Issuu

2026/3

ALMA MATER

Saturs 01 4. lapaspuse

Numura intervija

ULDIS ZARIŅŠ: BAUMAS PAR BIBLIOTĒKU NĀVI IR KRIETNI VIEN PRIEKŠLAICĪGAS Kāda ir bibliotēkas loma laikā, kad MI spēj neesošām grāmatām piešķirt ticamus nosaukumus, autorus un pat ISBN numurus? Saruna ar LU bibliotēkas direktoru Uldi Zariņu par bibliotēku kā Universitātes sirdi, kritisko domāšanu un informācijpratību, bibliotēku nākotni digitālajā laikmetā, kā arī mūziku – avotu, kur smelties spēkus.

ALMA MATER 2026/3 Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922. ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535

02 14. lapaspuse

Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2026 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

IZDEVUMU SAGATAVOJA LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

20. lapaspuse

REDAKTORE IEVA LAZDIŅA

INESE MUZIKANTE: IZAUGSME SĀKAS GRŪTĪBĀS Ko nozīmē vadīt biznesa skolu pārmaiņu laikā? Jaunā LU Finanšu tehnoloģiju biznesa skolas dekāne Inese Muzikante atklāj savu redzējumu par skolas nākotni un starptautiskajām ambīcijām. Viņa stāsta arī par cilvēcību, uzticēšanos un studentcentrētu izglītību, kurā mācās gan studenti, gan docētāji.

Zinātnes zvaigzne KASTĪTE, KAS AIZCEĻOJA UZ PARĪZI: LU RADĪTĀ KVANTU MAGNETOMETRA STĀSTS Vairāku gadu fundamentālie pētījumi un eksperimenti LU Lāzeru centrā pārtapuši kompaktā kvantu magnetometra prototipā. Profesors Mārcis Auziņš un pētnieks Reinis Lazda stāsta par ierīces tapšanu un ceļu līdz demonstrācijai Eiropas Aizsardzības fonda partneriem Parīzē. Nākotnē šādu tehnoloģiju varētu izmantot navigācijā, kad GPS ir traucēta vai nav pieejama.

KOREKTORE INDRA ENDZELE DIZAINS AIJA SEBRE MĀRIS VĒVERIS VĀKA FOTO TOMS GRĪNBERGS

ALMA MATER

Aktuāli

Dārgais lasītāj!

04 26. lapaspuse

05 32. lapaspuse

06 36. lapaspuse

Rudens Latvijas Universitātē (LU) sākas ar jauna studiju gada enerģiju – atkalredzēšanās prieku, jauniem jautājumiem un vēlmi mācīties. Arvien nozīmīgāki kļūst divi savstarpēji saistīti jautājumi: kā mācīties laikā, kad mākslīgais intelekts (MI) kļūst par studiju, pētniecības un ikdienas darba daļu, un kādai šajā laikā jābūt Universitātes lomai?

Pasaules elpa DŽERIJS VINDS: RADOŠUMS NAV PRIVILĒĢIJA, KAS PIEMĪT TIKAI IZREDZĒTAJIEM

Šajā “Alma Mater” numurā meklējam atbildes un stāstām, kā LU pielāgojas MI laikmetam. Universitātē jau ieviesti MI izmantošanas noteikumi un vadlīnijas, centralizēta MI platforma un vairāki praktiski rīki, notiek mācības un tiek attīstīta augstas veiktspējas skaitļošanas infrastruktūra.

Vai MI var palīdzēt cilvēkiem kļūt radošākiem un domāt kritiskāk? Intervijā Pensilvānijas Universitātes Vārtonas Biznesa skolas emeritētais profesors Džerijs Vinds stāsta par pieredzē balstītu mācīšanos, docētāja lomas maiņu, vērtēšanu MI laikmetā un radošumu, kuru var attīstīt ikviens.

Taču tikpat svarīga ir spēja domāt patstāvīgi, kritiski un atbildīgi. Numura intervijā LU bibliotēkas direktors Uldis Zariņš min spilgtu piemēru – studenti bibliotēkā mēdz meklēt neeksistējošas grāmatas, kuras izdomājis MI. Starp pārliecinošu tekstu un patiesu izpratni joprojām ir cilvēka darbs.

Aktuāli UNIVERSITĀTE, KAS MĀCĀS KOPĀ AR MI Kā LU meklē līdzsvaru starp MI iespējām un riskiem? Mārīte Seile, Dana Behmane un Vita Zeidenberga katra no sava skatpunkta atklāj, kā Universitāte veido atbildīgu MI vidi, attīsta praktiskus risinājumus un stiprina skaitļošanas infrastruktūru.

Par cilvēka mijiedarbību ar MI sava radošuma attīstīšanā pārdomās dalās pasaulē atzītais mārketinga stratēģiju un inovāciju pētnieks Džerijs Vinds, savukārt LU Finanšu tehnoloģiju biznesa skolas jaunā dekāne Inese Muzikante stāsta par psiholoģijas nozīmi vadītāja darbā un grūtību lomu cilvēka izaugsmē. Mācīties jāspēj arī pašai Universitātei. LU rektors profesors Gundars Bērziņš rakstā “Paredzamais neparedzamajā” skaidro LU jaunās attīstības stratēģijas tapšanu un to, cik liela loma būs gatavībai mācīties, eksperimentēt un nebaidīties kļūdīties. Tieši šie aspekti ir ļāvuši LU Lāzeru centrā radīt kvantu magnetometru, kas tapis Eiropas Aizsardzības fonda projektā un jau aizceļojis uz Parīzi. Šo tehnoloģiju nākotnē varētu izmantot navigācijai situācijās, kad GPS tiek traucēta vai nav pieejama.

Aktuāli PAREDZAMAIS NEPAREDZAMAJĀ: KĀ LU GATAVOJAS NĀKOTNEI, KURU NEVAR PAREDZĒT Kā saglabāt virzienu neprognozējamos apstākļos? LU rektors profesors Gundars Bērziņš skaidro, kā top LU attīstības stratēģija 2027.–2031. gadam un kādas pamatidejas tajā jau iezīmējušās.

Tehnoloģijas mainīsies. Rīki kļūs jaudīgāki, atbildes – ātrākas, iespējas – plašākas, bet prasme mācīties paliks. Prast mācīties nozīmē saglabāt zinātkāri, neapstāties pie pirmās atbildes, pārbaudīt tās pamatojumu un avotus, meklēt citus skatpunktus, pārskatīt savus pieņēmumus un uzņemties atbildību par to, ko domājam un darām. Žurnāla “Alma Mater” redakcija

ALMA MATER

NUMURA INTERVIJA

Uldis Zariņš: Baumas par bibliotēku nāvi ir krietni vien priekšlaicīgas

LU BIBLIOTĒKAS DIREKTORS ULDIS ZARIŅŠ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

“ STUD ENTI REGUL ĀR I I ER ODAS UN M EK LĒ NEEKSI STĒJOŠAS GRĀ M ATA S, ” STĀSTA L ATVI JAS UNIVERS ITĀTES (LU ) BI BL I OTĒKAS D IREK TO RS UL D IS ZA R IŅŠ. M Ā K SLĪGA IS I N TEL EKT S (MI ) SPĒJ UZĢ ENERĒT TI CAMU GR ĀMATAS NOS AUK UM U UN AU TORU, N OR Ā DĪ T I Z D EVNIEC ĪBU, I ZDOŠANAS GADU UN PAT ISB N NU MU RU – TI KAI PA ŠA S G RĀ MATAS N AV. ŠI S PI EMĒRS S P ILGTI RA KST U R O BI BL I OT ĒKAS UZ D EVUM U I N FOR MĀCI JAS PĀRBAGĀTĪBAS LAIKMETĀ – PALĪDZĒT NE TIK A I ATR AST I N FOR MĀCI JU, BE T A RĪ IZ VĒRTĒT TĀS TI CAMĪ BU.

eksemplārs. Daļa Latvijas izdevumu atkarībā no to veida nonāk arī mūsu bibliotēkā. Tādējādi Misiņa bibliotēkā līdzās Latvijas Nacionālajai bibliotēkai veidojas viens no pilnīgākajiem Latvijas izdevumu krājumiem. Tas nozīmē arī lielāku darba apjomu. Turklāt šobrīd strādājam 11 dažādās vietās. Pēc LU Rakstu mājas atklāšanas to skaits samazināsies, taču līdz tam visas šīs mašinērijas darbināšana prasa lielus resursus. Šajā laikā abu bibliotēku kolēģi ir labāk iepazinuši cits citu un atraduši jaunus sadarbības veidus. Komandai pievienojušies arī jauni darbinieki. Esam daudz aktīvāk pievērsušies krājuma digitalizācijai. Pamati ir ielikti, un tagad atliek būvēt māju tālāk.

Ar ko šajos divos gados visvairāk lepojaties?

S E PTEM B RĪ APR I T DI VI GADI, KOP Š ULD IS Z A RIŅŠ VADA LU BI BL I OT ĒKU. Š OVA S A R VIŅ Š I EVĒL ĒT S AR Ī PAR LATVIJA S B IBL I OTĒKU PADOMES PRIEK ŠS ĒD ĒTĀJU. GR ĀMATAS GAN NAV VIENĪG Ā VI Ņ A AI ZR AUŠANĀS – ZA RIŅŠ JOPR OJĀM KĀPJ UZ S KATUVES KOPĀ AR GRUPĀM “ VOICEK S VOI SKA” U N “DĪ KSTĀVE”. SARUNĀ AR “ALMA MATER” REDAKTORI I EVU LA Z D IŅU VI Ņ Š STĀSTA PAR BIBLIOTĒKAS NĀKOTNI, TEHNOLOĢIJU RA D ĪTA JĀ M PĀR MAI Ņ ĀM, KR I TI SKĀS D O M Ā Š A NA S N OZĪ MI U N MŪ ZI KU K Ā VIETU, K UR ATJAUN OT SPĒKUS.

Manuprāt, svarīgākais mūsu darba kvalitātes kritērijs ir lietotāju vērtējums. Ja viņi ir apmierināti ar bibliotēkas piedāvājumu, tas ir vislielākais gandarījums. Pagaidām vēl neprotam apmierinātību precīzi izmērīt, tāpēc vēlamies iegūt vairāk atgriezeniskās saites – saprast, kas viņiem patīk, kas nepatīk, kas der un kas ne. Tas palīdzētu plānot attīstību. Gribētos teikt, ka LU bibliotēka šo pāris gadu laikā kļuvusi redzamāka – ne tikai Universitātes saimei, bet arī plašākai sabiedrībai. Esam uzspodrinājuši savu tēlu, īpaši sociālajos medijos. Izstrādājam arī zinātnes komunikācijas programmas, kas ļauj populārzinātniskā valodā stāstīt par Universitāti un tās pētniekiem, īpaši pievēršoties vēstures un literatūras jautājumiem.

Bibliotēkā notiek lekcijas un pasākumi. Kā tos veidojat?

Viens no galvenajiem šā laika uzdevumiem bija apvienot LU bibliotēku un LU Akadēmisko bibliotēku. Kas šajā procesā izrādījās visgrūtākais un ko līdz šim izdevies paveikt?

Mums ir jauns pasākumu cikls – “Herdera lasījumi”, kurā aicinām pētniekus populārzinātniskā valodā runāt par vēstures jautājumiem. Pavasarī pie mums viesojās Valdis Kuzmins un Kārlis Dambītis no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Universitātes pētnieki Ilze Boldāne‑Zeļenka un Deniss Hanovs, kā arī LU bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa.

Šie divi gadi paskrējuši ļoti ātri. Gribējās izdarīt vairāk un ātrāk, taču šāda mēroga reorganizācija prasa laiku. Viens ir juridiski un administratīvi sakārtot struktūru un procesus, bet pavisam kas cits – izveidot kopīgu organizācijas kultūru. Manā pieredzē tas ir vismaz desmit gadu jautājums.

Pasākumu programmu turpināsim rudenī, kad atsāksim “Misiņa lasījumus”. Šobrīd pārveidojam šo formātu, vairāk fokusējoties uz jauniešu auditoriju un runājot par rakstīšanu. Daudzas bibliotēkas, īpaši Latvijas Nacionālā bibliotēka, nodarbojas ar lasīšanas veicināšanu. Mēs savukārt vēlamies veicināt rakstīšanu un

Jāņem arī vērā bibliotēkas mērogs. Esam gandrīz 70 darbinieki – vairāk nekā citās universitāšu bibliotēkās. Mūsu specifika ir obligātais

ALMA MATER

grāmatu izdošanu, tāpēc mēģinām Misiņa bibliotēku attīstīt kā platformu sarunām par Latvijas rakstniecību un izdevējdarbību. Piemēram, pavasarī rīkojām semināru ar izdevējiem, kurā pārrunājām nozares aktualitātes un iespējas Latvijas izdevējiem un grāmatniekiem profesionāli augt. Galu galā, lai rakstītais vārds nonāktu līdz lasītājam, tam vispirms ir jātop.

LU bibliotēkai ir vairāk nekā 100 gadu, bet Akadēmiskās bibliotēkas krājumu pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 500 gadiem. Kā šīs identitātes sadzīvo vienā institūcijā?

LAI RAKSTĪTAIS VĀRDS NONĀKTU LĪDZ LASĪTĀJAM, TAM VISPIRMS IR JĀTOP.

Pamazām cenšamies abas identitātes sakausēt, apzinoties, ka tas ir jūtīgs jautājums, īpaši cilvēkiem, kuri strādājuši bijušajā Akadēmiskajā bibliotēkā. Man kā direktoram jārīkojas uzmanīgi, lai neaizskartu viņu piederības sajūtu. Komunikācijā gan vairs nerunājam par bibliotēkas 500 gadu vēsturi, jo šis laika posms attiecināms uz krājumu, nevis pašu institūciju. Krājuma pirmsākumi meklējami 1524. gadā, reformācijas laikā, kad vairākas grāmatas no baznīcām tika paglābtas un nodotas Rīgas domes rīcībā, lai tās būtu publiski pieejamas un kalpotu kopējam sabiedrības labumam. Tās kļuva par pamatu Rīgas pilsētas bibliotēkas – Bibliotheca Rigensis – izveidei.

Latvijā. Publiskās bibliotēkas kalpo vietējai kopienai, kuras vajadzības nosaka, kādus informācijas resursus bibliotēka iegādājas un kādus pakalpojumus piedāvā. Savukārt akadēmiskās bibliotēkas kalpo augstskolas saimei, kuras vajadzības primāri saistītas ar studiju un pētniecības darbu. Vairums mūsu klientu ir studenti, taču ne mazāk nozīmīgi ir docētāji. Tieši viņi studiju programmu un kursu aprakstos iekļauj obligātās un ieteicamās literatūras sarakstus, kas arī kalpo par pamatu krājuma papildināšanai.

Pēc 1941. gada ugunsgrēka, kurā gāja bojā liela daļa Rīgas pilsētas bibliotēkas krājuma, daļa saglabātā nonāca jaunveidotajā Latvijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā. Vēlāko organizatorisko pārmaiņu rezultātā tas kopā ar pārējo Akadēmiskās bibliotēkas krājumu pārgāja LU bibliotēkas pārziņā. Mums ir liels gods rūpēties par šo mantojumu un padarīt to plašāk zināmu.

Mūsdienās akadēmiskajās bibliotēkās arvien lielāka nozīme ir elektroniskajiem resursiem – zinātnisko žurnālu datubāzēm, e-grāmatām un citiem digitālajiem materiāliem. Tie ir ļoti pieprasīti, tāpēc, iegādājoties grāmatas, jautājam docētājiem, vai nepieciešams drukāts eksemplārs vai der elektroniskais formāts.

No vienas puses, esam klasiska universitātes bibliotēka, kuras uzdevums ir atbalstīt studiju un pētniecības procesu. No otras puses, mūsu speciālās kolekcijas – Misiņa bibliotēka, Bibliotheca Rigensis un citas – ir unikāla kultūrvēsturiska vērtība, kā arī nozīmīgs resurss pētniekiem. Tiesa, Latvijā ir salīdzinoši mazs pētnieku loks, kuriem šie krājumi ir interesanti, tāpēc meklējam veidus, kā tiem piesaistīt arī ārvalstu pētniekus.

Kāda ir bibliotēkas loma LU mērķu īstenošanā? LU stratēģijā bibliotēkas uzdevumi ir pakārtoti Universitātes darbam ar sabiedrību, taču praksē piedalāmies visu Universitātes stratēģisko mērķu īstenošanā.

Kā atšķiras Nacionālā bibliotēka, publiskās bibliotēkas un akadēmiskās bibliotēkas?

Vēsturiski bibliotēka Eiropas universitātēs ir bijusi to kodols un sirds. Visas zināšanas bija ieslēgtas grāmatās, tāpēc jo bagātāka bija universitātes bibliotēkas kolekcija, jo kvalitatīvāku izglītību universitāte varēja sniegt. Taču šobrīd saskaramies ar viegli pieejamas informācijas pārbagātību tiešsaistē. Līdz ar to arī bibliotēkas uzdevums ir mainījies – svarīgāk ir nevis uzkrāt

Galvenā atšķirība ir lietotāju loks. Nacionālajai bibliotēkai ir īpaša loma – tā atbild par nacionālo krājumu un bibliogrāfiskajiem resursiem, kā arī par bibliotēku nozares attīstību

ALMA MATER

Vai studenti vēl nāk uz bibliotēku? Kā mainījušies viņu paradumi, un ko viņi no bibliotēkas sagaida mūsdienās?

resursus, bet palīdzēt lietotājam atrast piemērotāko informāciju un neapmaldīties tās džungļos.

Tātad bibliotēkas loma vairs nav tikai nodrošināt piekļuvi informācijai.

Protams, studenti sagaida piekļuvi informācijas resursiem, un primāri tie ir digitāli. Vienlaikus students ir ļoti pragmatisks – viņš lielākoties izmanto to, ko no viņa sagaida docētājs. Tāpēc cenšamies strādāt arī ar docētājiem, lai viņi mudinātu studentus izmantot bibliotēkas resursus.

Cenšamies būt noderīgi visos studiju un pētniecības procesa posmos, ne tikai vajadzīgās informācijas meklēšanā. Mēģinām palīdzēt lietotājiem informāciju veiksmīgāk analizēt, pārvaldīt atsauces, publicēt pētījuma rezultātus, lai publikācija būtu pēc iespējas kvalitatīvāka un ietekmīgāka.

Taču paradoksālā kārtā aizvien nozīmīgāka kļūst tieši fiziskā telpa. To redzam daudzviet Eiropas un pasaules akadēmiskajās bibliotēkās. Studiju procesā arvien vairāk ir patstāvīgā un grupu darba, tāpēc nepieciešama piemērota vieta.

Piemēram, palīdzam pētniekiem saprast, kuros žurnālos būtu vērts publicēties, kā neuzķerties uz tā saucamajiem plēsoņizdevējiem, kā publicēties atvērtajā piekļuvē un ievērot Universitātes atvērtās zinātnes politiku, kuras izstrādē LU bibliotēka arī piedalījās.

Apmeklējot ārvalstu bibliotēkas, redzam tendenci: grāmatu plauktu kļūst mazāk, bet bibliotēkas top par vietām, kur kopā mācīties un strādāt. Tajās ierīkotas zonas grupu un individuālajam darbam, kā arī klusās telpas.

VĒSTURISKI BIBLIOTĒKA EIROPAS UNIVERSITĀTĒS IR BIJUSI TO KODOLS UN SIRDS. Kāds ir Universitātes galvenais uzdevums – sagatavot profesijai, radīt zināšanas vai audzināt domājošus cilvēkus? Uzskatu, ka šīs trīs lietas cita citu papildina. Tomēr mana pārliecība ir, ka augstākās izglītības pamatuzdevums ir iemācīt cilvēkam domāt. Prasme apstrādāt informāciju ir daļa no domāšanas procesa. Tāpēc bibliotēkas darbā svarīga ir informācijpratība. Katru gadu studentiem piedāvājam nodarbības par to, kur meklēt informāciju un kā izmantot bibliotēkas resursus. Taču visa pamatā ir kritiskā domāšana – spēja atšķirt kvalitatīvu informāciju no nekvalitatīvas un uzticamu no neuzticamas. Ja jauniešiem nepalīdzēsim attīstīt šīs prasmes, nebūs ne labu speciālistu, ne apmierinātu darba devēju, ne tādas Latvijas izaugsmes, kādu mēs gribētu redzēt.

KULTŪRAS MINISTRIJAS VĀRDĀ ATKLĀJOT SIGULDAS BĒRNU UN JAUNIEŠU LITERATŪRAS FESTIVĀLU, 2023. GADS. FOTO: GINTA ZĪVERTE

ALMA MATER

Pētījumi liecina, ka fizisko grāmatu lasīšana un rakstīšana ar roku veicina iedziļināšanos, izpratni un noturīgāku zināšanu apguvi. Pirms dažiem gadiem aptaujājām studentus par to, kādā formātā viņi labprātāk lasa – digitālā vai drukātā. Atbildes sadalījās gandrīz uz pusēm: ja vajag ātri atrast informāciju, ērtāki ir digitālie resursi. Savukārt, ja tēma jāizprot padziļināti, studenti atzīst, ka pārliecinošāk jūtas, izmantojot grāmatas drukātā formātā.

AUGSTĀKĀS IZGLĪTĪBAS PAMATUZDEVUMS IR IEMĀCĪT CILVĒKAM DOMĀT.

Lasītprasmes pamati tiek ielikti jau skolā, tāpēc mēs kā universitātes bibliotēka to veidošanu varam ietekmēt salīdzinoši maz. Mūsu uzdevums nav mācīt studentiem lasīt, bet palīdzēt viņiem apgūt nākamo prasmi – strādāt ar informāciju.

Kā MI maina informācijas meklēšanas un bibliotēkas resursu izmantošanas paradumus?

Septembrī tiek svinēta Starptautiskā lasītprasmes diena. Kā jūs vērtējat lasītprasmes situāciju Latvijā?

Jau tagad redzam, ka meklējumu skaits elektroniskajos resursos samazinās. Nojaušam, ka viens no iemesliem ir tas, ka jaunieši arvien biežāk izmanto MI rīkus kā primāro informācijas avotu.

Lasītprasme ir jautājums, kas bibliotēku nozari ļoti satrauc. Tās veicināšanā daudz dara publiskās bibliotēkas un Latvijas Nacionālā bibliotēka, īstenojot dažādas programmas un aktivitātes, piemēram, “Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju” un skaļās lasīšanas konkursus, kas jauniešus iesaista lasīšanā.

To redzam arī bibliotēkā, kur studenti regulāri ierodas un meklē neeksistējošas grāmatas. Tā nav tikai mūsu pieredze – ar šo parādību saskaras bibliotēkas visā pasaulē. MI spēj uzģenerēt ticamu grāmatas nosaukumu un autoru, norādīt izdevniecību, izdošanas gadu un pat ISBN numuru, lai gan šāda izdevuma nemaz nav.

Bibliotēkas strādā sīvas konkurences apstākļos – jauniešu uzmanību piesaista digitālais saturs, un ne vienmēr izdodas parādīt lasīšanas burvību. Tomēr negribētos digitālo un drukāto saturu pretstatīt – katram formātam ir sava vieta.

Tāpēc kopā ar Universitātes kolēģiem cenšamies skaidrot un mācīt, kā atbildīgi un efektīvi lietot MI rīkus informācijas meklēšanā, apstrādē un publicēšanā.

RAIDĪJUMĀ “KULTŪRAS RONDO” KOPĀ AR VADĪTĀJU GUSTAVU TERZENU, 2024. GADS. FOTO: SANTA LAUGA, LATVIJAS RADIO

ALMA MATER

Vai, ņemot vērā MI attīstību un pārmaiņas informācijas meklēšanā, var teikt, ka bibliotēkas loma ir svarīgāka nekā agrāk? Jā, baumas par bibliotēku nāvi ir krietni vien priekšlaicīgas. Pēdējo 30 gadu laikā būtiski ir mainījies akadēmisko bibliotēku darbs. Domāju, ka cilvēks, kurš būtu 30 gadus nogulējis komā un šodien ienāktu bibliotēkā, nesaprastu, ar ko mēs nodarbojamies. Taču bibliotēkas pamatuzdevums – palīdzēt cilvēkam satikties ar nepieciešamo informāciju – nav mainījies.

GRĀMATU PLAUKTU KĻŪST MAZĀK, BET BIBLIOTĒKAS TOP PAR VIETĀM, KUR KOPĀ MĀCĪTIES UN STRĀDĀT.

PĒC APSTIPRINĀŠANAS LATVIJAS BIBLIOTĒKU PADOMES (LBP) PRIEKŠSĒDĒTĀJA AMATĀ. KOPĀ AR KULTŪRAS MINISTRIJAS (KM) PĀRSTĀVI BAIBU MŪRNIECI (PA KREISI) UN LBP PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIECI MĀRU KUĻIKAUSKU, 2026. GADS. FOTO: OSKARS ARTŪRS UPENIEKS, KM

kāpēc kolēģi man uzticēja vadīt padomi. Bibliotēku nozarē esmu gana ilgi – gandrīz desmit gadus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, pēc tam vairāk nekā sešus gadus Kultūras ministrijā. Domāju, ka kolēģi šajā laikā ir iepazinuši mani kā atbildīgu un uzticamu nozares interešu pārstāvi. Par šo uzticību jūtos pateicīgs.

Runājot par bibliotēku nozares nākotni – esat ievēlēts par Latvijas Bibliotēku padomes priekšsēdētāju. Kādas ir galvenās prioritātes un darbi tuvākajā laikā?

Augstskolu bibliotēkas jau tiek vērtētas studiju programmu akreditācijā. Vai tās jāakreditē arī atsevišķi?

Latvijas Bibliotēku padome ir Kultūras ministrijas konsultatīvā padome, kuras 17 locekļi pārstāv Latvijas Nacionālo bibliotēku, publiskās un akadēmiskās bibliotēkas, kā arī bibliotēku nozares nevalstiskās organizācijas. Padome pati nepieņem lēmumus, bet palīdz ministrijai veidot bibliotēku politiku, apstiprina akreditācijas rezultātus un izvērtē, piemēram, pašvaldību ieceres slēgt bibliotēkas.

Akadēmisko bibliotēku situācija ir īpaša, jo esam “divu kungu kalpi”: kā bibliotēkas atrodamies Kultūras ministrijas redzeslokā, bet kā augstākās izglītības daļa – Izglītības un zinātnes ministrijas redzeslokā. Bibliotēku likuma grozījumu izstrādes laikā augstskolas rosināja pārskatīt bibliotēku akreditācijas kārtību. Tā kā augstākajā izglītībā notiek pāreja uz ciklisku institucionālo akreditāciju, būtu loģiski bibliotēku vērtēt kopā ar augstskolu, nevis atsevišķi.

Tuvākie gadi būs īpaši atbildīgi, jo šogad veiktie grozījumi Bibliotēku likumā paredz divu gadu laikā pārstrādāt nozares normatīvo regulējumu. Padomei būs svarīga loma, lai regulējums būtu kvalitatīvs, sabalansēts un piemērojams visu tipu bibliotēku darbā.

Studiju programmu akreditācijā jau piedalāmies, tāpēc šiem procesiem veltām būtiski vairāk darba nekā, piemēram, publiskās bibliotēkas. Rosinājām atteikties no atsevišķās akreditācijas, taču dzirdīgas ausis neatradām, tāpēc turpināsim akreditēties kā līdz šim.

Savulaik esat strādājis arī Kultūras ministrijā. Pieņemu, ka mana pieredze darbā ar bibliotēku nozari Kultūras ministrijā ir viens no iemesliem,

ALMA MATER

Bet kāds patiesībā ir mūsdienu bibliotekārs?

MŪSU UZDEVUMS NAV MĀCĪT STUDENTIEM LASĪT, BET PALĪDZĒT VIŅIEM APGŪT NĀKAMO PRASMI – STRĀDĀT AR INFORMĀCIJU.

Erudīts, precīzs, noteikti bibliotēkas patriots. Lietotāju apkalpošanā strādājošos raksturo gatavība darīt jebko, lai palīdzētu apmeklētājam, – reizēm pat par daudz. Atbilstoši stereotipiem mūsu vidū tiešām pārsvarā ir sievietes, taču vecuma ziņā gan esam ļoti dažādi. Veiksmīgi sadarbojamies ar LU Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultāti, kurā mācās topošie bibliotekāri. Viņi var iziet praksi LU bibliotēkā, un spējīgākos pēc studiju beigšanas varam piesaistīt darbam. Bibliotēkā strādā arī cilvēki, kuri pamata izglītību ieguvuši citā jomā. Darbam bibliotēkā nepieciešamas specifiskas prasmes un zināšanas, taču tikpat labs ceļš uz šo arodu ir vispirms iegūt izglītību citā nozarē un pēc tam apgūt bibliotekāram vajadzīgās prasmes. It īpaši akadēmiskajā bibliotēkā noder, ja darbiniekam ir padziļinātas zināšanas kādā citā nozarē. Tas ļauj labāk izprast konkrētās jomas specifiku, izvērtēt informācijas resursu kvalitāti un saprast lietotāju vajadzības.

Vai Bibliotēku likuma grozījumi paplašina bibliotēku lomu izglītībā, kultūrā un sabiedrībā? Drīzāk tie nostiprina esošo situāciju. Bibliotēkas ir savu kopienu spogulis, jo to darbību lielā mērā nosaka kopienas vajadzības. Tāpēc laika gaitā bibliotēkas, it īpaši publiskās, ir attīstījušas daudzveidīgus pakalpojumus. Taču likumdošana vienmēr par soli atpaliek no reālās dzīves. Bibliotēku likums ilgstoši nebija pārskatīts, tāpēc vajadzēja tajā ietvert to pakalpojumu klāstu, ko bibliotēkas praksē jau sniedz.

MI SPĒJ UZĢENERĒT TICAMU GRĀMATAS NOSAUKUMU UN AUTORU, NORĀDĪT IZDEVNIECĪBU, IZDOŠANAS GADU UN PAT ISBN NUMURU, LAI GAN ŠĀDA IZDEVUMA NEMAZ NAV.

Kādi šobrīd ir lielākie izaicinājumi bibliotēku nozarē? Nemainīgi ir sabiedrībā valdošie stereotipi par bibliotēkām. Cilvēki aizvien mēdz domāt, ka bibliotēkā sēž sirmas kundzes ar copi, kuras visus kušina un aiz gara laika ir izlasījušas visas pieejamās grāmatas. Stereotipi no nevainīga joka kļūst par problēmu, kad tie iemājo lēmumu pieņēmēju un finansētāju galvās. Tāpēc mums nepārtraukti jāpierāda bibliotēku dibinātājiem un finansētājiem, kāds ir bibliotēku patiesais potenciāls. Savā ziņā tā ir cīņa ar vējdzirnavām – mainoties Saeimas sastāvam, pašvaldības vai augstskolas vadībai, viss cikls jāsāk no jauna. Nesen piedalījos Eiropas akadēmisko bibliotēku direktoru konferencē, un izrādījās, ka tā nav tikai mūsu problēma. Daudzu augstskolu vadība atbalsta bibliotēkas, taču ne vienmēr izprot, kāds ir to pienesums studiju un pētniecības procesam. No otras puses, tas liek mums būt labā formā, ideju pilniem un meklēt aizvien jaunus veidus, kā varam būt noderīgi augstskolas mērķu sasniegšanā.

ALMA MATER

Bet bibliotekārs taču nav vienīgais amats bibliotēkā. Protams. Mums ir arī amati, kas nav saistīti ar lietotāju apkalpošanu, un ievērojama darba daļa ir veltīta datiem un digitalizācijai.

Domājot par bibliotēku nozares attīstību Latvijā un Eiropā – vai ir piemēri citās valstīs, no kuriem Latvija varētu mācīties? Kā digitalizācija un MI varētu mainīt bibliotēku darbu nākamajā desmitgadē?

Ir daudz vietu, no kurām iedvesmoties, taču nav viena parauga, ko varētu pārņemt. Mudinu darbiniekus izmantot “Erasmus” iespējas un klātienē iepazīt ārvalstu bibliotēku darbu. Šādi braucieni ļauj ne tikai gūt jaunas idejas, bet arī ieraudzīt, ka katrai bibliotēkai ir savi izaicinājumi. Tas palīdz objektīvāk novērtēt mūsu darbu un labāk apzināties savas stiprās puses.

Jau vairāk nekā 20 gadus visas atmiņas institūcijas cenšas, ciktāl to ļauj autortiesības, savus krājumus padarīt pieejamus digitālajā vidē. LU bibliotēkā ir digitalizācijas nodaļa, kuras darba rezultāti pieejami LU repozitorijā. Mūsu prioritāte ir speciālie krājumi, seniespieddarbi un rokraksti. MI šajā procesā redzam kā palīgu.

Vai ir kāda bibliotēka pasaulē, uz kuru jūs ieteiktu aizbraukt iedvesmoties?

Piemēram, līdz šim tehnoloģijas spēja atpazīt tikai drukātu tekstu. Tagad ar MI palīdzību iespējams atpazīt arī rokrakstus pat latviešu valodā. Tiesa, vēl ne perfekti, tāpēc šobrīd kopā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Digitālo humanitāro zinātņu centru pilnveidojam šos modeļus.

Vistuvākais piemērs ir Helsinku Centrālā bibliotēka – viena no inovatīvākajām publiskajām bibliotēkām pasaulē. Tā ir paraugs tam, kāda var būt atvērta un iekļaujoša bibliotēkas vide.

Ko ārvalstu kolēģi apbrīno Latvijas bibliotēkās?

MI izmantošana bibliotēku praksē rada arī virkni vēl neatbildētu jautājumu, tostarp par ētiku. Taču kopumā esmu optimists un ceru, ka tehnoloģijas mūsu darbā vairāk būs palīgs nekā apdraudējums. Tās pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas – viss atkarīgs no tā, kā tās izmanto un cik prasmīgi cilvēki ar tām strādā.

Viņi visbiežāk brīnās, ka ar salīdzinoši nelieliem resursiem spējam paveikt lielas lietas. Un tas attiecas ne tikai uz bibliotēkām vai Universitāti, tas, manuprāt, kopumā ir Latvijas īpašais knowhow.

Kādu jūs gribētu redzēt LU bibliotēku pēc desmit gadiem? Mans sapnis būtu atsevišķa bibliotēkas ēka LU Akadēmiskajā centrā, un domāju, ka tādu vēlētos arī daudzi kolēģi. Pagaidām šādas ēkas LU nākotnes plānos diemžēl nav, taču gaidāmā darba sākšana jaunajā LU Rakstu mājā būtiski uzlabos lietotāju apkalpošanu.

VIŅI VISBIEŽĀK BRĪNĀS, KA AR SALĪDZINOŠI NELIELIEM RESURSIEM SPĒJAM PAVEIKT LIELAS LIETAS.

Pārceļoties uz Rakstu māju, slēgsim četrus apkalpošanas punktus, tomēr bibliotēka turpinās darboties Raiņa bulvārī un Rūpniecības ielā, kur atrodas Misiņa bibliotēka un Bibliotheca Rigensis. Turpināsim arī izmantot krātuvi Lielvārdes ielā. Ceram, ka nākamo desmit gadu laikā izdosies piesaistīt investīcijas šo ēku labiekārtošanai. Digitālajā vidē galvenie uzdevumi ir krājuma kataloģizācija un digitalizācija. Diemžēl ne visa informācija par bibliotēkas krājumu ir atrodama elektroniskajā katalogā, tāpēc turpināsim to papildināt. Arī ne visi digitalizētie materiāli ir pieejami lietotājiem – daļa joprojām glabājas darbinieku datoros vai serveros. Strādāsim, lai šīs vērtības padarītu pieejamas un lietojamas.

ALMA MATER

Līdztekus darbam bibliotēku nozarē mūzika ir būtiska jūsu dzīves daļa. Kā mūzika tajā ienāca? Mūzika manā dzīvē ienāca pusaudža gados, 90. gadu sākumā – lielu pārmaiņu laikā. Līdz tam informācijas par pasaules mūziku bija tik daudz, cik to dozēja partija, bet pēkšņi tās bija pārpārēm. Tas bija juku laiks, bet man kā pusaudzim – ļoti radošs. Gluži nejauši satiku muzikālus domubiedrus, kuri mani pavilka līdzi. Beidzot vidusskolu, biju pārliecināts, ka kļūšu par rokzvaigzni. Par bibliotēku tobrīd nedomāju. Skarbā realitāte bija tāda, ka puišus tolaik iesauca obligātajā dienestā padomju armijā, bet tur nonākt negribēju. Lai izvairītos no iesaukšanas, bija jāiestājas augstskolā. Tā kā jau kopš bērnības biju liels lasītājs, izvēle krita uz bibliotekāru programmu.

UZSTĀJOTIES APVIENOTAJĀ PASAULES LATVIEŠU ZINĀTNIEKU III KONGRESĀ UN LETONIKAS IV KONGRESĀ LU, 2011. GADS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

Kurās jomās vēl atpaliekam?

Pat pēc bakalaura grāda iegūšanas nedomāju, ka nonākšu bibliotēku nozarē. Tomēr tā atrada ceļu pie manis, un pēc raibu raibiem karjeras līkločiem esmu nonācis šeit. Par rokzvaigzni es tā arī neesmu kļuvis, lai gan pie bungām visus jaunības gadus esmu bijis dažādos sastāvos. Pirms kāda laika jau biju metis mieru muzicēšanai, taču skatuve ir kā narkotika – ja reiz esi izbaudījis tās garšu, nokāpt no tās ir sarežģīti. Līdz ar to vēl aizvien ik pa reizei uzspēlēju – gan “Voiceks Voiska” sastāvā, gan jaunajā projektā “Dīkstāve”, kurā darbojamies atbilstoši nosaukumam – ļoti lēni.

Ierobežoto finansiālo iespēju dēļ neviena Latvijas augstskolu bibliotēka diemžēl nevar piedāvāt lietotājiem tik plašu elektronisko resursu klāstu, kādu nodrošina citas Eiropas augstskolu bibliotēkas. Jāveicina arī pētnieku izpratne par atvērto zinātni un atvērto piekļuvi. Taču ar bibliotēku darbu vien nepietiek, jo daudz ko nosaka tas, kā tiek finansēta zinātne un vērtēts pētnieku darbs. Gan Latvijā, gan citviet pasaulē šajā vērtējumā joprojām liela nozīme ir skaitļiem – cik rakstu publicēts, cik bieži tie citēti, kā novērtēti žurnāli, kuros tie publicēti, un kāds ir pētnieka Hirša indekss. Mēs mēģinām mērīt zinātni kā jebkuru citu tautsaimniecības nozari, par galveno kritēriju nosakot produktivitāti. Protams, pētniekiem ir jāspēj pierādīt sava darba nozīmīgumu un ietekmi, taču darba vērtēšana tikai pēc skaitliskiem rādītājiem, manuprāt, nenāk par labu akadēmiskajai brīvībai.

Svarīgs iemesls aizvien palikt mūzikā ir nepieciešamība ikdienas vāveres ritenī starp darbu un ģimeni atrast veidu, kā atjaunot spēka rezerves, uzlādēt mentālo bateriju. Vienam palīdz pastaigas, citam sports, bet man – mūzika.

Kas kopīgs mūzikai un bibliotēkai? Manuprāt, bibliotēkas ar mūziku un citām kultūras nozarēm visvairāk vieno tajās strādājošo cilvēku radošums. Ne mūzikā, ne bibliotēkās nenonāk gadījuma cilvēki – lielākoties viņiem tas nav tikai darbs, bet arī sirdslieta. Ar mūziku bibliotēkas saista vēl kāds, iespējams, mazāk zināms fakts – tās komplektē arī skaņu ierakstus, un LU bibliotēka nav izņēmums.

Turklāt neesmu pārliecināts, ka zinātnes vērtēšanā ņemam vērā to, kas patiešām svarīgs. Piemēram, mūsu diskusijā ar akadēmiskajiem izdevējiem iezīmējās problēma, ka latviešu valodā top ļoti maz jaunu, aktuālu un kvalitatīvu zinātnisko monogrāfiju. Visticamāk, viens no iemesliem ir šādu izdevumu nelielais svars zinātniskās darbības vērtējumā, kur priekšroka tiek dota rakstiem ārvalstu žurnālos. Rezultātā cieš nacionālās zinātnes attīstība – piemēram, neattīstās nozaru terminoloģija. Lai arī šis nav gluži bibliotēku jautājums, akadēmiskā bibliotēka, manuprāt, var rosināt diskusijas par zinātnes politiku.

ALMA MATER

Vai interese par kultūru ir daļa no bibliotekāra profesijas? Man šķiet, bibliotekārs nereti mēdz būt tāds kā universālais kareivis. To redzu arī daudzos kolēģos. Piemēram, kad es studēju, papildus profesionālajiem nozares priekšmetiem mēs

padziļināti apguvām dažādu tautu literatūru, arī publisko runu, statistiku un citus ar nozari tieši nesaistītus priekšmetus. Agrāk bibliotekāri apguva arī fizikas un ķīmijas pamatus, lai spētu palīdzēt klientiem dažādu nozaru jautājumos. Lai gan augstskolas bibliotekārs galvenokārt ir izglītības darbinieks, domāju, ka ikviens šajā profesijā sevi uzskata arī par kultūras nozares pārstāvi.

Pusaudža gados manu pasauli kājām gaisā apgrieza Džeroma Deivida Selindžera “Frenija un Zūijs”, Ričarda Baha “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” un dzenbudisma stāstu izlase “Ne vējš, ne karogs”. Šīs un vēl dažas citas grāmatas kopā ar jaunības muzikālajām ietekmēm – “The Smiths”, “The Cure” un citām – ir izveidojušas mani kā cilvēku.

Kuru grāmatu jūs ieteiktu izlasīt studentiem? Jebkuru Juvala Noa Harari grāmatu. Viņš prot milzīgu informācijas apjomu sapakot viegli lasāmā formā un sniegt lasītājam putna lidojuma skatījumu uz pasaulē notiekošo. Savukārt atslodzei – jebkuru Terija Pračeta grāmatu. Aiz viņa fantāzijas žanra un žilbinošā humora slēpjas pamatīgas dzīves gudrības.

Ko jūs šodien novēlētu LU studentiem?

SKATUVE IR KĀ NARKOTIKA – JA REIZ ESI IZBAUDĪJIS TĀS GARŠU, NOKĀPT NO TĀS IR SAREŽĢĪTI.

Būt atvērtiem nezināmajam. Pasaulē, kas kļūst aizvien sarežģītāka un haotiskāka, ir svarīgi nebaidīties no nenoteiktības. Mēs nevaram paredzēt, kurp mūs aizvedīs dzīves līkloči. Taču ar atvērtu prātu varam pieņemt gan labo, gan slikto un izmantot dzīves piespēlētās iespējas, nevis turēties pie iepriekš izdomāta plāna.

Vai bibliotēkas direktoram mājās ir liela bibliotēka ar bungām pa vidu? Bungas mājās gan turēt nevaru – kaimiņi to diez vai saprastu. Tās dzīvo mēģinājumu telpā. Taču mājas bibliotēka gan ir liela. Tiesa, vairumu grāmatu esmu mantojis no mammas, mana paša pienesums nav liels. Līdz ar to tā ir diezgan tipiska padomju laika mājas bibliotēka. Mamma bija no tiem cilvēkiem, kuri, neraugoties uz pieticīgo algu, ievērojamu tās daļu atstāja grāmatnīcās. Domāju, ka viņai, tāpat kā daudziem padomju laikā dzīvojošajiem, tieši grāmatas bija sava veida garīgais patvērums.

Kuras grāmatas visvairāk ietekmējušas jūsu skatījumu uz dzīvi? Skatījums uz dzīvi parasti veidojas pusaudža gados, un es neesmu izņēmums. Bērnībā manas mīļākās grāmatas bija Tūves Jansones “Komēta nāk” un Alana Aleksandra Milna “Vinnijs Pūks”. Manuprāt, gan šajās, gan arī Džeralda Darela darbos ir krietna deva dzīves gudrību.

GRUPAS “DĪKSTĀVE” IERAKSTU SESIJĀ, 2024. GADS. FOTO NO PRIVĀTĀ ARHĪVA

ALMA MATER

AKTUĀLI

LU FINANŠU TEHNOLOĢIJU BIZNESA SKOLAS DEKĀNE INESE MUZIKANTE. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

Inese Muzikante: Izaugsme sākas grūtībās

AUTORE: I E VA L A ZDIŅA , LU “ TAG A D INESE ATGR I EŽAS MĀJĀS, ” L ATV I JA S UNIVERSITĀTES FI N ANŠU TEH N OLOĢ I JU BI ZN E S A S KO LA S ( LU FT BS) 1 DOMES SĒDĒ S ACĪ JA LU REK TORS PRO F ESO RS GUN DAR S BĒR ZI Ņ Š, IEPA ZĪ S TI N OT A R JAUNO D EK ĀNI INESI MUZIKA NTI . V I Ņ A Š I EM VĀ RDI EM PIEK RĪT: “ SAVĀ ZI Ņ Ā TĀ AR Ī JŪ TOS.” MU ZI K A N TE LU IEGUVUSI MAĢI STR A U N DOKTORA G RĀ DU U N VEID O JUSI PĒT N I ECI SKO KAR JERU. A RĪ V Ē L Ā K , S T RĀ DĀ JOT R Ī GAS T EH N I SKĀS U N I V ERS I TĀTES ( RTU ) RĪG A S B IZ NE SA SKOL Ā, VI Ņ A T U RP I N Ā JA P Ē TN I ECI S KO DA RB U LU. TAČ U Š Ī NAV T I KAI ATGR I EŠAN ĀS PA ZĪ S TA MĀ V I DĒ. Š Ā GA DA 1 3. JŪ L I JĀ MU ZI KAN TE STĀ JĀ S LU FTBS D EK Ā NES A MATĀ. SKOL Ā SĀKAS PĀ RMA I Ņ U P OS MS – A R JAUNU STRATĒĢI JU, N OSAUKUMU U N MĒ RĶ I K ĻŪ T PA R B A LTIJA S JŪR AS R EĢI ONĀ PAMAN Ā MU FI N A N Š U U N F INA NŠ U TE H NOLOĢI JU BI ZN ESA S KOLU. JAUNA JĀ A MATĀ MU ZI KAN TE APV I EN O P S I HOLOĢ ES, PĒTNIEC ES UN VADĪ TĀJAS PI ER EDZI. S A RU N Ā A R “A L MA M ATER” VIŅA STĀSTA PAR CI LVĒKIEM PĀ RMA I Ņ U L A I K Ā , UZTIC ĒŠ A NOS, STU DEN TI EM UN LU FTBS N Ā KOTN I.

1 Iepriekš – LU Banku augstskola.

ALMA MATER

Starp auditoriju, pētniecību un vadību

visu rūpīgi pārdomāt un nepieciešamību rīkoties Muzikante pazīst arī pati: “Man patīk padomāt, man nepatīk lēmumus pieņemt steigā. Taču ir situācijas, kad vienkārši jāiet un jādara.” Šī pieredze mainījusi arī viņu pašu. “Man šķiet, ka esmu kļuvusi drosmīgāka,” saka Muzikante.

Muzikantes profesionālajā biogrāfijā savijušies divi ceļi. LU viņa sāka strādāt 2002. gadā par studiju metodiķi un paralēli docēja psiholoģiju. Bija arī asistējošā redaktore LU izdotajā “Baltijas Psiholoģijas Žurnālā”. Pēc doktora grāda iegūšanas sociālajā psiholoģijā viņa turpināja darbu LU kā docente un pētniece.

Vadītājs, no kura nav jābaidās Jautāta, vai pati sevi vairāk izjūt kā pētnieci, psiholoģi vai vadītāju, Muzikante atbild: “Šobrīd tomēr vairāk jūtos kā psiholoģe, nevis kā vadītāja.” Tieši psiholoģes pieredze veidojusi arī viņas pieeju vadībai. Vadītājam nav obligāti vajadzīga psihologa izglītība, taču nepieciešama patiesa interese par cilvēkiem. “Ja neinteresē cilvēki, ir ārkārtīgi grūti būt labam vadītājam.” Sākot vadīt RTU Rīgas Biznesa skolu, Muzikante mentoram atzina: “Es esmu psiholoģe, nevis finansiste. Es neko nezinu par mārketingu, bet vadītājam jāatbild par visu.” Mentora atbilde bija vienkārša – vadītājam nav viss jāzina, galvenais ir spēt veidot attiecības ar cilvēkiem. Šo divu gadu laikā Muzikante vairākkārt pārliecinājusies, ka viņam ir taisnība: “Cilvēciskas attiecības reizēm atrisina lietas, kas šķiet neatrisināmas.”

PĒC VEIKSMĪGI NOSLĒGTĀM VADĪTĀJU MĀCĪBĀM UZŅĒMUMĀ “LIDL LATVIJA”, 2022. GADS. FOTO NO PRIVĀTĀ ARHĪVA

Vadītājam, viņasprāt, jāprot klausīties, pamanīt nepateikto un par sarežģīto runāt godīgi, bet cieņpilni. Cilvēcība nenozīmē neērtu jautājumu atlikšanu: “Kad jūt, ka kaut kas nav labi, par to ir jārunā un jāmēģina to mainīt.” Tikpat svarīgi ir pazīt sevi. “Lai arī tu būtu psihologs vai vadītājs, tu tomēr esi tikai cilvēks.”

Otrs ceļš veda caur RTU Rīgas Biznesa skolu, kur Muzikante no docētājas kļuva par akadēmisko direktori un vēlāk – skolas direktori. Līdztekus akadēmiskajam darbam viņa izstrādāja un vadīja līderības attīstības programmas uzņēmumu “Lidl Latvija” un “Tele2” vadītājiem, kā arī nodarbības par kognitīvo daudzveidību uzņēmuma “SEB banka” vadītājiem.

Muzikante apšauba priekšstatu, ka labam vadītājam jābūt stingram, skaļam un autoritāram. Lai gan Latvijā joprojām sastopama

Pēdējos divus gadus Muzikante vadīja skolu reorganizācijas un pārcelšanās laikā. Ierasto telpu atstāšana darbiniekiem bija emocionāli sāpīga, tomēr, pateicoties komandas darbam, pārmaiņas izdevās īstenot veiksmīgi. Arī lēmums aiziet no skolas viņai nebija viegls. “Mēs cits citam uzticējāmies,” viņa saka par komandu, no kuras šķirties bija visgrūtāk. Abus profesionālos ceļus vieno akadēmiskais darbs. Muzikante docējusi psiholoģiju, pētniecības metodes un līderību, kā arī vadījusi vairāk nekā simt studentu noslēguma darbu. Pētniecībā viņu interesējuši cilvēka spriedumi un uzvedība reālās situācijās. Disertācijas un arī pēdējo gadu pētniecības tēma ir autovadītāju uzvedība, ko viņa pēta kopā ar kolēģiem no LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes. Muzikante ir arī Latvijas Zinātnes padomes eksperte sociālajā psiholoģijā. Psiholoģija un biznesa skolas vadīšana sākotnēji var šķist attālas jomas, tomēr abās būtiski ir cilvēka lēmumi sarežģītos apstākļos. Spriedzi starp vēlmi

ALMA MATER

SAŅEMOT DOKTORA DIPLOMU. KOPĀ AR LU REKTORU PROFESORU MĀRCI AUZIŅU, 2011. GADS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

Ar jaunu zīmolu vien nepietiek

CILVĒCISKAS ATTIECĪBAS REIZĒM ATRISINA LIETAS, KAS ŠĶIET NEATRISINĀMAS.

Septembrī LU FTBS darbu turpinās ar jaunu zīmolu, kas veidots atbilstoši apstiprinātajai attīstības stratēģijai. Gan stratēģija, gan zīmols tapa vēl pirms Muzikantes stāšanās amatā. Skolas profilu veidos finanses, finanšu tehnoloģijas un uzņēmējdarbība, dati, risku pārvaldība, kiberdrošība un ilgtspēja. “LU FTBS jau sākotnēji tika veidota kā specializēta banku un finanšu izglītības iestāde. Tā ir priekšrocība,” atzīst jaunā dekāne. Taču ar jaunu nosaukumu un vizuālo identitāti vien nepietiek. Muzikante uzsver, ka jānodrošina kvalitatīvs studiju piedāvājums, kas studentiem atvērs durvis uz finanšu tehnoloģiju nozari. Par skolas vizītkarti Baltijā, viņasprāt, jākļūst mūsdienīgām programmām, kas veidotas sadarbībā ar citu Baltijas valstu mācībspēkiem un uzņēmumiem. Viņas redzējumā studentiem studiju laikā jāsadarbojas ar nozares pārstāvjiem, jāpiedalās projektos, jādodas praksē un jāuzkrāj profesionālā pieredze. “Līdz nākamajai studentu uzņemšanai mums vēl ir ļoti daudz darba,” viņa atzīst.

“skaldi un valdi” pieeja, viņas pieredze rāda pretējo: “Cilvēki labāk strādā tad, kad jūtas droši. Nevar justies droši, ja ir jābaidās no vadītāja. Bailes no vadītāja nav laba zīme.” Arī ekstravertums pats par sevi vēl negarantē labu vadību. “Tas, ka cilvēks labi izskatās un labi runā, nenozīmē, ka viņš būs labs vadītājs.” Viņasprāt, vadītājam jāspēj līdzsvarot vairākas lomas – būt vizionāram un administratoram, bet vienlaikus jāprot uzklausīt un iesaistīt cilvēkus. Pārmaiņu laikā arī vadītājam ne vienmēr ir visas atbildes. Taču drošību var radīt ar godīgu komunikāciju un pārliecību par kopīgo virzienu. Viens no vadītāja uzdevumiem, viņasprāt, ir uzturēt vīziju dzīvu un atgādināt, uz kurieni komanda dodas. “Vadītājam pašam ir jātic, ka mēs to varam sasniegt.” Konsekventa vīzijas paušana un godīga rīcība var palīdzēt iegūt arī to cilvēku uzticēšanos, kuri pārmaiņām nenotic uzreiz.

Kad vajadzīga atelpa Rūpes par cilvēkiem nozīmē laikus pamanīt pārslodzi. Viņa atzīst, ka vadošā amatā nav viegli saglabāt darba un privātās dzīves līdzsvaru. Jāseko arī darbinieku slodzei. Tuvojoties termiņiem, reizēm jāstrādā intensīvāk, taču tas nedrīkst kļūt par pastāvīgu režīmu. Pēc saspringtiem posmiem jāatgriežas līdzsvarotākā darba ritmā, un darbiniekiem jājūt, ka vadītājam rūp viņu pašsajūta. Arī pašam jāatrod veids, kā atjaunot spēkus, lai varētu iedvesmot citus un rādīt piemēru. Starp darba noslēgumu RTU Rīgas Biznesa skolā un stāšanos LU FTBS dekānes amatā Muzikantei bija laiks atelpai. Šie bija pirmie mierīgie Jāņi pēc vairākiem gadiem – bez darba līdz pēdējam brīdim un nemitīgas steigas. Spēkus viņa atgūst, dodoties garās pastaigās dabā un brīvdienās rosoties virtuvē. Savukārt pirms trim gadiem Muzikante sāka apmeklēt aušanas pulciņu. “Aušana man ir sava veida meditācija,” viņa saka. Uz Jāņiem viņa dēlam uzšuva lina kreklu, bet gribētu noaust arī savu tautastērpu. “Neesmu diža rokdarbniece, bet man patīk paķimerēties.”

PĀRGĀJIENĀ AR DRAUDZENĒM PA ZVEJNIEKU TAKU (FISHERMEN’S TRAIL) PORTUGĀLĒ, 2023. GADS. FOTO NO PRIVĀTĀ ARHĪVA

ALMA MATER

Mērķa sasniegšanai būtiskas būs arī augsta līmeņa lietišķā pētniecība un starptautiskā akreditācija. Piederība LU dod institucionālu atbalstu un plašākas ieguldījumu iespējas, taču skolai jāsaglabā spēja dinamiski reaģēt uz nozares pārmaiņām. LU FTBS pienesumu Latvijai viņa redz jaunu uzņēmumu un darbvietu radīšanā. Skolai jāsagatavo cilvēki, kuri ne tikai strādā finanšu tehnoloģiju nozarē, bet ir gatavi tajā dibināt savus uzņēmumus. Viņasprāt, Latvijai netrūkst ne ideju, ne cilvēkkapitāla, bet gan vides, kurā vairāk jaunuzņēmumu spētu izaugt. Ne visi uzņēmumi noturas, tāpēc svarīga ir gatavība pēc neveiksmes mēģināt vēlreiz. “Mēs daudz ko spējam un varam konkurēt ar citiem, bet kaut kā sev neticam. Mums pietrūkst gan pārliecības, gan ambīciju.” JAUNĀ LU FTBS ZĪMOLA ATKLĀŠANĀ, 2026. GADS. NO KREISĀS: LU FTBS ATTĪSTĪBAS PRODEKĀNA P. I. ANDRIS NĀTRIŅŠ, KONSULTATĪVĀS PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS MĀRTIŅŠ BIČEVSKIS UN LU REKTORS PROFESORS GUNDARS BĒRZIŅŠ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

Sava niša starptautiskajā konkurencē Pieredze starptautiskajās nozares konferencēs Muzikantei liek secināt, ka biznesa skolas visā pasaulē piedzīvo pārmaiņas: augot konkurencei par studentiem, tām arvien svarīgāk ir atrast savu nišu. Kā piemēru viņa min Kopenhāgenas Biznesa skolas Executive MBA programmu “Blue MBA”, kas paredzēta pieredzējušiem kuģniecības un loģistikas nozares vadītājiem. Šāds skaidri specializēts piedāvājums var piesaistīt profesionāļus no dažādām valstīm un padarīt skolu pamanāmu

konkrētā nozarē. “Nišas šobrīd ir viens no labākajiem ceļiem, kur iet,” uzsver Muzikante. Vienlaikus biznesa skolas vairs nevar paļauties tikai uz studiju maksu. Tāpēc LU FTBS jādažādo ieņēmumu avoti un jāpaplašina darbība ārpus tradicionālajām studiju programmām. To var panākt, attīstot mūžizglītības un sertifikācijas piedāvājumu un piesaistot projektu finansējumu.

Lai stratēģija nepaliktu uz papīra Stratēģiju īsteno cilvēki, tāpēc Muzikante uzsver akadēmiskā personāla līdzdalību un cieņu pret akadēmisko brīvību. Savu uzdevumu viņa saskata tādas vides veidošanā, kurā docētāji var radoši strādāt, mācīt un pilnveidoties. Svarīgi saprast, kā darbinieki noteikto virzienu izprot un pieņem, un iesaistīt viņus tā īstenošanā. “Kad esi piedalījies lēmuma pieņemšanā, tu jūties atbildīgs – tas kļūst par daļu no tevis.” Darbiniekiem jābūt iespējai arī nepiekrist un tikt sadzirdētiem – tikai tad stratēģija var iedzīvoties ikdienas darbā.

MĒS DAUDZ KO SPĒJAM UN VARAM KONKURĒT AR CITIEM, BET KAUT KĀ SEV NETICAM. MUMS PIETRŪKST GAN PĀRLIECĪBAS, GAN AMBĪCIJU.

ALMA MATER

Par vienu no pirmajiem soļiem Muzikante uzskata skolas iepazīšanu. Kā cilvēks no malas viņa saskata priekšrocību – iespēju raudzīties uz skolu bez iepriekšējiem pieņēmumiem. Viņa iecerējusi apmeklēt lekcijas – nevis lai vērtētu cilvēkus, bet lai izprastu studiju procesu. “Es gribu saprast, kur mēs esam kā izglītības iestāde un ko darām auditorijās ar studentiem.” Turklāt, lai stratēģija nepaliktu uz papīra, regulāri jāvērtē tās īstenošana. Šāds izvērtējums būs svarīgs arī starptautiskās akreditācijas procesā, kurā

PRASMES VAR IEMĀCĪT. ATTIEKSMI MAINĪT IR DAUDZ GRŪTĀK. par to, ko vēlas iegūt, savukārt bakalaura studenti nereti vēl tikai meklē savu profesionālo virzienu. Augstskolai jāņem vērā šīs atšķirības un vienlaikus jāuzklausa nozare – kādas zināšanas, prasmes un attieksmes būs nepieciešamas darba tirgū. IZLAIDUMĀ LU LIELAJĀ AULĀ. NO KREISĀS: LU PADOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJS PROFESORS MĀRCIS AUZIŅŠ, LU FTBS ATTĪSTĪBAS PRODEKĀNA P. I. ANDRIS NĀTRIŅŠ UN INESE, 2026. GADA JŪNIJS. FOTO: MĀRCIS GAUJENIETIS, LU

Par studentcentrētu izglītību tiek runāts daudz, taču praksē šo pieeju izmanto reti, norāda Muzikante. Tajā students nav pasīvs zināšanu saņēmējs – viņš aktīvi iesaistās, risina problēmas un uzņemas atbildību par savu mācīšanos. Docētāja uzdevums ir šo procesu vadīt un atbalstīt. Tas prasa gatavību izglītoties arī pašiem mācībspēkiem. “Es gribētu, lai augstskolā mācās ne tikai studenti, bet arī docētāji. Nevar būt tā: pirms trīsdesmit gadiem lekciju vadīju šādi un tāpat daru arī šodien.”

jāparāda, kā programmas, projekti un ikdienas lēmumi atbilst skolas misijai un mērķiem. “Visu laiku jāseko līdzi – kā mums ar to iet?”

Vieta, uz kuru gribas nākt Labai universitātei jābūt vietai, uz kuru studenti grib nākt, uzskata Muzikante. Tas nozīmē domāt ne tikai par studiju saturu, bet arī par mācīšanās veidu. “Universitātes tradicionāli ir diezgan konservatīvas un mainās lēni. Taču tas šobrīd ir risks, jo jauniešiem ir dažādi ceļi, kā iegūt zināšanas.”

Profesionālās zināšanas ir tikai daļa no tā, kas studentam būs vajadzīgs darba dzīvē. Darba devēji novērtē prasmi komunicēt un sadarboties, kā arī attieksmi pret darbu. “Prasmes var iemācīt. Attieksmi mainīt ir daudz grūtāk.”

Arī studenti ir dažādi, un atšķiras tas, ko viņi sagaida no studijām. Maģistrantūrā biežāk studē cilvēki ar darba pieredzi un skaidru priekšstatu

Muzikante vēlētos, lai studijas LU FTBS dotu ne tikai zināšanas, bet arī paliekošu pieredzi. “Gribētu, lai pēc absolvēšanas students saka: tas bija labākais laiks, kāds man ir bijis, esmu mainījies un redzu savu izaugsmi.” Viņas redzējumā augstskolai jābūt vietai, kur studenti iegūst draugus un nākamos sadarbības partnerus, sastop docētājus, kuru teikto atceras arī pēc gadiem, un sagatavojas darba dzīvei.

GRIBĒTU, LAI PĒC ABSOLVĒŠANAS STUDENTS SAKA: TAS BIJA LABĀKAIS LAIKS, KĀDS MAN IR BIJIS, ESMU MAINĪJIES UN REDZU SAVU IZAUGSMI.

Kad grūtums nozīmē izaugsmi Sarunas noslēgumā Muzikante jaunajiem studentiem novēl nebaidīties no brīžiem, kad mācīties kļūst grūti. “Katru reizi, kad rodas jautājums, kāpēc man to vajag, var sev atgādināt: tieši tāpēc es šeit atnācu.” Grūtums nav pašmērķis, bet mācīšanās pazīme. Viņa skaidro, ka tieši šādos brīžos smadzenēs veidojas jauni neironu ceļi. “Tāpēc es studentiem novēlu – lai ir grūti!”

ALMA MATER

ZINĀTNES ZVAIGZNE

Kastīte, kas aizceļoja uz Parīzi: LU radītā kvantu magnetometra stāsts AUTO RE: I E VA L A ZDIŅA , LU

Projekta nosaukums:

“Advanced, Disruptive and Emerging Quantum Technologies for Defense”

Finansētājs:

Eiropas Aizsardzības fonds

Vadošais partneris:

“Thales” (Francija)

Projekta vadītājs LU:

profesors Mārcis Auziņš

Galvenais izpildītājs LU: pētnieks Reinis Lazda

PĒTNIEKS REINIS LAZDA UN PROFESORS MĀRCIS AUZIŅŠ LU LĀZERU CENTRĀ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

No fundamentālajām zinātnēm līdz tehnoloģijām LU magnetometra stāsts aizsākās pirms vairāk nekā desmit gadiem laboratorijā, pētot kvantu koherentos efektus – parādības, kas palīdz izprast, kā kvantu objekti vienlaikus var atrasties vairākos stāvokļos. Šī ir joma, kurā LU Lāzeru centrs strādā jau gadiem un kurā uzkrāta starptautiski atzīta kompetence, nostiprināta vairākās monogrāfijās, tostarp Oksfordas un Kembridžas universitāšu izdevniecībās.

NO Ā RPUS ES TAS I ZSKATĀS KĀ NELIELA , KOMPAKTA KASTĪ TE, KO VA R PA ŅEMT VI ENĀ R OKĀ, BET I EK Š PUSĒ M Ī T KVAN TU DETEKTOR S, M IK ROVIĻŅU ĢEN ER ATOR S, L ĀZER S UN B O RTA DATOR S. AI Z NECI L ĀS Ā RIENES SLĒ PJAS VAI R ĀK N EKĀ D ES M IT GA DU I LGI PĒT Ī JU MI, K VA NTU F IZ I KA, DI MANTA KR I STĀL I, S TA RPTAUTI SKA SADAR BĪ BA AR E IRO PA S LIE L ĀKAJI EM AI ZSAR DZĪ BA S UZ ŅĒM UM IE M U N JAUTĀJU MS, K A S M ŪSD IEN ĀS KĻŪ ST AR VI EN A K TUĀ LĀ K S, – KĀ PR ECĪ ZI NOT EI KT ATRA Š A NĀ S VI ETU BR Ī DĪ, KAD GLOB Ā LĀ POZI CI ONĒŠAN AS S I STĒM A (GPS) VAI R S NAV UZ TIC A M A .

“Vēl pavisam nesen bijām pārliecināti, ka nodarbojamies ar fundamentālajām zinātnēm. Pēkšņi kvantu tehnoloģijas ir kļuvušas par realitāti,” saka Lāzeru centra vadošais pētnieks profesors Mārcis Auziņš. Viens no pētniecības virzieniem saistīts ar dimanta kristālos veidotiem defektiem, kas kvantu fizikā kļūst par ļoti jutīgiem sensoriem. Ar šo virzienu LU komanda strādā jau aptuveni 12 gadus, un tieši šis ilgstošais fundamentālais darbs ļāvis izstrādāt magnetometra prototipu, kas šogad jūnijā tika nogādāts uz Parīzi Eiropas Aizsardzības fonda projekta noslēguma demonstrācijai. Būtiska priekšrocība bija iepriekš uzkrātā pieredze – Lāzeru centrā jau ilgstoši tika pētīti līdzīgi kvantu efekti atomos. Atomu pētījumos iegūtās zināšanas izrādījās noderīgas arī darbā ar dimanta defektiem, jo to fizikālās īpašības daudzējādā ziņā ir līdzīgas.

LATVIJA S UN I VER SI TĀT ES (LU ) E K SA K TO Z INĀTŅ U U N T EHNOLOĢI JU FAKU LTĀT ES L ĀZERU C ENTRĀ IZS TR ĀDĀTAI S KVAN TU M AG NETO METR S I R VI ENS N O PIEM ĒRIEM, KĀ FUN DAMEN TĀL Ā ZINĀTNE PĀR TOP PR AKTI SKI I Z M A NTO JA MĀ TEH N OLOĢI JĀ. E IRO PA S A IZSAR DZĪ BAS FONDA PROJEK TĀ R ADĪ TĀS I ER Ī CES PROTOTIPS SPĒJ N OT EI KT M AG NĒTISK Ā L AU KA STI PRUMU U N VIRZIENU TRĪ S DI MENSI JĀS, UN NĀ KOTNĒ TO VAR ĒTU I ZMANTOT NAVIGĀC IJAI SI T UĀCI JĀS, KAD GP S T IEK TRAUC ĒTA VAI NAV PI EEJAM A .

PĒKŠŅI KVANTU TEHNOLOĢIJAS IR KĻUVUŠAS PAR REALITĀTI. Magnetometra attīstības stāsts cieši savijies ar viena pētnieka profesionālo izaugsmi. LU pētnieks Reinis Lazda Lāzeru centrā nonāca bakalaura studiju laikā. Šogad jūnija sākumā profesora Mārča Auziņa vadībā aizstāvētais promocijas darbs “Dimantu slāpekļa-vakances centru enerģijas līmeņu supersīkstruktūras mijiedarbība ar lāzera un mikroviļņu starojumu magnētiskajos laukos” apkopo vairāk nekā desmit gadu pētījumus par dimanta kvantu sistēmām, kas kļuvuši par pamatu arī magnetometra attīstībai.

TAČU Š IS STĀSTS N ESĀKĀS EI R OPA S A IZS A RDZĪB AS FON DA PR OJEKTĀ. LA I S A PRA ST U, KĀ LU PĒTN I EKI NONĀCA LĪDZ ŠI M PR OTOT I PAM, JĀATGRIEŽAS VAI R ĀK NEKĀ DESM I T GA D U SENĀ PAGĀT N Ē.

ALMA MATER

“Promocijas darbā iekļauti sākumā veiktie fundamentālie pētījumi: kā dimants spīd, kā tajā parādās smalkākas struktūras, kā tas uzvedas magnētiskajā laukā un kā konkrētais defekts mijiedarbojas ar citiem defektiem dimantā,” skaidro Lazda. Tieši šie fundamentālie pētījumi pavēra ceļu pirmajiem lietišķajiem projektiem.

LU UZDEVUMS BIJA IZVEIDOT PROTOTIPU UN PARĀDĪT, KA TAS DARBOJAS.

Pirmais nozīmīgais solis uz tehnoloģijas praktisku izmantošanu tika sperts projektā ar Eiropas Kosmosa aģentūru, kurā LU komandai bija jāparāda, ka fundamentālajos pētījumos iegūtās zināšanas iespējams pārvērst kompaktā vektoru magnetometrā magnētiskā lauka mērījumiem.

apstrādei, mikroviļņu antenām un detektēšanas sistēmām. “LU uzdevums bija izveidot prototipu un parādīt, ka tas darbojas. Tas nozīmēja apvienot visas eksperimentālās sistēmas vienā strādājošā iekārtā,” skaidro Lazda.

Pēc projekta noslēguma interesi par to izrādīja arī Latvijas Aizsardzības ministrija, norādot, ka izstrādātā tehnoloģija varētu noderēt arī citiem mērķiem. Tā LU tika uzrunāta plašākam Eiropas Aizsardzības fonda projektam – ar kopējo finansējumu 27,4 miljoni eiro un partneriem no vairākām Eiropas valstīm, kur vadošais partneris ir franču aizsardzības industrijas gigants “Thales”. Lai gan projektam bija atvēlēti tikai trīs gadi ar pusgada pagarinājumu, LU komandai šajā laikā izdevās izstrādāt un partneriem demonstrēt funkcionējošu ierīces prototipu.

Mazs dimants, kas dara lielu darbu Lai saprastu, kas šo magnetometru padara tik jutīgu, jāieskatās tā darbības pamatā. Ierīces sirdī ir tikai dažus milimetrus liels dimanta kristāls. Pētniekiem būtiskākais nav pats dimants, bet tajā izveidotie slāpekļa-vakances jeb NV centri – kvantu sistēmas, kurās viens slāpekļa atoms aizņem oglekļa atoma vietu kristāla režģī un atrodas blakus tukšai vietai (kristāla režģa vakancei). Tieši šie defekti ir ārkārtīgi jutīgi pret magnētisko lauku un ļauj noteikt tā stiprumu un virzienu.

“Tie ir ļoti nopietni partneri – lieli aizsardzības uzņēmumi no Francijas, Vācijas un Itālijas, kā arī vairākas akadēmiskās iestādes,” uzsver Auziņš. Katram dalībniekam bija sava specializācija – no optiskajām sistēmām un lāzera līdz dimanta

MAGNETOMETRS ĪSI PIRMS NOSŪTĪŠANAS UZ PARĪZI. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

“Svarīgākais ir tas, ka dimantā var veidoties defekti ar interesantām īpašībām,” skaidro Lazda. Dimants vienlaikus ir izturīgs, stabils un netoksisks – tas spēj darboties visdažādākajos apstākļos, tostarp gan ekstremālā vidē, piemēram, kosmosā, gan istabas temperatūrā, savukārt daudziem citiem risinājumiem nepieciešama sarežģīta dzesēšanas infrastruktūra. Nelielais kristāls nav lēts, taču pats materiāls ir tikai viena daļa no tehnoloģijas, kuras izstrādei bijuši nepieciešami vairāk nekā desmit gadu pētījumi. Ierīce gadu gaitā kļuvusi arvien kompaktāka – pirmais prototips, ko LU nodeva Eiropas Kosmosa aģentūrai, bija skapja atvilktnes lielumā ar atsevišķu temperatūras kontrolieri un strāvas avotu blakus. Mērķis bija panākt, lai ierīce būtu pēc iespējas mazāka, vienlaikus nezaudējot precizitāti, un tieši šo līdzsvaru ar katru nākamo versiju izdevies uzlabot. Parīzē demonstrētais prototips jau bija neliela četrstūra formas kastīte ar iebūvētu bateriju, kas darbojās pilnīgi patstāvīgi.

Ceļš uz Parīzi Parīzē LU komandai bija jādemonstrē izstrādātais prototips projekta partneriem, Eiropas Aizsardzības fonda un Eiropas Komisijas pārstāvjiem. Taču ceļā uz Franciju neiztika arī bez negaidīta starpgadījuma: iebūvēto bateriju aviopārvadātājs atteicās sūtīt kā parastu kravu, jo tā tika atzīta par bīstamu un to drīkstēja pārvadāt tikai ar īpašu sertifikāciju. Par laimi, ierīcei ir paredzēta iespēja to pieslēgt arī ārējam barošanas avotam, un tieši šajā (bez baterijas) komplektācijā tā Parīzē tika sekmīgi demonstrēta.

PIRMAIS NOZĪMĪGAIS SOLIS UZ TEHNOLOĢIJAS PRAKTISKU IZMANTOŠANU TIKA SPERTS PROJEKTĀ AR EIROPAS KOSMOSA AĢENTŪRU.

Pati demonstrācija bija brīdis, kad kļuva skaidrs, vai laboratorijā izstrādātais patiešām strādā tā, kā paredzēts. Lazda atceras arī epizodi, kad kādas Eiropas valsts aizsardzības ministrijas pārstāvis pienāca klāt un sarunas laikā teica, lai viņš pagriež testa magnētu otrādi – ekrānā redzamajai bultiņai, kas norāda lauka virzienu, vajadzētu apgriezties pretējā virzienā. “Ne reizi nebiju iedomājies, ka to var pārbaudīt tieši tā. Es lēnām pagriezu magnētu, un bultiņa ekrānā tiešām pagriezās līdzi. Man bija tāds pārsteiguma brīdis – šī lieta dara tieši to, kas tai jādara,” atceras Lazda.

ALMA MATER

Kāpēc tieši LU?

IZŠĶIROŠAIS BIEŽI VIEN IR NEVIS NAUDA, BET LAIKS.

Veiksmīgā demonstrācija Parīzē liek uzdot kādu svarīgu jautājumu – kāpēc tieši LU izdevās nonākt līdz šādam ierīces prototipam? Pēc Auziņa domām, dalība Eiropas drošības tehnoloģiju projektos ir svarīga ne tikai konkrētā projekta rezultāta dēļ, bet arī visas Latvijas zinātnes attīstībai. “Manā skatījumā tas ir acīmredzami. Tas, ko spējam izdarīt, balstās ļoti spēcīgā fundamentālā zinātnē. Šīs zināšanas nevar nopirkt un dažu mēnešu laikā atkārtot,” uzsver Auziņš. Viņš norāda, ka “Thales” ir miljardu kompānija, ar kuru LU nekad nekonkurēs finansiāli, un ka arī citi lielie uzņēmumi teorētiski varētu šādas tehnoloģijas attīstīt paši. Taču izšķirošais bieži vien ir nevis nauda, bet laiks.

MAGNETOMETRS ĪSI PIRMS NOSŪTĪŠANAS UZ PARĪZI. EKRĀNĀ REDZAMS NOMĒRĪTAIS MAGNĒTISKĀ LAUKA STIPRUMS UN VIRZIENS VEKTOROS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

TAS, KO SPĒJAM IZDARĪT, BALSTĀS ĻOTI SPĒCĪGĀ FUNDAMENTĀLĀ ZINĀTNĒ. ŠĪS ZINĀŠANAS NEVAR NOPIRKT UN DAŽU MĒNEŠU LAIKĀ ATKĀRTOT.

Lai gan magnetometri magnētiskā lauka mērīšanai tiek izmantoti jau vairāk nekā simts gadus – no ģeoloģijas un aviācijas līdz kosmosa izpētei un navigācijai –, tieši kvantu tehnoloģijas paver jaunas iespējas arī šajā jomā. LU ieguldījums nav jauna mērīšanas principa radīšana, bet gan kvantu tehnoloģijā balstīta sensora izstrāde, kas ļauj magnētisko lauku noteikt daudz kompaktāk un ar augstu precizitāti.

Stāsts, kas turpinās Eiropas Aizsardzības fonda projekts ir noslēdzies, taču ar Parīzi nekas vēl nebeidzas. LU Lāzeru centrā aptuveni 20 pētnieku komanda turpina strādāt vairākos virzienos, kas balstās tajā pašā dimanta sensoru tehnoloģijā. Viens no virzieniem ir precīzu magnētiskā lauka mērījumu izmantošana kā alternatīva GPS. LU pētnieki to jau pārbaudījuši praksē – sadarbībā ar Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolēniem tika izveidota magnētiskā lauka karte, kas ļāva noteikt mazas mobilas platformas – rotaļu mašīnītes jeb robota – atrašanās vietu telpā. Ideja demonstrēta arī NATO daudznacionālās brigādes organizētajā viesu dienā Ādažos un LU Zinātnieku naktī, parādot, ka magnētiskais lauks nākotnē varētu kļūt par orientēšanās instrumentu situācijās, kad GPS nav pieejama.

Arī starptautiskā konkurence apliecina, ka kvantu magnetometru attīstība nav vienkāršs uzdevums. Lazda stāsta, ka arī Vācijas tehnoloģiju uzņēmums “Bosch” pirms vairākiem gadiem publiskojis telefona izmēra magnētiskā lauka sensora prototipu, kas balstīts uz dimanta kristāliem. Taču publiski nav zināma šī risinājuma veiktspēja, un brīvi pieejams produkts tirgū joprojām nav parādījies. Pēc Lazdas domām, tas apliecina, ka arī uzņēmumiem ar ievērojamiem resursiem ceļš no prototipa līdz gatavai kvantu tehnoloģijai nav ātrs.

ALMA MATER

Valtam Krūmiņam, Annai Veronikai Priedei, Alisei Cirsei, Oskaram Rudzītim, Evai Graudai, Tīnai Ancei Jansonei, Monai Jani, Florianam Helmutam Gābaueram, Mārim Tamanim, profesoriem Ruvinam Ferberam un Mārcim Auziņam, kā arī Lāzeru centra vadītājam Artūram Mozeram.

No tās pašas tehnoloģijas izaug arī citi pētījumu virzieni – magnētiskie sakari vidēs, kur nedarbojas radiosignāli, piemēram, zem ūdens vai alās, bezkontakta strāvas mērīšana ar dimanta sensoriem un kvantu nejaušo skaitļu ģeneratori drošai šifrēšanai. Tālākā nākotnē no šī paša pamatpētījuma varētu tapt arī pirmais Latvijā izstrādātais kvantu dators, kura pamatā būtu atsevišķi, precīzi kontrolēti defekti dimanta kristālā. Lai gan LU Datorikas nodaļā jau ir neliels Ķīnā ražots kvantu dators, šādas pašu izstrādātas iekārtas Latvijā vēl nav. Taču magnetometra prototips, kas aizceļoja uz Parīzi, jau pašlaik apliecina, ka gadiem ilgi fundamentālie pētījumi LU var pārtapt praksē izmantojamā tehnoloģijā Eiropas mērogā. “Bez fundamentālajiem pētījumiem mums nebūtu šīs iespējas,” uzsver Auziņš. Savukārt Lazda piebilst: “Kad uztaisa prototipu un tas strādā – tas ir labākais brīdis!”

KAD UZTAISA PROTOTIPU UN TAS STRĀDĀ – TAS IR LABĀKAIS BRĪDIS!

Noslēgumā Lazda uzsver, ka magnetometra izstrāde bijusi Lāzeru centra komandas darbs. Viņš pateicas LU par sniegtajām iespējām un kolēģiem par sadarbību un atbalstu, īstenojot šo un citus projektus. Īpašu pateicību viņš velta

MAGNETOMETRA SĀKOTNĒJĀ VERSIJA, KAS TAPA EIROPAS AIZSARDZĪBAS FONDA PROJEKTA VIDUSPOSMĀ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

PASAULES ELPA

Džerijs Vinds: Radošums nav privilēģija, kas piemīt tikai izredzētajiem AUTO RE: I E VA L A ZDIŅA , LU

PROFESORS DŽERIJS VINDS INTERVIJĀ AR “ALMA MATER” REDAKTORI IEVU LAZDIŅU. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

RA D O Š UM U VAR ATTĪ STĪ T I K VIENS, UN MĀKSL Ī GAI S I NTELEK TS (MI ) ŠAJĀ PR OCESĀ VA R K ĻŪT PAR N OZĪ MĪ GU PAL Ī GU, JA VIEN TĀ IZMANTOŠAN Ā T I EK S AG LA B ĀTA KR I T I SKĀ DOMĀŠAN A UN PRA SM E SADAR BOT I ES AR T EHNOLOĢI JĀM. TĀ U ZSKATA VIENS NO PASAU L Ē VI SVAI R ĀK C ITĒTA JIEM MĀR KET I N GA S TRATĒĢ IJU UN I N OVĀCI JU PĒTNIEK IEM – PENSI LVĀN I JAS UNIVERS ITĀTES VĀR TONAS B IZNESA S KOL AS (ASV) E M ERITĒTA IS PR OFESOR S DŽ E RI J S VI NDS (YORAM (JE RRY) W IN D ). M A RTĀ VI Ņ Š VI ESOJĀS RĪGĀ UN LU FONDA L EKCI JU C IK LĀ “A K A DĒMI SKI E L ASĪ JUMI” UZ S TĀ JĀ S A R PUBL I SKU L EKCI JU. VIZ ĪTES LA IKĀ PR OFESOR S TI KĀS A RĪ A R STUDEN TI EM, LU VADĪ BU UN LATVIJA S R EPU BL I KAS ĀR L I ET U M INIS TRIJA S PĀR STĀVJI EM.

jautājumi, un kāds no tiem bieži ir mazāk svarīgs, savukārt pārējā auditorija jau ir zaudējusi interesi.

S ARUNĀ A R “AL MA MAT ER ” REDA K TORI I EVU L AZDI Ņ U VIND S STĀ S TA PAR R ADOŠUMA ATTĪS TĪŠ A NU, MI AĢEN TU I ESPĒJĀ M UN TO, KĀPĒC PA ŠREIZĒJĀ I ZGL Ī TĪ BAS SI ST ĒMA VA IRS PILNĪBĀ NEAT BI L ST M ŪS D IENU L AI KMETAM.

Kāds bija uzdevums auditorijai?

Kad apspriedām manu viesošanos Latvijā, piedāvāju savu ierasto pieeju: vispirms īss galveno ideju izklāsts, pēc tam darbs mazās grupās (no četriem līdz sešiem cilvēkiem), kurās dalībnieki apspriež uzdotos jautājumus un noslēgumā prezentē secinājumus. Organizatori Latvijā teica, ka tas varētu neizdoties, jo latvieši esot introverti un parasti nerunājot savā starpā. Tomēr vēlējos šo pieeju izmēģināt, jo citur pasaulē tā ir attaisnojusies. Mēs to īstenojām, un rezultāts bija iespaidīgs – lielākā daļa dalībnieku uzreiz iesaistījās grupu darbā, sākās dinamiskas diskusijas un aktīva mijiedarbība. Telpā valdīja ļoti laba enerģija. Apmēram 5 % dalībnieku sēdēja zāles malās. Piegāju pie katra un aicināju pievienoties grupām. Aptuveni puse piekrita, bet pārējie atteicās, sakot, ka ir noguruši un nevēlas piedalīties. Priecājos redzēt tik aktīvu iesaisti, un arī prezentētās idejas bija kvalitatīvas. Tā bija vērtīga pieredze, kas parādīja, ka latvieši, tāpat kā jebkura cita tauta, vēlas sarunāties, iepazīties un apmainīties viedokļiem.

Piedāvāju desmit izglītības uzlabošanas virzienus, jo uzskatu, ka pašreizējā sistēma joprojām balstās industriālā laikmeta pieņēmumos, kas vairs neatbilst strauji mainīgajai pasaulei un MI laikmetam. Grupām bija jāizvēlas viens no šiem virzieniem un jādefinē, kādus rezultātus plāno sasniegt un kādus risinājumus vai izmaiņas varētu ieviest. Piemēram, viena no tēmām skāra pieņēmumu, ka mācību process jāorganizē semestra laikā ar nodarbībām divas reizes nedēļā pa 80 minūtēm. Tas ir novecojis modelis, kas vairāk kalpo plānošanas ērtībai, nevis mācīšanās efektivitātei. Kāpēc mēs izglītību pakārtojam grafiku sastādītāju, nevis studentu vajadzībām? Divas grupas pievērsās tieši šim jautājumam.

Jūs esat lasījis lekcijas vairāk nekā 50 universitātēs pasaulē – kā vērtējat uzstāšanos LU, un kādi iespaidi jums ir par Latvijas auditoriju? Man ļoti patika! Ceru, ka arī auditorijai patika. Uzskatu, ka cilvēki vislabāk mācās tad, kad paši aktīvi iesaistās, – to sauc par pieredzē balstītu mācīšanos (experiential learning).

Jūs uzskatāt, ka MI prasa fundamentāli jaunu izglītības paradigmu, kurā docētāji kļūst par procesa virzītājiem, nevis vienīgo zināšanu avotu. Kā redzat šo pārmaiņu ietekmi uz docētāju lomu nākamajā desmitgadē?

Viņi maz iemācās, ja pasīvi sēž auditorijā un klausās. Bieži vien arī simboliskā jautājumu uzdošana lekciju noslēgumā neko būtiski nemaina – parasti uzstājas pāris cilvēku, kas vēlas pateikt kaut ko ar tēmu nesaistītu, tiek uzdoti daži

Pašreizējais modelis paredz, ka docētājs stāv auditorijas priekšā kā galvenais zināšanu avots,

ALMA MATER

Skolēniem jāļauj strādāt ar MI rīkiem – ar nosacījumu, ka viņi dokumentē pieprasījumus (prompts). Taču ar to process nebeidzas – pēc tam viņiem būtu arī jāizvērtē un jāuzlabo MI sniegtā atbilde. taču pētījumi rāda, ka lekcijā studenti pilnvērtīgi uztver tikai daļu no satura, tāpēc šis formāts ne vienmēr ir efektīvākais.

Vērtējumam jābalstās nevis faktu iegaumēšanā, bet gan kritiskajā domāšanā un radošumā –spējā argumentēti izvērtēt MI atbildes un tās pilnveidot.

Iedomājieties, ka docētājs izmanto MI, lai strukturētu kursa saturu un padarītu to pieejamu digitāli. Studenti tam var piekļūt jebkurā laikā un vietā – telefonā vai citā ierīcē. Viņi var mācīties savā tempā, atkārtot neskaidro un pielāgot materiālu savām vajadzībām un mācīšanās stilam.

Pastāv bažas, ka cilvēki varētu kļūt pārāk atkarīgi no MI un tādējādi vājināt tādas būtiskas prasmes kā kritiskā domāšana un problēmu risināšana. Kā jūs vērtējat šīs bažas, un kā MI var šīs prasmes attīstīt, nevis vājināt? Jūs jau daļēji atbildējāt, bet būtu interesanti dzirdēt skatījumu plašāk.

Kad teorija apgūta patstāvīgi, studenti ierodas nodarbībās gatavi diskusijai. Docētāja loma mainās – no galvenā zināšanu avota uz mentoru, kurš palīdz izprast un likt lietā apgūto. Šo metodi dēvē par “apgriezto klasi” (flipped classroom), kurā mācīšanās notiek individuāli, bet klātienē studenti pievēršas diskusijām, sadarbībai un zināšanu praktiskai izmantošanai.

Tas ir būtisks aspekts, ko vēlos papildināt. Diemžēl ir cilvēki, kuri mēdz uzsvērt tikai MI riskus. Manuprāt, problēma daudzos gadījumos ir nevis pašā MI, bet tajā, ka cilvēkiem liek to izmantot, neiemācot, kā to darīt pareizi.

Uzskatu, ka tā ir nākotnes pieeja – hibrīdmodelis, kurā studenti apgūst saturu no labākajiem pieejamajiem avotiem, bet klātienē strādā ar docētājiem kā mentoriem, kuri viņus atbalsta, motivē un palīdz vielu izprast dziļāk.

Nav jēgas MI lietot kā vienkāršu meklētāju. Pareizā pieeja ir uztvert to kā asistentu, ar kuru sadarboties, – rīku, kas ir pieejams jebkurā laikā, ar piekļuvi plašai informācijai, bet kas var arī kļūdīties. Strādājot ar MI, svarīgi ir veidot dialogu – uzdot precizējošus un kritiskus jautājumus, piemēram, kāpēc tas tiek ieteikts, uz kādiem pierādījumiem tas balstās un vai pastāv alternatīvi viedokļi. Šāda mijiedarbība attīsta kritisko domāšanu, nevis to vājina.

Kad docējāt Vārtonas Biznesa skolā, eksāmenos ļāvāt studentiem izmantot grāmatas un piezīmes, kā arī zināšanas pārbaudījāt mājasdarbu formātā. Kā, jūsuprāt, MI laikmetā augstskolām būtu jāpārdomā studentu vērtēšana, lai vairāk uzsvērtu izpratni un spēju likt lietā zināšanas, nevis faktu iegaumēšanu? Iekalšana no galvas nav izglītības būtība, īpaši mūsdienās, kad visa informācija ir pieejama. Uzskatu, ka jākoncentrējas uz kritisko domāšanu, radošumu, spriestspēju un vērtību attīstīšanu. Šīs prasmes balstās nevis mehāniskā iegaumēšanā, bet dziļākā izpratnē. Tāpēc nekad neesmu uzskatījis, ka jāpārbauda tikai studentu atmiņa. Ļāvu viņiem lietot visus materiālus un aicināju diskutēt, tā dodot iespēju parādīt, ka viņi saprot mācību vielu un spēj teoriju pārvērst praksē. Šādus eksāmenus ir daudz grūtāk izstrādāt, taču tas ir iespējams. Kad tika ieviests “ChatGPT”, Ņujorkas Izglītības departaments to aizliedza lietot skolās. Uzrakstīju viedokļrakstu, kurā uzsvēru, ka šis ir viens no kļūdainākajiem lēmumiem, jo MI būtu jāuztver kā instruments, kas te ir uz palikšanu.

ALMA MATER

PROFESORA VINDA LEKCIJA LU LIELAJĀ AULĀ “KĀ MĀKSLĪGAIS INTELEKTS MAINĪS IZGLĪTĪBAS PARADIGMU?”. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

Uzskatu, ka daļa pētījumu par MI ietekmi ir nepilnīgi. Esmu pat apsvēris iespēju atkārtot kādu no tiem, pirms tam apmācot dalībniekus MI lietošanā. Esmu pārliecināts, ka tas būtiski mainītu rezultātus. Piemērs tam, kā MI var palīdzēt attīstīt prasmes, ir mana jaunākā grāmata “Creativity in the Age of AI: Toolkits for the Modern Mind”. Tās pamatā ir kurss par radošumu, ko izstrādāju sadarbībā ar platformu “Coursera”. Kursa izstrāde sākās vēl pirms “ChatGPT” parādīšanās, liekot lietā pieredzi, ko guvu, docējot radošuma kursu Vārtonas Biznesa skolā.

JĀKONCENTRĒJAS UZ KRITISKO DOMĀŠANU, RADOŠUMU, SPRIESTSPĒJU UN VĒRTĪBU ATTĪSTĪŠANU.

Projektā piedalījās 60 izcili dažādu jomu eksperti – no mākslas, mūzikas, dizaina un arhitektūras līdz medicīnai, uzņēmējdarbībai, mārketingam, reklāmai un citām. Grāmatas mērķis ir parādīt, ka radošumu var attīstīt ikviens, izmantojot dažādas pieejas, un ka MI šajā procesā var būt nozīmīgs palīgs, ja to lieto pareizi.

Jūsu jaunākie projekti saistīti arī ar tādām MI sistēmām kā “Amelia”. Kā, jūsuprāt, MI aģenti varētu mainīt studentu pieredzi un universitāšu darbu tuvākajos gados?

Sistēma analizē cilvēka stiprās puses, intereses, nākotnes ieceres, profesionālos mērķus un sapņus. Darbu zaudējušajiem tā meklē iespējas darba tirgū, savukārt nodarbinātajiem – iespējas savā organizācijā. Abos gadījumos tā iesaka piemērotākos karjeras virzienus un norāda, kādas prasmes un zināšanas nepieciešamas, lai sagatavotos izvēlētajam mērķim.

“Amelia” bija viena no pirmajām sarunveida MI platformām. Tagad kopā ar šo pašu uzņēmumu pievēršamies tā dēvētajam aģentiskajam MI (agentic AI), kura darbības pamatā ir MI aģenti. Tradicionālais MI galvenokārt sniedz atbildes, analizē informāciju un apkopo datus, kā arī rada saturu, savukārt MI aģenti ne tikai iesaka risinājumus, bet arī spēj rīkoties lietotāja vārdā un izpildīt konkrētus uzdevumus.

To pašu principu var izmantot arī augstākajā izglītībā. Lielākā daļa studentu, uzsākot studijas, vēl nezina, ko īsti vēlas darīt nākotnē. Ņemot vērā universitātes piedāvājumu, sistēma var izveidot personalizētu studiju ceļu, kas pielāgots katra studenta interesēm, stiprajām pusēm un mērķiem. Studentam gūstot pieredzi, mainot virzienu vai sniedzot atgriezenisko saiti, sistēma turpina mācīties un pielāgo savus ieteikumus.

Piemēram, es sadarbojos ar uzņēmumu “Quant AI”, kas izstrādā risinājumus MI aģentu jomā, īpaši klientu apkalpošanā, tostarp projektā ar “Saudia Airlines”. Iedomājieties, ka vēlaties doties no Rīgas uz Rijādu – rezervēt lidojumu, viesnīcu, automašīnu un saņemt informāciju par kultūras un uzvedības normām. Jūs sazināties ar aviokompānijas sistēmu, kas palīdz to visu noorganizēt, nepieciešamības gadījumā piesaistot arī speciālistu – cilvēku. Vienlaikus sistēma mācās no šīs mijiedarbības un uzlabo turpmākos ieteikumus. Šis mācīšanās cikls ir būtisks – MI kļūst arvien precīzāks, balstoties reālā lietojumā. Vēl viens risinājums, ko izstrādājam kopā ar šo uzņēmumu, ir MI karjeras konsultants (Agentic Career Counselor). Tas paredzēts trim cilvēku grupām – darbu zaudējušajiem, pašlaik nodarbinātajiem un tiem, kuri plāno savu karjeru ilgtermiņā.

PROFESORA VINDA DARBNĪCA LU STUDENTIEM “MĀRKETINGA PĀRVĒRTĒŠANA MI LAIKMETĀ: NO VADĪBAS FUNKCIJAS UZ BIZNESA FILOZOFIJU”. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

Jūs esat autors un līdzautors vairāk nekā 30 grāmatām un 300 zinātniskajiem rakstiem. Kā jums pēc gadu desmitiem ilgas pētniecības un darba ar studentiem ir izdevies saglabāt radošumu un intelektuālo zinātkāri? Šķiet, man vienmēr ir piemitusi dabiska zinātkāre. Mani interesē ļoti dažādas jomas, un jaunu lietu atklāšana vienmēr ir sagādājusi prieku. Gadu gaitā esmu sapratis, ka vislabākais veids, kā apgūt ko jaunu, ir mācīt to citiem.

PROBLĒMA DAUDZOS GADĪJUMOS IR NEVIS PAŠĀ MI, BET TAJĀ, KA CILVĒKIEM LIEK TO IZMANTOT, NEMĀCOT, KĀ TO DARĪT PAREIZI.

Akadēmiskās karjeras laikā esmu pasniedzis kursus par visdažādākajām mārketinga tēmām. Vārtonas Biznesa skolā nostrādāju 50 gadus un pēdējos desmit no tiem – emeritētā profesora statusā – arvien vairāk pievērsos radošuma pētniecībai un radošās domāšanas mācīšanai. Šajā laikā arvien vairāk pārliecinājos, ka cilvēki var attīstīt savu radošumu, izmantojot dažādas pieejas un domāšanas metodes. Tieši tas arī pamudināja mani pievienoties “Coursera” iniciatīvai un izstrādāt šādu kursu, kas būtu pieejams cilvēkiem visā pasaulē. Mans izstrādātais kurss joprojām ir atrodams “Coursera” tīmekļvietnē. Tajā ir deviņas nodarbības, ko iespējams apgūt aptuveni

Plašāk raugoties, MI var uzlabot gandrīz visas universitātes darbības jomas – no administrācijas un bibliotēku darba līdz studentu atbalstam. Arī mācību procesā MI potenciāls ir milzīgs. Universitātes varētu izmantot savu izcilāko pasniedzēju zināšanas, lai veidotu MI sistēmas, kas studentiem visā pasaulē nodrošinātu piekļuvi augstākās kvalitātes mācību saturam. Esmu ticies ar vairāku universitāšu vadību, bet mani patīkami pārsteidza LU rektora un viņa komandas atvērtība jaunajam, izpratne par izaicinājumiem, ar kuriem saskaras mūsdienu izglītības sistēma, un gatavība vadīt pārmaiņu procesu. Viņi apzinās, ka daudzas pašreizējās pieejas vairs pilnībā neatbilst laikmeta prasībām, un ir gatavi meklēt jaunus risinājumus. MI paver iespēju šīs pārmaiņas īstenot jau tagad – brīdī, kad sabiedrība tās gaida. Taču izglītības nozarē strādājošajiem būs vajadzīga drosme, lai tās ieviestu. Mācībspēki tad varētu mazāk laika tērēt, atkal un atkal lasot vienas un tās pašas lekcijas, un vairāk pievērsties studentiem – viņus atbalstīt, vadīt diskusijas un palīdzēt izmantot zināšanas praksē. Savukārt tie, kuri to vēlētos, varētu vairāk laika veltīt pētniecībai un jaunu zināšanu radīšanai.

ALMA MATER

PROFESORS VINDS UZRUNĀ VĀRTONAS BIZNESA SKOLAS SEI PADZIĻINĀTO VADĪBAS STUDIJU CENTRA (SEI CENTER FOR ADVANCED STUDIES IN MANAGEMENT) VALDES LOCEKĻUS, 1994. GADS. FOTO NO PRIVĀTĀ ARHĪVA

12–13 stundās. Ja rūpīgi saplānojat laiku, to var pabeigt septiņu dienu bezmaksas izmēģinājuma periodā. Saturs balstās tajos pašos principos, par kuriem rakstīts manā grāmatā, – radošuma pamatos un divpadsmit pieejās tā izkopšanai. Radošums nav privilēģija, kas piemīt tikai dažiem izredzētajiem, – tas ir potenciāls, ko var attīstīt ikviens.

nepieciešama cilvēka vadība. Ja uz MI paļaujamies akli un to izmantojam nekritiski, mēs riskējam vājināt savas domāšanas un analītiskās spējas. Savukārt, lietojot to apzināti, tas kļūst par instrumentu, kas paplašina mūsu spējas.

ESMU TICIES AR VAIRĀKU UNIVERSITĀŠU VADĪBU, BET MANI PATĪKAMI PĀRSTEIDZA LU REKTORA UN VIŅA KOMANDAS ATVĒRTĪBA JAUNAJAM

Kādus MI rīkus jūs pats izmantojat savā ikdienā? Atkarībā no uzdevuma kombinēju dažādas platformas, jo dažādi rīki atšķirīgos uzdevumos darbojas labāk. Visbiežāk izvēlos “ChatGPT”. Iespējams, tāpēc, ka to lietoju visilgāk un tas mani vislabāk pazīst, līdz ar to saņemu personalizētas atbildes. Arī manas jaunākās grāmatas “Creativity in the Age of AI: Toolkits for the Modern Mind” ilustrācijas tapa cilvēka radošuma un MI sadarbībā. Es formulēju katras nodaļas galveno vēstījumu, “ChatGPT” piedāvāja vizuālās idejas, bet profesionāls grafikas dizainers tās pārvērta ilustrācijās. Grāmatas 67. lappusē ir dažādu MI rīku un modeļu novērtējums – “ChatGPT”, “Google Gemini”, “Claude”, “Mistral” un citu –, aptverot gan ASV, gan Eiropā un Ķīnā izstrādātus risinājumus.

Kādu vēstījumu sarunas noslēgumā jūs vēlētos atstāt studentiem, pedagogiem vai nākotnes līderiem pasaulē, ko veido MI, radošums un straujas pārmaiņas? Izmantojiet MI, bet dariet to apzināti un nepaļaujieties akli uz tā atbildēm. Neticiet visiem šausmu stāstiem, ka MI novedīs pie pasaules gala, – tā ir ļoti spēcīga tehnoloģija, kas nepārtraukti attīstās, un mums jāapzinās, ka ieejam jaunā laikmetā. PROFESORA VINDA DARBA SEMINĀRS LU VADĪBAI “FROM VISION TO ACTION: DESIGNING BOLD EXPERIMENTS TO REIMAGINE EDUCATION IN THE AGE OF AI”. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

MI nevajadzētu uztvert kā aizstājēju, bet kā personalizētu asistentu, kas sniedz plašas zināšanas, taču var kļūdīties un kuram

DŽERIJA VINDA LEKCIJU FINANSIĀLI ATBALSTĪJA “J. J. MEDVECKIS FOUNDATION” UN “SIGNET BANKA”. LEKCIJA BIJA DAĻA NO LU FONDA LEKCIJU CIKLA “AKADĒMISKIE LASĪJUMI”, KAS AR MECENĀTU ATBALSTU LU PULCĒ PASAULĒ ATZĪTUS AKADĒMIĶUS UN DOMĀTĀJUS.

PROFESORA VINDA LEKCIJAS LU IERAKSTS

ALMA MATER

AKTUĀLI

Universitāte, kas mācās kopā ar MI AUTORE: I E VA L A ZDIŅA , LU

ATTĒLS: RAWPIXEL.COM/MAGNIFIC.COM

IEDOMĀJIES SITUĀCIJU: TU IZMĒĢINI JAUNU MI RĪKU – IZVEIDO SEV AĢENTU SAPULČU VAJADZĪBĀM UN PĒC TAM PAR TO AIZMIRSTI. AĢENTS GAN NEAIZMIRST – TAS TURPINA PIESLĒGTIES TIEŠSAISTES SANĀKSMĒM UN AUTOMĀTISKI VEIDOT PIEZĪMES. KUR TĀS NONĀK, KAM TĀS IR PIEEJAMAS, UN KURŠ ATBILD PAR AĢENTA DARBĪBU?

PAR TO, KĀ LU MEKLĒ LĪDZSVARU STARP MI SNIEGTAJĀM IESPĒJĀM UN RISKIEM, ŽURNĀLAM “ALMA MATER” STĀSTA TRĪS LU STRUKTŪRVIENĪBU VADĪTĀJAS: STUDIJU INOVĀCIJU NODAĻAS (SIN) VADĪTĀJA MĀRĪTE SEILE, DIGITĀLO PĀRMAIŅU DEPARTAMENTA (DPD) DIREKTORE DANA BEHMANE UN EKSAKTO ZINĀTŅU UN TEHNOLOĢIJU FAKULTĀTES (EZTF) MĀKSLĪGĀ INTELEKTA UN SKAITĻOŠANAS CENTRA (MISC) DIREKTORE VITA ZEIDENBERGA.

ŠĪ SITUĀCIJA PARĀDA, KA NEPIETIEK PRAST IZVEIDOT MI AĢENTU – JĀSPĒJ ARĪ PĀRRAUDZĪT TĀ DARBĪBU UN IZVĒRTĒT SEKAS. SAVUKĀRT ORGANIZĀCIJĀM SKAIDRI JĀNOSAKA PIEKĻUVES TIESĪBAS UN ATBILDĪBA PAR ŠĀDU RĪKU IZMANTOŠANU.

ALMA MATER

no būtiskākajiem virzītājspēkiem izglītības tehnoloģiju, tostarp MI risinājumu, pētniecībā Seile izceļ profesori Lindu Danielu un viņas komandu, kas Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātē (IZPF) jau ilgstoši pēta MI izmantošanu izglītībā un attīsta risinājumu prototipus.

Atļauts viss, kas nav aizliegts MI straujā ienākšana studiju procesā augstskolām lika meklēt atbildi uz jautājumu – aizliegt vai pielāgoties? LU izvēlējusies otro ceļu. “Mēs jau neatkarīgi no valdības regulējuma gatavojām iekšējo normatīvu, lai būtu ne tikai vispārīgas vadlīnijas, bet arī skaidri spēles noteikumi,” stāsta SIN vadītāja Mārīte Seile. Kad šī gada sākumā Augstskolu likumā tika noteikta prasība Senāta līmenī regulēt MI izmantošanu studijās, LU tam jau bija gatava – pirmā vadlīniju versija bija izstrādāta 2024. gada pavasarī, bet šogad tās papildināja Senāta apstiprinātie noteikumi par MI izmantošanu studiju procesā.

NE DOCĒTĀJS, NE STUDENTS NEDRĪKST MI RADĪTU DARBU UZDOT PAR SAVU.

Vienlaikus publicēta arī atjaunota vadlīniju versija, kuru sagatavojuši Universitātes eksperti. Ieteikumi balstīti pasaules vadošo universitāšu pieejā MI izmantošanai studijās. Pēc Seiles teiktā, LU bija pirmā universitāte Latvijā, kas MI izmantošanu studijās reglamentēja ar Senāta līmeņa noteikumiem, lai padarītu spēles noteikumus pēc iespējas skaidrākus gan docētājiem, gan studējošajiem.

Taču Seile uzsver – Universitātes mērķis nav tikai iemācīt MI darbības principus un rīku izmantošanas iespējas. Tikpat svarīgi ir saprast, kā MI maina cilvēka domāšanu, paradumus un kognitīvās spējas. Kā vienu no LU stiprajām pusēm viņa izceļ pētniekus, kuri pievēršas šīm tēmām. Piemēram, profesora Jurģa Šķiltera vadītā Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorija palīdz izprast, kā analogie un digitālie rīki atšķirīgi ietekmē cilvēka kognitīvos procesus. Arī IZPF pētnieki aktīvi pēta MI ietekmi un izmantošanas iespējas, un profesore Linda Daniela ir viena no visproduktīvākajiem LU zinātniekiem šajā virzienā.

LU pieeja balstās vienkāršā principā – atļauts viss, kas nav aizliegts. “Ne docētājs, ne students nedrīkst MI radītu darbu uzdot par savu,” skaidro Seile. Vienlaikus noteikumi balstās četros pamatprincipos – godprātībā, atklātībā, atbildībā un datu drošībā. Studējošajiem jānorāda, ja darbā izmantots MI, bet docētājs pats nosaka, kādā apjomā tas konkrētajā kursā ir pieļaujams. Savukārt ierobežotas pieejamības informāciju un materiālus, kuri paredzēti tikai LU studējošajiem un darbiniekiem, drīkst apstrādāt tikai LU pārvaldītajā MI platformā un saskaņotajos risinājumos, nevis publiskajos MI rīkos, kuros nav garantēta datu drošība un ievadītā informācija var tikt izmantota MI modeļu trenēšanai.

“Universitātes uzdevums ir gan apgūt tehnoloģiju sniegtās iespējas, gan apzināties riskus, lai nerastos situācija, kurā ar MI mēs

Tomēr drošai MI izmantošanai ar noteikumiem un pārvaldītiem rīkiem vien nepietiek. Ievadā aprakstītā epizode rāda, ka lietotājam jāsaprot arī, kā rīks darbojas, kādus datus tas saglabā un kā tos izmanto. Tāpēc LU izveidots plašs atbalsta tīkls: iekštīklā pieejamas vadlīnijas, atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem, labās prakses piemēri un pasaules vadošo universitāšu pieredze. SIN sadarbībā ar Studiju departamenta Pedagoģiskās izaugsmes nodaļu regulāri organizē tematiskus seminārus un praktiskas darbnīcas docētājiem. Top arī e-kurss par MI pamata kompetencēm docētājiem un studējošajiem, un tiek plānots starpdisciplinārs (major/minor) modulis studentiem. Savukārt LU Mūžizglītības akadēmijas veidoto kursu par MI izmantošanu pusotra gada laikā apguvuši aptuveni 8000 dalībnieku. Kā vienu

LU STUDIJU INOVĀCIJU NODAĻAS VADĪTĀJA MĀRĪTE SEILE BIEDRĪBAS “RIGA TECHGIRLS” DESMITGADES FESTIVĀLĀ, 2026. GADA JŪNIJS. FOTO: KLAIDS LIELBIKSIS, “RIGA TECHGIRLS”

ALMA MATER

No 30 idejām līdz vienai platformai Ja Mārīte Seile palīdz veidot sistēmu MI izmantošanai studijās, tad Dana Behmane un viņas vadītais DPD nodrošina un attīsta risinājumus praktiskai izmantošanai. Pašlaik Universitātē darbojas vienota MI platforma. Pēc DPD rīcībā esošās informācijas, LU ir pirmā augstskola Latvijā un potenciāli Baltijā, kas ieviesusi šādu platformu. Ceļš līdz tai sākās pagājušā gada pavasarī, kad DPD kopā ar SIN, Zinātnes departamentu un Informācijas tehnoloģiju servisu sāka veidot centralizētu pieeju MI risinājumu ieviešanai, apzinot aptuveni 30 iespējamos MI lietojumus studijās, pētniecībā un administrācijā. “Ātri sapratām – lai LU centralizēti ieviestu un attīstītu MI risinājumus, nepieciešama tehnoloģiskā platforma, tādēļ tās izvēle bija viens no pirmajiem svarīgajiem lēmumiem,” skaidro Behmane. Par šo pamatu kļuva mākoņplatforma “Azure AI Foundry”. Darbinieku aptauja parādīja, ka galvenā vajadzība ir tērzēšanas saskarne ar lielajiem valodu modeļiem. Individuālās “ChatGPT”, “Grok” un citu līdzīgu rīku licences aptuveni 20 tūkstošiem potenciālo LU lietotāju – darbinieku un studentu – būtu ļoti dārgas, turklāt sākotnēji MI aktīvi izmanto tikai neliela daļa lietotāju. Savukārt pētnieku vajadzības ir vēl daudz plašākas – viņiem nepieciešamas

LIETOTĀJAM JĀSAPROT ARĪ, KĀ RĪKS DARBOJAS, KĀDUS DATUS TAS SAGLABĀ UN KĀ TOS IZMANTO. nopērkam laiku, bet pārdodam domāšanu,” saka Seile. Pirmie pētījumi rāda, ka studenti, kuri MI izmanto nepietiekami kritiski, īstermiņā nereti sasniedz labākus rezultātus, taču ilgtermiņā labāk veicas tiem, kuri uz to nepaļaujas pilnībā. “Ja gribam, lai mūsu smadzenes neatrofējas, mums nekas cits neatliek kā piepūlēties.” MI pētniecība LU neaprobežojas ar šiem piemēriem. LU nupat ieviestās pētniecības informācijas vadības platformas “Pure” (research. lu.lv) dati rāda, ka 2025. gadā ar MI saistīto publikāciju skaits būtiski auga visās LU fakultātēs un LU Finanšu tehnoloģiju biznesa skolā.

ALMA MATER

LU DIGITĀLO PĀRMAIŅU DEPARTAMENTA DIREKTORE DANA BEHMANE. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

funkcijas, kas ļauj MI patstāvīgi veikt vairāku soļu uzdevumus, kā arī iespēja MI izmantot darbā ar lieliem datu apjomiem, programmēšanā un citur. Tāpēc LU ieviesa MI platformu, kurā izmaksas ir atkarīgas no faktiskās lietošanas. Tā nodrošina piekļuvi lielajiem valodu modeļiem un iespēju veidot konkrētiem uzdevumiem pielāgotus MI aģentus. Šādi platformu varēja ātri padarīt pieejamu visiem LU lietotājiem. Pusgada laikā LU MI platformai bijis gandrīz tūkstotis lietotāju, un darbinieki izveidojuši 86 konkrētu uzdevumu veikšanai pielāgotus MI aģentus un modeļus. Spriežot pēc nosaukumiem, tie paredzēti visdažādākajiem uzdevumiem – atsauču pārbaudēm, lekciju grafiku plānošanai, projektu pieteikumu izvērtēšanai, pat fizikas uzdevumu risināšanai un citiem.

LĪDZTEKUS KVALIFIKĀCIJAI UN KONKRĒTU TEHNOLOĢIJU PĀRZINĀŠANAI ARVIEN SVARĪGĀKA KĻŪST SPĒJA KRITISKI DOMĀT, SADARBOTIES, KOMUNICĒT UN ATBILDĪGI IZMANTOT MI.

Centralizētā platforma ir tikai viena daļa no plašākas LU MI risinājumu ekosistēmas. LU e-studiju vidē integrētais “StudyStash” ļauj studentiem no kursa materiāliem veidot personalizētus kopsavilkumus, zibatmiņas kartītes un pašpārbaudes testus. Virtuālais asistents “Alma” LU tīmekļvietnē palīdz atrast informāciju par Universitāti. Top arī normatīvo aktu aģents, kas ļaus orientēties normatīvo aktu datubāzē un ērtāk un ātrāk izgūt no tās informāciju. Izveidots arī saišu un atsauču pārbaudes rīks, bet vēl vairāki risinājumi ir prototipu stadijā.

Aiz centralizēti ieviestajiem MI risinājumiem stāv trīs cilvēku komanda, kas strādā kopā ar Informācijas tehnoloģiju servisu. Salīdzinājumam – Arizonas Valsts universitātē ASV līdzīgus risinājumus ievieš aptuveni 40 cilvēki. “To, ka ieviešam patiešām inovatīvus MI risinājumus, apliecināja arī nesena saruna ar globāla IT uzņēmuma augstākās izglītības jomas pārstāvjiem. Viņi vēlējās vairāk uzzināt par LU izstrādāto prototipu, jo uzņēmums grib attīstīt ko līdzīgu,” stāsta Behmane. Taču risinājumu izstrāde ir tikai pirmais solis. Daudz grūtāk ir panākt, lai tie kļūtu par ikdienas darba sastāvdaļu. “Lielākie izaicinājumi MI risinājumu ieviešanā un LU MI brieduma attīstīšanā nav saistīti ar tehnoloģijām, bet gan ar pārmaiņu vadību, MI pārvaldības ietvara izveidi, datu pārvaldības un aizsardzības jautājumiem un darbinieku apmācībām,” atzīst Behmane. MI pratība jau kļūst par pamatprasmi zināšanu darbā, īpaši informācijas un datu apstrādē. Tāpēc līdzās rīku attīstīšanai ļoti svarīgas ir arī apmācības, komunikācija un kopējs MI pārvaldības ietvars.

LU EZTF MĀKSLĪGĀ INTELEKTA UN SKAITĻOŠANAS CENTRA DIREKTORE VITA ZEIDENBERGA. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

ALMA MATER

ILUSTRATĪVS ATTĒLS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

Serveris, kura cena trīskāršojās, pirms tas vēl sāka strādāt Lai šīs pārmaiņas vispār būtu iespējamas, nepieciešama arī augstas veiktspējas skaitļošanas (HPC) infrastruktūra. To nodrošina MISC, ko vada Vita Zeidenberga un kurā kopā ar viņu strādā divi tehniskie speciālisti. Jau drīz pēc centra darbības sākuma kļuva skaidrs, ka tā uzdevumi neaprobežosies ar infrastruktūras uzturēšanu. Līdztekus darbam ar serveriem komanda konsultē pētniekus, iesaistās jaunu risinājumu izstrādē, palīdz sagatavot sadarbības projektus, kā arī piedalās MI attīstības plānošanā LU.

ARĪ DAUDZ LABĀK FINANSĒTĀS PASAULES UNIVERSITĀTĒS VISS VĒL NAV SKAIDRS.

MI straujo attīstību pasaulē spilgti ilustrē arī MISC pieredze serveru iepirkumā. No iepirkuma procedūras sākšanas pērn novembrī līdz serveru uzstādīšanai šī gada februārī līdzvērtīgas infrastruktūras cena tirgū bija augusi aptuveni trīs reizes. “Pēdējā brīdī paspējām ielēkt pareizajā vilcienā,” saka Zeidenberga. Pašlaik MISC pieejami divu veidu serveri – CPU, kas paredzēti sarežģītiem modelēšanas un simulāciju uzdevumiem, piemēram, laikapstākļu prognozēšanai, klimata pārmaiņu modelēšanai un materiālzinātnes pētījumiem, un GPU – MI

ALMA MATER

modeļu apmācībai un risinājumu izstrādei. Pētnieki serveriem piekļūst attālināti, savukārt sistēma automātiski sadala skaitļošanas resursus starp dažādiem uzdevumiem. Pāreja uz jaunajiem resursiem notiek pakāpeniski, un līdzšinējā skaitļošanas infrastruktūra tiek izmantota arvien mazāk.

Šī gada jūlijā MISC infrastruktūra papildināta ar SIA “Mikrotīkls” ziedotu GPU serveri, kas aprīkots ar astoņiem augstas veiktspējas NVIDIA H200 grafiskajiem procesoriem. Tas paredzēts lielapjoma datu analīzei, MI modeļu apmācībai un sarežģītām simulācijām. Šis serveris primāri domāts medicīnas un bioinformātikas pētījumiem, īpaši bērnu onkoloģijā. Viena no būtiskākajām jaunās infrastruktūras priekšrocībām ir datu drošība – pētnieki sensitīvos medicīnas datus varēs glabāt un apstrādāt lokāli – LU serveros.

UNIVERSITĀTES UZDEVUMS NAV NE ĻAUTIES PĀRSPĪLĒTAI SAJŪSMAI, NE MESTIES TEHNOLOĢIJU NOLIEGUMĀ.

Tomēr ar serveriem vien nepietiek. HPC un MI infrastruktūras uzturēšanai, tīklu administrēšanai un lietotāju atbalstam nepieciešamas specifiskas zināšanas. Tāpēc MISC komandai nemitīgi jāpapildina zināšanas un jāapgūst jaunas prasmes. Reizi ceturksnī tā organizē pieredzes apmaiņas seminārus ar kolēģiem no LU Matemātikas un informātikas institūta un LU Cietvielu fizikas institūta. Komanda pieredzi guvusi arī Tallinas un Tartu universitāšu HPC centros un piedaloties tematiskos starptautiskos pasākumos.

tehnoloģiju noliegumā. Daudz svarīgāk ir uz MI raudzīties racionāli, balstoties pētījumos, un ar gatavību pielāgoties.

Ko no absolventiem gaida MI laikmetā? Meklējot atbildes uz jautājumu, kādas prasmes būs vajadzīgas nākotnes absolventiem, LU kopā ar industrijas pārstāvjiem vērtē, kā MI maina prasības darba tirgū un ko tas nozīmē studiju saturam. Līdztekus kvalifikācijai un konkrētu tehnoloģiju pārzināšanai arvien svarīgāka kļūst spēja kritiski domāt, sadarboties, komunicēt un atbildīgi izmantot MI.

Varbūt tāpēc svarīgākais jautājums nemaz nav par tehnoloģijām. Seile to formulē fundamentālāk: vai Universitāte joprojām ir vajadzīga, ja informācija ikvienam pieejama dažu sekunžu laikā? Kāda ir tās loma, un kas tai jādara citādi? Atbildes jāmeklē katrā studiju programmā – jāpārskata kursu mērķi un norises formas, kā arī veids, kā studenti saņem atgriezenisko saiti. Šī ir iespēja LU demonstrēt spēju pielāgoties, nezaudējot akadēmiskās vides mugurkaulu – pētījumos balstītu pieeju.

Šoruden LU sadarbībā ar organizāciju “INCO Group” studentiem piedāvās 40 stundu programmu nākotnē nepieciešamo MI un digitālo prasmju apguvei. “INCO Group” ir “Google.org” starptautiskais partneris, kas īsteno digitālo prasmju attīstības programmas. Mācības palīdzēs studentiem izprast MI izmantošanas iespējas dažādās uzņēmumu darbības jomās un sagatavoties mainīgajām darba devēju prasībām.

MI var analizēt, salīdzināt un palīdzēt jaunradē, taču atbildība un lēmumi paliek cilvēka ziņā. Tieši cilvēka vērtības noteiks, kādiem mērķiem kalpos tehnoloģijas. Tāpēc Universitātes svarīgākais uzdevums tehnoloģiju laikmetā nav tikai iemācīt izmantot MI, bet arī attīstīt spriestspēju, ētisko atbildību, izpratni par tehnoloģiju ietekmi uz sabiedrību un zinātkāri, kas neļauj apstāties pie pirmās atbildes. Izšķirošais nebūs tikai tas, ko spēj tehnoloģijas, bet kādiem mērķiem cilvēks tās izmantos. Tieši tur ir Universitātes būtiskā loma – palīdzēt līdzsvarot tehnoloģiju iespējas ar cilvēciskajām vērtībām, gudrību un atbildību.

Gatavas receptes nav Visas trīs sarunas ved pie viena secinājuma – ne LU, ne citur pasaulē vēl nav gatavas receptes, kā augstākajai izglītībai dzīvot MI laikmetā. “Arī daudz labāk finansētās pasaules universitātēs viss vēl nav skaidrs. Neviens vēl nav atradis vienīgo pareizo ceļu, ko pārējiem vienkārši pārņemt,” saka Zeidenberga. Šī nenoteiktība gan nenozīmē pasivitāti. Kā uzsver Seile, Universitātes uzdevums nav ne ļauties pārspīlētai sajūsmai, ne mesties

ALMA MATER

AKTUĀLI

Paredzamais neparedzamajā: kā LU gatavojas nākotnei, kuru nevar paredzēt AUTO RE: IEVA L A ZDIŅA , LU

LU REKTORS PROFESORS GUNDARS BĒRZIŅŠ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

Mākslīgais intelekts (MI) maina mācīšanās paradumus, darba tirgus transformējas straujāk nekā jebkad agrāk, bet ģeopolitiskie satricinājumi liek domāt par noturību un spēju pielāgoties arvien neparedzamākām pārmaiņām. Laikā, kad nākotni arvien grūtāk prognozēt, Latvijas Universitātē (LU) top attīstības stratēģija 2027.–2031. gadam.

pamatvērtībām tie veido šīs stratēģijas pamatu – nevis kā atsevišķi elementi, bet kā vienots ietvars, kurā LU turpina attīstīties,” norāda rektors. Viņš piebilst, ka rudenī darbs pāries nākamajā posmā – no ideju ietvara uz konkrētiem mērķiem un rīcības virzieniem –, bet decembrī stratēģiju plānots iesniegt LU Padomei.

Šis nav dokuments, kas top vienā posmā. Stratēģijas pirmais posms jau ir noslēdzies – vairākos semināros un fokusa grupās, iesaistot LU fakultāšu, administrācijas, vadības un Padomes pārstāvjus, pamazām iezīmējas Universitātes attīstības virzieni un kopējais ietvars.

Trīs koncepti, kas veido universitātes domāšanu

01 Pirmais no tiem ir universitāte, kas eksperimentē – vide, kurā iespējams izmēģināt jaunas pieejas, pieļaut kļūdas un no tām mācīties. Šī doma balstās organizācijas kultūrā, kurā kļūdas netiek uztvertas kā neveiksme, jo tieši eksperimentos rodas iespēja pārbaudīt jaunus risinājumus un atrast to, kas iepriekš nav ticis izmēģināts. “Mēs nevaram iepriekš pateikt, kura pieeja strādās labāk un kura ne. Tāpēc aicinu mūs visus eksperimentēt un atrast labāko katrā solī, ko darām. Atrast to, kas strādā, un pārtraukt izmantot to, kas nestrādā,” norāda rektors.

“Stratēģiskais plāns mainīgā vidē nevar būt veidots tā, kā tas tika darīts laikā, kad vide bija stabila. Mēs vairs nevaram plānot tikai lineāri,” uzsver LU rektors profesors Gundars Bērziņš. Tieši tāpēc jaunās stratēģijas izstrādē uzsvars likts nevis uz vienu prognozējamu nākotnes scenāriju, bet gan uz Universitātes spēju pielāgoties dažādām pārmaiņām. “Esam nonākuši pie trim konceptiem, kas raksturo Universitātes domāšanas veidu, un izstrādājuši 3×3 modeli, kas ļauj LU skatīt kā savstarpēji saistītu sistēmu trīs dimensijās. Kopā ar

ALMA MATER

ieguldījumu sabiedrībā. Otrajā dimensijā ietilpst atpazīstamība un reputācija, uz talantu attīstību orientēts cilvēkkapitāls, kā arī līderība nākotnes sabiedrībā un tehnoloģijās. Trešo dimensiju veido dati un digitālie risinājumi, resursi un infrastruktūra, kā arī efektīva pārvaldība un institucionālā noturība.

Šajā pieejā ietilpst arī tā dēvētie “moonshot”1 projekti – idejas, kas sākotnēji šķiet izaicinošas, bet var noteikt Universitātes attīstības virzienu ilgtermiņā. “Es gribētu atrast mūsu “moonshot” – kaut ko tādu, kas padara LU aktuālu arī pēc 20 gadiem. Tie ir drosmīgi un inovatīvi projekti, kas vienlaikus stiprina gan LU, gan Latviju kopumā. Mums ir daudz kas unikāls, bet tas jāpadara redzams arī pasaulei,” izceļ rektors. Tas nozīmē meklēt jomas, kurās LU nākotnē var būt ne tikai sekotāja, bet arī līdere.

Šo dimensiju kombinācijās veidojas 27 savstarpēji saistīti mijiedarbības lauki, kas ļauj Universitāti skatīt kā vienotu sistēmu. Tieši šajās mijiedarbībās atklājas modeļa būtība. Piemēram, studiju attīstība nav skatāma atrauti no tehnoloģiju un MI iespējām, zinātnes izcilība ir cieši saistīta ar talantu piesaisti, savukārt Universitātes devums sabiedrībai balstās arī pārvaldībā, datos un infrastruktūrā.

02 Otrais koncepts ir universitāte ar augstām prasībām pret sevi un citiem – vide, kurā tiek attīstīta disciplīna, dziļa izpratne un profesionālā meistarība. Laikmetā, kad informācija ir pieejama acumirklī, universitātes uzdevums nav tikai sniegt ātras atbildes, bet arī attīstīt spēju iedziļināties un domāt kritiski.

No modeļa uz rīcību: stratēģija kā kopīgs attīstības process Izstrādātais ietvars būs pamats nākamajam stratēģijas posmam, kurā koncepti un 3×3 modelis tiks pārvērsti konkrētos mērķos, uzdevumos, aktivitātēs un rezultatīvajos rādītājos. Katrā no mijiedarbības laukiem būs jāvienojas par prioritātēm un rīcības virzieniem, kas ļaus stratēģiju īstenot praksē.

“Šodien daudzi mācās no 30 sekunžu video un domā, ka visu jau zina. Taču universitātes būtība ir tajā, ka mēs piepūlamies, lai mācītos un izzinātu kaut ko jaunu. Ja tas būtu tik vienkārši, kāpēc universitāte vispār būtu nepieciešama?” saka rektors. Tieši šī spēja iedziļināties, domāt kritiski un sasniegt meistarību ir tas, ko nevar apgūt dažu minūšu laikā un ko nevar aizstāt tikai ar piekļuvi informācijai vai tehnoloģijām.

Šajā darbā būtiska būs plašāka LU kopienas iesaiste – fakultātēs, Senātā, apvienotajās darba grupās un vadības līmenī –, lai stratēģija kļūtu ne tikai par dokumentu, bet arī par kopīgi veidotu un īstenotu attīstības procesu.

03 Trešais koncepts iezīmē universitāti kā satikšanās epicentru – vietu, kur krustojas cilvēki, profesijas un idejas. “Universitāte vienmēr bijusi vieta, kur satiekas dažādas pasaules – ekonomists satiek mediķi, fiziķis uzņēmēju, students absolventu,” norāda rektors. Digitalizācijas laikmetā fiziska klātbūtne kļūst retāka un tieši tāpēc – vērtīgāka. Universitāti nevar pilnvērtīgi pārcelt tiešsaistē, jo tās būtība ir arī nejaušās satikšanās, sadarbības iespējas un idejas, kas rodas starp dažādām jomām. Rektors uzsver, ka nākotnē, kad MI palīdzēs radīt arvien vairāk ideju, arvien svarīgāka kļūs spēja šīs idejas pamanīt un attīstīt. Tā ir vide, kur idejas sastop cilvēkus, zināšanas un iespējas to īstenošanai.

Tomēr stratēģijas ietvaru neveido tikai attīstības virzieni un instrumenti. Tā pamatā ir arī vērtības, kas nosaka, kā LU šo attīstību īsteno. Līdzās trim konceptiem, kas raksturo Universitātes domāšanas veidu un nosaka stratēģijas kopējo virzienu, tās pamatu veido arī LU pamatvērtības – akadēmiskā brīvība, argumentu kultūra un akadēmiskais godīgums –, kā arī misija un vīzija, kas nosaka identitāti un attīstības virzienu. “Tas nav formāls princips vai noteikumu kopums, bet Universitātes eksistences pamats: izpratne, ka zināšanas top godprātīgā darbā, ka patiesība nav pakļaujama ērtībai un ka akadēmiskajā vidē jāspēj sadzīvot dažādiem viedokļiem, nezaudējot cieņu pret argumentu, faktu un atbildību,” uzsver rektors.

3×3 modelis – Universitāte kā sistēma Jaunās stratēģijas pamatā esošais 3×3 modelis ļauj Universitāti skatīt kā savstarpēji saistītu sistēmu, kurā katrs elements mijiedarbojas ar pārējiem.

LU savu stratēģiju veido laikā, kad nākotne kļūst arvien grūtāk prognozējama. Tāpēc tās mērķis nav izveidot vienu nemainīgu plānu, bet attīstīt akadēmisku vidi, kas spēj mācīties, pielāgoties un saglabāt virzienu mainīgā pasaulē. Kā uzsver rektors, galvenais izaicinājums nav paredzēt nākotni, bet veidot tādu Universitāti, kas ir gatava dažādiem attīstības scenārijiem un spēj izmantot pārmaiņas kā iespēju.

Šo sistēmu veido trīs dimensijas, no kurām katra ietver trīs elementus; kopumā tie veido deviņus stratēģiskos fokusus. Pirmā dimensija ietver Universitātes pamatdarbību – zinātni, studijas un

1 Moonshot (angļu val.) – apzīmējums, kas radies ASV Mēness programmas laikā un mūsdienās tiek lietots, raksturojot īpaši ambiciozu zinātnes vai tehnoloģiju projektu ar potenciālu radīt būtisku izrāvienu.

ALMA MATER

AU RORA N EXU S

EIROPAS ZINĀTNIEKU NAKTS 2026 25

25. septembris 17.00–22.00 lu.lv/zinatnieku-nakts-2026

Alma Mater 2026/3