Avantūra_Janvāris_2026

JANVĀRIS 2026 #22

ILZE DOBELE:

“Ne katra iespēja, kas cilvēkam ir dota, ir jāizmanto“

Par ko labāk ar ģimeni nerunāt?

TEHNO BĀRI RĪGĀ:

Elektroniskās mūzikas atdzimšana

PRĀTS PRET MUSKUĻIEM.

Vai šahu var uzskatīt par sporta veidu?

"AGRĀK LIKĀS, KA ES

PILNĪGI NEMĀKU RAKSTĪT"

Intervija ar Kristīni Spuri

10 JAUTĀJUMI

ELĪNAI GEIDAI

Mūsdienu redzes portrets

Studentes kulinārijas experimenti

KALVE COFFEEuzlabo kafijas nozari, strādājot 'labā rokenrolā " Kā izskatās tālumā?

REDAKTORES SLEJA

Sveiciens janvārī!

Janvāris visiem studentiem ir arī sesijas laiks. Daudziem no mums tas ir iespējams saspringtākais mēnesis visā mācību gadā. Tomēr es domāju, ka šajā stresa periodā ir arī kaut kas burvīgs - katrs pārbaudām savas patiesās spējas. Tieši tāpēc janvāris ir arī par mazajām uzvarām. Sesijas kontekstā uzvaras saistās ar nokārtotu eksāmenu un saprastu tēmu.

Janvāris gandrīz vienmēr nāk ar klusu solījumu, ka šis var būt sākums kam jaunam. Tas ir mēnesis, kurā dzīve vēl ir kā tukša lapa, un tikai no mums pašiem atkarīgs, ko tajā ierakstīsim. Pēc decembra skrējiena, svētkiem un atvilktiem elpas vilcieniem janvāris man vienmēr māca mieru. Janvāris manā dzīvē nāk ar klusumu un ar jautājumiem, nevis atbildēm.

Domāju, ka janvāris nav par “jauno es” kā daudzi varbūt uzskata. Šis mēnesis, manuprāt, ir par “īstā es” atrašanu.

Par lēnām korekcijām, nevis revolūcijām, kā arī drosmi atzīt — man nav jāskrien ātrāk, man jāiet savā tempā. Patiesi īsti ir arī šī numura stāsti - saruna ar Ilzi Dobeli, Kristīnes Spures viedoklis par literatūru, “Kalves” stāsts, šahistu motivācija, Elīnas Geidas desmit atbildes un citi forši raksti.

2026.gads pēc ķīniešu kalendāra ir uguns zirga gads. Tradicionāli zirgs simbolizē brīvību, kustību, neatkarību, enerģiju. Vēlos ticēt, ka tieši tāds būs jaunais gads - piepildīts, aktīvs un pats galvenais - priecīgs.

Laimīgu 2026.gadu!

Priecīgu lasīšanu!

Amanda Anna Niedre Žurnāla “Avantūra“ galvenā redaktore

Žurnāla “Avantūra“ komanda

Amanda Anna Niedre Galvenā redaktore @amanda.anna.n

Silva Jankovska Rakstu autore, fotogrāfe @silvajankovska

Signe Lapiņa Rakstu autore, fotogrāfe @zalalapina

Liene Baumane Rakstu autore @lieenukssss

Madara Tupiņa Rakstu autore @madaratupina.06

Mihails Štolcs Rakstu autors @michael_shtolts

Kristīne Skuratova Rakstu autore @kristiinees

Anna Ošiņa Maketētāja @osina_design

Visi “Avantūra“ numuri ir atrodami issuu.com/universitate

Par ko labāk ar ģimeni nerunāt?

Kā izskatās tālumā? Mūsdienu redzes portrets

Prāts pret muskuļiem. Vai šahu var uzskatīt par sporta veidu?

10 jautājumi Elīnai Geidai

redakcija@avantura.lv zurnals_avantura | zurnalsavantura producents, konsultants: lekt. Roberts Vīksne roberts.viksne@lu.lv 03 05 08 09 11 13 21 23 25

KALVE COFFEE uzlabo kafijas nozari, strādājot "labā rokenrolā"

Intervija ar ziņu moderātori Ilzi Dobeli

Studentes kulinārijas eksperimenti

Tehno bāri Rīgā: eletroniskās mūzikas atdzimšana

Intervija ar Kristīni Spuri

Par ko labāk ar ģimeni nerunāt?

Foto: AdobeStock/Jorm Sangsorn

Latviešu ģimeņu saietos, īpaši svētku reizēs, ierasts sagaidīt brīdi, kad rasola bļoda ir pa pusei tukša, dakšiņas noliktas malā, bet sarunas no vieglām pļāpām aizvirzās pie sarunu smagsvara - politikas. Domājams, arī rudenī notikusī stambuliāde kļuva par daudzu ģimeņu karstu apspriedes tematu, kas raisīja nesaskaņas ne tikai pie vakariņu galdiem, bet arī ģimeņu čatos. Kā strīdēties par politiku ar ģimenes locekļiem, zinot, ka viņu pārliecības mainīt neizdosies? Un kurā brīdī labāk pieprasīt rasola papildporciju, lai klusējot turpinātu gremot un izvairītos no kārtējās ģimenes konfrontācijas? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem atbild sistemātiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete.

Strīdēties par politiku nav patīkami, taču strīdēties par politiku ar ģimeni ir divtik nepatīkami, jo viena lieta ir pārdzīvot to, ka tavs

Mums kaut kā gribas ticēt vai cerēt, ka mums būs līdzīgi viedokļi, bet bieži jau tā nenotiek

kaimiņš nobalsojis par “nepareizo” partiju, bet pavisam cita lieta - ja, “nepareizi” balsojusi tava mamma. Vaicāta, kādēļ ir tik grūti pieņemt to, ka tava ģimene domā citādi, Nansija norāda uz piederības sajūtas aspektu, proti, mēs jūtamies piederīgi savai ģimenei un tādēļ sagaidām, ka mums būs vienāda vērtību sistēma. “Mums kaut kā gribas ticēt vai cerēt, ka mums būs līdzīgi viedokļi, bet bieži jau tā nenotiek,” atzīst speciāliste. Turklāt atšķiras ne tikai paši viedokļi, bet arī spēja pieņemt un cienīt citu cilvēku viedokli. Mēs, protams, varam gaidīt, ka mūsu vecvecāki būs tikpat atvērti viedokļu dažādībai kā mēs, tomēr savstarpējā saskarsmē paaudžu atšķirības būs nenovēršamas - atšķirīgi laikmeti, atšķirīga

Es redzu, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, un tas, opīt, ir okey

vārda brīvības situācija, audzināšana un vēl citi faktori būs klātesoši no strīda uz strīdu, un izlikties, ka šīs atšķirības neeksistē vai ka tās ir viegli nogludināmas, būtu naivi.

Tas gan nenozīmē, ka mēs nevaram censties būt iecietīgi un demonstrēt, ka mēs sadzirdam otra viedokli, lai cik aplams tas šķistu. “Es redzu, ka mums ir atšķirīgi viedokļi, un tas, opīt, ir okey. Jā, es dzirdu - tev tā konvencija liekas pilnīgi nederīga,” ilustrē

ja mēs nevaram par šo runāt cieņpilni, tad nerunājam vispār

speciāliste. Vienlaikus viņa atzīmē, ka pretī nākšana nav vienādojama ar piekāpšanos, un jaunietim nevajadzētu piekāpties tādēļ vien, ka tā ir viņa vecmāmiņa vai vectētiņš. Tā vietā, lai piekāptos viedoklim, kuram viņš nepiekrīt, vai gluži otrādi - censtos pārliecināt par pretēju viedokli -, jaunietis var apliecināt, ka viņš klausās un saprot, ka viņa sarunas biedrs domā citādi.

Praksē gan to paveikt ir grūti, īpaši, ja sarunas biedrs nespēlē pēc tādiem pašiem spēles noteikumiem. Viņš var aizsvilties, kļūt nesavaldīgs vai mēģināt pārkliegt, taču pat šādos - un jo īpaši šādos - brīžos ir svarīgi noturēt savas robežas, kā arī nepārkāpt otra cilvēka robežas, tas ir nekļūt, agresīvam un neiecietīgam. Kā norāda speciāliste, mēs katrs spējam regulēt to, cik tuvu mēs sev pielaižam kādu cilvēku vai tematu, un mēs drīkstam atklāti pateikt savam sarunas partnerim: ja mēs nevaram par šo runāt cieņpilni, tad nerunājam vispār. Viņasprāt, priekšstats, ka ģime -

Mums nav jāpaliek vidē vai kontaktā ar cilvēku, kurš mums dara pāri

cieņpilni izvest,” saka eksperte.

Var arī gadīties, ka ģimene šādu izvēli nerespektē, un tādās situācijās cilvēkam ir tiesības reaģēt, piemēram, pasakot, ka viņš pametīs viesības, pusdienas vai citu kopā sanākšanu. “Mums nav jāpaliek vidē vai kontaktā ar cilvēku, kurš mums dara pāri,” uzsver speciāliste.

Vienlaikus jārēķinās, ka konflikta novēršana vai atlikšana ne vienmēr sniedz cerēto sirdsmieru, jo pārdzīvojums par ģimenes locekļu politiskajam izvēlēm var sāpēt arī tad, ja par to atklāti nestrīdas. Šī iemesla dēļ Nansija aicina nošķirt cilvēku no viņa politiskajām pārliecībām un atgādina, ka mamma no tā nekļūs mazāk mamma un vectētiņš - mazāk vectētiņš tikai tāpēc, ka jums ir atšķirīgi viedokļi. “Tā tēma nav viss, kas mums ir. Šī ir viena tēma, kurā mums riktīgi nesakrīt,” saka

Tā tēma nav viss, kas mums ir. Šī ir viena tēma, kurā mums riktīgi nesakrīt

Nansija, uzsverot, ka vienam jautājumam nevajadzētu izšķirt ģimenes kopā pastāvēšanu. Tomēr gadās, ka tieši tā arī notiek, un politisku domstarpību dēļ ģimenes locekļi atsvešinās - pārstāj tikties un komunicēt vai arī dara to retāk nekā savulaik ierasts. Ja atsvešināšanās ir bijusi sāpīga, un cilvēks vēlas attiecības atjaunot, ir svarīgi vispirms atzīt, ka konflikts ir bijis sāpīgs, jo tad, kad cilvēks atzīst, ka kaut kas ir bijis nepatīkami, viņam kļūst maķenīt vieglāk. Dažkārt ir vērts piezvanīt vai uzrakstīt tam cilvēkam, ar kuru ir sanācis atsvešināties, lai darītu viņam zināmu, kā tu jūties. Pietiek ar vārdiem “man bija ļoti sāpīgi”, lai paradītu otram, ka šis konflikts un jūsu attiecības tev nav mazsvarīgas. Pēcāk der sameklēt kādus kopīgus saskares punktus, kas, par spīti konfliktam, aizvien ir klātesoši jūsu attiecībās. Tas var būt ēdiens, galda spēles vai sadzīviskas tenkas - jebkas, kas dara jūs tuvākus un kam nav nekāda sakara ar politiku.

Raksta autore: Ance Upmale

nei jāvar runāt par visu, ir pārvērtēts, un ir pilnīgi normāli, ka ģimenē eksistē tēmas, par kurām tā apzināti izvēlas nerunāt. “Nav gluži tā, ka mēs tagad izvairāmies - mēs vienkārši ļoti skaidri apzināmies, ka šī ir tēma, kurā mēs nesatiekamies un kuru mēs nemākam

Kā izskatās tālumā? Mūsdienu redzes portrets

Skaidri saskatīt neaizsniedzamo horizontu jūrā vai pūlī tālumā pamanīt draugu, varbūt Jaungada salūtā ieraudzīt detaļas, vai vienkārši auditorijā saredzēt tāfelē rakstīto no pēdējās rindas. Šīs visas ainas mums nodrošina acis un redze. Šķiet pašsaprotami, tomēr mūsdienās īpaši bērnu un jauniešu vidū tieši redze kļuvusi par visneaizsargātāko cilvēka maņu. Ikdienas skrējienā nereti cilvēki aizmirst atpūtināt acis un rezultātā pārpūlē tās. Kāpēc mēs brīvprātigi izvēlamies ignorēt šo vitāli svarīgo maņu, un, kā sev pašam palīdzēt to risināt?

Redzes attīstība: ceļš no pirmajām dzīves nedēļām

Redzes maņa embrionālajā attīstībā sāk veidoties visātrāk. Acs aizmetņi embrijam izveidojas starp trešo un ceturto nedēļu, piektājā nedēļā jau stabili noformējot acu muskuļus un asinsvadus. Redze attīstās lēnā un sarežģītā procesā līdz pat vēliem pusaudžu gadiem. Visā acu attīstības periodā ir vairāki posmi, kuri ir svarīgi, lai redze nostabilizētos un izveidotos pareiza. Acu attīstībai īpaši svarīgs ir posms līdz trīs gadu vecumam, jo šajā periodā bērns trenē koordinēt abas acis, vērojot vidi, fokusējot skatienu tālumā, tuvumā, atpazīstot sīkas detaļas. Ja šajā vecumā bērna redzei netiek pievērsta pastiprināta uzmanība (piemēram, līdz 2-3 gadu vecumam neatļaut lietot viedierīces), tas var būt faktors, kāpēc veidojas tuvredzība, katarakta, šķielēšana un citas negatīvas izpausmes. Līdz septiņiem gadiem redze joprojām tikai vēl sākusi pilnībā veidoties, tāpēc svarīgi ir ievērot ikgadējas redzes pārbaudes, lai noķertu mirkli, kurā redzei ir potenciāls pasliktināties.

Redze digitālajā laikmetā

Un tomēr, lai cik arī plaši šis aspekts netiktu aktualizēts, pēdējos gados tieši bērnu un jauniešu vidū tiek novērotas priekšlaicīgas redzes pasliktināšanās pazīmes. Arvien biežāk konstatēta tuvredzības parādīšanās. Optikas centra mājaslapā ‘’Zeiss Vision Center Latvija’’ teikts, ka pēdējos gados miopija jeb tuvredzība novērojama jau ar vien agrākā vecumā, aptuveni 6-8 gados, lai gan ierasti tā attīstījās tikai vēlāk sākumskolā vai pat pamatskolā. Arī ziņu portāla ‘’Delfi’’ rakstā norādīts, ka, sākoties miopijai, to vairs nav iespējams apturēt, tā strauji progresē, jo pusaudžu gados acs ābols turpina augt. Dati liecina, ka visbiežāk tuvredzība sastopama bērniem viena gada vecumā (4-6%) un vismaz divdesmit gadus veciem cilvēkiem (25%). Protams, faktori, kas izraisa to var būt saistīti ar iedzimtību un vecāka tuvredzības pazīmes nodošanu nākamajai paaudzei, bet tā kā jaunākie pētījumi liecina, ka redzes traucējumi parādās aizvien jaunākos vecumposmos, tad var secināt, ka šeit vainojama arī viedierīču pārāk intensīvā lietošana.

Interesanti, ka, lai gan šobrīd daudzi redzes traucējumi vai problēmas nu jau kļuvušas teju universālas un attīstās ar vien agrākos vecumos, tomēr no tām ir atdalāmas raksturīgākās tieši bērnu un jauniešu vidū. Kā skaidro nozares speciāliste optometriste Annija Veidemane: ‘’Bērniem tās visbiežāk ir iedzimtas slimības, piemēram, kataraktas vai glaukomas. Vēl bērniem redzes pārbaudēs konstatē ambliopiju jeb ‘’slinkās acs’’ sindromu. Šo sindromu risina parasti 3-6 gadu vecumā, kad redzes sistēma ir elastīga. Jauniešu vidū ļoti izplatīti ir nepareizie redzes stāvokļi - tuvredzība, kas nemitīgi jākontrolē vai sausās acs sindroms, kas atstāj iespaidu arī vecumdienās.’’

Vēl bieži jauniem cilvēkiem rodas sūdzības par vieglām galvassāpēm un miglošanos, bet, vai šīs ķermeņa izpausmes vienmēr ir saistītas ar redzi? Patiesi, tie ir pirmie simptomi, kas var signalizēt par acu pārpūli, un tieši tāpēc cilvēki nereti jauc šīs redzes pasliktināšanās pazīmes ar patiesībā ‘’tīra’’ stresa un noguruma izpausmi. Ja cilvēks izjūt galvassāpes pēc ilgstošas skatīšanās ekrānos, tas liecina, ka redze tik tiešām atradusies konstantā fokusā, un redzes muskuļiem pastāv risks bez korekcijas līdzekļiem vairs vispār nespēt atslābt. Turpretī stresa gadījumā, lai gan šīs galvassāpes nevar pilnībā sabojāt redzi, tomēr var īslaicīgi ietekmēt to un pasliktināt esošo redzes stāvokli.

‘’Man ar redzi viss ir kārtībā.’’

Par populāru rīku, kā noteikt pašam savu redzes stāvokli, kļuvuši ātrie redzes pašdiagnostikas testi nesertificētās programmās, kurus iespējams veikt no mājām, nemaz nedodoties pie oftalmologa vai optometrista. Tomēr arī šis ir tikai šķietams veids, kā pašam, iespējams, iestāstīt - ‘’man jau ar redzi viss ir kārtībā, jo veicu testu telefonā’’. Šeit būtu jāmin pāris ievērības cienīgi riski, kas saistīti ar šādu testu veikšanu, mēdzot ievest cilvēkus tikai komplicētākās redzes problēmās.

Kā vēstīts ‘’Miami Contact Lens Institute’’ mājaslapā:

• Aiz attālinātajiem redzes testiem neatrodas sertificēti speciālists, tātad redze var tikt pakļauta kļūdainiem rezultātiem un tālākām norādēm par ieteicamajiem risinājumiem;

• Tiešsaistes testiem nav iespējams pilnībā novērtēt redzi, tātad netiek veikta visaptveroša un individuāla redzes pārbaude, piemēram, nav redzamas acu īpatnības, kuras liecinātu par specifisku slimību un redzes stāvokļu esamību.

• Tiešsaistes acu pārbaudes nesniedz paplašinātu informāciju, tātad netiek sniegts pilns acu un redzes novērtējums, kādēļ var tikt palaistas garām nopietnas medicīnisko problēmu agrīnas pazīmes, kas saistītas arī ar pārējo ķermeņa veselību.

Nedaudz pašironiski - tā vietā, lai aizdotos pie redzes speciālista, kas sniedz visprecīzāko un pielāgotāko prognoze katram pacientam, cilvēki mēdz, pilnībā uzticoties rezultātiem, veikt testus viedierīcē. Ekrānā, kas, ar lielu varbūtību, ir bijis galvenais iemesls, kāpēc redzes traucējumi izveidojušies. Pavisam iespējams, ka šeit ir runa arī par finanšu aspektu, un tomēr redze cilvēkam ir dota vienreiz.

Zilās gaismas filtri un nakts režīmi

Digitālo ierīču lietošana ikdienā ir cieši saistīta ar zilās gaismas ietekmi uz redzes sistēmu, tāpēc īpaša uzmanība tiek pievēr-

Foto: Juris Zolbergs

Lai gūtu vēl profesionālāku skatījumu par redzi saistošiem aspektiem uz jautājumiem tika aicināta atbildēt nozares speciāliste “Capital Clinic Riga” un ‘’VIZIONETTE’’ optometriste

Annija Veidemane.

sta dažādiem risinājumiem, kas paradzēti redzes noguruma mazināšanai, tostarp zilās gaismas filtriem un nakts režīmi.

‘’Zilo gaismu ir noteikti svarīgi mazināt, tā tiešām ir ļoti enerģētiski spēcīga, izkliedēta, redzes sistēmai nogurdinoša, jo samazinās kontrasts un redzes sistēmai ir grūtāk uztvert informāciju. Tāpēc ir vērts viedierīcēs ieviest nakts režīmus un zilās gaismas filtrus. Tomēr tie jau ir apgāzti apgalvojumi, ka zilā gaisma ir bīstama, ka izraisa acs tīklenes bojājumus un tamlīdzīgi. Vienu brīdi pat runāja, ka skatīšanās zilās gaismas ekrānā regulē un ļoti izteikti sabojā miegu jeb cirkādo ritmu. Bet arī tagad jaunākie pētījumi parāda, ka tas (bojājumi) tik lielā mērā nevar notikt, jo zilā gaisma no ekrāniem nenāk tik lielā daudzumā, tomēr var radīt redzes nogurumu. Tas, kas tiešām bojā nakts miegu ir, ka vispār smadzenes netiek atpūtinātas un tiek visu laiku darbinātas pirms miega. Tam ir lielāka ietekme uz naktsmieru.

Man gribētos vēl piebilst arī par zilās gaismas bloķējošajām brillēm. Tās gan ir pārvērtētas šobrīd, un liela efekta no tām nav. Tā ir vairāk tāda personīgā izvēle, ja cilvēkam liekas, ka viņam palīdz un patīk, to drīkst lietot, bet obligāti tas nav jādara, jo šīs te zilās gaismas brilles ļoti minimāli samazina zilās gaismas daudzumu. Var netērēt naudu šīm brillēm un vienkārši likt viedierīcēs režīmus, kas pilda to pašu uzdevumu.

Tomēr lielāku ieguvumu dos tieši acu pareiza atpūtināšana no ekrāniem vispārtelefona izslēgšana, un aiziešana laicīgi pie miera, lai miegs būtu labs un netraucēts, un smadzenes spētu pa nakti kārtīgi atpūsties.’’

Telefons nav vienīgā problēma... Sabiedrībā jorpojām ir izplatīts uzskats, ka tieši telefons kā viedierīce ir galvenais redzes pasliktināšanās iemesls, tomēr nereti izšķiroša nozīme ir nevis pašai ierīcei, bet tās lietošanas ilgumam, attālumam un citiem paradumiem.

‘’Tas ir mīts, ka telefons bojā redzi. Pats par sevi ekrāns nav kaitīgs acu veselībai, tikai un vienīgi tas, cik ilgstoši mēs paši esam pielipuši pie tā. Ja ievēro visus pareizas skatīšanā principus, problēmas neveidojas. Redzes pasliktināšanos un nopietnu nogurumu, pārslodzi izraisa tikai pārlieka laika pavadīšana telefonā, jo redzes sistēmai milzīga slodze ir skatīšanās tuvā attālumā un ilgstoši. Klasiski standartā acu piepūle notiek 40 centimetru attālumā, kad lasām grāmatu, bet telefons ir mazāks objekts, kuru bieži vien jaunieši, bērni lieto daudz, daudz tuvāk, pat 25 centimetru attālumā. Tā ir daudz lielāka slodze acīm, tāpēc ir viens no faktoriem, kas var ietekmēt redzes pasliktināšanos.

Tātad - pārāk ilgstoša acu pārpūle, skatīšanās tuvumā bez pauzes. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka, skatoties tālumā - tālums ir vismaz seši metri - acs, redzes sistēma atslābst. Acs muskulis tiek atslābināts un brīvi, bez piepūles skatās tālumā. Tikko mēs kaut ko skatāmies tuvāk un tuvāk - datora ekrānu (apmēram 70 centimetri), grāmatu (40 centimetri), telefonu, kas diemžēl ir tuvāk par 40 centimetriem - acs muskulis saspringst, slodze arvien vairāk un vairāk palielinās. Ja šī pauze acīm netiek iedota ar skatīšanos tālumā,

acs fokusēšanās muskulis tiek pārslogots, un parādās problēmas. Tas var būt faktors, kāpēc tuvredzība attīstās, mīnusi pieaug, kāpēc izveidojas sausās acs sindroms vai sākas redzes fokusēšanās, saspringšanas sistēmas problēmas, piemēram, dubultošanās vai parādās galvassāpes.

Jāatceras, ka tas ir muskuļu darbs, un jebkuram muskulim ir jādod pauze un atslābšana. Citādi veidojas muskuļu spazma, piemēram, veicinot neskaidru redzi tālumā, kad acs muskulis vispār vairs nespēj atslābt. Mēs paši nejūtam, kā acs muskulis saspringst, skatoties tuvumā. Bet tas ir darbs, kad acs iefokusē un ļauj mums izlasīt vai saskatīt tuvumā. Ja fokusēšanās muskulis visu laiku tiek nodarbināts un pārpūlēts, tad jāveic nepatīkami, būtībā fizioterapijas treniņi acīm. Un labāk līdz tādiem nenonākt.’’

Acu operācijas redzes problēmu novēršanai

Acu operācijas mūsdienās ir aktuāls risinājums saistībā ar redzes problēmām. Tās piedāvā iespēju uzlabot redzi un samazināt nepieciešamību pēc brillēm. Un tomēr, operācijas vienlaikus ir saistītas ar iespējamiem riskiem un jautājumiem par ilgtermiņa ietekmi.

‘’Tā tiešām ir kļuvusi par populāru lietu, visbiežāk tieši tuvredzības novēršanai. Šobrīd ļoti attīstījusies metode, un, es teiktu, droša. Tomēr, jebkura operācija ir ar saviem riskiem, tāpēc jāizvērtē, cik ļoti ieguvums būs tā vērts. Šīs operācijas veic tikai pirms tam, kad tiek ļoti nopietni un rūpīgi izvērtēta pilnīgi visa redzes un acu uzbūves sistēma - vai operācija būs droša, vai prognoze būs laba. Tiek arī atteiktas šīs operācijas tiem, kam ir pārāk plānas radzenes vai citas nianses. Būtībā jāatrod laba klīnika, kurā ir profesionāli ārsti, kuriem cilvēks uzticas.

Tādas operācijas ir daudz un dažādas, un pielāgotas atbilstoši pacientam. Parasti tās veic jauniem cilvēkiem, tad, kad redze ir stabilizējusies un vairs netiek novērotas izmaiņas acu stiprumos. Un tad, protams, visbiežāk arī cilvēki tiešām ir apmierināti, jo viņi redz bez brillēm gan tālumā, gan tuvumā. Bet jāatceras, ka šī operācija nav uz visu mūžu. Visiem cilvēkiem pēc četrdesmit gadu vecuma vajag brilles tuvumā, tāpēc cilvēki, kuri taisa lāzerkorekcijas tiek arī brīdināti un izstāstīts tas, kāpēc tādā vecumā viņiem vajadzēs brilles lasīšanai. Protams, ir arī kādi daži gadījumi, kad ir sūdzības par nopietnu acu sausumu vai ne līdz galam veiksmīgu rezultātu, bet tās ir tādas jau atsevišķas lietas, un par tām tiek izrunāts individuāli.’’

Redzes problēmas vairs nav tikai pieagušo lieta

Ikdienas paradumu maiņa un ilgstoša ekrānu lietošana ir būtiski ietekmējusi to, kādas redzesstāvokļi vai traucējumi ir sastopami dažādās vecumgrupās, un arvien biežāk pieaugušo redzes problēmas parādās jau bērnībā vai pusaudžu gados.

‘’Tas noteikti ir nopietns sausās acs sindroms. Ja kādreiz tā bija tiešām tikai vecāku cilvēku problēma, tad tagad tā jau ir jauniešu un pat bērnu problēma. Acis izžūst, un acs virsma ir nepilnvērtīgi apasarota, jo notiek pārāk ilgstoša skatīšanās ekrānos, tikai un

vienīgi tuvumā, nemirkšķinot, koncentrējoties un pavadot visu laiku iekštelpās. Jā, sausās acs sindroma veidošanos ietekmē arī mazkustīgs dzīvesveids.

Otra lieta, kas izplatās arvien biežāk, ir briļļu izrakstīšana tuvuma slodzes mazināšanai. Kādreiz cilvēkiem tikai pēc četrdesmit piecdesmit gadiem vajadzēja pirmās brilles lasīšanai. Tad tagad jau arvien ātrāk un ātrāk, jo ir pārslogotas redzes sistēmas, un ir vajadzīga palīdzība jau briļļu formātā, lai vispār acis spētu fokusēt un atslābt.

Jādomā preventīvi par šīm lietām. Iemācīties pareizu ergonomiku darbā pie viedierīcēm un datoriem. Reizi stundā pieceļamies, izkustinām plecus - uzlabojas asinsrite, padzeramies. Jau laicīgi ņemt pauzes, 20 minūtes darbojamies tuvumā, pēc tam 20 sekundes mikropauzīte - paskatāmies tālumā. Ļoti, ļoti svarīgi. Noteikti arī aktīvs dzīvesveids - divas stundas dienā jāpavada laiks ārā, jālieto ūdens un pilnvērtīgs uzturs ar zivju eļļu, D vitamīnu un zaļajiem dārzeņiem. Tas viss ir svarīgi ne tikai kopējam organismam, bet arī acu veselībai un labsajūtai.’’

Agrīnie signāli: Kā laikus pamanīt redzes pasliktināšanos

Īpaši jauniem cilvēkiem, kuri intensīvi ikdienā lieto viedierīces ir svarīgi spēt laicīgi pamanīt pirmās pazīmes, kas liecina par redzes sistēmas pārslodzi vai tās palsliktināšanos. Jau iepriekš atpazīstot šos pirmos signālus ir iespējams novērst bīstamu turpmāku acu problēmu veidošanos un saglabāt redzes veselību ilgtermiņā.

‘’Tas, kas būtu jāpamana - ja sāk parādīties acu nogurums, acu berzēšana, galvassāpes, spiediena sajūta ap acīm, dubultošanās, skatoties tuvumā, smilšu sajūta acīs, miglošanās tālumā, kas kādreiz nebija. Šīs ir tās pazīmes, kuras obligāti ir jāpamana un jādodas pie optometrista kā primārā redzes speciālisti, lai novērtētu, kāds ir redzes stāvoklis. Un, ja būs kaut kādas nopietnas izmaiņas no acu veselības puses, tad optometrists nosūtīs tālāk arī pie oftalmologa jeb acu ārsta, kas, ja nepieciešams, izrakstīs brilles vai redzes treniņu.

Lai acīm palīdzētu, viss ir jādara tālāk no tām uz lielākiem ekrāniem un pēc iespējas īsāku laiku. Sliktākā lieta, ko var darīt, ir, piemēram, telefonā, mazā ekrāniņā, 15 centimetru attālumā no deguna, mēģināt skatīties filmu. Mēs pat nejūtam, cik ilgstoši pavadām šādā stāvoklī. Jaunieši vispār nejūt to, ka tas ir acīm darbs, bet tas ir milzīgs acu fokusēšanās muskuļa darbs. Tā ir ļoti sarežģīta redzes fokusēšanas sistēma, abu acu sadarbība, savirze.

Tagad lielākā problēma ir, ka mums visa dzīve ir mājās, istabā, pie ekrāniem un vispār nenotiek paskatīšanās tālumā. Tas, ko var darīt, ir noteikti, ejot pastaigās, neskatīties telefonā, bet apkārt, braukt trolejbusā un skatīties pa logu, nevis vēl lasīt. Vakarā jācenšas nolikt šos te tuvuma slodzes izraisītājus un nodarbināt sevi citā veidā. Noteikti svarīgi ir darboties gaismā, nesēdēt tumsā pret viedierīci, kas spīd kā lampiņa. Tas arī ļoti nogurdina redzes sistēmu. Visas šīs lietas ir ļoti svarīgi atcerēties un ievērot!’’

Kā sev pašam palīdzēt?

Kā zināms, parādoties redzes pasliktināšanās simptomiem, jo svarīgi ir apzināties tos un doties pie optometrista. Tomēr tikpat nozīmīga ir cilvēka spēja sev pašam palīdzēt, tāpēc šeit norādīti daži vingrinājumi, kas nostiprina acu muskuļus, trenē un masē lēcu un uzlabo acs barošanu un asinsriti:

1. Skaties uz augšu piecas sekundes. Atpūties. Skaties uz leju piecas sekundes.

Atpūties. Tā piecas reizes. Pēc tam ātri desmit reizes samirkšķini.

2. Skaties pa kreisi piecas sekundes. Atpūties. Skaties pa labi piecas sekundes.

Atpūties. Tā piecas reizes. Pēc tam ātri desmit reizes samirkšķini.

3. Skaties pa kreisi slīpi uz augšu piecas sekundes. Atpūties. Skaties pa labi slīpi uz leju piecas sekundes.

Atpūties. Tā piecas reizes. Pēc tam ātri desmit reizes samirkšķini. Tā pat pretējā virzienā.

4. Griez acis pretēji pulksteņa rādītāju virzienam (pa kreisi) desmit reizes. Pēc tam desmit reizes samirkšķini. To pašu atkārto pulksteņa rādītāja virzienā.

Redzes pasliktināšanos viennozīmīgi veicina ne tikai dzīvesveids, vide, kur dzīvojam un tuvuma slodze, bet arī iedzimti un ģenētiski faktori. Un tomēr acu pārslodze var rasties pat it kā pilnīgi veselam cilvēkam ar normālu redzes sistēmu.

Kad viss ir salūzis, proti, kad acu sadarbības mehānika ir izjaukta, tad pēc tam to visu atlikt atpakaļ ir daudz sarežģītāk, nekā jau laicīgi ievērot pareizus acu atpūtināšanas principus.

Mūsdienu pasaulē moderni ir kļuvis īpaši parūpēties par savu ķermeni, proti, ēst pareizi, atvēlēt laiku aktīvam dzīvesveidam, trenējot muskulatūru, tomēr arī acs sastāv no starenes muskuļa, kas nepārtraukti pielāgo atbilstošu lēcas izliekumu. Ikdienā cilvēki nereti aizmirst, ka ķermeņa daļas ir savstarpēji saistītas un nemitīgi darbojas, kā viens veselums. Svarīgi loma organisma darbībā ir ne tikai lielajiem orgāniem, bet arī mazajām, sarežģītajām ķermeņa skrūvītēm, piemēram, tādām kā acis.

***

Lai uzlabotu un saglabātu redzi ilgtermiņā, nedrīkst aizmirst ikdienas skrējienā atpūtināt acis, un vismaz reizi dienā mājās, skolā vai pat sabiedriskajā transportā veikt pāris Viljama Beitsa kompleksa redzes atjaunojošus vingrinājumus.

• Kājas plecu platumā, rokas viduklī. Galvas pagriezieni pa labi, pa kreisi. Skats seko līdzi kustības virzienam.

• Plaši atvērt acis, stipri samiegt, aizvērt acis.

• Paskatīties caur logu uz tālu priekšmetu un 10 sekundes to sīki aplūkot. Pēc tam paskatīties uz rokas pulksteni.

Vēl bez tā:

• Laiku pa laikam noskalot acis aukstā ūdenī

• Aizvērtām acīm paskatīties saulē

• Atpūtināt acis, piespiežot tām plaukstas

Prāts pret muskuļiem.

Vai šahs ir sports? Par šo jautā jumu mēdz strīdēties. Daži saka: “Nē, šahs ir tikai prāta spēle.” Citi atbild: “Protams, ka sports!” – it sevišķi, kad runa ir par ofi ciāliem turnīriem, sprai gām sacensībām un ne mitīgu koncentrēšanos. Nedrīkst aizmirst, ka šahā valda konkurence, disciplīna un cīņa par uzvaru – un, galu galā, oficiāli to atzīst pasaules sporta struktūras.

Ielūkosimies vēstures grāmatās

Šaha saknes sniedzas vairāk nekā 1500 gadu pagātnē, kad Indijā radās spēles priekštecis “Chaturanga” – stratēģiska cīņas simulācija, kur figūras simbolizēja armijas vienības. Vē lāk tas izplatījās pa Persiju un Vidusjūras re ģionu un, viduslaikos sasniedzot Eiropu, kļu va par elitāru un intelektuālu izklaidi visām sabiedrības slāņiem.

Pirmās modernā šaha sacensības notika 1851. gadā Londo nā, un jau 1886. gadā tika aizvadīts pirmais pasaules čem pionāta mačs starp Vilhelmu Šteincīti un Juhanesu Cuker tortu.

Latvijā šahs ienāca caur Eiropas šaha tradīcijām. Pirmās liecības par šaha eksistenci Latvijas teritorijā saglabājušās jau no 13. gadsimta, kad arheoloģiskajos izrakumos atras tas šaha figūriņas. 1924.gadā tika dibināta Latvijas šaha savienība, kas koordinē turnīrus un veicina Latvijas at tīstību šajā jomā

Ko tad par šahu raksta oficiālajos papīros?

Skeptiķi dažkārt diskutē par to, vai tiešām šahu var dē vēt par sporta veidu vai arī tas vairāk līdzinās galda spēlei, taču fakti nemelo: Starptautiskā Šaha federāci ja (FIDE) ir oficiāli atzīta par sporta federāciju Starp tautiskajā Olimpiskajā komitejā kopš 1999. gada. Tas nozīmē, ka šahs tiek klasificēts kā sporta veids, lai gan to pagaidām nevar redzēt Olimpiskajās spēlēs. Šaha sporta statuss ne tikai pauž kompetitīvu rit mu, bet arī nozīmē strukturētu sacensību kalen dāru, reitingu sistēmas (piem., Elo vērtējums), mērinstrumentus un titulus – gluži kā citi sporta veidi.

Kāpēc šahs tiek saukts par spor tu?

• Struktūra un noteikumi.

• Konkurence starp spēlētājiem no dažādām valstīm. Starptautiskas sacensības un federācijas.

• Sporta klasifikācija daudzviet, tostarp Latvijas Sporta federāciju padomē.

Vai šahu var uzskatīt par sporta veidu?

Autore: Liene Baumane

No apšaubītājiem līdz entuziastiem

Publiskajā telpā šaha statusa debates turpinās: daļa cilvēku šahu sauc par mentālu sportu vai „prāta sportu”, citi apgalvo, ka tas nav “reāls sports”, jo trūkst fiziskas slodzes, taču diskusijās par šo jautājumu viens šaha lielmeistars reiz teicis, ka spēle ir ne tikai par figūru pārvietošanu – tas ir par koncentrēšanos, stratēģiju un izturību, kas dažkārt sagādā vairāk stresa nekā daudzi fiziski sporta veidi. Daži entuziasti pat norāda, ka šahs var būt līdzīgs šaha olimpiskajai spēlei – cīņa ar laiku, psiholoģisko spiedienu un pretinieka stratēģiju – līdzīgi kā fiziska sporta disciplīnā.

Mihails Tāls – no Rīgas līdz pasaules virsotnei

Mihails Tāls (1936–1992) ir viens no tiem latviešiem, kuru atpazīst arī citur pasaulē. Tālu devēja par Rīgas šaha burvi. Viņš bija astotais pasaules čempions šahā, kurš 1960. gadā uzvarēja Mihailu Botviņņiku un kļuva par vienu no spilgtākajām figūrām šaha vēsturē. Šo uzvaru viņš guva vien 23 gadu vecumā, kas viņu padarīja par vienu no visjaunākajiem čempioniem šaha vēsturē. Papildus tam viņš ari vairākkārt ir ieguvis medaļas PSRS izlasē, 6 reizes kļuvis par PSRS čempionu. Viens no iespaidīgākajiem sasniegumiem ir 86 nezaudētās spēles pēc kārtas laika periodā no 1972. līdz 1974.gadam. Tāla spēles stils bija drosmīgs un uzbrukums tikpat izteiksmīgs kā viņa personība. Tālu bieži raksturoja kā harizmātisku, asprātīgu un ļoti cilvēcīgu. Viņš bija slavens ar savu humora izjūtu, pašironiju un spēju uzturēt vieglu atmosfēru pat vislielākās spriedzes brīžos. Neskatoties uz nopietnām veselības problēmām, viņš turpināja spēlēt augstākajā līmenī līdz pat mūža beigām.

Jaunā paaudze uz Latvijas šaha skatu-

2025.gada Pasaules šaha čempionātā devītklasniece Marija izcīnīja sudraba medaļu, pierādot, ka šahs ir sporta disciplīna, kurā var izcelties arī jauni talanti. “Es kaut kā jutu, ka uzvarēšu,” Marija teica pēc sava panākuma, uzsverot pašpārliecinātību un konkurētspēju, kas raksturīga sporta garam. Tas pierāda, ka latviešos ir spēks un arī jaunībā ir spēks. Mums ir iespēja cerīgi lūkoties uz Latvijas šahistu nākotni.

Foto: Pexels/Sebastian Voortman

10 JAUTĀJUMI ELĪNAI GEIDAI

Elīna Geida ir viena no improvizācijas teātra “Divas” un Latvijas Radio 1 raidieraksta “Noliktava” dalībniece. Paralēli radošajai darbībai viņa ir iesaistīta organizācijā “Mozaīka”. Par Geidu ir tapusi dokumentālā filma, kas vēsta par sava tēva atrašanu un satikšanos pasaules otrā pusē.

Raksta autore: Signe Lapiņa

Foto: No Elīnas Geidas personīgā arhiva

Kas tevi iedvesmo sākt jaunu dienu?

Man ir paveicies, ka ir bijusi gan iespēja, gan apņēmība par savu darbu padarīt improvizāciju un pasākumu vadīšanu, kas nozīmē to, ka neviena diena man nav tāda pati, kā iepriekšējā, es nekad nezinu, kādi pavērsieni un notikumi ir man priekšā, pat pie lielas plānošanas, kas man ļoti der un patīk, tādēļ zinkāre un priecīgs satraukums par gaidāmo, ir tas, kas mani iedvesmo.

Kuras ir tavas spilgtākās rakstura iezīmes?

Esmu atklāta, ziņkārīga un diezgan spītīga.

Kuru izdomātu tēlu/varoni tu izvēlētos, lai raksturotu sevi? Kāpēc?

Mazā Mija no "Trollīšiem Muminiem" - viņa ir reizēm neganta, neatkarīga, ar asu mēli, bet ir ļoti drosmīga un uzticams un patiess draugs.

Kas notika tavā pēdējā sapnī?

Es mēģināju iekārtot mājokli, kurā man bija jādzīvo un ar katru istabu, es atklāju, cik nepiemērota dzīvošanai šī vieta ir un, ka tur ir tik daudz telpas, ka var mierīgi apmaldīties.

Kāds žests tev nozīmē vairāk nekā vārdi?

Ja kāds pagatavo man ēst. Man tā šķiet liela rūpju un mīļuma izpausme. Vai, ja uzņemas kādu nelielu darbiņu, kuru zina, ka man vai nu ļoti negribas vai arī nav laika darīt.

Ko tu mīli visvairāk savā profesijā?

Brīvību, neatkarību, ko tā sniedz. Tas, ka tajā visbiežāk ir prieks un, ka mēs ar kolēģi esam tās, kuras to prieku var sniegt.

Kāda būtu tava pārdabiskā spēja, ja varētu izvēlēties jebkuru?

Kāpēc?

Ik pa laikam kļūt neredzamai. Mani mulsina, ja cilvēki melo, pat, ja tie ir baltie meli, es tad ielavītos un noklausītos viņu sarunas, lai noskaidrotu, ko tad viņi patiesībā domā.

Kāda ir tava lielākā dīvainība?

No raudāšanas līdz smiekliem un atpakaļ, man var būt vienas minūtes jautājums. Kura prasme, tavuprāt, visvairāk noder dzīvē?

Prasme klausīties. Tā ir ļoti svarīga manā darbā un tās trenēšana ir palīdzējusi kļūt laipnākai un iejūtīgākai pret cilvēkiem. Jāsaka, ka gan vēl daudz darba priekšā.

Ko tu izdarītu, ja zinātu, ka nebūtu iespējams kļūdīties?

Izgudrotu zāles pret dažādām ļaunām slimībām, pieņemot to, ka man būtu arī attiecīgās zināšanas.

KALVE COFFEE

uzlabo kafijas nozari, strādājot “labā rokenrolā”

Lai arī Latvija nav kafijas lielvalsts, pēdējā desmitgadē šī dzēriena kultūra pie mums strauji attīstās. Par kafijas cienītāju lojalitāti Latvijā sacenšas kā vietējās grauzdētavas, tā kafijas produktu izplatītāji, starptautiskas balvas izcīnījuši kafijas zīmoli, arī kafejnīcas ar unikālo ārzemju kafijas piedāvājumu. Starp tiem izceļas pašmāju zīmols “Kalve Coffee”.

Dibināts 2017. gadā, “Kalve” ir strauji izaudzis no vietējas grauzdētavas par starptautisku specialty kafijas spēlētāju, un to raksturo izteikts vērtību kompass. “Kalves” līdzdibinātājs un izpilddirektors Gatis Zēmanis pastāstīja “Avantūrai” par uzņēmuma darbības pamatprincipiem, lomu kafijas nozarē un altruistiskām ambīcijām.

Raksta autors: Mihails Štolcs

Vērtību vadīts nevis naudas vadīts bizness

“Kalves” kafija praktiski nav atrodama veikalu plauktos, turklāt uzņēmumam ir tikai 6 kafejnīcas Rīgā. Neskatoties uz to, manis paša veiktajā aptaujā gandrīz puse cilvēku tieši “Kalvi” nosauca par savu mīļāko kafijas nozares zīmolu Latvijā. Šādu klientu lojalitāti veido ne vien izcila kafija, bet arī uzņēmuma tēls un rīcība.

Kopš dibināšanas “Kalves” darbību virza trīs pamatvērtības: augsta produktu kvalitāte, pieejamība un atbildība pret vidi un sabiedrību. Gatis uzsver, ka šīs vērtības nav tikai formalitāte; tās caurvij visu uzņēmuma darbības modeli – no kafijas iepirkšanas līdz kafejnīcu dizainam un komandas veidošanai.

Uzņēmums strādā tikai ar specialty kafiju

jeb tādām pupiņām, kuru kvalitātes vērtējums sasniedz vismaz 80 punktus 100 punktu skalā. “Kalves” kafijas pupiņas tiek atlasītas un iepirktas tieši no audzētājiem nevis caur kafijas biržu, kā tas notiek lielākajai daļai komerckafijas pasaulē. Tas vienlaicīgi nozīmē kvalitatīvāku gala produktu “Kalves” klientiem un labākus biznesa nosacījumus fermeriem. Gatis tic, ka visām uzņēmējdarbībā iesaistītām pusēm ir jābūt ieguvējām. Ne tikai akcionāram, bet arī fermerim, darbiniekam un klientam.

Pirmais “B Corp” sertifikāts Latvijā Atbildīgu uzņēmējdarbības pieeju formāli apliecina arī “B Corp” sertifikācija. 2023. gadā “Kalve” kļuva par pirmo uzņēmumu Latvijā, kas ieguva šo starptautiski atzītu ser-

“Visām uzņēmējdarbībā iesaistītām pusēm ir jābūt ieguvējām. Ne tikai akcionāram, bet arī fermerim, darbiniekam un klientam.”

tifikātu. Tas vērtē uzņēmumu sociālo, ekonomisko un vides atbildību, darbības caurskatāmību un pienesumu sabiedrībai.

Gatis uzsver, ka “B Corp” nekad nebija pašmērķis un šobrīd ir tikai viens no daudziem aspektiem, kas veido “Kalves” reputāciju un tēlu. Kopš grauzdētavas dibināšanas Gatis meklēja veidus, kā nodrošināt definēto vērtību izpildi, un “B Corp” piedāvātās vadlīnijas perfekti atbilda prasībām. Vēlāk sertifikācija palīdzēja īstenot publisko akciju piedāvājumu, kalpojot par uzticības signālu investoriem.

“Kalves” komanda pievērš uzmanību arī citu uzņēmumu “B Corp” sertifikācijai. Meklējot piegādātājus vai sadarbības partnerus, tas palīdz identificēt uzņēmumus ar līdzīgu pieeju uzņēmējdarbībai. Jāatzīmē, ka

“B Corp” sertifikāta iegūšana ir sarežģīts uzdevums. Kopš “Kalve Coffee” tikai viens cits Latvijas uzņēmums to ir panācis – “Madara Cosmetics”.

Starptautisks meistarības apliecinājums

Izcili grauzdētas kafijas pupiņas, tāpat kā garda kafijas tasīte, prasa meistarību. No paša sākuma “Kalves” dibinātāji investēja cilvēkos – rūpīgi atlasīja jaunus darbiniekus un nodrošināja katram cilvēkam individuālu pieeju, labu bonusu grozu un iespēju pilnveidoties. Tā 2023. gadā “Kalves” komanda apciemoja savu lielāko sadarbības partneri, kafijas audzētāju

“Negribas pazaudēt labo rokenrolu”

kooperatīvu “Sancoffee” Brazīlijā, apmainoties ar pieredzi par kafijas audzēšanu un pagatavošanu.

Šobrīd “Kalve Coffee” nodarbina vairāk par 100 cilvēkiem starptautiski, no kuriem aptuveni 80 ir Latvijā. Uzņēmuma vadītājs atzīst, ka pie šāda komandas izmēra kļūst izaicinoši pazīt katru darbinieku personīgi, tomēr vienotu uzņēmuma kultūru un komandas izcilību nodrošina skaidri definētas vērtības. Domājot par nākotni, Gatim “negribas pazaudēt labo rokenrolu”, un viņš cer izveidot tādu uzņēmumu, kur procesi kalpo cilvēkiem nevis otrādi.

“Kalves” komanda regulāri pierāda savu meistarību. 2025. gadā, Raimonda Selgas un Jāņa Podiņa pārstāvēta, “Kalve Coffee” uzvarēja “Roast Masters” baristu sacensībās Amsterdamā. Gadu iepriekš “Kalves” pārstāvji turpat izcīnīja piekto vietu, savukārt 2019. gadā mājās atveda sudrabu. “Uzvara nozīmē mums ļoti daudz. Tas parāda, ka mūsu kafijas apstrādes virziens ir pareizs: kā izvēlamies kafiju, kā to apstrādājam, kā maļam. Tas ir apliecinājums mūsu kompetencei,” komentē sasniegumu Gatis.

Papildus uzvarām sacensībās Raimonds Selga, uzņēmuma līdzdibinātājs un attīstības vadītājs, ir “World Coffee Championships” pārstāvis – vienīgais Baltijā un viens no 15 visā Eiropā. Viņš ir tiesīgs vērtēt sacensību finālus trijās no sešām konkursa kategorijām un oficiāli rīkot vietējā līmeņa sacensības. Stāstot par starptautisku atzinību, Gatis norāda: “Ir svarīgi būt aktuāliem. Piedaloties sacensībās, mēs braucam nozares lokomotīvē nevis vagonā. Notiekošais baristu čempionātos nosaka to, kas vēlāk notiek kafejnīcās. Savukārt, specialty kafejnīcu trendi ietekmē notiekošo vienkāršākās patēriņa vietās: degvielas uzpildes stacijās, birojos un citur.”

Biržā jau gadu – kas paveikts?

2024. gada decembrī “Kalve Coffee” īstenoja publisko akciju piedāvājumu jeb IPO. Tātad, uzņēmuma akcijas kotējas biržā jau aptuveni vienu gadu. No finanšu viedokļa šis bija viens no veiksmīgākajiem pēdējo gadu IPO jebkā-

dam Latvijas uzņēmumam. Gada laikā akcijas cena gandrīz trīskāršojās, rādot stabilu un pakāpenisku vērtības pieaugumu bez ievērojamiem kritumiem. Gatis piebilst, ka neraugoties uz cenas kāpumu, akciju tirdzniecības apjoms ir zems. “Tas nozīmē, ka investori tic mūsu ceļam un uztver “Kalve” par ilgtermiņa investīciju.”

Kopš IPO uzņēmums ir piedzīvojis strauju attīstību – ir modernizēta Mārupes grauzdētava, atvērtas 6 jaunas kafejnīcas (trīs Tallinā, viena Viļņā un divas Parīzē), un tiek aktīvi attīstīta “Kalves” e-komercijas platforma. Līdz ar kafejnīcu skaita dubultošanos gada laikā šis biznesa segments nu jau sastāda lielāko daļu no kopējā apgrozījuma. Uzņēmuma vadītājs skaidro, ka B2B segmenta attīstība, ar kuru “Kalve” uzsāka savu darbību, notiek lēnāk par B2C segmentu, jo paredz lielas investīcijas un lēnāku naudas atdevi. Šī brīža stratēģija ir palielināt zīmola atpazīstamību un tirgus klātbūtni ārzemēs, atvērot jaunas kafejnīcas, un tādā veidā radīt pamatus starptautiskai B2B biznesa paplašināšanai.

Jāatzīmē “Kalves” pieeja kafejnīcu biznesam. Izpilddirektors uzsver, ka, plānojot kafejnīcas, doma ir pielāgoties videi. “Mēs vēlamies būt nevis liela vienveidīgo kafejnīcu ķēde, bet daļa no komūnas, kurā atroda-

“Mēs vēlamies būt nevis liela vienveidīgo kafejnīcu ķēde, bet daļa no komūnas, kurā atrodamies,”

mies,” viņš saka. Šī vēlme ir saskatāma katrā lokācijā: Āgenskalna tirgus “Kalvē” interjerā dominē vienkārši plaukti, kastes, kas saliktas viena uz otras; “Living Room” kafejnīcā Valdemāra ielā, pretī Nacionālajam mākslas muzejam, pie sienām ir izrādīti latviešu mākslas darbi; savukārt, Miera ielas kafejnīca godina blakus esošo Dzemdību namu un Laimas muzeju caur rotaļīgāku interjeru, turklāt nodrošina savas telpas ģimenes psiholoģijas centram “LĪNA” tā sarunu vakaru rīkošanai. Filozofija saglabājas arī ārzemēs. Piemēram, Tallinas “Golden Gate” kafejnīca, kas atrodas vēsturiskā Rottermanni kvartālā, vienlaikus kalpo kā mini galerija, kurā tiek izrādīti jaunu mākslinieku darbi.

Lielu lomu uzņēmuma paplašināšanās spēlē jaunu lokāciju izvēle. Šis pēc “Kalves” vadītāja domām ir kafijas kultūras pārmaiņu laiks, kad interese par specialty kafiju strauji pieaug uz stagnējoša komerckafijas tirgus fona. Pēc “Grand View Horizon” analīzes datiem Eiropas specialty kafijas tirgus lielums 2024. gadā bija 21 miljards eiro. Viņu prognoze 2030. gadam – gandrīz 40 miljardi eiro. Nozares potenciāls kopumā ir milzīgs, tomēr ne visas valstis ir vienādi perspektīvas. Gatis min, ka viņi neplāno atvērt kafejnīcas Lielbritānijā, jo kafijas kultūra valstī ir krietni priekšā pārējai Eiropai, tas tirgus jau ir piesātināts.

Toties lielu potenciālu uzņēmuma vadība saskata Francijā, Parīzē atvērot uzreiz divas kafejnīcas gadumijā, un Portugālē, kuras galvaspilsētā top nākamā “Kalve” kafejnīca.

“Pusaudža gadi” un domas par nākotni Gatis salīdzina uzņēmuma attīstību ar cilvēka dzīvi. Varētu teikt, ka “Kalve” šobrīd ir pusaudzis, kurš sāk izprast plašo pasauli un pieņemt pieaugušā lēmumus. Viens no tiem –nelēkt pāri galvai savā izaugsmes tempā. “Fokusējamies uz vienu-diviem projektiem reizē, jo negribam nonākt situācijā, kad mēs par daudz uzņemamies un nevaram to kvalitatīvi realizēt.” Tomēr izaugsmei ir nodrošināti stipri pamati – skaidras uzņēmuma vērtības, kā arī talantīga un motivēta komanda. Arī “Kalves” grauzdētava pašlaik strādā vien uz 20% no ražošanas kapacitātes.

Jau esošā izmērā “Kalve” spēj īstenot savu galveno ambīciju – pozitīvi ietekmēt kafijas industriju un ar savu darbību uzlabot cilvēku dzīvi. Kā piemēru Gatis min “Kalves” galveno partneri kafijas piegādē, “Sancoffee” kooperatīvu Brazīlijā. Tajā ietilpst maza ferma kalnainā vietā, kurā saimnieko tēvs ar dēlu – Arlindo un Arlindo Junior (tulk. – “jaunāks”). Pirms iestāšanas kooperatīvā viņi pārdeva kafiju biržā un saņēma labākajā gadījumā 5 EUR/kg. Raimonds ar Gati kooperatīvā saimniekus pamanīja un ieteica dažus uzlabojumus kafijas audzēšanai, lai viņi varētu pārdot kvalitatīvākas pupiņas. Šobrīd fermeri par savu kafiju saņem vidēji 20 EUR/kg.

Abu Arlindo ģimenei esot krasi uzlabojusies dzīves kvalitāte. Arlindo Junior uzcēla sev un tēvam māju, eksperimentē ar dažādām pārstrādes metodēm un var atļauties saimniekot ilgtspējīgi – piemēram, īstenot teritorijas apmežošanu ar vēsturisko šķirņu kokiem. “Tādā veidā,” Gatis secina, “mēs pozitīvi ietekmējam apkārtējo pasauli kā tādu.”

Gatis izceļ vairākus citus inovatīvus uzņēmumus Latvijā, bet atzīst, ka maziem uzņēmumiem ir grūti tiešām labu ideju novest līdz

“Piedaloties sacensībās, mēs braucam nozares lokomotīvē”

komercializācijai. Svarīga ir sadarbība. Viens biznesa aspekts, kas viņu uztrauc, ir kafijas biezumu apjoms, kas nonāk atkritumos “Kalves” darbības rezultātā – pagājušogad uzņēmums pārdeva 90 tonnas kafijas. Tomēr paši viņi nav spējīgi labot kafijas cikla noslēgumu, ir nepieciešama iniciatīva no ārpuses, kas liktu mainīties industrijai kopumā.

Gan savu, gan “Kalves” nākotni Gatis redz Latvijā, tāpēc novēl valstij būt atvērtai un spējīgai integrēties modernajā pasaulē. Sarunu viņš noslēdz, sakot: “Gribētu, lai katrs cilvēks [Latvijā] atrastu savu vietu, ir mierā ar sevi un saviem lēmumiem, un mēs varam kopā sadzīvot kā tāds sociāls organisms.”

Ne katra iespēja, kas cilvēkam ir dota, ir jāizmanto.

Ziņu moderatore Ilze Dobele

Vai moderatorei mūsdienās vairāk jābūt kā žurnālistam vai personībai ekrānā?

- Žurnālistam jābūt noteikti. Bez tā, es domāju, to darbu nemaz nevar darīt. Es domāju, ka droši vien, jā. Ko mēs saprotam ar vārdu personība, bet nu tāda klasiska izpratne. Es teiktu, redzi, moderators daudz savu personīgo viedokli it kā nepauž, bet tajā pat laikā, es domāju tā ir tāda nu varbūt iekšējā stāja, iekšējais noskaņojums. Tāpēc speciāli nelietoju vārdu attieksme, jo attieksmei takā nevajadzētu būt. Ir, protams, kaut kādi procesi un lietas, kurās mēs absolūtu nu nevaram būt… nu es vismaz par sevi varu runāt, nevajag runāt daudzskaitlī. Es nevaru būt pilnīgi neitrāla vai nejust neko. Es pat teiktu, ka es pārāk daudz jūtu pret visu ko, un tad ir drīzāk jāatrod tas balanss, kā [pauze] nebūt vienaldzīgam. Tā noteikti nav. Es neesmu vienaldzīga. Tajā pašā lai tas nav tā, ka lai cilvēkiem jau iedod kaut kādu gatavu viedokli. Tāpēc es domāju, ka mūsdienās mazliet veidojusies tā atšķirības par notikumiem, kurus skaidrs, ka cilvēciski tie noteikti satrauc lielāko daļu. Tur, manuprāt, nav jākautrējas un jābaidās no tā, ka parādās kaut kāda attieksme. Tad, protams, ir kaut kādi notikumi, kuros jāļauj cilvēkiem pašiem spriest un vērtēt. Tur droši vien ir jāievēro tas… Pat ne jāievēro, tas liekas pašsaprotami, ka tad es nepaužu nekādu ne viedokli ne attieksmi, ne mudinu domāt tā vai tā. Galvenais par ko parūpēties - lai tas pieteikums un ziņas pasniegšana ir tieši tāda, ka ir gan tā, gan tā. Nepasniegt jau to kā kaut kādu gatavu. Es teiktu, ka, ja mēs tā definējam to personību, tad, jā, ir jābūt abiem.

- Kas ir lielākais mīts, ko vēlētos atspēkot par moderatores darbu vēlētos atspēkot?

- Tas, ka šis darbs ir viegls un ka šis vis -

Ar Ilzi Dobeli sarunājās Amanda Anna Niedre. Foto - Signe Lapiņa

pār nav darbs. Tu vienkārši aizej, un kā citi saka, nolasi. Viens, kas ir visa sagatavošanās, regulāra sevis uzturēšana vispār par notikumiem visā plūsmā, zināšanu, tāda sekošana līdzi. Tas ir vispār takā viens. Bet otrs ir tas, ka tā gatavošanās tam raidījumam. Jūs arī bijāt un redzējāt. Jums tā bija maza daļa no tā. Skaidrs, ka katru dienu katram raidījumam ir gatavošanās. Pluss, protams, ir tas, ka pašā raidījumā var būt 101 neparedzams gadījums. Ja es neesmu kaut kam gatavojusies vai es to nezinu, vai nepārzinu, neesmu tam veltījusi laiku, tad rezultāts vienkārši var būt tāds un var būt tāds. Ja man pašai ir vēlme, lai tas rezultāts būtu labs, tad arī ļoti daudz pirms tam jāiegulda. Arī tās dažādās tiešraides, dažādas negaidītas situācijas ir tās, kuras man vislabāk testē pašai sevi. Cik es esmu bijusi gatava tam. Kas man varbūt ir pietrūcis. Vai ir ļoti labi, ka es šo zināju, jo tad es varu ļoti labi, kā lai saka, piemēroties vai izdarīt vairāk nekā varbūt sākumā bija gaidīts. Tas ir vislielākais mīts, ko es gribētu atspēkot, jā - ka šis darbs neprasa sagatavošanos, principā tas neprasa neko. Tas prasa aiziet, sataisīties un būt to laiku kadrā. Bet tas aizkadra darbs ir nezinu cik reizes garāks, lielāks, svarīgāks par to vienu pusstundu, kas arī absolūti, protams, brīžiem nav vienkārši, bet brīžiem. Brīžiem, protams, tas ir mazliet vieglāk. Kā kuru dienu.

- Esat citā intervijā teikusi, ka “tas pēdējos gados ir mainījies – atbildība par katru vārdu, ko pasaki.” Vai, jūsuprāt, sabiedrība pietiekami novērtē žurnālistu atbildības nastu?

- Grūti pateikt. Varbūt daļa cilvēku novērtē. Varbūt, jā, tā daļa, kas varbūt nezina. Viens varbūt, ka viņi nezina, un tāpēc viņiem arī veidojas šis priekšstats. Vēl ir trešā daļa. Trešā daļa ir tā, kurai varbūt šķistu, ka vienalga, ko man saka, es zinu labāk. Viens tas var būt,

ka viņi nezina, un tāpēc viņiem arī veidojas šis priekšstats. Vienmēr būs cilvēki, tā kā tos mēs, kā saka, varam mēģināt informēt un izglītot, lai tas tā nebūtu. Nu jā, man šķiet, ka tas galvenais būtu, ka mēs paši arī droši vien vairāk strādātu pie iespējas pateikt, jo es domāju, ka pat liela daļa mūsu pašu kolēģi pat īsti varbūt nezina, ko mēs darām. Tur ļoti daudz ir netaustāmu lietu, kuras veidojās.

- Jūs esat teikusi, ka ir “grūti noslēpt emocijas, jo man sejā ļoti tieši redzams, kā es jūtos”. Kā jūs tik labi maskējat savas emocijas ziņu tiešraidēs?

- Droši vien, ka tā ir pieredze gadu gaitā. Tāda iekšēja mobilizācija tam galvenajam mērķim, ko mēs runājām pašā sākumā, lai būtu tas balanss. Lai nebūtu arī nekādu īpašu pārspīlējumu. Protams, ka ir bijis tā, ka gan var nākt smiekli par kaut ko, kas ir vienkārši tīri dabiski un tas nav tā, tīri komiski, bet nu kaut kāda acumirklī izveidojusies asociācija un, protams, var būt ārkārtīgi skumji. Var būt ārkārtīgi satriecoši. Var būt arī milzīga vilšanās. Es domāju, ka to es kā cilvēks varu teikt, ka man milzīga vilšanās bija novembra sākumā parlamenta lēmums. Tieši par to, ka vispār netika ņemti vērā cilvēki. Vispār cilvēku viedoklis, uzvedība, vispār vēlētāji, kas ir viņu darba devēji, vispār netika ņemti vērā. Tad, ja mēs runājam par Eiropas vērtībām, kurām, manuprāt, demokrātijā vērtība ir cilvēks, viņa balss un tas, ka viņš ir ievēlējis kādu. Šeit tas vispār netika ņemts vērā. Tajā pašā laikā visās citās sanāksmēs ap to laiku, mēs pat tagad lasām, ka mums jāseko Eiropas vērtībā, tas mums ir vērtīgi, tas mums ir vērtīgi. Iznāk, ka cilvēks nav vērtība. Man liekas, ka demokrātijā tā ir pamatlieta, un man tas ļoti dziļi, dziļi radīja milzīgu vilšanos. Es domāju, ka es neesmu tāda vienīgā. Tad arī redzēsim kā tas ies uz priekšu. Tādos brīžos

liekas, ka kā man gribētos uzsprāgt no tās sajūtas. Tajā pašā laikā es apzinos, ka cilvēki var domāt dažādi, cilvēkiem var būt dažādas domas un ne jau es tur iešu kaut ko sludināt. Vienu piemēru gan es gribu pateikt. Es atceros, ka bija valodas referendums, kad jūs bijāt ļoti jaunas. Es atceros toreiz mums iepriekšējā vai nākošajā dienā bija studijā, toreiz es LNT strādāju, “900 sekundēs”. Studijā bija daļa no tiem cilvēkiem, kas bija iniciējuši šo referendumu. Arī tā pati sajūta bija – nu kāpēc vajag tādu šķelšanos radīt sabiedrībā. Vai tad nav saprotams, kādas sekas tas rada cilvēkiem. Bet labi, tā ir politika. Es atceros, ka atnāk tie cilvēki, viņi sēž un es saprotu, ka visā tajā, kas notiek, visā tajā, ko piedzīvojam, viņi ir tas sākums. Es atceros, ka man likās, ka man iekšā vienkārši viss mutuļo. Kaut kāda iemesla dēļ man vajadzēja fotogrāfiju no tā raidījuma. Nu es meklēju un atradu to ekrānšāviņu. Es skatos, ka es tik mierīgi uzrunāju to cilvēku, nerunāsim par to, ka pieklājīgi un tā. Es domāju kā, un man iekšā bija tā, ka man likās, ka to nevar neredzēt. Kaut kur iekšā droši vien ir tā vēlme sabalansēt un neizpaust to uz āru, bet mēģināt to tajā mirklī to transformēt vārdos, vārdu konstrukcijās, uzsvaros. Tomēr to ziņojumu var nodot ļoti dažādi. Tas ir tas galvenais, kam es mēģinu sekot.

- Kā moderatores darbs ietekmē jūsu ziņu uztveri?

- Es pat nezinu, vai es to varu nodalīt. Es ļoti, protams, dzirdu, cik dažādi tiek pieteiktas ziņas. Tas nav pat ne labi, ne slikti, tiešām dažādi. Tas dažādi ir pareizais vārds. Otrs, kas tiek izcelts no tās ziņas. Protams, ka, ja es apmēram jau zinu par ko ir stāsts, bet izcēlums ir savādāks, tad man liekas “nē, nu vai tiešām! Vai tiešām šādi bija jāpasaka? Tagad tas izklausīsies tā!” Ir tik atšķirīgs, ko mēs izceļam un uzsveram, jo tad to ziņu arī uztver savādāk. Nē, nu tiešām, tā nē! Tad es domāju tā. Ziņas nozīme un tas, kā to ziņu piesaka ir galvenais, kam es pievēršu uzmanību. Uzreiz liekās ops, o tagad to ziņu uztvers savādāk, tagad to ziņu varētu uztvert savādāk nekā tas patiesībā ir. Protams, kas ir vispār patiesība, bet nu labi, nefilozofēsim. Jautājums par to, cik ļoti svarīgi ir, kādā veidā mēs konstruējam tekstu, cik ļoti svarīgi ir, kādā veidā mēs veidojam šo uzsvaru un pasniedzam to. Te nav runa par to, ka kāds saka a jā, jūs sakāt ko negribas teikt vai jūs tur izsvītrojat to ko nevajag teikt. Tas vispār nav par to. Tas ir par to, kā vispār veidojas runas loģika, kad runājam. Tam ir pilnīgi cita nozīme. Ja mēs saprotam, ka tam ir nozīme, tad arī to var saklausīt. Ja tam neseko līdzi, tad liekas nu okey ziņa ir ziņa. Es tā tiešām uzskatu, ka visi šie vārdi, šī izvēle vārdu, daudznozīmju vārdu izslēgšana vai kaut kas tāds, kas traucē uztvert ziņu skaidri ir jāaizstāj tieši ar pretējo. Klausītājam jāpalīdz. Viņš ir jāpalīdz ievest tajā ziņā, un tad lai viņš tālāk seko un spriež, un vērtē. Galvenais neradīt to konstrukciju dažādi pārprotamu, kļūdainu vai sākumā jau kaut kādā veidā iekodētu. Elementārs piemērs. Ja es jau pasaku: “šī brīnišķīgā izstāde, kas tā cilvēkus aizrauj”. Nē, nu labi, bet kā es zinu, ka viņa ir brīnišķīga? Kā es zinu, ka viņa aizrauj? Ja kāds to pateiks, kurš ir izstādē, labi. Ja es aiziešu paskatīšos izstādi un teikšu: “jā, izstāde tiešām ir brīnišķīga un aizrauj”, tad sākumā, nu ja vien tas nav kaut kas es nezinu jau pašos pamatos ģeniāls, man it kā nebūtu vaja-

dzīgs iekodēt cilvēkā. Viņš aizies un teiks: “ak dievs, Dobele teica, ka ir brīnišķīga izstāde!”. Protams, tas ir ļoti piezemēts piemērs, vienkārši tajās līdzībās līdz pat starppolitiskiem jautājumiem, ja? Kādā veidā mēs konstruējam to? Tas jau vēlāk cilvēkiem veido izpratni par to, kas notiek pasaulē.

- Tālāk es vēlētos pievērsties diezgan sāpīgam tematam, kas ir mākslīgais intelekts. Kāds ir jūsu viedoklis par MI izmantošanu žurnālistikas nolūkos?

- Es domāju, ka tas ir rīks, kas var palīdzēt, ļoti labi kaut ko meklēt, apkopot, bet es teiktu, ka es laikam gandrīz neko neesmu atstājusi nepārbaudītu. Varbūt tas ir kaut kas mehānisks teksta saīsinājums vai kaut kas tamlīdzīgs. Varbūt jā, bet, lai es uzticētos pilnībā, ko mans izdod programma, Tas man liekas, ka vienmēr jāpārbauda. Plus es vienmēr saku, ka man ir nepieciešams kas es esmu, ko es daru, kādam mērķim es to daru. Tas vienmēr ir tā kā ievads. Un tad es saku, ka man obligāti ir vajadzīga atsauce uz ticamiem avotiem. Ok, viņam var būt sava izpratne par ticamību, bet tas man vienmēr ir iespējams pēc tam pārbaudīt. Ja es arī redzu. minētie avoti, piemēram, ir uzreiz kaut kāds pētījums ar personu, ko es zinu, ka tā ir uzticama, tas ir, nezinu, iestāde, kura veic labus pētījumus, man uzreiz cita attieksme. Ja es vienkārši pasaku, lai viņš man kaut ko izdod, man liekas okey, es tad nu es tā diezgan skeptiski skatos uz to. Bet es teikšu, ka es vispār ikdienā nemaz tik ļoti daudz neizmantoju. Man nav arī tāda sajūta, ka man noteikti katru brīdi tas ir jāizmanto, jo man ir sajūta, ka tas tāpat atņem diezgan daudz laika. Ja es tieku galā pati es tā neteikšu, ka es ļoti daudz izmantoju, jo man šķiet, ka ir jādara arī smadzenēs. Nevar arī paļauties tikai uz to. pluss es laikam uztraucos arī par to, ka, piemēram, nesen bija ziņa, ka Google gatavojas būvēt atomelektrostaciju savu tikai tāpēc, lai nodrošinātu visu mākslīgā intelekta uzturēšanu kā tādu visu, kas viņiem ir. Tas nozīmē milzīgs digitālais piesārņojums, tas ir arī kaitējums videi un viss pārējais, pārslodzes un viss. Man šķiet, ka, tur kur nevajag, tur vienkārši to var neizmantot. Es esmu kādreiz arī testējusi. Piemēram, pati ar studentiem strādājot, kādi būtu trīs galvenie ieteikumi, lai sagatavotu veiksmīgu prezentāciju vai aizstāvētu savu ideju. Viņš man izdod 3,4,5 punktus. Es nevaru nepiekrist. Es to tematu labu zinu, bet tajā pašā laikā es apzinos, ka viens ir uzrakstīt to punktu, bet otrs ir zināt kā to izpildīt. Tāpēc es domāju, ka tas ir rīks, kuru var izmantot un noteikti vajag, ja reiz cilvēce to ir izgudrojusi kā atspaidu mums, kā atbalstu. Bet es teiktu, ka vienmēr ir vērts dubultā pārbaudīt un arī pārāk neaizrauties. Kā lai pasaka, tādā labā balansā to turēt, jo, protams, būtu muļķīgi to neizmantot, bet es domāju, ka tas arī nav tā, ka, es nezinu, ko lai šodien ēd, ja esmu ēdusi to, to, to. Ko es varētu ēst piektdienā, ja? Ko man piedāvās ChatGPT? Protams, atkal smieklīgs piemērs, bet cilvēki bieži vien man liekas vispār tiešām vairs negrib atvērt ne grāmatu, ne ko –visu var pajautāt tur. Tad kāpēc mums vispār vēl kas cits būtu vajadzīgs? Man būtu žēl, ja mēs daudz ko… Bet es domāju, ka tas arī tāds posms būs – tāds uzrāviens un tad atkal gan jau pēc tam kaut kādā veidā tas izlīdzināsies. Nu varbūt arī nē. Dzīvosim, redzēsim.

- Man tieši nākošais jautājums bija, cik bieži jūs pati ikdienā izmantoja mākslīgo intelekta rīkus, bet uz to jūs ļoti veiksmīgi atbildējāt.

- Jā, bet es domāju, kas es to tā pat nevaru nodalīt. Ja es kaut kam vairāk gatavojos, kas ir ļoti plašs un daudz informācija, tad jā, tad es mēģinu kaut ko ļoti daudz apkopot. Piemēram, ir arī tēmas, kurās es gatavojos – kaut kāda diskusiju vadīšana, kurās es vispār pat neeju tur tāpēc, ka man ir tik daudz jau esošā informācija, kad man ir svarīgi apstrādāt to un saprast, kas ir noderīgs konkrētam gadījumam. Nu tā jā, dažādi.

- Vai jūs vispār varat iedomāties žurnālistiku bez cilvēku klātbūtnes?

- Mēģinu iztēloties. Es teiktu, ka informācijas apkopošanu varbūt, ka nē. Tas ir, varbūt tieši otrādi – informācijas apkošanā jā, varbūt cilvēks varētu arī nebūt kaut kādā veidā. Bet, lai to varētu saukt par žurnālistiku, es domāju, ka tur ir jābūt cilvēkam. To jau mēs tagad redzam, un es aicinātu arī studentus un arī pasniedzējus paskatīties dažādos portālos, kuri nevis paši rada saturu, bet pārpublisko informāciju. Tur jau kas. Tur ir pārsvarā ziņu aģentūra “Leta” un var atrast 3,4,5 nezinu 6 portālus, kas šo pašu ziņu ir dažādā garumā ievietojuši atkarībā no tā, cik viņiem tā ir vajadzīga. Tātad, viena “Leta” un 5 vai 6 variācijas par ziņu, un visticamāk ar dažādiem virsrakstiem savai auditorijai piemērotiem – viens skandalozāks, otrs muļķīgāks, trešais neitrālāks. Vai tā ir žurnālistika? (pauze) Nu te var teikt, ka vajadzīgs varbūt cilvēks, lai uzrakstītu virsrakstu, bet es tik pat labi varu paņemt šo ziņu un pateikt “man ir vajadzīgs skandalozs virsraksts, lūdzu, mākslīgais intelekt, uzraksti.” Labi, būs cilvēks, kurš to uzrakstīs, bet tas nebūs viņa intelektuālais potenciāls. Tāpēc es teiktu, ka žurnālistika nē, datu apkopošana un pārraidīšana iespējams, ka pat jā. Kaut kāds varbūt elementārs cilvēka faktors… Ar žurnālistiku es saprotu tur ir ieguldīšanās, ka tā ir ieguldīšanās, tā ir gatavošanās, tā ir teksta teiksim apstrāde, tā ir nu kaut kāda sava intelektuālā kapacitātes izmantošana. Nu tur es teiktu, man tomēr būtu grūti iedomāties, ka var bez cilvēka. Man šķiet, ka tas ir tas galvenais, kas mūs atšķir no tā, vismaz pagaidām. Es atceros, ka smieklīgi bija, ja drīkst tādu piemēru. Kad es vairs nestrādāju LNT un LNT vairs neeksistēja. Protams, tas jau bija pirms 5 gadiem un mākslīgais intelekts noteikti ir audzis. Es, protams, sekoju sociālo mediju kontiem LNT. Bet nesekoju TV3. TV3 tātad pārņēma LNT un LNT izlēma, ka vairs nebūs. Smieklīgākais ir tas, ka intelekts pēc algoritma sociālo mediju platformās atsūta: “tā kā tev patīk LNT, iespējams tev varētu patikt TV3”. Nu labi, jā, varētu patikt kāpēc ne, bet, ja viņš zinātu manu priekšvēsturi, es nezinu, vai viņš man sūtītu. Man liekas, ka tās ir tās lietiņas, kuras mēs pamanām un varam par tām secināt, vai ne - vai tas tā ir vai tas tā nav.

- Kā mākslīgais intelekts ietekmē auditorijas uzticamību medijiem?

I: Nu atkal es domāju, ka ja būs kāds gadījums, kurā parādīsies pilnībā, kā lai pasaka, mākslīgi ģenerēts teksts vai nezinu atsauce uz kādiem cilvēkiem, kuri to nebūs teikuši vai būs teikuši mazāk vai vēl kaut kas tam

līdzīgs, es domāju tad arī varētu tā… tad arī varētu šis jautājums tiks cilāts, vai ne. Tagad ir grūti pateikt vai ne to. Mēs jau nevaram pateikt, cik daudz katrs to ir izmantojis. Pagaidām es teiktu, ka… nezinu, cik daudz studenti izmanto, man ir grūti pateikt. Cik jūs ikdienā izmantojat? Regulāri? Jūs visu prasāt? Gribat, lai visu viņš izpilda? Nē, nē, varbūt, ka tas ir iespējams.

- Visu, visu noteikti nē. Tēlaini izsakoties, tad var auzās iebraukt. Mums ir nosacītas lietas, jā, ko tu vari pajautāt, bet no tā jānorobežojas.

- Jā. Es atceros, pavisam nesen NATO komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārs teica, ka viņš uzskata, ka pirms nākamajām vēlēšanām lielākās grūtības būs ar mākslīgo intelektu. Šajā ziņā domājot droši vien par satura veidošanu. Ja mēs tā skatāmies, ka mēs noliekam mākslīgā intelekta iespējas veidot saturu, pārtaisīt, viltot un žurnālistiku, tad tur, protams, tik līdz būs tas tik ticami, ka izskatīsies, ka tas ir īsts, tad, protams, tā ticamība tai žurnālistikai varētu kristies. Tad ir jautājums, kā cilvēki mācēs to atšķirt un ko mēs darīsim, lai palīdzētu viņiem atšķirt. Man liekas, ka tas ir ļoti bīstami un es domāju, ka par to jau tiek domāts, bet ir jārīkojas arī kaut kādā veidā, lai domātu, kādā veidā to novērst. Tagad, kad mēs redzam, ka kaķītis vāra putru vai delfīnus, kas apskauj glābējus, mēs saprotam, ka tas ir mākslīgais intelekts.

Tiklīdz tā robeža būs ļoti tuvu, mums būs daudz grūtāk to nošķirt, vai ne? Tad kurā mirklī mēs paši teiksim: “stop, šim mēs neticam”? Ir jābūt ļoti vērīgam. Es tomēr teiktu, ka galvenais ir sekot līdzi kādus avotus mēs izmantojam, kam mēs uzticamies, bet tam ir vajadzīga analīze ko es izmantoju ikdienā, kam es uzticos, kas man ir pieejams, kāpēc. Tur vienkārši ir jādomā līdzi. Man šķiet, ka jaunā paaudze to dara ļoti labi. Man arī šķiet, ka jaunieši prot šīs lietas. Es arī, strādājot ar studentiem, bija ļoti patīkami, ka vairums studentu teica dizaina nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā, ka viņus arī uztrauc mākslīgais intelekts, kas viņiem var atņemt darbu. Viņi mācās, vingrina roku, prātu, veido kompozīciju. Tad teiksim, kāds paņem uztaisa grafisko risinājumu. Viņš saka: “kādā veidā lai es pasaku, ka mans risinājums ir labāks?”. Es domāju, par to tiešām mums ļoti daudz jādomā. Galvenais tiešām kur mēs skatāmies informāciju. Ir vietas izklaidei - izklaidējamies, skatāmies, priecājamies, bet tad neuzskatām, ka šī vietne var būt ticama reālām ziņām. Vienkārši atšķiram šos avotus. Es domāju, ka tad arī mēs varēsim būt drošāki par to, ka mūs neviens neapmānīs. (smejas)

- Tālāk es vēlētos pieskarties tādam tematam kā medijpratība. Kā vispār cilvēku medijpratība ietekmē darbu Latvijas sabiedriskajā medijā?

- Mums arī nesen bija sabiedriskā medija konference. Es arī gatavojos tai. Man viņa

bija gan jāvada, gan jāvada vairākas paneļdiskusijas. Te ir tāda statistika, nu tiešām statistika. Kā saka, ir meli, lieli meli un tad ir statistika. Es tomēr statistikai uzticos, jo dati ir tie, kas mums ļauj par kaut ko spriest. Piemēram, sabiedriskais medijs Skandināvijā vairākās valstīs, tostarp Somijā, strādā kopā līdzīgi kā BBC un tagad arī Latvijā radio un televīzija kopā. Viņiem uzticība, uzticamība no sabiedrības sabiedriskajam medijam ir 80%. Es nezinu, cik daudz viņiem ir citas komercraidstacijas vienalga video vai TV. Es ticu, ka tāpat ir, es tikai nevaru pateikt cik. Latvijā sabiedriskajam medijam uzticas, tagad man būtu jāpārbauda, šo es pārbaudīšu, es pateikšu tad, bet man liekas, ka pat nebija 40%, kaut kas 36% vai kaut kas tāds. Jautājums kāpēc. Kas tas ir? Te arī nav it kā runa, ka mēs skatāmies skatījumus un skatāmies, cik cilvēki patērē. Tas nav mazs rādītājs, tas ir augsts. Kopējais šis tieši pēc uzticamības nevis pēc skaitliski, cik skatās, bet uzticamības rādītājs nav tik augsts, kā mēs ikviens gribētu. Tad ir jautājums – kāpēc cilvēki… vai tas viņiem šķiet garlaicīgi vai nomācoši. Skaidrs, ka sabiedriskā medija uzdevums primāri ir informēt, izglītot un tas izklaidēt. Varbūt cilvēkiem šī secība zināmā mērā proporcionāli liekas apgrūtinoša. Jo arī bija dati par visu Eiropu kopā, par visām raidstacijām kopā. Manuprāt, kādi 42% saka, bet to es arī pārbaidīšu. 42% saka, ka no rīta un vispār negrib skatīties ziņas, jo tas viņiem sabojā dienā garastāvokli. Atkal par to pašu, atkal man te jādomā līdzi! Nu labi, ir nebūšanas, protams, ļoti daudz, bet atkal, atkal tas par to – ja mēs nesekojam līdzi, ja mūs tas neinteresē, tad vienā dienā man atnāk un pasaka kaut ko un iebaro man ļoti viegli to, ko es nezinu vai nesekoju līdzi. Tā ir. Tā ir mūsu… daļa no mūsu higiēnas, informatīvās higiēnas. Mums ir jādara tas, gribam vai negribam. Nu, ja mēs, protams, negribam, mēs esam vieglāk manipulējami. Es teiktu kaut kā, jā, cilvēku nezinu varbūt arī nevēlēšanās vai tieši otrādi – vēlēšanās dzīvot bezrūpīgāk, neuztraukties par tām negācijām to uzticamību... vai drīzāk sekošana līdi sabiedriskam medijam mazina un varbūt tas kaut kur tālumā arī ietekmē uzticamību. Bet tas jums būtu jājautā saviem pasniedzējiem –viņi noteikti ir gudrāki par šo. Tas varētu būt.

- Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes dati rāda, ka tehnoloģiju lietošanas prasmes kopumā sabiedrībai Latvijas ir visai augstas, bet tomēr kritiskās izvērtēšanas spējas būtiski atpaliek. Nu par to, ko mēs arī ieskicējām, bet tad kā jūs tieši komentētu šo te plaisu starp tehnoloģiju izmantošanu un medijpratību? Cilvēki izmanto tehnoloģijas, bet līmenis tāpat nav tik augstā līmenī, kādā viņiem vajadzētu būt.

- Es domāju, varbūt tur pašos pamatos ir kaut kādi ļoti lieli caurumi, kā varētu teikt izpratnē un spējā un sapratnē vispār kā darbojas privāts medijs, Kā darbojas sabiedriskais medijs, kā tā kā notiek šī informācijas gatavošana. Nu pieņemsim tas, ko mēs runājam, ka vai nu tiek informācija vienkārši pārpubliskota, vai informācija tiek veidota, kas ir kaut kādi īpašnieki, Vai tur ir kaut kādas intereses. Un, manuprāt, lielai daļai cilvēku nav tāda pamata izpratne vispār par tādu mediju struk-

tūru kā mediji vispār pastāv, tad kā viņi strādā, kā viņiem, kādi ir viņu uzdevumi. Un, manuprāt, tas ir noteikti arī tieši ietekmē to medijpratību. Jo nu kas - es atveru kaut ko izlasu aizveru un man pilnīgi vienalga - žurnālistika, kas kāda starpība un uzrakstīts es izlasu. Es domāju, ka tas ir tā. Mēs vēlētos, lai ļoti cilvēki iedziļinās, lai saprot atšķirību, lai tāpēc arī pamato savu izvēli, ko viņi lieto vai ne, cik tam ir atšķirība viens vai otrā gadījumā. Bet es domāju, ka lielākā daļa cilvēku viens, kas viņu neizprot, un tas nav pārmetums. Vienkārši mums neviens nav baigi to mācījis, līdzīgi kā kaut kādas citas lietas vai ne. Un otrs, ka pēc tam viņiem kaut kā viņi arī neaizdomājās par to. Un skaidrs, ka ir daudz vienkāršāk un vieglāk, kā mēs runājām, paskatīties izklaidējošu saturu un visu, ko māciet tur izdarīt, bet tam nav tieša sakara ar to, ko es nu kā nu ko es tur iegūstu - kam es sekoju līdzi, kāda nozīme tas ir tagad manā dzīvē, tāpēc es domāju, ka… Es dažiem studentiem prasīju, es saku, nu no rīta nu ar ko jūs sākat rītu? Cik daudz… nu ar ko nu nē, nu pieceļamies, cik daudz paņem uzreiz telefonu? Gandrīz visi. Ko skatās pirmo telefonā? Es saku ziņas? Laika ziņas? Nu varbūt. Es saku, nu labi, kas ir pirmais - paskaties, cik ir laika, cik ir komentāri, kas ir skatījies profilu, kas ko atsūtījis? Jā, jā, jā, to mēs skatāmies. Es saku, nu es arī nevaru nevienam neko pārmest. Es arī nepārmetu. Vienkārši tā ir mana statistika. (smejas) Skaidrs, ka cilvēki tieši to arī dara. Viņi visu, ko var izdarīt. Ja bet lai viņi… Piemēram, manā ģimenē, protams, ir tā, ka bērni nu seko līdzi vairāk tam, ko es iesaku vai ne. Ja viņi nesaprot, viņi pajautā, bet es pieļauju, ka arī cilvēki, ja paši tam nav sekojuši līdzi un ko tad viņi daudz arī var, nu kam viņi seko, tam arī seko visi ģimenei vai katrs izvēlas savu un nu kāda starpība, ja apmēram nu tā.

- Kāda, Jūsuprāt, ir atbildība sabiedriskajiem medijiem šajā kontekstā?

- Nu nemitīgi, kā lai pasaka, mēģināt sasniegt to auditoriju, kuru varbūt neizdodas sasniegt. Varbūt arī ne tikai tajā, ka mums noteikti, noteikti jābūt par viņu izvēle numur viens, bet es domāju par viņu… par to, lai cilvēkus sasniegtu arī cita veida saturs - saturs, kurā tiešām ir žurnālistika, kas parādītu viedokļus citus, kas parādītu, ka eksistē jautājumu tāda apskatīšana, iztirzāšana vai, vai, vai, vai viedokļu dažādība. Un es domāju, ka tas ir galvenais jā, sabiedriskā mediju uzdevums - mēģināt aizsniegties pie tiem cilvēkiem, kuri līdz šim vispār nav izmantojuši un kļūt par viens no avotiem. Vēlams, protams, lai tas avots, viņiem arī būtu tāds, kuriem viņi uzticētos un, un sekotu biežāk. Bet tas, kas bija, manuprāt, mums nevis bija, bet ir ko mēs panācām pandēmijas laikā un arī sākoties karam 2022.gadā ir tas, ka ievērojami, nu es nezinu, cik ir ievērojami, atkal tur būtu jāpārbauda, bet nu, varbūt mēs varam palikt pie tā, ka pieaug uzticamība sabiedriskajiem medijiem un arī Latvijas televīzijai kopumā. Jo tur arī jautājumi bieži vien, ja kaut kas notiktu, kuru nu kur jūs meklētu pirmo informāciju, un tad tie rādītāji pieaug uz tā rēķina, ka sabiedriskā medijā cilvēki meklētu pirmo to ziņu. Varbūt ikdienā, jā, viņi paļaujas uz kaut ko nu tādu nu vienkārši, kur viņi skatās visu tur viņi skatās, varbūt arī ziņas, ja vispār skatās ziņas vai lasa, bet tādos kritiskākos brīžos vai ne Vai vai kaut kādā brīdī cilvēki ir meklētu ziņas sabiedriskajā medijā, tātad gan radio, gan televīzijā. Man liekas, ka tā ir ļoti laba ziņa. Un jā, jā, un tas, ko tas, ka tas tieši tajā grūtajā laikā izdevās to izdarīt, nevis otrādi. Es iedomājos, tas būtu šausmīgi, ja mēs saprastu, ka pēc pandēmijas un kara sākuma nu būtu otrādi, tas būtu vispār šausmīgi. Bet tagad atkal ir tas, ja mēs esam sasnieguši pieaugumu, kā lai to notur, ja? Jo skaidrs, ka cilvēks to nevar arī turēt

visu laiku un nevienam cilvēkam nav nu spēja turēt uzmanību 100% visu laiku - viņam kādā mirklī tas ir cilvēciski arī atslābst un es domāju, ka ar to vienkārši arī ir jārēķinās, bet ir svarīgi jā, kaut kādā veidā noturēt to, tos punktus, to tos tos tās saliņus, kurās cilvēki ik pa laikam satiekās, satiekās, satiekās, viņi zina - jā, jā, šajā jautājumā okey tad arī ir okey ta arī okey. es domāju, ka sabiedrības uzticamības iegūšana vai zaudēšana. Nu tas ir tas ir man liekas diezgan viegli tāds nu trausls trausls tas ledus vai ne? Lai kā mēs viņu būvējam. Nu kā mēs redzam mūsdienās pietiek kādam izplatīta dezinformācija un visi skrien pakaļ bļaudami, ka tas tagad ir īstais un patiesais viedoklis. Tā kā es domāju, arī ļoti jābūt uzmanīgiem, it īpaši nu šajā dezinformācijas laikmetā un īpaši atbildīgiem par katru pateikto vārdu, ja tāpēc tā ir tā atbildība. Jā.

- Jūs jau arī minējāties, lai vispār uzlabotu šo te sabiedrības medijpratību ir ļoti svarīga sākt ar tiem pirmsākumiem un viens no pirmsākumiem ir skolas. Un tad cik svarīgi tad, jūsuprāt, vispār ir medijpratības izglītība skolās?

- Es tiešām domāju, ka tas ir viens no būtiskiem no nu tādiem jautājumiem, ko droši vien skolas varētu arī mūs kā žurnālistus aicināt. Mums varētu ietvert noteikti. Varbūt kādos sociālo zinību stundās bērniem parādīt atšķirību un bērniem norādīt, kur ir atšķirības mediju darbā? Kādi ir mediju uzdevumi un kas tad nu kā, kā veidojas tas paša informācijas apstrāde, nodošana un arī tie riski. Manuprāt, tas vienkārši arī palīdzētu pašos pamatos. Tālāk jau pēc tam būvēt jauniešu un pieaugušā izpratni pavisam savādāk. Es domāju, ka tas noteikti, noteikti būtu veicināms. Es pieļauju, ka droši vien tas arī kaut kādā mērā notiek skolās. Man ir grūti pateikt, jūs nesen esat beigusi. Vai jums skolā kaut ko tādu mācīs skaidrojums?

- Ļoti, ļoti reti gan tagad es zinu, ka jaunajā programmā ir īpaša nodaļa par medijpratību. Arī mums bija viens no eksāmeniem, nevis rakstiskais, bet mēs devāmies uz skolu vadīt nodarbību par medijpratību. Jā, tā kā cenšas to integrēt, bet tad, kad es gāju manā skolā tā īsti nebija. Jā, mums bija, kaut arī nelielas, nelielas nodarbības par to kaut kādā literatūras stundā, varbūt tīri no teksta viedokļa, bet detalizētāk nē.

- Bet es arī to varu iedomāties, ka nu skolotājiem pie visa viņa pienākumiem vēl tagad pašam sekot līdzi un izdomāt, kādā veidā vēl to jaunietim parādīt. Es domāju, ka tas nav vienkārši, bet es tiešām domāju tādi kampaņveidīgi, kaut vai reizi gadā aiziet žurnālistiem vai ne uz skolām un parādīt nezinu 3, 4, 5 piemērus spilgtus, lai vienkārši saprastu atšķirību. Man liekas, ka varbūt, ka jā, mēs kaut kādā veidā mēs varam to. Arī man liekas, ir arī mediju centrs Latvijā vai kas, kas varbūt kaut ko tamlīdzīgu dara. Es nezinu, bet jā. Skola saprotams, mums ir daudz.

- Jūs jau arī iepriekš teicāt par to informāciju, ka cilvēki nesijā informāciju un uzticas nepareiziem avotiem, bet kādas var būt vēl kļūdas Jūs esat ievērojusi, ka sabiedrība pieļauj, patērējot informāciju?

- Nu, manuprāt, varbūt tas pat nāk kopā. Tā informācija, ko saņemam, tā nāk kopā ar tādu sabiedrības… sabiedrībā ļoti daudz eksistējošo stereotipu un pieņēmumu gūzmu. Man ir tāda sajūta. Bieži vien tā kā cilvēkiem nav pacietības noklausīties vai iedziļināties un viņi uzreiz piedēvē notikumu, viedokli nu kaut kam, kas viņu prātos, jau ir izstrādājies un kas ir zināmā mērā šī uzticamība arī droši vien gan valstij kopumā, gan gan nezinu cilvēkiem, kas ir atbildīgi par lēmumu pieņemšanu un visu pārējo. Jo, ja es piemēram dzirdu, ka ir kaut kāds

viedoklis un atkal viss tāpatās nē, nu šis jau būs tāpat kā tur es nezinu “Rail Baltica” ja vēl viens “Rail Baltica”, piemēram, ja vai tur vēl viens kaut kas. Cilvēki jau nu ir… viņus vajā tā iepriekšējā pieredze, kura neļauj uztvert arī informāciju, kas varbūt pat šajā gadījumā varbūt pat būtiski atšķirsies. Tur es pat nezinu. Nu kas ir tur tur viens medijs neko izdarīt nevar vai ne. Tas ir cilvēkam ir pašos pamatos droši vien jāmaina domāšana, vai nav nu jāmēģina nebūt tik ļoti kritiskam vai ne. Vai kaut kādā veidā tomēr saglabāt šo iespēju, ka nav viss vienādi nu nav viss slikti. Kaut gan, protams, ja mēs paraugamies uz kaut kādiem tiesas procesiem, kas ilgst gadiem, nu tas jau nekādu ļoti lielo uzticamību arī neraisa un un vai arī mēs nezinam, ka varbūt tur trūkst cilvēku, varbūt tur nav nezinu advokāti… varbūt nav prokurori, kas izskata. Varbūt tiesas ir noslogotas? Jā, bet ja mēs dzirdam, ka viens tiesas process var ilgt tur 10 vai cik gadus, protams, ka tas liekas jocīgi, ja. Bet te atkal es, gribētu teikt, ka tur varbūt atkal ir nu tāda mediju loma, bet, protams, ir atkarībā arī kurš medijs to dara un vai visiem tas būtu jādara, ka kas veido mūsu izpratni, mūsu zināšanas vai mūsu zināšanas salīdzinājumā ar citiem datiem. Tātad, ja mēs, piemēram, zinātu to, ka nu kā mēs te runājām, vai ne, ka nevaram uzcelt koncertzāli, koncertzāle būvēs entos gadus. Paldies dievam, sudraba birst ir ļoti veiksmīgs piemērs un tā tālāk. Vai bibliotēka, cik gadus cēla, cēla un tā tālāk. Bet, ja mēs skaidri, piemēram, šo informācijai līdzās uzreiz redzētu, ka ir 3, 4, 5 piemēri pasaulē, kur, piemēram, šādi projekti tiešām objektīvi ilgst ļoti ilgi, objektīvi tie ļoti dārgi un parasti būvniecības laikā sadārdzinās. Nu tas ir vienmēr tā. Un ja mēs zinātu, ka, protams, tas nav labais piemērs, kam sekot savā ziņā, bet, ja mēs apzinātos, ka nu tā nu tā lietas pasaulē notiek, vai tas tiešām tas to maksā. Nu, protams, varēja labāk, bet varbūt, ka mūsu gadījums pat ir labāks nekā viņu gadījums. Bet viss rodas salīdzinājumā un ja mums trūkst informācija un mēs šauri skatāmies tikai uz savu, tad mums liekās, ka tas mūsu zilonis ir tas vislielākais, ja. Bet ja mēs paskatīsimies citās istabās, kur varbūt tie ziloņi nemaz nevar ieiet iekšā vai otrādi, varbūt izrādīsies, ka mūsu zilonītis patiesībā ļoti nu vai vidējs vai pat varbūt maziņš. Tāpēc man šķiet, ka pirms mēs par kaut ko šausminamies un un un un tik ļoti gribam, lai viss būtu pareizi, kas tā arī ir, tā būtu jābūt… Mums vienkārši arī vajadzētu saprast nu kuras lietas, kuras, piemēram, mēs neesam vispār piedzīvojuši. Nu kā tas ir pasaules kontekstā vai ne? Un ja mēs to zinām un saprotam, ka varbūt ir lietas, kuras arī pamatotas, kāpēc tādas tās ir. Tad mums arī nu kā lai pasaka nav pamata tik šausmīgi šausmināties, ja. Bet es nerunāju par tiem gadījumiem, kas tiešām ir tur ar kaut kādu korupciju saistītu vai apzināti novilcināti vai vai neprasmīgs menedžments - es par to nerunāju. Es runāju par to, kas ir objektīvi vai ne, ko mēs vienkārši nezinam un ir savas nezināšanas pamata mēs veidojam stereotipus, šausmināmies, vainojam visus un tā tālāk. Tā kā atkal zināmā mērā pat neteiksim, tā ir medijpratība. Jā, bet tā ir tāda prasme kritiski vispār domāt, ja. Man patīk, es tagad pats viens brīdī teicu, bet kritizēt to nenozīmē, kritiski domāt (smejas) jo citiem liekās cilvēkiem, kā tad es nekritizēšu, es taču esmu kritiski domājuši

cilvēkus man ir jākritizē ja, bet tas nenozīmē viens un to pašu ja.

- Mēs ļoti labi zinām, ka sociālie mediji arvien populārāki kļūst. Un tad kā kā jūsu skatījumā mainās auditorijas prasības par tādiem tradicionāliem medijiem šajā digitālajā laikmetā?

- Nu aizejiet, meitenes, uz kādu lielveikalu, kur stāv visi žurnāli. Paskatieties, ko mēs varam nopirkt. Tas jau atkal nav… nu tas nav labi slikti – tas ir fakts. Vienkārši paskatāmies. Aizejam katrs, kas nākamreiz ejam uz veikalu, aizejam pie žurnāla stenda, avīzes, ja vispār tur vēl kādi ir, ja manuprāt ir 2 vai 3. Nu paskatāmies, ko mēs tur redzam, ko mums piedāvā. Tātad tas ir tas, ko pieprasa, visticamāk ko pērk, ja. Tagad arī, pagājušajā nedēļā vai aizpagājušajā nedēļā bija tieši ziņa, ka vairs neiznāks izdevniecībā ir “Santa” “Mans mazais”, “Ievas virtuve”. Kaut kas tur izkonkurē. Nu droši vien tā ir tāda dabiskā atlase un varbūt arī kaut kas mums kādreiz ir nu plūsmā par daudz. Un šeit es nerunāju par “Manu mazo” vai tieši par “Ievas virtuvi”, bet es domāju acīmredzot tirgus kādā brīdī tur vienkārši nosaka, kas būs, kas nebūs un savā ziņā žēl, jo cilvēkiem tā tradicionālie mediji, manuprāt, tomēr ir tāda arī zināmā mērā nu tā ir tradīcija. Tas ir kaut kāds sentiments, vai ne? Tas var būt ļoti daudz kas, kas cilvēku saista pie tradicionālā medija. Bet nu es domāju, tāpēc arī jebkurš arī sabiedriskais medijs ļoti strādā uz to, ka lineārā televīzija, kas, visticamāk, sabiedriskā medijā, vienmēr būs, bet pilnīgi noteikti vienmēr strādāt uz portālu, uz platformu, video, uz sociālo mediju satur. Mēģināt nu to aizvien vairāk veidot tieši speciāli sociālajiem medijiem, nevis vienkārši izgriežot gabaliņu, kas, protams, šobrīd varbūt ir vairākumā to gadījumu, kaut gan nu arī ne vienmēr. Es domāju, ka tā ir tā ir vienkārši realitāte, kurai ir jāpiemērojas. Tad, kad es kaut kur braucu braucienā, man vienmēr ļoti gribas kādu ārzemju žurnālu vai avīzi kaut vai nopirkt uz to brīdi. Vai es vienmēr arī skatos lidostās, piemēram, kur ir ārzemju žurnāls vienmēr pēta visus vākus, bet tur atkal man liekas, ka tas ir ļoti interesants veids, kā pasaule skatās uz notikumiem. Tādos simbolos, ja kā viņi ietver tur, kas vākā ir zīmējums vai fotogrāfija vai grafika. Es teiktu, ka tomēr ir forši, ka ir tas tradicionālais kaut kāds medijs. Nu man tas man tas piesaista un savā ziņā es domāju, ka kādā laikā tas pat ir… gan jau arī jauniešiem liksies interesanti, ka pulksten tikos un tikos es tikai to varu redzēt. (smejas) Ir forši, ka tu veido kaut kādu rutīnu. Tev ir rutīna, tev ir kaut kāda disciplīna savā ziņā, jo skaidrs, ka jebkurā mirklī pēc tam teikt “ou es jau pēc tam apskatos!”. Nu es pati zinu, cik es pēc tam apskatos, ja piemēram, ir kaut kāds konkrēts raidījums, vai šonedēļ neredzēju vai nu labi, vēlāk paskatīšos vai vai atkal nesanāca vai jau 2 palaidu garām. Bet savā ziņā tā rutīna, protams, ir tā, kas mūs arī nu kā es saku, tā kā disciplinē. Tā kā no rīta tu piecelies, nu saproti, tu piecelies nomazgājies, iztīri zobus vai ne tur paēdu un vēl kaut ko. Un tad tur diena var sākties. Protams, to visu var nedarīt ja bet tad ir jautājums, nu tā kā vai tā iekšējā arī higiēna, tāpēc es domāju arī tā informatīvā higiēna, nu tā ir forša lieta savā ziņā vai ne? Jo tas arī pēc tam tu vairs par to vari nedomāt, bet to, kas ir svarīgākais,

tu esi uzzinājis vai ne? Tāpēc man liekas, tās radio vispār katru stundu ziņas un ideāli. - Vai, jūsuprāt, vispār Latvijas mediju vidē pastāv vārda brīvība?

- Nu redzat, es teiktu, ka tur droši vien tajā visā procesā ir vairāk spēlētāji. Pirmkārt, cilvēka konkrētā spēja atšķirt, es domāju žurnālisti un arī redaktora, spēja atšķirt, vai kaut kāds mistisks viedoklis vai mana personīgā sajūta ir tā vērta, lai vispār to publiskotu, kuram rūp, ko es domāju. Bet vai tas uzreiz nozīmē, ka mana vārda brīvība ir ierobežota tikai tāpēc, ka nevaru pateikt, ka man kaut kas riebjas? Es teiktu, ka nē, jo žurnālistam ir jāstāv tam pāri. Otrs, nu vai nezinu, atkal šausmīgi patīk, bet varbūt pārējiem tas nepatīk vai ne? Nu tad, ja es esmu žurnālists, tātad man ir jādomā, kā es to pasniedzu. Tas ir viens. Es domāju, tas viss ir ļoti atkarīgs no medija vai no konkrētā žanra, kurā žurnālists strādā. Ja žurnālists strādā kaut kādā nezinu atmaskojošā vai izmeklējošā žurnālistikā, tad viņa tā latiņa vai viņa tas nospraustais ceļš noteikti būs pilnīgi savādāks nekā, ja viņš strādā, piemēram, ziņu žurnālistikā, ja vai arī nu es nezinu aprakstošā vai kaut kādos portretos, vai kaut kā tamlīdzīgi. Un vēl viens man liekas spēlētājs ir tas, ka tiešām, vai visi cilvēki, kuri kaut ko publisko, piemēram, ko jau mēs runājām tur portālos vai mēs viņus varam vispār uzskatīt par žurnālistiem. Ja tādiem cilvēkiem iedod ieroci kaut kādu, nu šajā ziņā vārda brīvību, tad es atvainojos, tas ir tā kā ar granātu. Kāds labums būs no personas, kura vienkārši izplosīsies, jo viņa viņai ir platforma? Platformas var būt daudziem. Savāc sekotājus, esi nu interesants, savāc sekotājus, tev ir platforma, runāt ko tu gribi. Bet vai to var nosaukt par žurnālistiku? Es domāju, ka nē, vai ne. Tā kā es domāju, te ir principā paša žurnālista izglītība, medijs, kurā viņš strādā, ar kādu mērķi viņš strādā, un plus arī saprast, vai, teiksim, šajā gadījumā tiešām tam viedoklim ir nozīme vai nav, tātad žanrs, un, protams, tas jūtīgais temats. Jā no šī visa šo visu paturot prātā vispirms bez tam mēs domājam, jā, par to, ka ir jautājumi, kuros mēs negribam līdz galam varbūt iztirizāt, jo saprotam, jā, ka mūs apķemkās nomētās ar visu un tā tālāk. Es domāju, ka jā, es domāju, ka tas pastāv. Tas ir pastāvošās agresijas dēļ pilnīgi noteikti. Un nu cik lielā mērā un kā tas nu varbūt veidot to izpratni par notikumiem? Man ir ļoti grūti pateikt un droši vien būtu katrs notikums jāņem atsevišķi. Arī tad, jā, jautājums, kurā mirklī.. un vēl viens tomēr spēlētājs es domāju ir tas, ka kurā mirklī arī žurnālists pats apzinās, ka, jā, viņš varbūt kaut ko ir izdarījis ne tā, kā vajadzēja darīt. Man liekas, ka tā atkal ir ļoti liela drosme arī pateikt, ka jā, es kļūdījos. Jā, es izdarīju nepareizi. Jā, es varbūt vispār neizdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt. Un tad lai tas nekļūst par to, ka apslāpēja man vārda brīvību, ja, bet man ir kāds piesedz tāpēc, ka es neesmu kaut ko izdarījusi, nu tas tas arī neiet kopā. Tas par to pastāvošo agresiju un par to, ka kaut ko mēs izvēlamies runāt ne līdz galam. Nu es nezinu, es ļoti daudz par to domāju un arī domāju, vai tā ir tāda… bailes no tās agresijas vai tā ir arī tāda, varbūt arī līdz galam nezināšana, kā vispār par to runāt. Es pat drīzāk gribētu domāt, ka mēs klusītiņām mācamies, kā par to domāt un runāt, jo to tematu un arī tas lauks,

kurā mēs atrodamies, ir tik ļoti emocionāli uzlādēts šobrīd nu daudzos jautājumos. Varbūt, ka mums arī kopumā kā sabiedrībai pietrūkst zināšanu un rīku un prasme to līdz galam kaut kā izrunāt, vai ne? Es domāju, ka savā ziņā tam ir noteikti arī vajadzīgs laiks, līdzīgi kā ar karu Ukrainā. Pirmais ir šoks, tad ir aizstāvēšanās, tad ir noraidījums, tad ir viss pārējais, tad ir vēlme palīdzēt ar visu ko. Un tad, protams, parādās pašā Ukrainā dažādas lietas, vai ne? Cik mēs par tām stāstam vai nestāstām, un to pašu mēs varam attiecināt uz savu sabiedrību - cik daudz mēs esam visus šos jautājumus izvēdinājuši, kā saka, ja lai viņi būtu, vai lai viņi būtu tādi vieglāk saprotami? Un es negribu teikt, ka medijs ir vienīgais, kurš to var uz risināt. Es domāju, ka tie ir arī dažādi… droši vien mācībspēki, dažādas domnīcas, kas var šos jautājumus aktualizēt, palīdzēt, saprast, skaidrot, jo arī 6. Novembra protesta akcijā es arī vadīju tiešraidi ar 3 burvīgiem nu burvīgiem, burvīgiem ir muļķīgs vārds, ar 3 ļoti zinošiem profesionāliem cilvēkiem, kuri tieši teica arī par to, ka tik ļoti daudz jautājumi ir neskaidri. Termini mūsdienās nav mums pazīstami par kaut ko, un tā ir ļoti viegla augsne, kā mēs to varam ļoti viegli interpretēt, radīt uz tā pamata dezinformāciju sākās populisms un viss pārējais, jo visa sabiedrība ne īsti ir pazīstama ar to. Cik, piemēram, par to pašu Stambulas konvenciju, cik viņi ir izlasījuši, cik ir sapratuši, kas tur ir iekšā, cik ir cilvēki, kuri tiešām ir iedziļinājušies, vai tam viens tulkotajam vārdam un terminam ir nozīme, vai nav nozīme? Kamēr tas nav līdz galam akmenī kalts, pateikts un visiem skaidrs, urā, priekšu katru dienu mēs varam tur bliezt tā kā no lielgabala par to jautājumu. Tad ir jautājums, vai tiešām tikai un vienīgi mediji ir tie, kuru uzdevums ir to skaidrot, vai arī mediji to zina? Tie visi ir tādi retoriski jautājumi. Katrs nākamais temats pie mums atnāk. Mums kaut kā ar to visu jātiek ir galā, visai sabiedrībai galā. Es gribētu teikt, ka tiešām tas ir visas sabiedrības interesēs, lai mēs visi iesaistītos. Te nevajag meklēt vainīgo. Man liekas, te vajag katram saprast, ko katrs var tajā dot, vai ne. Bet protams, katrs arī pildīja to savu uzdevumu. Protams, ka mediju uzdevums ir ļoti liels skaidrošanā, bet es gribētu teikt, ka ne tikai, ja tur ir visiem kopā, jāsadarbojas. Es tā gribētu ticēt, ja ideālistiski izklausās. (smejas)

- Arī vārda brīvībai būtu svars citā svērtu?

- Nu es gribētu teikt, ka tā būtu tāds atsvars, kuram nevarētu neko īsti pretī likt, ja ka tā turētos tādā vizuāli es tā kā iedomājos, ka ir tādi 2 svari. Ziniet, kā kādreiz tirgū ja tur liec un liec un principā tu nevari gandrīz to izkustināt, ja tikai varbūt tik cik. Ir iespēja diskutēt un un ta kā nu ne nekļūt pilnīgi arī utopiskiem kaut kādos apgalvojumos, bet es teiktu, ka jā tam būtu es es uzskatu, ka tā ir ļoti, ļoti milzīga nozīme visur, jo tas jau pēc sākās ar mākslu ar kultūru ar visu pārējo, kurā cilvēki drīkst izpausties, bet es teiktu, ka nu mana pārliecība tomēr ir tāda, ka jā, arī. Protams, teikt, protams, paust. Protams, arī savā ziņā varbūt kaut kur provocēt, bet es domāju, ka vārda brīvība. Tomēr man kā jēdziens liekas tāds ar cieņu piepildīts, līdz ar to man šķiet, ka vārda brīvība pat provocējot, nu tai nebūtu jābūt tādai, ka es ar savu var vārda brīvību aizvainoju jūs,

piemēram, tikai tāpēc, ka es tā drīkstu. Man ir dota vara, un es varu to pateikt. Bet es uzskatu, ka ne katra, ne katra iespēja, kas cilvēkam ir dota, ir jāizmanto. Tas nozīmē, ka ne katra lieta, ko es varu darīt. Es drīkstu darīt, tāpēc tā vārda brīvība. Manuprāt, tomēr kaut kur beidzas ar to atsvariņu, kas ir aizvainojums, agresija un viss pārējais, ja. Un tas nenozīmē, ka tā ir tas, ka mēs runājām, kritizējot un kritiskā domāšanas vārda brīvība. Brīvība izteikties, bet nevis brīvība aizvainot, noniecināt, pazemotu visu pārējo. Tā manuprāt, nu tas vairs nav brīvi, tā nav vārda brīvība. Tā ir tā ir cita rīcība. Tā ir aizvainošana, nicināšana un uzbrukums, un agresija. Tas tam nav sakars, manuprāt, ar to. Un man liekas, ka tur ar mums tās izpratnes kaut kādi bišķītiņ sajukušas. Mums liekās, ka es drīkstu teikt… es drīkstu pateikt, ka otrs ir stulbenis vai es drīkstu pateikt, ka otrs ir pēdējais muļķis, pat nepamatojot to pat to, ja viņš tāds ir vai ne? Nu labi šo pēdējo nē bet, bet vispār tas par to brīvību. Jā, es uzskatu jā, ka tas, tas beidzas tur, kur sākas agresija, tā man liekas vairs nav nekāda brīvība - aizvainojums, tā arī jau cita uzvedība, vienkārši forma.

- Tagad parunāsim par tādu priecīgāku tematu - skats uz nākotni. Kādu padomu Jūs dotu jauniem žurnālistiem tieši šajā digitālajā laikmetā?

- Turēties pie kaut pie tā kam jūs ticat. Veidot šo ticību, kam jūs gribat ticēt, jo tas, man liekas, ir galvenais, kas ļaus īstenot, lai kurā žanrā jūs strādātu. Un tomēr, kā saka, veidot tās savas vērtības, kurām jūs sekosiet. Jo es domāju, ka tas arī būs tas, kas jūs atšķirs, kam nu kam cilvēki sekos. Skaidrs tajā pašā laikā, ka visiem mēs labi nebūsim. Tas arī ir pilnīgi noteikti, as arī ir jāapzinās, ka cilvēkiem vērtības ir dažādas, bet saprast kam jūs sekojat. Bieži vien ir tā, jā, ka varbūt ir kaut kādas ārišķīgākas lietas, ir kaut kādas aizraujošākas lietas, kas šķiet interesantākas un pilnīgi noteikti vienmēr publika tām sekos pirmajām un tām vienmēr… tas vienmēr vairāk patiks. Bet es domāju, ka ilgākā laika posmā attaisnos tiesas noteikti tā jūsu izvēle par stabilām, godprātīgām vērtībām, kuras cilvēki novērtēs ilgtermiņā. Un tas, protams, nu tas ir ilgāks varbūt darbs, kurā ir jāiegulda sevi, bet man šķiet, tas arī nu kopumā sabiedrībai daudz vērtīgāks. Tas nenozīmē, ka nevar savu reizi kaut ko izklaidējošu rakstīt, stāstīt un tā tālāk, bet arī tur mēs varam sekot ļoti dažādām vērtībām. Man šķiet, ka tas ir tas droši vien svarīgākais. Otrs es domāju, ka, jā, izvēlēties noteiktos pīlārus pasaulē, arī Latvijā, kuriem mēs varam sekot, jo tādi cilvēki ir un, un, un, un vērtēt viņu darbu un skatīties arī, kā arī viņi pārvar dažādas grūtības un, un ar kādu nu arī ar kādām problēmām viņa saskaras. Kaut vai, lūk, mūsu vārda brīvības, ne kā Amerikā, piemēram, šobrīd vai ne? Un tad kad mēs to tā saliekam un izvērtējam un skatāmies, kā cilvēki strādā dažādos apstākļos un mēģina arī no to pārvarēt, tad arī veidojās kaut kāda izpratne. Man arī tieši šo septembrī es biju Ņujorkā, tai skaitā Bruklinas grāmatu nesā pasākumā. Tā laikā notika arī tādi priekšlasījumi, diskusijas. Varbūt jūs zināt arī tāda Amerikas ilgstoša… man liekas “”Washington Post” žurnāliste Anna Aplbauma. Viņa arī rakstījusi grāmatas par demokrātijas nozīmi un arī par uzbrukumiem demokrātijai. Viņa un vēl viens komen-

tētājs no “New York Times” arī piedalījās viens panelī. Abiem diviem arī grāmatas tieši par šo apdraudējumu demokrātijai. Viņi vairāk par to stāstīja. Bet šajā mirklī, kādā šobrīd ir Amerika, tiklīdz bija jautājumi no zāles, kas vairāk, tā kā prasīja viņu viedokli par esošo politiku, viņi atbildēja, bet viņi atbildēja ļoti piesardzīgi, un te arī varētu teikt, vai viņa ir ierobežota vārda brīvība? Nezinu, varbūt, ka viņi… tā bija pašcenzūra? Varbūt. Es tik labi nepārzinu to iekšējo situāciju. Skaidrs, ka neviens ar putām uz lūpām nemetās tagad kādu kritizēt vai kā. Viņi vērtē, viņi seko un viņi ir vienkārši piesardzīgi. Un droši vien tas reāli atspoguļo to, kāda situācija šobrīd ir valstī un, un tāpat viņi dara savu darbu. Piemēram, šobrīd Anna Aplbauma raksta tajā slavenajā žurnālā “Atlantic”. Tas bija tas, kurš publiskoja tās… to saraksti, kur Heksets bija izplatījis tur to saziņu man liekas, tas bija par gazas jautājumiem. Ja atceraties, kas man liekas, bija pavasarī vai nē laikam pavasarī. Nu labi, tas tā, tā tāda atkal bet. Bet jā, tā kā nu tie ir tādi tiešām žurnālistikas pīlāri, kas līdz šim brīdim ir saglabājuši to savu vismaz, cik mēs varam sekot līdzi. Protams, iekšēji, varbūt arī kaut kas notiek, bet cik mēs varam sekot uz savu neatkarību, to savu vārda brīvību. Un tāpēc es domāju, ka ir ļoti labi – viss tagad pasaule vaļā! Visas tehnoloģijas, jūs mākat ar viņam apieties, jūs varat visu izmantot, valodu jūs zināt. Vienkārši, kā saka, iekļaujot to savā dienas kārtībā - ne tikai, kas notiek pasaulē, bet kā pasaulē strādā, kā pasaulē raksta. Un arī ar laiku tas jums ļaus parādīt, kad ir labāki piemēri, ir sliktāki piemēri. Nu obligāti viss, kas ir kaut kur ārzemēs, ir tas labākais vai ne? Bet vienkārši, jā nu atkal tur tā kritiskā domāšana viens brīdī jāslēdz iekšā un dažādi jāseko līdzi.

- Pēdējais jautājums. Atkāpe no visa tā, ko mēs šobrīd runājam. kāda ir jūsu jaungada atņemšanās? Un ar vispār kādām sajūtām jūs ieejat ieiesiet 2026. gadā?

- Ar cerīgām un ar bažīgām. Ar cerīgām tajā ziņā, ka nu ir jādara dažādi… Pati esmu sevi apņēmusies veikt dažādus uzdevumus, kas būtu tieši saistīti ar tādu sabiedrības noskaņojumu vai sabiedrības informēšanas.... papildus sabiedrības informēšanu, tieši domājot par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Ja mēs runājam par žurnālistiku, man nākamais gads ir Saeimas vēlēšanu gads, tā kā sarkanā lampiņa deg visu laiku acu priekšā jau tagad. Tas nozīmē, ka jau tagad, jau laiku pirms jau, faktiski jau ar pašvaldību vēlēšanām jau pirms tām visu laiku bija šī sajūta, kādā veidā sekot visam līdzi, kādā veidā visas ziņas, kas nāk jau vērtēt savu šo skatu punktu. Varētu teikt, ka priekšvēlēšanu laiks jau sākās jau tad. mēģināt būt uzmanīgam, vērīgam vairāk nekā, varbūt vēl vairāk nekā ikdienā. Mēģināt īstenot kaut kādas aktivitātes, kas sabiedrībai liktu aizdomāties, lai mēs neiekrītam tajos populisma kaut kādos tīklos. Bažas, kā to izdarīt un cerēt, ka to izdosies izdarīt pēc iespējas labāk un ka kaut kādi noteiktie uzdevumi arī īstenosies, kurus es esmu apņēmusies veikt. Es domāju, ka es visiem pārējiem arī tad novēlētu droši vien meklēt tos cerīgos punktus un pārvarēt bažas un īstenot, jo tad jau es domāju ļoti liels gandarījums veidojās, ja izdodas kaut ko īstenot.

Raksta autore: Silva Jankovska

Pasta ar vistu un krēmīgu šampinjonu mērci Studentes kulinārijas eksperimenti

Sastāvs:

• 150 g vistas filejas

• 100 g makaronu (pēc savām vēlmēm, es izvēlējos Penne Rigate pastu)

• 100 g šampinjonu

• 1/2 sīpols

• 1 ķiploka daiviņa

• olīveļļa

• 100 ml saldā krējuma

• sāls, pipari

• citas garšvielas pēc vēlmēm

Padoms:

Novārītajos makaronos jāiemaisa gabaliņu sviesta vai mazliet olīveļļas, lai tie nesaliptu kopā un neveidotos liela makaronu klimpa.

Pagatavošanas laiks: ~40min

Izmaksas: ap 8€

Pagatavošana pa soļiem:

1. Uzliek katlā vārīties ūdeni makaroniem.

Porcija: 3-4 personām

2. Kamēr ūdens vārās, sagriež vistas fileju nelielos gabaliņos un apcepj tos pannā ar olīvelļu līdz tie ir viegli brūni. Izņem tos no pannas.

3. Ieber ūdenī makaronus. Vāra tos atbilstoši norādēm uz iepakojuma.

4. Kamēr makaroni vārās, sagriež pusi no sīpola un ķiploka daiviņu sīkos gabaliņos un apcepj tajā pašā pannā.

5. Gatavos makaronus nokāš no ūdens un atstāj katlā.

6. Sagriež šampinjonus četrās daļās un pievieno pannā pie ķiploka un sīpola, apcepjot tā, ka iztvaiko viss šķidrums.

7. Pannā pievieno saldo krējumu, pieber sāli un piparus, kā arī citas garšvielas pēc savām vēlmēm, visu samaisa.

8. Liek atpakaļ pannā vistu, pieber vārītos makaronus un pavāra 1 - 2 minūtes, lai viss labi sajaucas.

9. Servē pa porcijām, var apkaisīt ar rīvētu cieto sieru.

Studentiem ēst gatavošana ikdienā nereti ir kompromisu māksla - jāatrod veids, kā pagatavot ko sātīgu, gardu, bet vienlaikus kabatai draudzīgu. Reizēm tieši šādi apstākļi iedvesmo radošumu virtuvē, īpaši arī tad, ja virtuvē nejūties tikpat virtuozi kā Gordons Remzijs vai Džeimijs Olivers. Pēdējā laikā esmu piefiksējusi, ka man īpaši ir iegaršojies viss ar izteiktu sēņu garšu - sākot ar sēņu čipsiem un beidzot ar trifeļu sieru. Tāpēc nolēmu šoreiz pagatavot ēdienu, kas būtu tieši ar šo sēņu aromātu un garšu - pastu ar vistu un krēmīgu šampinjonu mērci. To, kas paliek pāri droši var uzglabāt arī nākamās dienas ēdienreizēm.

Pēc kārtīgām pusdienām vai vakariņām var sevi palutināt ar ātru un gardu desertu, kas neiesaista procesā cepeškrāsni un prasa pavisam maz sastāvdaļu. Desertiem piemīt brīnumaina spēja uzlabot jebkādu garastāvokli, tāpēc šoreiz pagatavoju vienkāršu un aromātisku saldo ēdienu, ko man parādīja mana draudzene - karamelizēti banāni ar kanēli un vaniļas saldējumu. Ja gada aukstākajā gadalaikā saldējums neiet pie sirds, tā vietā var izvēlēties putukrējumu.

Karamelizēti banāni ar kanēli un vaniļas saldējumu

Sastāvs:

• 3 banāni

• vaniļas saldējums

• kanēlis

• vaniļas cukurs

• sviests

Padoms:

Galvenais nosacījums, lai recepte izdotos, ir neizvēlēties pārgatavojušos banānus, jo tie pannā var izjukt un tā var neiegūt vēlamo rezultātu.

Pagatavošanas

laiks: ~15min

Izmaksas: ap 5€

Pagatavošana pa soļiem:

Porcija: 2 personām

1. Nomizo banānus un pārgriež tos gareniski uz pusēm.

2. Izkausē pannā sviestu.

3. Liek banānu gabaliņus pannā un apcepj no abām pusēm, lai tie būtu viegli brūni.

4. Apkaisa ar vaniļas cukuru (pēc salduma vēlmes) un ar kanēli.

5. Apcepj no abām pusēm līdz banāni kļūst vēl mazliet brūnāki, bet vēl saglabā savu formu.

6. Gatavos banānus noņem no pannas un pasniedz kopā ar saldējumu. Var dekorēt ar šokolādi, svaigām ogām vaiievārījumu.

Tehno bāri Rīgā: Elektroniskās mŪzikas atdzimšana

Elektroniskā mūzika Rīgas nakts dzīvē vairs nav margināla vai nišas parādība – tā ir kļuvusi par nozīmīgu urbānās kultūras elementu. Rīgā piektdienas vakars sākas un beidzas ballītēs, kur bieži vien skan techno, electro, house, hard techno vai industrial, taču, neskatoties uz to, ka ir svarīgs mūzikas skanējums, vēl svarīgāka ir kopiena un vide, kurā tā veidojas.

Galvaspilsētā tehno kultūrā pēdējo gadu laikā īpaši izceļas trīs vietas – Kaņepes Kultūras centrs, Teritorija, kā arī Klik Klak. Katra no šīm vietām veido savu vidi, piedāvājot atšķirīgu skatienu uz elektroniskās mūzikas kultūru.

Klik Klak:

Queer platforma un droša telpa

Klik Klak ir atsevišķs pasākums, kas pēdējos gadus kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem kvīru kultūras punktiem Latvijā. Tas notiek Vagonu ielā 21, kur apkārt arī atrodas tādi tehno klubi kā Laska, taču Klik Klak īpaši izceļas. Pasākuma organizatori Ance un Fabrice apvieno elektronisko mūziku ar drošas telpas principiem, uzsverot pieņemšanu, daudzveidību un solidaritātes izpausmi pret kopienu.

Klik Klak arī vasarā norisinājās Lietuvā, kas ļāva kaimiņvalstij iepazīt Latvijas kvīru tehno pasaules daļu. Tiek atskaņota plaša tehno mūzikas variācija – elektro, techno, trance un eksperimenti.

Foto: Pexels/Anni Roenkae

Teritorija: Industriālā telpa

Teritorija atrodas netālu no Zemitāna stacijas, industriālā rajonā. Šeit visbiežāk notiek ballītes līdz 9 rītā, kur atskaņo hard techno, industrial un drum&bass stila elektronisko mūziku, ko papildina atbilstošas kvalitātes skaņu sistēma.

Teritorija organizē tehno pasākumus katru piektdienu un sestdienu, un to variācija ir plaša – sākot ar kinky rave pasākumiem, kur cilvēki var ģērbties kā viņiem tīk un tāpat justies brīvi, beidzot ar house rītiem, kur cilvēki bauda dzērienus, nedaudz mierīgākā vidē.

Šis klubs sniedz ieskatu tam, kā tehno pasaule izskatās Eiropas mēroga klubos, piemēram, Berlīnē vai Amsterdamā.

Kaņepes Kultūras centrs: Māja, kur satiekas visi.

Kaņepes Kultūras centrs jeb KKC jau vairāk kā desmit gadus ir viens no nozīmīgākajiem alternatīvās kultūras punktiem Rīgā. Tā ir kultūras māja, kur notiek mākslas pasākumi, izstādes, performances, diskusijas un, protams, arī mūzikas vakari.

Tieši šogad KKC vasarā attīstījās vairāk elektroniskās mūzikas pasākumu tapšanā – notika tādi pasākumi kā Jauda, Disco Darco, Sofa Sessions, SoundDays un arī tika piedāvāti otrdienās bezmaksas DJ akadēmijas kursi, kuri pieņem jauniešus, kuri ir ieinteresēti elektroniskajā mūzikā un arī palīdz viņam gūt pamatus šajā.

Publika vienmēr atvērta un radoša – apmeklējot Kaņepes Kultūras centru, tu vari justies brīvs un iepazīt jaunus cilvēkus.

DJ Freya March un viņas pieredze tehno pasaulē

DJ Freya March elektroniskās mūzikas vidē nonāca organiski – sākotnēji viņa apmeklēja reivus ar draugiem, kur saprata, ka tehno un kopienas atmosfēra uzrunā daudz vairāk nekā tradicionālās ballītes. Pandēmijas laikā viņa izmantoja iespēju iemācīties DJ pamatus un sāka eksperimentēt ar kontrolieri mājas apstākļos.

Viņa stāsta, ka ceļš uz profesionālu darbību šajā nebija skaidri definēts – bija pakāpeniska interese un zinātkāre, kas kopā ar pozitīvām atsauksmēm par padarīto darbu, stiprināja vēlmi turpināt strādāt šajā nozarē.

Freya savu mūzikas stilu nevēlas likt stingros rāmjos, jo, lai arī sākotnēji viņa spēlējusi tikai hard techno, šobrīd viņai interesē plašāka elektroniskās mūzikas amplitūda, piemēram, intelligent beats, electro un house. Viņas seti arī ir bieži ritmiski, ar perkusīviem elementiem, tāpēc daļa no publikas to definē par hardgroove. Freyai ir svarīgi tas, ka auditorija izbauda viņas spēlēto mūziku, tāpēc arī bieži pielāgojas. Runājot par Latvijas skatuvi, Freya akcentē to, ka tajā ir gan kāpumi, gan kritumi, tomēr tieši jaunie cilvēki un jaunas vietas uztur šo kopienu dzīvu. Freya uzskata, ka Latvijā ir daudz jaunu mākslinieku ar potenciālu un ir īpaši nozīmīgi tas, ka cilvēki paši organizē savus pasākumus.

Pēc Freyas domām, publika Latvijā krasi atšķiras no ārzemju publikas – vietējie vairāk socializējas, kas rada nevis klasisku “deju kultūru”, bet kopienas sajūtu. Viņa min : “Dažreiz šķiet, ka spēlēju starp draugiem”. Freya akcentē to, ka DJ karjera sniedz ne vien enerģiju, bet arī piederības sajūtu, tāpēc arī viņai no visām vietām visvairāk patika spēlēt pasākumā “Klik Klak”, kur draudzīgā kvīru publika un enerģija ļauju justies kā daļai no lielākas kopienas.

"AGRĀK LIKĀS, KA ES PILNĪGI

NEMĀKU RAKSTĪT"

INTERVIJA AR KRISTĪNI SPURI

Ar Kristīni Spuri sarunājas Amanda Anna Niedre

Kristīne Spure savu vārdu Latvijas mediju telpā ir ierakstījusi ar trekniem burtiem. Viņa ar lielu rūpību un cieņu attiecas gan pret vārdu, gan cilvēkiem, kas aiz tā stāv. Viens no viņas lielākajiem sasniegumiem ir Dženetas Makkērdijas autobiogrāfijas “Priecājos, ka mana mamma nomira” tulkošana latviešu valodā. Lielu daļu savas ikdienas Kristīne pavada Liepājā – viņa ir RTU Liepājas akadēmijas studente.

Kad notika saruna, Kristīne bija TV3 žurnāliste un StarFM radio balss. Šobrīd par savu ikdienu Kristīne stāsta “Tagad nedēļas nogalēs mazliet vairāk atpūšos, jo ar vīru Mārtiņu nolēmām brīvdienas veltīt sev, nevis radio ēteram. Tāpat ar darbadienu agrajiem rītiem – vairs neesmu "900 sekundēs" uz ziņu tiešraidēm, bet gan kārtīgs mediju frīlanceris. Kopā ar Jāni Sildniku novadīju "Delfi" un "Latvijas Bankas" Naudas skolas raidieraksta "Kur paliek mana nauda?" 1. sezonu. Nofilmējām izdevniecības "Aminori" podkāstu par jaunumiem bērnu un jauniešu literatūrā. Sāku rakstīt LSM, par ko ļoti priecājos. Savukārt visa vasara pagāja tenisa zīmē, jo iztulkoju Andrē Agasi autobiogrāfiju "Atklāts". Šī ir mana otrā tulkotā grāmata – un jau atkal autobiogrāfija. Man tās neapnīk. Tieši otrādi – mēģinu saprast, kas ir autobiogrāfiju maģija, kā cilvēki atrod drosmi runāt atklāti un kā tas palīdz lasītājiem uzzināt vairāk par sevi. Par autobiogrāfisko rakstniecību ceru veidot arī savu maģistra darbu rakstniecības studijās, par to arī domāju, tāpat kā visiem citiem studiju darbiem. Šis ir ļoti intensīvs periods, un es aizvien mācos arī sevi, ikdienu. Lai kā es pūlētos, man aizvien neizdodas pieklusināt iekšējo kritiķi, kas neļauj atpūsties. Bet es mēģinu.”

- Kāds ir bijis vislielākais izaicinājums, ar ko esi saskārusies ēterā, un kā no tā izkļuvi?

- Viens man nāk prātā. Kad ir tiešraides, man ir austiņa ausī. Es sazvanos ar producenta asistenti, kura ir studijā. Viņa man parasti pasaka, kad jāsāk, kad jābeidz. Sazvanoties ar viņu vienreiz, mēs tieši “gājām tiešraidē”. Ir bijis tā, ka es piesaku tiešraidi un dzirdu kā, tas zvans atvienojas, viņa ir man “nolikusi”. Tajā brīdī ir grūti saprast cik ilgi es varu runāt. Tajā brīdī jāieslēdz iekšējais pulkstenis. Ir bijušas reizes, kad man mēģina zvanīt un es varu pacelt, ber ir kaut kādas reizes, kad tad nav izdevies. Tad es mēģināju pēc sajūtām saprast ko darīt. Šādi ir noticis vairākas reizes. Šobrīd esmu sapratusi, ka man ar to ir jārēķinās. Es asistentei saku, lai ik pa laikam pasaka kādu vārdu, lai es zinu, ka viņa tur ir. Citreiz ir tā, ka, ja klusē, otrā pusē izslēdzas mikrofons. Tiešraidēs vienmēr kas neparedzēts var notikt. Vēl viens interesants mirklis. Vienreiz tiešraidē par ugunsdzēsēju dienu. Es biju vienā ugunsdzēsēju depo. Tajā brīdī, kad mums bija sākusies tiešraide, sāka zvanīt sirēna. Pa to trubu sāka šļūkt ugunsdzēsēji, viņiem bija izsaukums. Tajā brīdī man producente teica, lai es tik daudz nesmaidu, jo es laikam izskatījos pārāk pozitīvi satraukta.

- Mēs, skatītāji, redzam tikai gala rezultātu, bet kāda ir tava ikdiena aizkadrā? Vai ir kādi rituāli vai aizkulišu stāsti, kas padara darbu televīzijā īpašu?

- Aizkadra process patiesībā ir liels darbs, tiešraidēs varbūt mazāk. Lai viss ietu, ir iepriekšsagatavošanās un scenārija rakstīšana. Protams, ir producenti un visa komanda, kas to “palaiž” ēterā. Visvairāk to var just, veidojot sižetus, kas ir lielāki, nevis par kādu konkrētu notikumu, bet par plašāku jautājumu. Tad dažādās dienās ir jāintervē dažādi cilvēki. Tas ir ļoti ilgs process priekš 3-4 minūšu sižeta. Runājot par aizkadru, televīzijas kadrā daudzi ziņu cilvēki ir ļoti profesionāli, ļoti neitrāli, nosvērti, ļoti smaidīgi vai mazāk smaidīgi. Kad kameras izslēdzas, jebkurš no viņiem ir parasts cilvēks. Katrs cilvēks ir ar savām stiprajām pusēm, vājajām pusēm, ar saviem jokiem, ar savu raksturu. To varētu noķert tikai ar slēptajām kamerām garderobē, ģērbtuvē, grimmētavā. To pat ir grūti iz-

stāstīt. Ja es kaut ko par daudz stāstītu, kolēģi mani tā…

- Kā veido savu personīgo zīmolu? Cik daudz no Kristīnes Spures skatītāji redz ekrānā salīdzinājumā ar ikdienas dzīvi?

- Ļoti maz. Tas ir tiešām tāds publiskais tēls. Turklāt, ja tās ir ziņu tiešraides, tad tur vairāk ir neitrālums – kā žurnālistam jābūt. Ja man jāintervē kāds, kura politiskajai ideoloģijai es nepiekrītu, es nevaru iet un: “nu, ko tu jaunu vēl pastāstīsi?”. Ir jābūt neitrālai, drīzāk pat tādai pozitīvai. Ja vien producente man nav atļāvusi uzdot tiešus jautājumus. Tā Kristīne, ko var redzēt kadrā, ir ļoti smaidīga, ļoti neitrāla, lai gan dzīvē, protams, es nesmaidu visu laiku. Es savu viedokli vairāk paužu, ja es esmu es kā Kristīne Spure.

- Ja tev būtu pilnīga brīvība veidot savu raidījumu TV3, par ko tas būtu?

- Es par šo esmu domājusi. Tas būtu rai-

“Es

varu godīgu sirdi teikt, ka RTU Liepājas akadēmijas rakstniecības studiju programma ir vienkārši labākais, kas ar mani ir noticis pēdējos gados.”

dījums par pasaules skaistākajām grāmatnīcām. Es un varbūt kāds viesis dotos uz dažādām grāmatnīcām, pastāstītu to vēsturi, parādītu varbūt ko vēl no kultūras. Tādā veidā es iepazīstinātu skatītāju ar to, cik grāmatu pasaule ir interesanta, raiba un skaista.

- Kas ir kaut kas tāds, ko lielākā daļa cilvēku nesaprot vai nenovērtē par darbu televīzijā?

- Bieži vien no malas pirms tu esi sācis šajā jomā ir grūti aptvert to apjomu un mentālo kapacitāti, ko no cilvēka prasa. Tas ir fiziski agrs rīts, liela komunikācija ar daudziem ci-

tiem, turklāt svešiem, cilvēkiem. Dažiem tas var nesagādāt nekādas problēmas. Es, piemēram, jūtu, ka es ļoti ātri iztukšojos. Visas intervijas es varu novadīt, izlikt visu sevi “ārā”, lai būtu tas kontakts ar cilvēkiem. Es pēc tam jūtu, ka man vajag atiet no tā visa, vismaz uz pusdienu. Izaicinoša ir arī finansiālā puse.

- Digitālais laikmets ir mainījis to, kā cilvēki patērē ziņas. Kā tu redzi televīzijas lomu šodienas informācijas pārpilnībā?

- Jebkāds saturs lielākoties ir pieejams jebkurā brīdī – gan vietējais, gan ārzemju. Es domāju ne tikai par izklaidi, bet arī par ziņu saturu. Jebkurš var ieiet CNN, BBC. Tas liek papildus slogu vietējiem medijiem noturēs skatītāju un savu auditoriju. Šis var būt izaicinājums, jo nereti televīzija mēģina auditoriju noturēt ar populārās izklaides elementiem. Tas bieži nepalīdz skatītāju izglītošanai. Tas ir vairāk uz izklaidi vērsts, es pat teiktu “dzeltens” [red. – “dzeltenā prese”]. Jāaizdomājas, kāda ir mediju atbildība pret to, kā veidojas sabiedrības izpratne par kaut kādiem jautājumiem. Vēl būtisks aspekts, īpaši pašvaldības vēlēšanu kontekstā, ir tas, ka ikviens var veidot saturu. Ir ļoti grūti cilvēkam, kurš mēģina uztvert informāciju nodalīt, kas ir reāli faktos balstīta informācija un kas ir pilnīgs “fufelis”. Ir ļoti viegli manipulēt ar cilvēkiem. Tas, manuprāt, ir ļoti bīstami, ņemot vērā pasaules notikumus, kas notiek ASV un arī gatavojoties pašvaldību vēlēšanām.

- Paralēli darbam televīzijā un radio studē rakstniecību Liepājā. Vai Liepājas vide un atmosfēra ir ietekmējusi tavu literāro redzējumu un radošumu?

- Es teiktu, ka noteikti. Es par pašu Liepāju nezinu kā tā ietekmē mani, jo tā vienkārši ir mana vide. Es pavadu lielu daļu sava laika tur. Tā pārslēgšanās no ierastas vides uz kaut ko citu, kur es esmu viena un tikai ar studijām, tikai ar kursabiedriem, tikai domājot par literatūru vai kaut kādiem pasaules procesiem – tas noteikti palīdz izkopt to savu sajūtu, izkopt savu personību, jo tam ir vairāk laika tajā brīdī. Es varu godīgu sirdi teikt, ka RTU Liepājas akadēmijas rakstniecības studiju programma ir vienkārši labākais, kas ar mani ir noticis pēdējos gados. Tur ir tik daudz vērtīgu pasniedzēju, vērtīga satura, ko esmu ieguvusi. Tas burtiski profesionāli mani ir ietekmējis. Ja kādam interesē literatūra vai rakstniecība, tas noteikti ir variants ko apsvērt maģistrantūrā.

- TV un radio pasaule ir strauja un reizēm arī virspusēja, bet literatūra bieži prasa dziļu iegrimšanu. Kā tu līdzsvaro šīs divas pasaules savā profesionālajā un radošajā dzīvē?

- Tas ir liels izaicinājums. Es agrāk skatījos uz ekstravertumu un intravertumu kā divām kastītēm, bet tagad to vairāk redzu kā spektru, jo es pati jūtu, ka esmu kaut kur pa vidu. Es zinu, ka nevarētu iztikt bez socializēšanās, ko es bieži izkopju mediju lomā, bet rakstniecība ir kaut kas tāds, kas palīdz saprast mani un izaust manu radošumu. Tas ir izolējošs darbs – sevi ir jāmotivē, jāmēģina tikt galā ar “rakstnieka bloku”, vispār jāmēģina uzlabot savas prasmes, tāpēc arī tur ir svarīga tā so -

ciālā puse vai domu biedru grupas.

- Kā tava pieredze tiešraidēs un radio viļņos ietekmē tavu rakstīšanas stilu un pieeju literārajiem darbiem?

- Tas noteikti paver jaunu tēmu loku. Bieži saka: “raksti par to, ko tu zini”. Rakti par tiem jautājumiem, kas tev ir svarīgi vai kur tev ir pieredze, jo tā iedod savu unikālo redzējumu. Es tam pilnībā piekrītu. Es patiesībā par šo esmu maz rakstījusi tādā prozā. Es esmu rakstījusi par radio pieredzi kā publicistikas darbu, vairāk kā pieredzes stāstu. Prozā būtu interesanti uzrakstīt par aizkadra pieredzi, uztaisīt tādu komisku darbu, tādu kā “Office mockumentary” seriālā, tikai par televīzijas pieredzi. Bieži vien lasītājiem tieši patīk tās aizkadra lietas no kaut kādām profesijām kuras reti kurš dara. Mani arī tas uzrunā. Man, piemēram, interesē, kādas ir stendapa kultūras aizkulises, kā vispār izklaides industrija strādā, tāda “iekšējā virtuve” kaut kādās jomās.

"Esmu negatīvi ievirzīta perfekcioniste, kas man ikdienā traucē.”

- Kuras grāmatas vai autori ir bijuši tavi lielākie iedvesmas avoti gan personīgi, gan profesionāli? Vai ir kāds literārs darbs, kas īpaši rezonē ar tavu dzīves pieredzi?

- Kā vienu es noteikti gribu nosaukt Stīvenu Kingu. Stīvens Kings ir viens no maniem mīļākajiem autoriem, ar kuriem es kaut kādā veidā atgriezos pie tādas ļoti aizrautības pilnas lasīšanas. Man patīk tās drūmās tēmas, kam viņš pieskaras, šausmeņu žanrs, tādi trilleri – tas man liek mazliet aizpeldēt prom no realitātes. Protams, viņa rakstīšanas maniere tādā sarunas veidā ļoti pietuvināta katram tēlam – tas man ļoti ir paticis, es pati gribētu tā rakstīt. Kas vēl? Man noteikti patika Gunta Bereļa grāmata “Rakstīt”. Tur viņš stāsta par to, kā viņš raksta, un patiesībā ļoti daudz lietas man rezonē. Viņš pārstāv tos rakstītājus, kuriem rakstīt ir grūtības. Es arī to izjūtu. Tas nav tā, ka tu sēdi kā “grafomāns” - izraksti un nevar beigt. Man noteikti tas tā nestrādā, man ir pilnīgi citādāk. Tāpēc tā bija tāda grāmata, kur es sajutu pati sevi. No pēdējām lasītajām, kas vairāk saistās ar manu pieredzi, man ļoti patīk sarunas ar Māru Ķimeli, ko Ieva Struka ir apkopojusi un publicējusi. Man ļoti patīk tas, ko Māra Ķimele stāsta par aktieru pasauli, par radošumu, par vērtībām, sabiedrību. Tas darbs ļoti rezonē ar to, kā es jūtu pasauli.

- Vai plāno izdot savu grāmatu? Ja jā, kāda žanra vai tematikas darbs tas varētu būt?

- Es ļoti gribētu. Es tikai priecātos, ja es pabeigtu darbu no sākuma līdz beigām un būtu tik apmierināta, ka man liktos, ka šo

var publicēt. Es ceru, ka tā kādreiz notiks. Ja tas nenotiks, es tāpat būšu priecīga, es turpināšu rakstīt, jo man liekas, ka tas ir tas, kas dzen mani uz priekšu. Man agrāk likās, ka es pilnīgi nemāku rakstīt. Lai gan jau skolā latviešu valodas esejās man bija labas atzīmes, man nācās ar nenormālām grūtībām rakstīt tekstu. Es priecāšos, ja es būtu attīstījusi savu prasmi un jau spēšu uzrakstīt kaut ko, kas ir tāds tīri okey. Ja tas ir kaut kāds žanrs, tas noteikti būs kaut kas reālpsiholoģijā balstīts. Varbūt tā varētu būt zinātniskā fantastika vai distopija. Man ļoti patīk šis žanrs, jo es jūtos drošāk šajā mirklī, lasot par to, ka varētu būt sliktāk. Lai gan pēdējā laikā ir grūti šādus žanrus lasīt, jo ir tāda sajūta, ka mēs jau ejam šajā virzienā. Man ļoti patīk šīs tēmas. Tas ļauj varonim un līdz ar to arī lasītājam nonākt pie savām pamata vēlmēm, pamata atziņām, pamata īpašībām līdz izdzīvošanai, kad cilvēks nomet visu mākslīgo un vienkārši ir viņš.

- Tu esi iztulkojusi Dženetas Makkērdijas autobiogrāfiju “Priecājos, ka mana mamma nomira”. Kādā citā intervijā minēji, ka “fakts, ka tā ir autobiogrāfija, padarīja tulkošanu grūtāku.” Kā tieši šīs grūtības izpaudās?

- Man tieši liekas, ka tas, ka tā bija autobiogrāfija, man tieši atviegloja. Tas ir saistīts ar to, ka man ļoti rezonēja Dženetas balss tonis, viņas pieredze, viņas tiešais komunikācijas stils. Viņa nav pārāk poētiska. Viņa ir tāda ironija pilna, tieša. Man tas nostrādāja. Burtiski bija tāda sajūta, ka es savas tuvas draudzenes autobiogrāfiju tulkoju. Man bija vieglāk, jo man pašai šī grāmata likās ļoti svarīga, ļoti aizraujoša par spīti saturam, kas varbūt daudziem rada emocionālo satraukumu, arī man. Mana draudzene arī ir tulkotāja. Viņa ir tieši teikusi: “es negribu tulkot autobiogrāfijas!”. Viņai vairāk patīk daiļliteratūra. Es esmu domājusi, kā man iet ar daiļliteratūru, jo es nezinu, vai es esmu tāda. Tas laikam kā kurā žanrā. Varbūt tiešām kaut kādas šausmenes, trilleri, tāda skarbāka, tiešāka valoda būtu mans lauciņš. Izskaistināta valoda ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un tādu lirismu iekšā – man liekas kaut kas klibotu.

- Vai ir kāda grāmata, ko sapņo iztulkot nākotnē? Kāpēc?

- Man bija grāmatas. Es pat ar izdevniecībām sazinājos, jautāju, varbūt šīs var iztulkot, bet viņi teica, ka kāds cits jau ir paņēmis un jau tulkos. Ir tāda grāmata “Tomorrow, and Tomorrow, and Tomorrow” . Tā man likās ļoti svarīga. Viņa ir par trīs draugiem, par draudzību, par cilvēcību, par pieaugšanu un par datorspēlēm. Tas man likās ļoti foršs stāsts. Tā tiks tulkota. Tāpat man likās, ka būs forši tulkot Trevor Noah “Born a crime”. Viņš ir brīnišķīgs komiķis. Viņam ir šis te brīnišķīgs darbs. Vēl man gribētos iztulkot grupas “Japanese breakfast” solistes Michelle Zauner autobiogrāfiju “Crying in H mart”. Arī tur ir par attiecībām ar mammu, vispār savu izcelsmi. Arī tur ir humors, ironija, tiešums. Šī grāmata man arī ļoti, ļoti patika. Vienīgi jautājums, kā viņa rezonētu un cik aktuāla būtu Latvijas auditorijai. Šī grāmata man būtu “jāpārdod”. Tā būtu sarežģīta grāmata tulkošanai, jo tur ir daudz ēdienu nosaukumi no korejiešu kultūras, tas būtu tāds izaicinājums. Vēl Stīvena Kinga “On writing”.

- Kā tu vērtē tehnoloģiju ietekmi uz mūsdienu rakstniecību?

- Te var skatīties dažādos aspektos, piemēram, rakstniecības procesā, radošajā aspektā, mārketings, un, protams, konkurence. No vienas puses ir forši, ka vari sasniegt jebkuru, tu redzi kā notiek pasaulē, bet tajā pat laikā izaicinājumi ir lielāki, jo arī konkurence ir lielāka. Mani vienmēr ir mulsinājis, kā latviešu autori var nonākt pasaulē. Man tas liekas iespējams, gribētos, lai aizvien vairāk autori pieredz šo pieredzi. Vienkārši mēs rakstām latviešu valodā, un iespējams ir jāraksta tāds stāsts, kas būtu aktuāls arī citiem vai vienkārši jāstāsta par savu unikālo latvietības pieredzi. Mārketingā man liekas ļoti noder tehnoloģijas, jo tas ir labs veids kā tu sevi vari parādīt. Nav vairs tik liela atkarība no izdevniecībām, kas, protams, rada izaicinājumu izdevniecībām. Ir jāatrod kaut kāds balanss, kas ir procesā. Vajag, lai izdevniecības un grāmatnīcas aizvien būtu vērtīgas. Arī tas, ka pasūtīt grāmatas no jebkuras vietas, tas ietek-

mē tirgu. Ne velti mazās grāmatnīcas, vismaz Amerikā, es domāju arī Latvijā, ir izputējušas tieši tāpēc, ka grāmatas ir pieejamas visiem jebkurā laikā. Uz radošo procesu arī tas pats attiecas, jo mākslīgais intelekts var būt gan tāds palīgs, gan arī bieds. Bieds, jo ir kaut kādi uzņēmumi, kas domā, ka ar to varēs jebko rakstīt. Es pati lietoju ChatGPT – vairāk gan kā sarunu biedru, kā terapeitu. Radošajā procesā tas arī var palīdzēt meklēt tulkojumiem atbilstības, idejas iedot. Tas ir ļoti, ļoti labi. Arī kā mentors viņš var strādāt. Es pati esmu jautājusi: “kā Latvijā kļūt par autoru ar izdotu grāmatu?”. Viņš iesaka, apkopo tirgus informāciju. ChatGPT ir tas pozitīvais tonis, tāpēc liekas, ka es varu. Radošajā procesā pašam ir jāveic izvēle, vai tas, ko piedāvā ir kvalitatīvi. Autors pats ir atbildīgs par to, lai tos ieteikumus pārvērstu savā tekstā.

- Vai ir kāds princips vai moto, kas vada tevi cauri profesionālajiem izaicinājumiem un palīdz pieņemt lēmumus?

- Es mēģinu vadīties pēc tā, ka pat, ja man ir ļoti bail, es nejūtos droša, es tāpat mēģinu. Pēdējā laikā es ļoti daudz domāju par kritiku, tieši objektīvu kritiku. Agrāk es biju ļoti jūtīga uz to. Esmu negatīvi ievirzīta perfekcioniste, kas man ikdienā traucē. Tagad esmu iemācījusies sadzirdēt to vērtīgo, kas var man palīdzēt uzlabot, kā es daru lietas. Nevis interpretēt to kā uzbraucienu sev, bet mēģināt sadzirdēt, ko otrs cilvēks ir teicis, ja tas komentārs ir vērtīgs. Vēl es mēģinu turēties pie savām vērtībām, kas man liekas būtiski. Man ir ļoti svarīgi būt autentiskai sev, mēģināt mazināt samākslotību. Man ir svarīgi runāt par sieviešu tiesībām, par dzimumu līdztiesību, arī par mentālo veselību. Tas viss kaut kādā veidā, apzināti vai neatzināti, ievijas manos darbos. Man ir svarīgi, lai ir iekļaujoša vienlīdzība – visi ir vienlīdzīgi, neviens nav sliktāks. Es mēģinu šo dzīvē iekļaut. Šī ir tāda skandināviskā pieeja, bet man Skandināvija ir ļoti tuva, tāpēc droši vien arī šī vērtību sistēma, kas ir viņiem.