teiktu skolēniem, kuri apgalvo, ka viņiem nav matemātiskās domāšanas un vispār nav jēgas matemātiku mācīties, jo tā nenoderēs?

Es teiktu: var būt interesantāk un var būt arī labāk! Ir lietas, kas arī man pašam šķiet bezjēdzīgas un nevajadzīgas, ne visa matemātika man šķiet aizraujoša. Esmu ļoti šaurā matemātikas jomā. Jo vairāk tu mācīsies, jo šaurāka kļūs specializācija, un tas ļaus koncentrēties uz to, kas tevi patiešām interesē.

Kāds ir tavs novēlējums skolēniem un jaunajiem zinātniekiem?

Novēlu satikt labus pedagogus un būt drošā vidē, kurā var brīvi uzdot jautājumus, kļūdīties, mācīties un piedzīvot, cik aizraujoša un dzīva var būt matemātika!

Stratēģiskā pozicionēšanās: Latvijas aizsardzības industrijas iespējas jaunajā Eiropas drošības ekonomikā

ZIEMEĻVALSTU REĢIONA LIELĀKAIS DROŠĪBAS UN ĀRPOLITIKAS FORUMS “RĪGAS KONFERENCE 2025” NORISINĀJĀS NO 9. LĪDZ 11. OKTOBRIM LU ZINĀTŅU MĀJĀ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

AUTORE: SIGITA STRUBERGA , LATO ĢENERĀLSEKRETĀRE, LU PĒTNIECE UN LEKTORE

ŠĪ GADA OKTOBRĪ LATVIJAS UNIVERSITĀTĒ (LU) NOTIKA ZIEMEĻVALSTĪS LIELĀKAIS DROŠĪBAS FORUMS “RĪGAS KONFERENCE 2025”. TO ORGANIZĒJA LATVIJAS TRANSATLANTISKĀ ORGANIZĀCIJA (LATO) SADARBĪBĀ AR ĀRLIETU UN AIZSARDZĪBAS MINISTRIJĀM. KONFERENCE PULCĒJA VAIRĀK NEKĀ 800 POLITIKAS VEIDOTĀJU, INDUSTRIJAS LĪDERU UN AKADĒMIĶU, LAI DISKUTĒTU PAR JAUNĀS

EIROPAS DROŠĪBAS POLITIKAS UN EKONOMIKAS VEIDOŠANOS. LU PĒTNIEKI ŠOGAD VEIDOJA NOZĪMĪGU DISKUSIJAS DAĻU.

VIENS NO GALVENAJIEM APSPRIESTAJIEM JAUTĀJUMIEM – KĀ EIROPAS VALSTIS VAR IZMANTOT SAVU INOVĀCIJU POTENCIĀLU UN INDUSTRIĀLĀS NIŠAS, LAI STIPRINĀTU KOPĒJO AIZSARDZĪBAS SPĒJU UN NOTURĪBAS TĪKLOJUMU, VIENLAIKUS VEICINOT EKONOMIKAS ATTĪSTĪBU. KONFERENCE ARĪ APLIECINĀJA, KA BALTIJAS VALSTIS ARVIEN AKTĪVĀK PĀRTOP NO DROŠĪBAS PATĒRĒTĀJĀM PAR DROŠĪBAS VEIDOTĀJĀM, INTEGRĒJOT INDUSTRIJU, PĒTNIECĪBU UN POLITIKU VIENOTĀ STRATĒĢISKĀ IETVARĀ.

VIEDĀ PIEEJA IR SPECIALIZĒTIES DAŽĀS EKSPORTĒJAMĀS

NIŠĀS, KUR LATVIJAS

UZŅĒMUMI JAU

GŪST PANĀKUMUS UN VALSTS VAR BŪT PIRMAIS KLIENTS UN LĪDZINVESTORS.

Latvijas aizsardzības industrijas iespējas: nišas, inovācijas un valsts loma

Latvijas aizsardzības industrijas attīstībai šis ir īpašs iespēju laiks. Reaģējot uz Krievijas karu Ukrainā un drošības situāciju, tiek veidota jauna aizsardzības politika gan nacionālā, gan Eiropas Savienības (ES) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) līmenī.

NATO pārapbruņojas, bet ES ir pievērsusies rūpniecības politikai. Notiek diskusija par uzticamu, līdzīgi domājošu demokrātisku valstu iekļaušanu piegādes ķēdēs. Kādi ir Latvijas aizsardzības industrijas iespēju logi? Populāri apgalvot, ka tie ir tieši saistīti ar tādām izvēlēm, kur valsts spēlē pirmā klienta lomu. Taču, ieskatoties citu valstu pieredzēs un tirgus specifikā, ir vērts palūkoties uz specifiskām nišām un valsts līdzinvestīciju iespējām. Viedā pieeja ir specializēties dažās eksportējamās nišās, kur Latvijas uzņēmumi jau gūst panākumus un valsts var būt pirmais klients un līdzinvestors. Šādai pieejai izveidots nepieciešamais ietvars.

Ietvars aizsardzības inovācijām: likumi, stratēģija un finansējuma mehānismi

Pērn aprīlī stājās spēkā Aizsardzības industrijas likums. Likuma mērķis – veicināt valsts aizsardzības industrijas attīstību un nodrošināt Nacionālo bruņoto spēku (NBS) preču un pakalpojumu drošu piegādi valsts un starptautisko uzdevumu izpildei. Šī gada martā apstiprinātajā Aizsardzības rūpniecības un inovāciju stratēģijā 2025.–2036. gadam noteikti vidēja un ilgtermiņa mērķi vietējās ražošanas un inovāciju pieaugumam.

Ietvars paredz konkrētus mērķus – piemēram, palielināt NBS iepirkumus no vietējiem ražotājiem un inovāciju izdevumus kā daļu no aizsardzības budžeta. Paredzēts izveidot īpašu Aizsardzības inovāciju fondu agrīnās stadijas uzņēmumiem. Iecerēts piesaistīt privāto finansējumu un pulcēt universitātes, laboratorijas un pircēju ap vienotu rūpniecības programmu.

Par to, vai valsts atbalsta pasākumi būs praktiski, ne tikai retoriski, spriest būs iespējams vēlāk. Taču daži soļi jau paveikti. Kopš 2019. gada Aizsardzības ministrija rīko ikgadēju grantu konkursu militārajām un divējāda lietojuma tehnoloģijām; 2025. gadam tam paredzēti 2,4 miljoni eiro. Četras Latvijas universitātes “Unilab Defence” ietvarā iesaistās projektos, kas veicina aizsardzības tehnoloģiju ekosistēmas attīstību Latvijā un NATO. Tas ietver vairākas iniciatīvas, piemēram, NATO DIANA akseleratoru un nacionālo pirmsakseleratoru un citus sadarbības projektus aizsardzības tehnoloģiju ekosistēmā. Ar to iecerēts virzīt vairāk komandu no idejas līdz prototipam.

Šāda veida agrīnās stadijas projektos ir iespējams pārvērst pētniecības stiprās puses investīcijām piemērotos uzņēmumos. Tomēr atklāts ir jautājums finansējuma apjomu, kas spētu nodrošināt ambiciozo plānu īstenošanu.

PIEMĒRAM, ĀDAŽOS ESOŠAIS

5G AIZSARDZĪBAS TESTĒŠANAS

POLIGONS, KO APSTIPRINĀJUSI

NATO SABIEDROTO TRANSFORMĀCIJAS PAVĒLNIECĪBA UN KO

PĀRVALDA “LATVIJAS

MOBILAIS TELEFONS”, NODROŠINA

NEPIECIEŠAMO VIDI JAUNIEM EKSPERIMENTIEM.

Praktiski piemēri: Latvijas uzņēmumi, kas rada starptautisku atzinību

Latvijas aizsardzības industrijas uzņēmumi gan ar valsts atbalstu, gan bez tā jau šobrīd guvuši ievērojamus rezultātus, kas saņēmuši augstu starptautisko atzinību. Piemēram, Ādažos esošais 5G aizsardzības testēšanas poligons, ko apstiprinājusi NATO Sabiedroto transformācijas pavēlniecība un ko pārvalda “Latvijas Mobilais telefons”, nodrošina nepieciešamo vidi jauniem eksperimentiem.

Nišas stratēģijas rezultāti redzami, piemēram, uzņēmumā “Edge Autonomy”, kas radies no Latvijas bezpilota lidaparātu rūpnīcas un šogad divkāršoja klātbūtni Rīgā, atverot 10 000 m² ražotni un nodarbinot 270 speciālistus. Savukārt uzņēmums “Exonicus” ir izstrādājis fizioloģiski balstītu XR traumu simulatoru militārajai un civilajai neatliekamajai medicīnai, bet uzņēmums “NEWT21” specializējas bezpilota dronu sistēmu izstrādē gaisa, ūdens un zemūdens misijām. Tāpat nišu atraduši arī tādi uzņēmumi kā “Lightspace Technologies”, “SAF Tehnika” un citi, piedāvājot bruņoto spēku attīstībai nozīmīgus produktus.

Līdzās augsto tehnoloģiju nišām Latvija lokalizē arī kritisku munīcijas ražošanu. Septembrī parakstīts saprašanās memorands par artilērijas munīcijas rūpnīcu kā kopuzņēmumu starp “Rheinmetall” (51 %) un Valsts aizsardzības korporāciju (49 %) ar aptuveni 275 miljonu eiro investīcijām, kas uzskatāms par suverenitātes un prasmju pārneses projektu. Uzņēmums “Ammunity” (iepriekš “Vairog EU”), Latvijā vadošais maza kalibra munīcijas ražotājs, piesaistījis finansējumu jaudas paplašināšanai un vienojies ar “Scandinavian Astor Group” par kapitāldaļu pārdošanu, sperot vēl vienu soli profesionālas piegāžu ķēdes izveidē.

Starptautisks finansējums un uzņēmumu izaicinājumi

Finansēšanā īpaša uzmanība pievēršama Eiropas kontekstam. Eiropas Aizsardzības fonds (EDF) 2025. gadā atvēris programmu vairāk nekā miljarda eiro apmērā, NATO Inovāciju fonds –riska kapitāla fondu vairāk nekā miljarda eiro vērtībā. Eiropas Parlaments oktobrī panācis vienošanos par Aizsardzības rūpniecības programmu – īpašu aizsardzības finansēšanas programmu 1,5 miljardu eiro apmērā (2025–2027) – jaunu instrumentu rūpniecības jaudu palielināšanai.

Banku sistēma pielāgojas jaunajiem apstākļiem, un galvenais izaicinājums vairs nav banku

ZIEMEĻVALSTU REĢIONA LIELĀKAIS DROŠĪBAS UN ĀRPOLITIKAS FORUMS “RĪGAS KONFERENCE 2025”. NO KREISĀS: LATO VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJS JĀNIS KARLSBERGS, LATO ĢENERĀLSEKRETĀRE SIGITA STRUBERGA UN LU REKTORS PROFESORS GUNDARS BĒRZIŅŠ. FOTO: SIGITAS STRUBERGAS PRIVĀTAIS ARHĪVS

nespēja finansēt aizsardzības uzņēmumus, bet gan aizsardzības industrijas jaundibināto uzņēmumu ilgtermiņa maksātspēja. Tas nozīmē spēju pielāgoties jaunākajām tendencēm un atrast pircēju. Otrs domāšanas virziens ir jautājumā – duālā pielietojuma tehnoloģijas un civilās ražošanas spēja ātri piemēroties kara ražošanas apstākļiem.

Nākotnes tendences: mākslīgais intelekts, autonomās sistēmas un atvērtās arhitektūras

Nākamajos divos līdz desmit gados aizsardzības nozare piedzīvos straujas pārmaiņas, ko virzīs tehnoloģiskie sasniegumi. Īstermiņā (divi līdz četri gadi) galveno lomu spēlēs mākslīgais intelekts, autonomās sistēmas un kiberdrošības inovācijas. Tuvāko gadu laikā kvantu tehnoloģiju un progresīvās robotikas sasniegumi vēl

vairāk noteiks militārās spējas un aizsardzības stratēģijas. Pieaugošais sabiedrības pieprasījums pēc caurskatāmības un mākslīgā intelekta ētiskas izmantošanas regulējuma ietekmēs aizsardzības politiku un tehnoloģiju izstrādi. Savukārt globālā spriedze veicinās ieguldījumus modernās aizsardzības sistēmās, bet ilgtspējības iniciatīvas veicinās energoefektīvu tehnoloģiju un pastāvīgu piegādes ķēžu noturību.

Tas nozīmē, ka pieprasījumu virzīs tā saucamā saprātīgā masa (Intelligent Mass)1 un atvērtas arhitektūras (Open Architectures)2. Tehnoloģiju attīstība aizsardzībā kļūs arvien datu ietilpīgāka. Turklāt, sajūtot tirgus attīstību, Eiropas valstīm pieejamās programmas, piemēram, EDF, EDIP un NATO DIANA, šobrīd veicina divējāda lietojuma inovācijas – izmantošanai gan militārajiem, gan civilajiem mērķiem. Piemēram, enerģijas risinājumi, modernas sakaru tehnoloģijas, autonomi transportlīdzekļi un datos balstīta lēmumu pieņemšana.

Mazo valstu izaicinājumi un stratēģiskā pozicionēšanās

Šis attīstības virziens mazākām valstīm iezīmē ceļu uz mērķtiecīgu pozicionēšanos noteiktās ražošanas nišās, nevis plaša profila platformu izstrādē. Politikas kontekstā svarīga ir atbalsta mehānismu pilnveide, kas sekmē modulāru komponentu un sistēmu izstrādi un ražošanu. Tas var ietvert gan grantus un pilotiepirkumus, kas veicina progresu autonomo sistēmu, kvantu drošības un kiberinfrastruktūras risinājumu jomā, gan arī eksporta gatavības un savietojamības stiprināšanu, izmantojot starptautiski atzītus standartus, sertifikācijas sistēmas un atvērtas arhitektūras. Šāda pieeja līdzsvaro tehnoloģisko neatkarību ar integrāciju sabiedroto ekosistēmās, ļaujot uzņēmumiem sekmīgāk iesaistīties starptautiskajās piegādes ķēdēs.

TUVĀKO

GADU LAIKĀ KVANTU TEHNOLOĢIJU UN PROGRESĪVĀS ROBOTIKAS

SASNIEGUMI VĒL VAIRĀK NOTEIKS

MILITĀRĀS SPĒJAS UN AIZSARDZĪBAS STRATĒĢIJAS.

1 Savstarpēji saistīti, autonomi vai daļēji autonomi elementi – droni, roboti, sensori, ieroču vai novērošanas vienības –, kas strādā koordinēti, izmantojot mākslīgo intelektu, datu tīklus un kolektīvu lēmumu pieņemšanu.

2 Sistēmas, kas tiek būvētas modulāri un savietojami, ļaujot dažādu piegādātāju komponentes – sensorus, sakaru moduļus, programmatūras risinājumus – brīvi integrēt vienā platformā.

LATVIJAS UZŅĒMUMS “ATLAS AEROSPACE” RAŽO IZLŪKDRONUS MILITĀRIEM MĒRĶIEM UN IR VIENS NO PIEGĀDĀTĀJIEM NATO UN UKRAINAI. DRONI BIJA APLŪKOJAMI ARĪ ZIEMEĻVALSTU REĢIONA LIELĀKAJĀ DROŠĪBAS UN ĀRPOLITIKAS FORUMĀ “RĪGAS KONFERENCE 2025”. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

AKTUĀLI

Latviskās identitātes dārgumu lāde:

Misiņa bibliotēkai 140

JĀNIS MISIŅŠ SAVĀ MĀJAS BIBLIOTĒKĀ, 1925. GADS. FOTO: AUTORS NEZINĀMS

MISIŅA BIBLIOTĒKA IR VECĀKĀ UN PILNĪGĀKĀ LATVIEŠU LITERATŪRAS

KRĀTUVE, KAS GLABĀ UNIKĀLU

LATVIEŠU RAKSTĪTĀ VĀRDA

MANTOJUMU UN ŠOGAD ATZĪMĒ

SAVU 140. GADADIENU. BIBLIOTĒKU

DIBINĀJIS IZCILAIS LATVIEŠU

BIBLIOFILS UN BIBLIOGRĀFS JĀNIS

MISIŅŠ (1862–1945), IELIEKOT

PAMATUS LATVIJAS ZINĀTNISKAJAI

BIBLIOGRĀFIJAI.

ŠĪ LATVIEŠU VALODAS UN KULTŪRAS

KRĀTUVE SISTEMĀTISKI VĀC UN GLABĀ LATVIEŠU GRĀMATAS, PERIODIKU, ROKRAKSTUS UN CITUS IZDEVUMUS. BIBLIOTĒKA VAR LEPOTIES AR UNIKĀLIEM IESPIEDDARBIEM, KAS NAV ATRODAMI CITĀS LATVIJAS ATMIŅAS INSTITŪCIJĀS, UN TAJĀ GLABĀJAS NOZĪMĪGAS ARHIVĀLIJAS PAR LATVIJAS KULTŪRAS, IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES VĒSTURI. MISIŅA BIBLIOTĒKA IR VĒRTĪGS AVOTS PĒTNIEKIEM, LITERATŪRAS VĒSTURNIEKIEM UN KULTŪRAS DARBINIEKIEM, KAS MEKLĒ AUTENTISKAS LATVIEŠU GRĀMATNIECĪBAS, VALODNIECĪBAS UN IDENTITĀTES ATTĪSTĪBAS LIECĪBAS.

No privātas krātuves līdz Universitātes bibliotēkai

Par bibliotēkas dzimšanas dienu uzskata 1885. gada 19. septembri, kad Misiņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju atvērt privātu bibliotēku dzimtas mājās “Krāces” Tirzas pagastā. Savā krājumā Misiņš vēlējās apkopot visus Latvijā izdotos iespieddarbus neatkarīgi no valodas, kā arī latviešu valodā publicētus darbus, kas izdoti jebkurā pasaules vietā. Sākotnēji to veidoja ap 500 sējumu, kurus viņš pats bija vācis un kategorizējis, lai izsniegtu lasītājiem. Arī mūsdienās Misiņa bibliotēka vāc izdevumus par Latviju un latviešiem dažādās valodās, kā arī latviešu autoru darbu tulkojumus svešvalodās.

19. gadsimta beigas bija laiks, kad latviešu sabiedrībā sāka veidoties nacionālā identitāte, auga izglītotības līmenis un nostiprinājās kultūras pašapziņa. Tika veidotas pirmās latviešu avīzes, literārie darbi, tautasdziesmu krājumi un sabiedriskās organizācijas, līdz ar to radās vajadzība šīs vēstures liecības apkopot un sistematizēt. Tolaik publisko bibliotēku bija maz un tās orientējās vairāk uz vācu un krievu literatūru.

Šī gada decembrī apritēs 100 gadi, kopš Misiņa veidoto krājumu iegādājās Rīgas pilsēta, un tas kļuva par daļu no Rīgas pilsētas bibliotēkas. Šis solis iezīmēja jaunu posmu bibliotēkas vēsturē –no privātas iniciatīvas tā pārtapa par sabiedrisku institūciju.

Kopš 2009. gada Misiņa bibliotēka darbojas LU paspārnē un tagad ir daļa no LU bibliotēkas. Šobrīd krājumā ir ap 1,5 miljoniem grāmatu (tostarp arī unikāli un reti izdevumi), periodikas vienību, sīkiespieddarbu, kā arī vairāk nekā miljons Latvijai nozīmīgu personību rokrakstu. Bibliotēka sadarbojas ar citām atmiņas un pētniecības institūcijām, piedalās projektos, izglīto sabiedrību un uztur atmiņu par tās dibinātāju. Misiņam veltīti vairāki pētījumi, tostarp izdevums “Svēts mantojums Rīgai”, ko 2002. gadā sagatavoja bibliotēkas darbinieki, atzīmējot bibliogrāfa 140. dzimšanas dienu.

Radošo prātu un zinātnieku pulcēšanās vieta

Bibliotēka ir kas vairāk par grāmatu krātuvi –tā ir dzīva kultūrtelpa, kurā satiekas cilvēki, idejas un laikmeti. Misiņa bibliotēka kopš tās pirmsākumiem pulcējusi un joprojām fascinē rakstniekus, dzejniekus, māksliniekus un zinātniekus no Latvijas un citām pasaules zemēm.

NO KREISĀS: JĀNIS MISIŅŠ UN BIBLIOTĒKAS PĀRZINIS KĀRLIS EGLE KRĀTUVES TELPĀS BIBLIOTĒKAS 50 GADU PASTĀVĒŠANAS ATCERĒ. RĪGA, TORŅA IELA 3/5, 1935. GADA 19. SEPTEMBRIS. FOTO: AUTORS NEZINĀMS

Jānis Misiņš bija ne tikai bibliofils, bet arī latviešu kultūras dzīves aktīvs veicinātājs. Viņa grāmatu krātuve kļuva par pulcēšanās vietu latviešu literātiem un kultūras darbiniekiem – sanākšanās bieži tika apspriesti jaunākie literatūras darbi, idejas par latviešu kultūras attīstību un grāmatniecību.

Veltījumu ieraksti bibliotēkas grāmatās liecina par dziļu cieņu un pateicību – Aspazija, Teodors Zeiferts, Jānis Roze un daudzi citi kultūras darbinieki ir godinājuši Misiņu kā latviešu literatūras mecenātu un bibliogrāfijas tēvu. Kā reiz teicis rakstnieks Zigmunds Skujiņš: “Latviešu rakstnieks var būt laimīgs jau dzīves laikā, ja viņa darbi glabājas Misiņa bibliotēkā.”

Savukārt dzejnieks Edvarts Virza savulaik trāpīgi raksturojis bibliotēku, sakot, ka tā “ir grāmatās pārvērsta un plauktos noguldīta tauta”.

Nesenā intervijā LU Humanitāro zinātņu fakultātes vēstures profesors Aivars Stranga atklāja: “Mana mīļākā bibliotēka ir Misiņi

Iedomājieties – ienāc, tur valda pilnīgs klusums, strādā pāris cilvēku – nopietni pētnieki, piemēram, izcilais muzikologs Arnolds Klotiņš.”

Misiņa bibliotēka digitālajā laikmetā

Šodien bibliotēka turpina kalpot kā pētniecības centrs – vieta, kur skolēni, studenti un zinātnieki satiekas ar pagātnes domātājiem. Tā ir atvērta visiem, kas vēlas tuvoties latviešu kultūras saknēm. Šogad Misiņa bibliotēkā ir reģistrējušies 822 jauni lietotāji.

Lai unikālo krājumu padarītu pieejamu plašākam interesentu lokam, LU bibliotēka aktīvi digitalizē nozīmīgākos un lietotāju pieprasītākos materiālus – rokrakstus, manuskriptus, vēsturiskas grāmatas. Plānots arī attīstīt tiešsaistes piekļuvi šiem resursiem.

“Bibliotēka nav tikai grāmatu krātuve – tā ir dzīva vide, kurā satiekas pagātnes zināšanas, šodienas vajadzības un nākotnes idejas,” uzsver LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš, “mūsu spēks balstās trīs pīlāros: bagātīgā un unikālā krājumā, zinātkāros un prasīgos lietotājos, kā arī profesionālā un aizrautīgā komandā. Tikai šo trīs elementu mijiedarbībā bibliotēka var būt patiesi nozīmīga – kā pētniecības centrs, kultūras telpa un zināšanu tilts starp paaudzēm.”

Zariņš skaidro, ka bibliotēka attīstās kā dinamisks, uz starpdisciplināru pētniecību un studiju procesu orientēts centrs, kas kalpos LU saimei kā platforma zināšanu jaunradei un dažādu pētniecības iniciatīvu īstenošanai.

“Mums ir būtiski Misiņa bibliotēkas unikālo krājumu ne tikai saglabāt, bet arī padarīt plaši pieejamu, piedāvājot mūsu pētniekiem un sabiedrībai dažādus digitālos resursus tā izziņai,” piebilst LU bibliotēkas vadītājs.

Jāņa Misiņa stipendija

Lai veicinātu Misiņa bibliotēkas vērtīgo krājumu izpēti, LU sadarbībā ar LU fondu iedibinājusi “Jāņa Misiņa stipendiju” un uzsākusi ziedojumu vākšanas kampaņu šīs iniciatīvas īstenošanai. Stipendijas mērķis ir motivēt humanitāro un sociālo zinātņu doktorantus, pētniekus, augstskolu docētājus un atmiņas institūciju speciālistus pievērsties padziļinātai Latvijas literatūras un grāmatniecības vēstures izpētei, sekmējot LU bibliotēkas krājuma aktīvāku izmantošanu pētniecībā. “Jāņa Misiņa stipendijas” izveide vienlaikus godina Misiņa bibliotēkas dibinātāja piemiņu, un tā paredzēta tikai Latvijas pētniekiem. Plašāka informācija un ziedošanas iespēja pieejama LU fonda tīmekļvietnē www.fonds.lv

Izstāde “Misiņš un viņa bibliotēka”

Misiņš bija unikāla personība Latvijas kultūras vēsturē – būdams aizrautīgs bibliogrāfs, izdevējs, grāmatsējējs un literatūras pētnieks, viņš iedvesmoja laikabiedrus apzināties latviešu valodu kā kultūras vērtību, kas līdzvērtīga citu tautu intelektuālajam mantojumam. Atzīmējot Misiņa bibliotēkas 140 gadu jubileju, 19. septembrī tika atklāta izstāde “Misiņš un viņa bibliotēka”. Izstāde aicina apmeklētājus iepazīt tā laika intelektuālo un kultūras atmosfēru un ielūkoties bibliotēkas vēsturiskajos krājumos – oriģinālajos rokrakstos, manuskriptos, dokumentos un satikt personības, kas veidojušas tās identitāti.

Starp izstādē iekļautajiem eksponātiem ir Ausekļa kā skolēna rokraksts Dikļu draudzes skolā, Aspazijas vēstule Jānim Misiņam, Kārļa Skalbes pasaku krājuma “Dvēseļu mežs” cenzūras eksemplārs, kas kara dēļ 1944. gadā palicis neiespiests, Ziemeļnieka dzejoļi rokrakstā, kas rakstīti 16 gadu vecumā burtnīciņā ar paša zīmētu neaizmirstuļu vainadziņu titullapā, Anšlava Eglīša oriģinālsējumi Jāņa Poruka stāstam “Mārtiņš Gīze”, Krišjāņa Barona piezīmju klade ar dažāda satura ierakstiem latviešu, vācu, krievu un latīņu valodā, arī Viļa Plūdoņa pirmā dzejoļu krājuma “Pirmie akordi” kaligrāfisks noraksts ar Plūdoņa parakstu un citi bibliogrāfiski retumi. Lasāmas arī vēstules no Misiņa sarakstēm un apskatāms īpašs eksponāts – Vidzemes gubernatora 1885. gadā izdotā atļauja bibliotēkas veidošanai.

Izstāde līdz decembrim bez maksas apskatāma LU bibliotēkas telpās Rīgā, Rūpniecības ielā 10. Darba laiks: darba dienās no plkst. 10.00 līdz 18.00.

IESKATS MISIŅA BIBLIOTĒKAS 140 GADU JUBILEJAI VELTĪTAJĀ IZSTĀDĒ “MISIŅŠ UN VIŅA BIBLIOTĒKA”.

FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

LU BIBLIOTĒKAS DIREKTORS ULDIS ZARIŅŠ MISIŅA

BIBLIOTĒKAS 140 GADU JUBILEJAI VELTĪTAJĀ

STARPTAUTISKAJĀ ZINĀTNISKAJĀ KONFERENCĒ

“MEKLĒJIET RAKSTOS!”.

FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

VISMAZ SEŠAS ZVAIGZNES IR REDZAMAS VIENMĒR

ASTRONOMIJAS TORŅA DEMONSTRĀCIJĀS APMEKLĒTĀJUS UZŅEM LU ASTRONOMS VITĀLIJS KUZMOVS. FOTO: TOMS NORDE

ŠORUDEN LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU)

ASTRONOMISKAJĀ TORNĪ SĀKUSIES JAU 40. ASTRONOMISKO DEMONSTRĒJUMU

SEZONA, KAS IEVADA JAUNU POSMU

VAIRĀK NEKĀ 150 GADU ILGAJĀ TORŅA

VĒSTURĒ. “PAT MĀKOŅAINĀ LAIKĀ VIENMĒR IR REDZAMAS VISMAZ SEŠAS

ZVAIGZNES – TRĪS, KO ROKĀS TUR BRĪVĪBAS PIEMINEKĻA MILDA, UN TRĪS, KAS MIRDZ PREZIDENTA PILS TORNĪŠA

GALĀ,” JOKO LU TORŅA ASTRONOMS VITĀLIJS KUZMOVS. PATEICOTIES

LU FONDAM UN 109 ZIEDOTĀJU

ATBALSTAM, TAGAD NO LU GALVENĀS

ĒKAS JUMTA VAR VĒROT PAT TĀS

PLANĒTAS, KO AR NEAPBRUŅOTU ACI

NEREDZAM – URĀNU UN NEPTŪNU –, JO ASTRONOMISKAJĀ TORNĪ UZSTĀDĪTS

JAUNS, LĪDZ ŠIM JAUDĪGĀKAIS

TELESKOPS.

LU Astronomiskais tornis Raiņa bulvārī 19 ir viens no senākajiem zinātniskajiem simboliem Rīgā. Debess novērojumu vēsture aizsākās 1873. gadā, kad toreizējā Rīgas Politehnikuma tornī tika uzstādīts pirmais instruments – Fraunhofera jeb Mēdlera refraktors, ar kuru vācu astronoms Johans Heinrihs Mēdlers (Johann Heinrich von Mädler) savulaik Berlīnē bija pētījis Mēness virsmu un noteicis Marsa rotācijas periodu.

Vēlāk šim instrumentam sekoja Heides refraktorteleskops (iegādāts 1921. gadā), reflektors “Micar” (1986), Jura Kārkliņa būvētais 22 cm Ņūtona sistēmas teleskops (1995), un kopš 2007. gada – ASV firmas “Meade” Šmita–Kasegrēna teleskops ar 20 cm spoguļa diametru un elektronisku vadību.

Jaunais “Meade” elektroniski vadāmais spoguļteleskops ar 25,4 cm spoguļa diametru un 250 cm fokusa attālumu ir līdz šim lielākais

LU Astronomiskajā tornī. Tā augstās precizitātes elektroniskā sekošanas sistēma nodrošina iespēju sekot debesu kustībai reāllaikā, ļaujot apmeklētājiem aplūkot tālus un blāvus objektus, kurus ar iepriekšējiem teleskopiem nebija iespējams saskatīt.

Katrs no šiem instrumentiem atspoguļojis savu laikmetu – no akadēmiskām novērošanām līdz plaši pieejamiem sabiedriskiem pasākumiem.

LU Astronomiskais tornis no mācību vajadzībām paredzētas observatorijas ir kļuvis par vietu, kur ikviens var tuvāk iepazīt Visumu. Daudzi tūkstoši apmeklētāju, sākot no skolēniem un studentiem līdz ģimenēm, tieši šeit pirmo reizi ieraudzījuši zvaigznes, planētas, Mēness krāterus un galaktikas. Jau iepriekšējā astronomisko novērojumu sezona noslēdzās ar rekordlielu apmeklējumu – 914 cilvēkiem –, kas ir trīs reizes vairāk nekā iepriekšējos gados.

Jaunā teleskopa pirmā sezona solās būt bagāta ar interesantiem debesu notikumiem. Oktobrī bija iespējams aplūkot Saturnu un Mēnesi –sezonas sākumā Saturna gredzeni bija gandrīz neredzami, taču novembrī tie atkal atgriezīsies skatienam. Novembra beigās debesīs parādīsies arī Jupiters, bet 2026. gada 28. februārī būs īpašs notikums – planētu parāde, kad vienlaikus būs novērojamas piecas planētas: Jupiters, Saturns, Venēra, Merkurs, Urāns un Neptūns.

Īpaša uzmanība šosezon veltīta divām komētām –C/2025 A6 (Lemmon) un starpzvaigžņu komētai 3I/ATLAS, kas decembrī palidos garām Zemei. Tā ir tikai trešā zināmā komēta, kas atnākusi no citas zvaigžņu sistēmas, turklāt iespaidīgā – aptuveni 24 km – diametrā. Tas ievērojami pārsniedz iepriekš novēroto starpzvaigžņu

objektu izmērus.

Zvaigžņu vērotājus sagaida arī meteoru plūsmas jeb zvaigžņu lietus. Visaizraujošākie skati gaidāmi, kad decembra sākumā Zemei garām trauksies Geminīdas: būs iespējams vērot līdz pat 150 meteoriem stundā.

LU Astronomiskais tornis turpina savu misiju –padarīt zvaigžņoto debesi pieejamu ikvienam, kas raugās augšup ar interesi un brīnuma sajūtu.

*Zvaigžņu demonstrācijas astronoma pavadībā norisinās no oktobra sākuma līdz marta beigām, tikai skaidrā laikā un pēc iepriekšēja pieraksta!

POĻU ĢEODĒZISTS PROFESORS VIKTORS ĒRENFEIHTS (VIKTOR EHRENFEUCHT) PIE MĒDLERA TELESKOPA RĪGAS POLITEHNISKĀ INSTITŪTA ASTRONOMISKAJĀ TORNĪ (1914). FOTO: LU MUZEJA KRĀJUMS

LU AKADĒMISKĀ APGĀDA JAUNUMI

JAUNUMI 07

Aivars Stranga

“Latvija: liktenīgo lēmumu laiks. Okupācija. 1939–1940”

Profesora Aivara Strangas grāmata ir izsmeļošs pētījums par dramatisko periodu, kad neatkarīgā Latvija no neitralitātes politikas nonāca pie kapitulācijas Padomju Savienības ultimāta priekšā un okupācijas. Darbā analizēta Latvijas starptautiskā situācija, ārpolitikas izvēles un attiecības ar lielvalstīm, īpaši Vāciju un PSRS, kā arī ar Poliju, Igauniju un Lietuvu. Analizēti iekšpolitikas procesi – Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma plāni izveidot vienu valsts partiju, kameru sistēmas attīstība, opozīcijas darbība, ekonomiskā situācija, kultūras dzīves norises un Latgales vieta Latvijas kopainā. Detalizēti pētīta Latvijas Komunistiskās partijas darbība, liela daļa grāmatas veltīta okupācijas norisei, atklājot agresijas posmus pret Baltijas valstīm.

Benita Laumane

“Identitātes meklējumi: Nīcas, Otaņķu, Pērkones mājvārdi un uzvārdi”

Latviešu valodnieces Benitas Laumanes monogrāfija ir plašs pētījums par Lejaskurzemes dienvidrietumu daļas īpašvārdiem, kas atklāj novada kultūrvēsturisko identitāti. Darba pamatā ir 19. gadsimta muižu revīzijas, starpkaru iedzīvotāju reģistri, adrešu grāmatas, mūsdienu adrešu reģistri un mutvārdu liecības, kas papildināti ar studentu un vietējo iedzīvotāju apkopotajiem vietvārdiem. Šo materiālu salīdzināšana ļāvusi atklāt dažādus valodas slāņus, izsekot rakstības un fonētikas attīstībai, kā arī saskatīt vietvārdos un uzvārdos atspoguļotos sociālos un etniskos procesus. Pētījums strukturēts kā vārdnīca ar skaidrojumiem, kas padara to vērtīgu ikvienam, kurš interesējas par dzimtu vēsturi un vietvārdu nozīmi.

LU žurnāls “Zvaigžņotā Debess”, rudens 2025 (269) Rudens izdevums veltīts 12 tēmām par astronomijas notikumiem un zinātnes sasniegumiem Latvijā un pasaulē. Žurnāla publikācijās iespējams uzzināt par meteoroloģisko datu nozīmi astronomijā, noslēpumiem bagāto Saules sistēmas nomali, Starship kosmosa programmu un fotogrāfa Alexander Standfest stāstu par Gulbja zvaigznāja spožāko zvaigzni. Izdevumā iespējams lasīt arī par Eiropā topošo Einšteina gravitācijas viļņu teleskopu, Saules aktivitātes ietekmi uz mūsu planētu, kā arī neparastajiem Saules pulksteņiem, kas vēsturiski tika radīti, lai uzraudzītu Gregora kalendāru. Atskatoties Latvijas vēsturē, tapis raksts par Rīgas planetāriju.