Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta
IZDEVUMU SAGATAVOJA
LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS
REDAKTORE
IEVA LAZDIŅA
KOREKTORE
INDRA ENDZELE
DIZAINS
AIJA SEBRE
MĀRIS VĒVERIS
VĀKA FOTO
LAUMA ĶEIRE, LU BOTĀNISKAIS DĀRZS
Saturs
4. lapaspuse
01 Numura intervija
LU
LFMI “FORMULA 1”: IZCILĪBAS ETALONS
LATVIJAS ZINĀTNĒ
Kā LU LFMI kļuvis par atzītu un ietekmīgu humanitāro zinātņu pētniecības institūciju Latvijā?
Saruna ar LU LFMI direktori Evu Eglāju-Kristsoni par institūta attīstību, starpdisciplināro pētniecību un to, kā humanitārās zinātnes palīdz izprast kultūru, sabiedrību un identitāti mūsdienu pasaulē.
16. lapaspuse
NO DATIEM LĪDZ EKSPERTU INTERVIJĀM: LU STARPTAUTISKĀ NOVĒRTĒJUMA PROCESS
Kas nepieciešams, lai sagatavotu Universitāti starptautiskam zinātnes novērtējumam? LU Zinātnes departamenta direktore Antra Boča atklāj gatavošanās aizkulises un darbu, kas paliek aiz galarezultāta.
03
20. lapaspuse
Pasaules elpa
VAI SEJĀM VAR UZTICĒTIES?
EMOCIJAS, SMADZENES UN MĀKSLĪGAIS INTELEKTS
Vai emocijas sejā patiešām ir universālas? Starptautiski atzītie Glāzgovas Universitātes pētnieki Reičela E. Džeka un Filips G. Šīns skaidro, kā kultūra ietekmē emociju uztveri un kāpēc arī mākslīgais intelekts cilvēku joprojām nesaprot pilnībā.
28. lapaspuse 04 Aktuāli
ZIEDOŠIE SIMTS GADI ŠTEINHAUERA IELĀ: DĀRZS, KAS AUG LĪDZI LAIKAM
Sarunā ar LU Botāniskā dārza direktori Renāti Lagzdiņu un direktores vietnieci Signi Tomsoni atklājas dārza simts gadu stāsts Šteinhauera ielā – no vēsturiskajām kolekcijām līdz mūsdienīgam Botāniskajam dārzam, kas kalpo pētniecībai un studijām, vienlaikus stiprinot cilvēku saikni ar dabu.
“GAUDEAMUS” 70: TRADĪCIJA, KAS VIENO BALTIJAS
STUDENTUS
34. lapaspuse
38. lapaspuse
Kā studentu dziesmu un deju svētki kļuvuši par spēcīgāko Baltijas vienotības tradīciju? Jūnijā “Gaudeamus” svinēs 70 gadu jubileju, un LU pirmo reizi ir starp svētku organizatoriem, turpinot tradīciju, kurā satiekas studentu kultūra, akadēmiskā vide un Baltijas kopības sajūta.
Dārgais lasītāj!
Vasara sākas ar ziedēšanu – laiku, kad kļūst redzams ilgstoši veidotais. Šī numura stāsti vijas ap nozīmīgām jubilejām un sasniegumiem, kas mudina godīgi atskatīties uz jau noieto ceļu, lai drosmīgi un ar ambīcijām turpinātu iet uz priekšu.
Šoreiz priekšplānā izceļam LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kas jūnijā svin 80 gadu jubileju un starptautiskajā zinātniskajā novērtējumā atkārtoti ieguvis augstāko – “izcili” – vērtējumu. LU rektors institūtu savulaik nodēvējis par “Formulu 1”, un šis apzīmējums kļuvis par tā izcilības simbolu. Sarunā ar direktori Evu Eglāju-Kristsoni atklājas institūta attīstība un nākotnes izaicinājumi.
Par starptautisko zinātnisko institūciju novērtēšanas procesu LU stāsta Zinātnes departamenta direktore Antra Boča, kura koordinēja visu LU fakultāšu izvērtēšanu. Iegūtais vērtējums “ļoti labi” apliecina Universitātes pētniecības kvalitātes izaugsmi un arvien stiprākas pozīcijas starptautiskajā akadēmiskajā vidē.
Numurā pievēršamies arī XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētkiem “Gaudeamus”, kas šogad jūnijā svin 70 gadu jubileju. LU pirmo reizi ir starp svētku organizatoriem, un tas ļauj “Gaudeamus” izcelt kā nozīmīgu Baltijas kultūras un akadēmiskās identitātes tradīciju, kas vieno studentu kopienu.
Ielūkojamies arī LU Botāniskā dārza simts gados Šteinhauera ielā, kur sastopas daba, pētniecība un sabiedrība. No studentu mācību vajadzībām līdz mūsdienu diskusijām par bioloģisko daudzveidību –dārzs turpina augt un atgādina par cilvēka saikni ar dabu.
Pēdējo divu gadu laikā LU īstenotās pārmaiņas studijās, pētniecībā, pārvaldībā un infrastruktūrā stiprinājušas Universitātes starptautisko konkurētspēju. Infografikās apkopoti būtiskākie LU iekšējās un ārējās konsolidācijas projekta rezultāti ceļā uz pasaules 500 labāko universitāšu topu.
Savukārt dubultintervija ar pasaulē atzītajiem Glāzgovas Universitātes pētniekiem Reičelu E. Džeku un Filipu G. Šīnu atklāj, ka cilvēka emociju uztvere nav tik universāla, kā ilgi uzskatīts zinātnē, un cik atšķirīgi dažādās kultūrās tiek interpretētas sejas izteiksmes.
Vivat, crescat, floreat Universitas Latviensis in aeternum!
Žurnāla “Alma Mater” redakcija
LU LFMI “Formula 1”: izcilības etalons Latvijas zinātnē
LU LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS INSTITŪTA DIREKTORE EVA EGLĀJA-KRISTSONE. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
EVA EGLĀJA-KRISTSONE VAIRĀK
NEKĀ 20 GADUS STRĀDĀ LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS
INSTITŪTĀ (LFMI) UN PĒC NESENĀS
PĀRVĒLĒŠANAS DIREKTORES AMATĀ TURPINA TĀ VADĪBU. INSTITŪTS
STARPTAUTISKAJĀ ZINĀTNISKAJĀ
NOVĒRTĒJUMĀ OTRO REIZI SAŅĒMIS
AUGSTĀKO ATZĪMI (5 JEB “IZCILI”), PARĀDOT SEVI KĀ PASAULES LĪMEŅA HUMANITĀRO ZINĀTŅU CENTRU.
NUPAT LU LFMI PIEŠĶIRTS MINISTRU
KABINETA ATZINĪBAS RAKSTS
PAR NOZĪMĪGU IEGULDĪJUMU
HUMANITĀRO ZINĀTŅU JOMĀ, KULTŪRAS MANTOJUMA SAGLABĀŠANĀ UN MŪSDIENU LITERATŪRAS PROCESU ATTĪSTĪBĀ LATVIJĀ. ŠOGAD JŪNIJĀ
LU LFMI SVINĒS 80 GADU JUBILEJU, AICINOT SABIEDRĪBU IELŪKOTIES INSTITŪTA DAUDZVEIDĪBĀ.
PAR INSTITŪTU, IZCILĪBU, ATTĪSTĪBU UN NĀKOTNES IECERĒM AR EVU EGLĀJU-KRISTSONI SARUNĀJĀS
“ALMA MATER” REDAKTORE IEVA LAZDIŅA.
Tu vairāk nekā 20 gadus strādā LU LFMI. Kā tu nokļuvi institūtā, un kas motivējis tik ilgus gadus tajā strādāt?
Studiju laikā, ejot garām Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) ēkai, apbrīnoju tās grandiozitāti un domāju – kā būtu tur strādāt? Pēc dažiem gadiem šī doma kļuva par realitāti –doktorantūras 3. kursā kā zinātniskā asistente sāku strādāt institūtā, kas tolaik atradās LZA ēkā.
Šeit nenonāk nejauši – pieredzējuši pētnieki pamana jaunos cilvēkus ar potenciālu. Arī mani uzrunāja toreizējā institūta vadība Benedikts Kalnačs un Dace Bula un aicināja pievienoties. Doktorantūrā gan sāku studēt nejauši – šķita, ka to varēšu apvienot ar bērnu audzināšanu. (Smejas.)
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šeit esmu tik ilgi, ir vide – institūts gadu gaitā saglabājis koleģiālu, sirsnīgu un atbalstošu kultūru. Tā ir vide, kas piesaista un notur cilvēkus.
Saprotu, ka tevi pamanīja promocijas darba dēļ. Kāda bija tava darba tēma?
Doktorantūrā turpināju bakalaura darbā iesākto tēmu, paplašinot pētījumu par kontaktiem starp padomju Latviju un Rietumu trimdu. Ja bakalaura darbā to analizēju caur Imantu Ziedoni, tad doktorantūrā paplašināju fokusu uz vairākiem rakstniekiem un politisko kontekstu – kā veidojās starpkultūru sakari un kā tos ietekmēja valsts drošības struktūras.
Ja es disertāciju rakstītu viena, bez institūta vides, man trūktu pārliecības un kopienas sajūtas, kas doktorantūras laikā ir ļoti svarīga. Tā deva nepārtrauktu atbalstu un mentoringu, ko Universitātē ne vienmēr iespējams nodrošināt –pasniedzēji bieži ir ļoti aizņemti. To labi redzu un saprotu tagad, pašai esot pētniecei vadošā pozīcijā.
Protams, ir bijuši arī svārstīgi periodi, kā jau katram pētniekam, kad rodas jautājums par jēgu – vai tas ir mans pareizais ceļš? Tad ļoti svarīga ir atgriezeniskā saite – gan no kolēģiem, gan no sabiedrības –, kas palīdz virzīties uz priekšu.
VIENS NO GALVENAJIEM IEMESLIEM, KĀPĒC ŠEIT ESMU TIK ILGI, IR VIDE –INSTITŪTS GADU
Tu esi literatūrzinātniece. Vai tas ir tavas mammas, kas ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, nopelns?
Droši vien tam ir ģimenes iespaids. Esmu uzaugusi ģimenē, kur grāmatām ir svarīga loma, –mamma ir latviešu valodas un literatūras skolotāja, savukārt vecvecākiem bija milzīga bibliotēka, ko esmu mantojusi. Atceros vasaras pie vecvecākiem, svaigu grāmatu smaržu un to, kā vectēvs rūpīgi reģistrēja katru jaunu grāmatu savā bibliotēkā.
Nozīme bija arī skolai. Īpaši vidusskolā, humanitārajā klasē, literatūra kļuva vēl svarīgāka, un man bija ļoti laba skolotāja Agrita Eglīte, kas diemžēl ir aizsaulē.
Ceļš uz šo jomu gan bija nejaušību pilns. Gribēju būt žurnāliste, bet kļūdas dēļ nonācu filoloģijā. Filologos pirmais pusgads bija grūts manas attieksmes dēļ, bet pamazām atradu savu vietu. Arī vēlāk akadēmiskajā vidē bija dažādi izaicinājumi, taču tie tikai nostiprināja virzienu, kurā turpinu strādāt. Piemēram, trešajā kursā mani izsauca uz dekanātu un jautāja par manu politisko pārliecību saistībā ar kursadarbu par Ziedoņa kontaktiem ar trimdas rakstniekiem –domāja, ka aizstāvu kreisus uzskatus.
Pēc stāsta par grāmatām šķiet zīmīgi, ka institūts šobrīd atrodas Gaismas pilī. Arī tavs ceļš tajā bijis pakāpenisks – no asistentes līdz vadītājai. Kā tu nonāci direktores amatā?
Sākums akadēmiskajā darbā ir pakāpenisks – no asistenta līdz pētniekam un vēlāk vadošajam pētniekam. Šajā posmā pieaug arī atbildība, īpaši, ja nāk ar savu iniciatīvu, uzņemoties projektu vadību. Būtisks posms pētnieka karjerā ir doktora grāda iegūšana, kas apliecina stabilu kompetenci jomā.
Institūta direktoru ievēlē zinātniskā padome atklātā konkursā. Kandidāti prezentē savu redzējumu, un pēc diskusijām notiek balsojums. Man vienmēr patikuši jauni izaicinājumi, un pirms tam jau biju vadījusi vairākus projektus. Šķita, ka man padodas sastrādāties, tāpēc nolēmu pieteikties. Pirmajā konkursā bija arī spēcīga konkurente ar lielu pieredzi administratīvajā darbā.
Kāds tolaik bija tavs redzējums, stājoties amatā? Vai tas ir piepildījies?
Domājot par nākamajiem pieciem gadiem, nesen pārlasīju savu iepriekšējo vīziju. Apmēram 95 % esmu īstenojusi. Ir lietas, ko nespēju izdarīt, bet kopumā ceļš ir bijis tāds, kādu to redzēju. Esmu mainījusi to, ko vēlējos mainīt, un pievienojusi iecerēto.
Atskatoties – kuras no ieviestajām izmaiņām tu gribētu īpaši izcelt?
JA ES DISERTĀCIJU RAKSTĪTU VIENA, BEZ
INSTITŪTA
Administratīvajā līmenī sakārtoju atbildību sadali –iepriekš liela daļa administratīvā sloga gūlās uz pētniekiem, bet tagad ir izpilddirektore Līva Ostupe, kas katrā projektā pārrauga budžeta plūsmu, atbilstību un rezultātu sasniegšanu. Tas būtiski atbrīvo pētniekus pamatdarbam. Svarīgs konteksts bija starptautiskais izvērtējums. Kad stājos amatā, tikko bijām saņēmuši pirmo piecinieku. Tas bija gan ieguvums, gan izaicinājums, jo bija jāsaprot, kā to noturēt un kuri ir attīstāmie virzieni.
Nozīmīga loma bija arī komandas darbam un vadības stiprināšanai. Ieviesu regulāru iekšējo komunikāciju – divas kopsapulces gadā un individuālas ikgadējas sarunas ar katru vēlēto pētnieku, kuru skaits kopumā ir ap 50. Tas ļauj izvērtēt sasniegto, plānot nākamo gadu un veidot lielāku caurspīdību un motivāciju.
Stratēģiski strādājām, lai saglabātu izcilību, un te ļoti svarīga bija komanda. Īpaši vēlos izcelt LFMI zinātnisko sekretāru Jāni Ogu par skrupulozu
un kolēģus motivējošu pieeju publikāciju skaita un ietekmes rādītāju vairošanai. Viņš vienlaikus ir arī mūsu humanitāro zinātņu žurnāla “Letonica” galvenais redaktors. Arī žurnāls sasniedzis augstu līmeni un kļuvis ļoti pieprasīts – ir publikāciju rinda nākamajiem trim gadiem. Tas stiprina institūta kopējo pozīciju.
Kopumā virziens bija kopības sajūtas nostiprināšana, lielāka caurspīdība, skaidrāka pārvaldība un spēcīgāka institūta stratēģiskā attīstība gan zinātnē, gan vadības politikā.
Un esi noturējusi piecinieku!
Sev biju pateikusi – ja piecinieks netiks noturēts, nekandidēšu otrajam termiņam, bet, ja būs trijnieks, iešu prom no institūta. Ieraugot vērtējumu, biju ārkārtīgi priecīga. Vērtējumi pa sadaļām bija 5, 5, 3, 5, 5. Šādi izskatījās mana liecība 3. klasē, kurā man bija trijnieks zīmēšanā. (Smejas.)
Grūtākais starptautiskajā izvērtējumā joprojām ir ekonomiskās ietekmes pierādīšana humanitārajās zinātnēs, jo mūsu darba rezultāti ne vienmēr ir tieši izmērāmi. Lai gan esam mēģinājuši formalizēt pētnieku darbību un parādīt to kā pakalpojumus, tas joprojām pilnībā neatspoguļo reālo devumu. Mūsu pētījumi bieži tiek izmantoti radošajās industrijās un kļūst par pamatu tālākai vērtības radīšanai, taču šī ietekme sistēmā ne vienmēr ir redzama.
BŪTISKS POSMS PĒTNIEKA KARJERĀ IR DOKTORA GRĀDA IEGŪŠANA, KAS
APLIECINA STABILU KOMPETENCI JOMĀ.
IZSTĀDES “IELU MALDOS. PILSĒTA LATVIEŠU MODERNISMĀ” ATKLĀŠANA LATVIJAS NACIONĀLAJĀ MĀKSLAS MUZEJĀ (LNMM). IZSTĀDE SKATĀMA LĪDZ 2. AUGUSTAM. NO KREISĀS: LNMM DIREKTORE MĀRA LĀCE; KURATORI IEVA KALNAČA, ARTIS OSTUPS, KĀRLIS VĒRDIŅŠ, EVA EGLĀJA-KRISTSONE UN AIJA BRASLIŅA; DIZAINERI DACE DŽERIŅA UN MĀRTIŅŠ RATNIKS. FOTO: KASPARS TEILĀNS
Jāizdomā kāda atsauču izmantošanas sistēma!
Jā, mēs tieši par to arī šobrīd domājam –varētu ieviest veidlapas atgriezeniskās saites saņemšanai. Mēs visbiežāk neredzam, kur materiāli nonāk, līdz ar to nevaram arī atskaitīties novērtējumā, ka tie izmantoti kāda komercprodukta radīšanai.
Tu nupat esi ievēlēta amatā. Kādas ir tavas prioritātes nākamajiem pieciem gadiem?
Plašsaziņas līdzekļi konkursam bija pievērsuši uzmanību. Zvanīja ziņu aģentūra LETA, dienas un vakara ziņu lentē televīzijā bija informācija par vakanci. Gaidīju, ka būs konkurence, bet biju vienīgā kandidāte. Tas mani mazliet izbrīnīja.
Runājot par prioritātēm, iepriekšējie pieci gadi bija par stabilizāciju – tas nebija vienkārši, īpaši pēc kovida perioda, kas iedragāja arī savstarpējo klimatu. Katram bija savi pārdzīvojumi. Bija jāatjauno komandas un kopienas sajūta.
Tagad esam posmā, kurā jāstrādā fokusētāk. Pirmkārt, būtisks ir stabilāks valsts atbalsts izcilības veicināšanai, par ko esam runājuši arī ar Izglītības un zinātnes ministriju. Problēma ir nemainīgais projektu skrējiens – institūts lielā mērā dzīvo no projektu finansējuma, kas rada spriedzi, neparedzamību, apgrūtinot darbu un cilvēku noturēšanu. Tas ir labi īstermiņā, lai būtu tonusā, bet ilgtermiņā – iztukšojoši. Īpaši tas ietekmē jaunos pētniekus – viņi ir aizrautīgi, bet tāpēc ātrāk izdeg vai aiziet stabilitātes trūkuma dēļ. Tāpēc rosinājums valsts zinātnes politikas veidotājiem ir pārdomāt ilgtspējīgāku institucionālā finansējuma un izcilības centru modeli, kā tas ir Igaunijā, Somijā un citās Skandināvijas valstīs. Tas nodrošina iespēju 5–8 gadu perspektīvā nostiprināt pētniecības kapacitāti un ilgtermiņā plānot attīstību. Otrkārt, jāatjauno un jāstiprina cilvēkresursi –jānotur un jāpieaicina jauni pētnieki, mazinot pārslodzi un nodrošinot ilgtspējīgāku vidi. Jaunie pētnieki – divdesmitgadnieki un trīdesmitgadnieki – ir ļoti azartiski, taču biežāk pārstrādājas un ātri iztērē enerģiju.
Treškārt, jāturpina starptautiskā attīstība – vēl ciešāka iesaiste starptautiskajos tīklos, lielāka pētnieku un doktorantu piesaiste un mūsu redzamība. Esam attīstījuši pētniecisko kapacitāti, lai būtu līdzvērtīgi un interesanti partneri.
Kopumā – saglabāt izveidoto, bet virzīties uz mierīgāku, paredzamāku sistēmu darbam ilgtermiņā, nevis nepārtrauktu projektu sacensību.
JAUNIE PĒTNIEKI –DIVDESMITGADNIEKI
UN TRĪDESMITGADNIEKI –IR ĻOTI AZARTISKI, TAČU BIEŽĀK PĀRSTRĀDĀJAS UN ĀTRI IZTĒRĒ ENERĢIJU.
ATKLĀJOT ZINĀTNISKO KONFERENCI “JAUNO PĒTNIEKU DIENA 2025”. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
Kā institūts izskatās starptautiski?
Starptautiskie eksperti raksturo LU LFMI kā globālu līderi savā jomā, īpaši izceļot starpdisciplināru pētniecību, digitālo resursu kapacitāti un sabiedrisko ietekmi. Tas apliecina, ka Latvijā ir pasaules līmeņa humanitāro zinātņu centrs, par ko esam lepni!
Ir bijis periods, kad īpaši humanitārajās zinātnēs redzamākas bija Igaunija un Lietuva. Tagad mēs augam – mums ir daudz sadarbības partneru, un mūs arvien vairāk pamana, tostarp ģeopolitiskās situācijas dēļ. Esam iesaistīti projektos, kuros pirms kara Ukrainā, iespējams, nebūtu nonākuši, un mūs aktīvāk uzrunā.
Svarīgi, ka esam Latviešu folkloras krātuves turētāji un apvienojam pētniecību ar GLAM funkciju (galeriju, bibliotēku, arhīvu un muzeju funkciju) – kultūras mantojuma uzkrāšanu, saglabāšanu un pieejamības nodrošināšanu, kas mūs padara par īpaši pievilcīgu sadarbības partneri. Protams, arvien jau vēlētos sasniegt vairāk, un pie tā mērķtiecīgi strādājam.
Vai jūtaties kā daļa no LU?
Mēs lepojamies, ka esam daļa no Latvijas Universitātes, un lielākajai daļai pētnieku tā ir alma mater. Piederība ir svarīga, īpaši ņemot vērā vēsturisko kontekstu: kopš 1946. gada bijām LZA pārraudzībā, bet pēc deviņdesmitajiem lielāko daļu institūtu atkal pievienoja Universitātei, kur tie sākotnēji izveidoti 1945. gadā.
Šobrīd esam LU sistēmā, bet ar salīdzinoši lielu autonomiju – mums ir savs budžets un grāmatvedība, direktora paraksttiesības un iespēja pieņemt lēmumus un veikt vēlēšanu procedūras. Esam pārstāvēti arī LU Padomē un Senātā, līdz ar to balss mums ir. Vismaz reizi gadā tiekamies ar LU zinātnes attīstības stratēģiem, kopumā ir regulāra komunikācija. Tas ir būtiski, jo iepriekš tās pietrūka.
Ikdienā darbojamies diezgan neatkarīgi, un tas lielā mērā nāk par labu. Lielas institūcijas mērogs parasti nozīmē arī sarežģītāku un hierarhiskāku pārvaldību, kas lēmumu pieņemšanu padara lēnāku, savukārt mēs spējam saglabāt lielāku elastību. Vienlaikus redzam iespējas ciešākai sasaistei ar Universitāti, īpaši studiju procesā. Svarīgi, lai šī sadarbība būtu abpusēji stiprinoša: lai ne tikai mēs izmantotu LU sniegtās iespējas, bet arī Universitāte, pilnvērtīgāk iesaistot mūsu cilvēkresursus un kompetences, stiprinātu savu akadēmisko un pētniecisko kapacitāti. Šādos apstākļos modelis darbojas labi.
STARPTAUTISKIE
EKSPERTI RAKSTURO
LU LFMI KOPBILDE MAJORU PLUDMALĒ. 2025. GADA JŪNIJS. FOTO: AUGUSTS CELMIŅŠ
Kas būtu jāstiprina?
Iespējams, no Universitātes skatupunkta struktūra būtu vienkāršāka, ja visi institūti būtu vienotā sistēmā, tomēr esošais modelis darbojas efektīvi, un to atzīst arī Universitātes vadība.
Starptautiskie eksperti jau kārtējo reizi ir norādījuši uz nepieciešamību vairāk iesaistīties LU doktorantūrā, taču šis jautājums līdz šim virzījies lēni. Šobrīd rodas situācija, kurā mums ir spēcīgi promocijas un maģistra darbu vadītāji, taču viņu iesaiste ir administratīvi sarežģīta, jo institūts nav tieši iekļauts LU izglītības sistēmā. Par šo modeli notiek diskusijas, un tas tiek pārskatīts, tostarp virzoties uz elastīgāku doktorantu piesaisti.
Vienlaikus neatkarība ļauj darboties kā līdzvērtīgiem partneriem un piedalīties projektos, tāpēc svarīgi saglabāt līdzsvaru starp autonomiju un ciešāku integrāciju Universitātē.
Kopumā novērtējam Universitātes vadības līdzšinējo darbu un to, ka par mums atbild LU zinātņu prorektors, un es pievienojos rektora paustajam virzienam, kādā Universitātei jāattīstās.
Vai mērķis, ar kādu institūts savulaik tika dibināts, ir mainījies?
Mērķi pirms aptuveni 80 gadiem un mūsdienās ir būtiski mainījušies, taču pētniecība saglabājusies. Institūts oficiāli dibināts 1946. gadā, kad tika veidota zinātņu akadēmiju sistēma un universitāšu struktūrvienības pārņēma padomju zinātnisko institūciju modeli. Sākotnēji iestāde darbojās ciešākā saistībā ar literatūras un valodas izpēti, un tās virzienus ietekmēja politiskais un institucionālais konteksts.
Laika gaitā institūts vairākkārt transformējies –mainījušies nosaukumi, pievienojušies un atdalījušies pētniecības virzieni, tostarp folkloras un mākslas jomas.
Mūsdienās tas apvieno literatūras, folkloras un mākslas pētniecību starpdisciplinārā ietvarā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas institūta attīstībā bija arī distancēšanās no padomju perioda tradīcijām, tāpēc tā jubilejas ilgstoši netika īpaši svinētas.
Institūta mērķis ir plaša mēroga kultūras procesu izpēte literatūrā, folklorā un mākslā (tostarp teātra, dejas, mūzikas un kino pētniecībā), kā arī starpdisciplināros virzienos, piemēram, kultūras antropoloģijā, reliģijas pētniecībā un vides humanitārajās zinātnēs. Nozīmīga loma ir arī digitālajām humanitārajām zinātnēm, kas
KOPUMĀ NOVĒRTĒJAM UNIVERSITĀTES VADĪBAS LĪDZŠINĒJO
DARBU UN TO,
KA PAR MUMS ATBILD LU ZINĀTŅU PROREKTORS.
ļauj strādāt ar lieliem datu apjomiem, veikt tekstu analīzi un padarīt pētniecības rezultātus pieejamākus sabiedrībai un pētniekiem.
Par digitālajiem resursiem runājot, to jums tiešām ir daudz – humma.lv, lfk.lv, garamantas.lv, literatura.lv, womage.lv, iesaisties.lv, dainuskapis.lv. Saprotu, ka arī starptautiskajā novērtējumā tie guvuši atzinību.
Jā, tajos kolēģi līdzdarbojas, un tajos tiek publicēti mūsu pētījumi.
Vai svinēsiet institūta 80. jubileju?
Jā, svinēsim 27. jūnijā LU Botāniskajā dārzā visas dienas garumā. Pasākums top sadarbībā ar LU Komunikācijas departamentu un LU zinātnes komunikācijas projektu “Aurora Nexus”, kas Eiropas Komisijas programmas “MSCA and Citizens” konkursā guvis finansējumu. Priecājamies būt daļa no šīs iniciatīvas!
Jubilejas mērķis ir parādīt, ko mēs darām, un iesaistīt sabiedrību. Būs kultūras programma sadarbībā ar dažādiem māksliniekiem un mūsu pašu piedāvātas aktivitātes. Plānota publiska diskusija neformālā gaisotnē, teātra izrāde, aktivitātes ģimenēm ar bērniem – darbnīcas, tostarp dzejas un folkloras. Noslēgumā iecerēta pat improvizēta zaļumballe. Kopumā gribam parādīt, ka neesam šaura profila akadēmiska institūcija, bet ka mūsu darbs ir svarīgs un interesants arī plašākai sabiedrībai.
Kāpēc sabiedrībai ir nepieciešams LFMI?
Mēs palīdzam sabiedrībai izprast savu identitāti, kultūras saknes un to nozīmi, kā arī šo faktoru ieguldījumu valstiskumā un demokrātijā. Šīs lietas ir cieši saistītas. Bez humanitārajām zinātnēm nav iespējama pilnvērtīgi demokrātiska sabiedrība, jo tieši tās palīdz kritiski domāt, interpretēt pieredzi un saprast kopīgās vērtības.
Tas, kādu intelektuālo un kultūras kapitālu mēs veidojam, tieši ietekmē arī izglītību un stiprina valodu, tāpat arī sabiedrības spēju orientēties sarežģītos vēstures un tagadnes procesos. Tāpēc uz LFMI darbu ir jāskatās plašāk – kā uz ieguldījumu kultūras, valodas, demokrātijas un sabiedrības noturības stiprināšanā.
Tavs pētniecības lauks ir cilvēku stāsti –vēstules, dienasgrāmatas, arhīvu materiāli. Vai šie stāsti ļauj ieraudzīt to, ko vēstures naratīvi bieži noklusē?
Mani vienmēr ir interesējuši cilvēku stāsti. Skatoties uz jebkuru situāciju, man ir svarīgi saprast, ko cilvēks tajā brīdī juta un domāja, mēģināt to notvert kontekstā. Jau pētījumā par kultūras sakariem, kas vēlāk pārauga grāmatā, cilvēku stāsti bija būtiska daļa. Manā grāmatā “Dzelzsgriezēji” tiem ir veltīta nodaļa; promocijas darbā tiem nebija vietas, bet grāmatā tos iekļāvu.
Laika gaitā ir mainījušies pētījumu objekti. Šobrīd pievēršos dokumentārajam un autobiogrāfiskajam mantojumam – dienasgrāmatām, vēstulēm un citiem personīgiem dokumentiem –, īpaši skatot to caur sieviešu prizmu. Mani interesē sievietes vēsturē un viņu loma – arī aiz lielajiem varoņiem un valstsvīriem. Sievietēm ir savi stāsti, vēlmes, apņēmība un ierobežojumi – tas, kas palīdz vai traucē sasniegt mērķus. Viņas bieži nebija priekšplānā, bet veidoja atbalsta mehānismus –nodrošināja ikdienu, lai vīri būtu emocionāli atbalstīti, veseli, aprūpēti, paēduši, apģērbti u. c.
Jo vairāk šos stāstus izceļam, jo cilvēciskāka kļūst vēsture. Būtiski parādīt arī tās sadzīvisko pusi – kā cilvēki dzīvoja, kas notika aiz lielajiem notikumiem. Tas palīdzētu arī mācību procesā skolās, jo ļautu saprast, ka aiz katra notikuma ir konkrēti cilvēki. Īpaši no 19. gadsimta redzams, ka sievietes arvien vairāk apvienojas, saprotot, ka kopā var ietekmēt vairāk nekā individuāli. Līdz ar to kļūst grūtāk viņas ignorēt, un parādās arvien spēcīgākas sieviešu balsis. Tieši šie individuālie stāsti veido pamatu plašākam vēstures skatījumam.
BEZ HUMANITĀRAJĀM ZINĀTNĒM NAV IESPĒJAMA PILNVĒRTĪGI
DEMOKRĀTISKA
SABIEDRĪBA, JO TIEŠI TĀS PALĪDZ KRITISKI
DOMĀT,
LU FILOLOĢIJAS STUDENTU LITERĀRĀ ŽURNĀLA “VĀRTI” PREZENTĀCIJA. IMANTS ZIEDONIS ŠO IZDEVUMU NODĒVĒJIS PAR “TEMPERAMENTA BANGOJUMIEM”. 1999. GADA 29. JANVĀRIS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
UZ LZA JUMTA. FOTOSESIJA ŽURNĀLA “LATVJU TEKSTI” VĀKAM PĒC LATVIJAS LITERATŪRAS GADA BALVAS SPECIĀLBALVAS SAŅEMŠANAS PAR MONOGRĀFIJU “DZELZSGRIEZĒJI”. 2014. GADA SEPTEMBRIS. FOTO: KRISTAPS KALNS
Vai, strādājot ar šiem materiāliem, iespējams saglabāt neitralitāti?
Pirmajā brīdī pētnieks nevar būt neitrāls. Tāpēc pētniecība ir laikietilpīgs process, citādi vērtējums kļūst pārāk subjektīvs. Nepieciešams dažādu faktu un kontekstu kopums, lai saprastu situāciju, kurā tapis, piemēram, kāds dienasgrāmatas ieraksts, un cilvēkus, kas tajā pieminēti.
Lai ieraudzītu plašāku ainu, jāiegulda darbs, un tikai tad šo materiālu var interpretēt. Nevar darīt otrādi – izraut vienu faktu no dienasgrāmatas bez konteksta. Konteksts ir galvenais pētnieka uzdevums. Tomēr redzam, ka populārajā literatūrā nereti notiek pretējais –dienasgrāmatu ieraksti tiek izrauti no konteksta un izmantoti kā sensacionāli fakti. Pētnieks tā nedara.
Kāpēc, tavuprāt, mūsdienās ir tik svarīgi izcelt sieviešu stāstus?
Jo tie joprojām nav pietiekami izpētīti. Sieviešu vēstures pētniecība nekad nav attīstījusies vienmērīgi – interese par to nākusi viļņos, tādēļ daudzi stāsti arvien palikuši ārpus uzmanības loka. Ir svarīgi tos ne tikai atgūt, bet arī turpināt izgaismot.
Decembrī iznākušajā kolektīvajā monogrāfijā “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940” centāmies šo skatījumu paplašināt. Arī grāmatas vāks to ļoti skaisti simbolizē – sieviešu vārdi plūst pāri vāka robežām, it kā šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Un tieši tas jau arī ir mūsu uzdevums –turpināt pamanīt, pētīt un pievienot Latvijas kultūras vēsturei arvien jaunus sieviešu stāstus.
UZ LFMI DARBU JĀSKATĀS PLAŠĀK –KĀ UZ IEGULDĪJUMU KULTŪRAS, VALODAS, DEMOKRĀTIJAS UN SABIEDRĪBAS
Tu esi šīs monogrāfijas sastādītāja, un gada sākumā grāmata saņēmusi LZA prezidenta atzinību, tā bijusi nominēta arī grāmatu dizaina konkursā “Zelta ābele”.
Taisnība, bet lielākais apbalvojums ir tas, ka grāmata ir pamanīta un tiek pirkta. Mēs tālredzīgi izdevām grāmatu netipiski lielā tirāžā, domājot, ka tā varētu izraisīt lielu interesi. Tā arī notika. Rīgas grāmatu svētkos šī bija mūsu pārdotākā grāmata. Tur notika arī diskusija, pēc kuras pie mūsu stenda izveidojās rinda.
Grāmatā ļoti dažādās perspektīvās aplūkots periods līdz Otrajam pasaules karam – politika, māksla, ceļošana un sieviešu ceļojumu pieredze. Iekļautas arī vācu un baltvācu sieviešu tēmas. Katrs tur atrod kaut ko sev interesantu.
Tev ir arī citas grāmatas, vismaz desmit!
Vienīgā grāmata, kuras autore esmu tikai es, ir balstīta promocijas darbā – tā ir “Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti” (iznākusi 2013. gadā). Pārējie ir darbi, kuros esmu bijusi līdzautore vai sastādītāja. Kopumā tas ir bijis ļoti daudzveidīgs darbu loks, un arī tēmas ir atšķirīgas. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai pētnieciskajā darbā saglabātos interese un iekšējs spriegums, tāpēc, iespējams, man ir raksturīgi nevis ilgstoši virzīties vienā šaurā trajektorijā, bet drīzāk strādāt intensīvos, koncentrētos posmos. Es droši vien neesmu maratonskrējēja, drīzāk sprintere: man patīk īss, spēcīgs uzrāviens līdz rezultātam, turklāt bieži kopā ar kolēģiem.
Vairāki darbi tapuši sadarbībā ar Latvijas literatūras eksporta platformu “Latvian Literature”. Piemēram, “The Book of Riga: A City in Short Fiction”, kas ir latviešu autoru stāstu izlase par Rīgu, kur līdzās manam ievadam ir Vairas Vīķes-Freibergas priekšvārds. Tāpat tapusi arī grāmata sērijā “Baltic Belles” – tur ir latviešu sieviešu autoru stāsti, kas izdoti Lielbritānijā. Tās ir skaistas un reprezentatīvas grāmatas, kas ļauj ārvalstu kolēģus un draugus iepazīstināt ar latviešu literatūru. Šobrīd jau strādājam pie nākamā izdevuma.
Vai ir kāda sieviete vēsturē, kura, tavuprāt, ir nepamatoti aizmirsta un kuru gribi izcelt?
Tā ir Anna Rūmane-Ķeniņa. Viņai ik pa laikam tiek pievērsta uzmanība, bet nepietiekami. Nora Ikstena savulaik pēc filoloģijas studijām publicēja nelielu, bet būtisku grāmatu – “Annas Rūmanes-Ķeniņas pārnākšana”. Man žēl, ka Nora Ikstena nepiedzīvos nākamo gadu, kas UNESCO pasaules nemateriālā kultūras mantojuma kalendārā būs veltīts Annai Rūmanei-Ķeniņai –viņas 150 gadu atcerei. Esmu uzņēmusies iniciatīvu, lai par viņu nākamgad vairāk runātu.
Viņa bija ļoti daudzpusīga personība. Rūmanei-Ķeniņai bija meiteņu ģimnāzija, viņa iestājās par sieviešu izglītību un jau pirms Latvijas neatkarības darbojās starptautiski, ietekmējot ārvalstu attieksmi pret Latvijas potenciālo neatkarību un iesaistoties diplomātiskajā darbā. Tomēr tā laika realitātē viņa nevarēja ieņemt augstus amatus ārlietu dienestā – sievietēm nācās samierināties ar sekretāres līmeni, lai gan viņa būtu bijusi lieliska vēstniece. Zigfrīds Anna Meierovics reiz teicis, ka tas ir zelta darbs, ko sievietes dara, bet ārlietu dienestā viņas netiek gaidītas.
Arī rakstniecībā viņas darbs netika pienācīgi novērtēts – kritika bija skarba, un pēc tam viņai zuda motivācija turpināt rakstīt. Īpaši nozīmīgs ir viņas darbs par mātes pieredzi un bērna zaudējumu, kas ir viens no spēcīgākajiem šīs tēmas atveidojumiem latviešu literatūrā.
MAN VIENMĒR IR BIJIS SVARĪGI, LAI PĒTNIECISKAJĀ DARBĀ SAGLABĀTOS
Viņa ir tavs šī brīža pētniecības fokuss?
Drīz ķeršos klāt. Domāju par dažādiem pasākumu formātiem, kā šo personību parādīt no dažādām pusēm. Bet, par citiem darbiem un projektiem runājot, man ir svarīgi ik pa laikam darīt ko tādu, kas veido notikumu. Piemēram, priecājos, ka jau piekto gadu sadarbībā ar Siguldas kultūras centru “Devons” notiek lekciju cikls “Rīts ar literatūrzinātnieku”, un piekto reizi esmu atbildīga par Latvijas literatūras gada balvas procesiem. Lepojos arī ar LFMI digitālajiem resursiem, kuros daudz laika un enerģijas esmu ieguldījusi. Jau desmito gadu pastāv literatura.lv, kuras lietotāju statistika rāda iespaidīgus ciparus; man sirdij tuvs ir sieviešu vēsturei veltītais womage.lv, par kuru Baltijas kolēģi mūs apskauž.
Kura sieviete tevi ir iedvesmojusi?
Mani ir ļoti iedvesmojusi Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa man arī deva drosmi, piemēram, pēc laulībām saglabāt savu meitas uzvārdu, izveidojot dubultuzvārdu. Tajā laikā tas nebija tik ierasts. Tieši tajā periodā viņa kļuva par prezidenti, un man tas šķita skaists piemērs, kā var saglabāt daļu savas identitātes.
Tu esi studenšu korporācijas
“Staburadze” filistre un dziedi Studenšu Prezidiju konventa korī. Vai piederību korporācijai izmanto savā pētniecībā vai tomēr no tās distancējies?
Šī pieredze man ļoti palīdz, un šajā ziņā jūtos ieguvēja – labāk izprotu korporāciju lomu sabiedrībā un iegūstu papildu kontekstu arī par vairākām personām, kuras parādās manā pētniecībā. Tas ļauj arī redzēt, cik daudzas sievietes ir bijušas saistītas ar korporācijām un cik nozīmīga šī piederība bijusi viņu dzīvē. Līdzdarbojos arī kora simtgades darba grupā, izzinot kora vēsturi.
Ko piederība korporācijai tev ir devusi?
Visvairāk tā man ir devusi cilvēkus un draudzības, kas citādi dzīvē diez vai būtu iespējamas. Tā ir arī tradīciju un savstarpēja atbalsta vide, kas rada ļoti spēcīgu piederības sajūtu. Man šķiet, ka tieši šīs sajūtas mūsdienās daudzviet pietrūkst.
Korporācijā kopības izjūta ir ļoti spēcīga –brīžos, kad tas vajadzīgs, mēs saliedējamies, un es patiešām jūtu pilnīgu atbalstu. Varu dot savu ieguldījumu šajā kopībā, būt daļa no tās un ar lepnumu raudzīties uz citu paveikto.
KOPĀ AR PIRMO AKADĒMISKO SIEVIEŠU KORI LATVIJĀ –S!P!K! KORI – IZCĪNĪTS ZELTA DIPLOMS UN UZVARA VIENDABĪGO KORU KATEGORIJĀ. KORĪ DZIED LU UN TRIMDĀ DIBINĀTO LATVIEŠU STUDENŠU KORPORĀCIJU
PĀRSTĀVES. 2024. GADS, KALAMATA, GRIEĶIJA.
FOTO: KORA ARHĪVS
Kādiem jābūt jaunajiem pētniekiem humanitārajā nozarē, kādām kvalitātēm viņiem jāpiemīt?
Man patīk, kādi viņi šobrīd veidojas – ar citādu, veselīgu domāšanu un pašapziņu. Viņi saprot, ka nedrīkst sevi izdedzināt, spēj novilkt robežas un līdzsvarot darbu ar citām dzīves jomām. Tas ir veselīgi. Protams, ne vienmēr tas izdodas. Man patīk šī jaunā paaudze – viņi ir erudīti, ar plašām zināšanām. Viņi ir uz pareizā ceļa, un, ja izvēlas humanitārās zinātnes, nav iemesla baidīties – šī joma nezudīs. Svarīgi ir noturēt savu pārliecību, un viņu pašapziņa to palīdzēs izdarīt.
Noslēgumā – aicinājums jaunajiem pētniekiem.
Nāciet uz LU LFMI! Mēs esam atvērti sadarbībai, interesēm un jauniem projektiem. Būs jāiegulda darbs un sevi jāpierāda, taču iespējas ir.
Droši iesaistieties, apmeklējiet pasākumus un uzrunājiet mūs arī kā potenciālos sava zinātniskā darba vadītājus!
LU rektors 2024. gadā, īsi pēc savas ievēlēšanas amatā, mūs nosauca par “Formulu 1” – šis salīdzinājums kļuvis par iekšēju lepnuma simbolu. Tas nozīmē dinamisku tempu, precizitāti un nemainīgi augstu latiņu, ko centīsimies noturēt arī turpmāk.
AURORA NEXUS:
savienot cilvēkus, zinātni un mākslu LU zinātnes komunikācijas projekts, kas tuvina zinātni sabiedrībai un aicina izzināt, iesaistīties un satikt pētniekus.
Uzzini vairāk
No datiem līdz ekspertu intervijām: LU starptautiskā novērtējuma process
AUTORE: IEVA LAZDIŅA, LU
LU ZINĀTNES DEPARTAMENTA DIREKTORE ANTRA BOČA. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
LATVIJĀ ZINĀTNISKO INSTITŪCIJU
STARPTAUTISKAIS NOVĒRTĒJUMS NOTIEK REIZI SEŠOS GADOS. ŠOGAD
TAS APTVĒRA 39 ZINĀTNISKĀS INSTITŪCIJAS UN 62 DARBĪBAS VIRZIENUS.
NOVĒRTĒJUMU ORGANIZĒ
IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES
MINISTRIJA, BET NEATKARĪGO
EKSPERTĪZI NODROŠINA
STARPTAUTISKA PĒTNIECĪBAS UN KONSULTĀCIJU ORGANIZĀCIJA
“TECHNOPOLIS”. PROCESS TIEK ĪSTENOTS PA ZINĀTŅU JOMĀM, IEVĒROJOT COARA 1 PRINCIPUS. KATRĀ EKSPERTU GRUPĀ STRĀDĀ
SEŠI DAŽĀDU VALSTU PĒTNIEKI, KURI VĒRTĒ PĒTNIECĪBAS KVALITĀTI, ZINĀTNISKO, EKONOMISKO UN SOCIĀLO IETEKMI, PĒTNIECĪBAS VIDI UN INFRASTRUKTŪRU, KĀ ARĪ ATTĪSTĪBAS POTENCIĀLU.
APRĪLĪ PAZIŅOTAJOS REZULTĀTOS
VISAS SEŠAS LATVIJAS
UNIVERSITĀTES (LU) FAKULTĀTES
SAŅĒMUŠAS NOVĒRTĒJUMU 4 JEB “ĻOTI LABI” PIECU PUNKTU
SKALĀ, SAVUKĀRT LU LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS INSTITŪTS
IEGUVIS AUGSTĀKO – 5 JEB “IZCILI”. ŠĀDS NOVĒRTĒJUMS
SNIEDZ NEATKARĪGU SKATĪJUMU UZ UNIVERSITĀTES PĒTNIECĪBAS KVALITĀTI, ATTĪSTĪBAS POTENCIĀLU UN STARPTAUTISKO KONKURĒTSPĒJU.
LU FAKULTĀŠU IZVĒRTĒŠANAS PROCESU KOORDINĒJA LU ZINĀTNES DEPARTAMENTA
DIREKTORE ANTRA BOČA , KURA ŽURNĀLAM “ALMA MATER” ATKLĀJA
GAN PROCESA AIZKULISES, GAN
IZAICINĀJUMUS, AR KURIEM NĀCĀS SASKARTIES.
Gatavošanās un pašvērtējums: iespēja paskatīties uz sevi no malas
Gatavošanās starptautiskajam novērtējumam LU sākās 2024. gada nogalē. Tas nozīmēja gan organizatoriskus jautājumus, gan datu apkopošanu, gan precīzu pienākumu sadali –kurš par ko atbild un kā informācija nonāks vienotā sistēmā.
Viens no būtiskākajiem novērtējuma posmiem bija pašvērtējuma ziņojumu sagatavošana. LU komanda apkopoja datus par 2019.–2024. gada pētniecības projektiem, publikācijām, starptautisko sadarbību, doktorantu iesaisti un citiem rādītājiem. Ziņojumu rakstīšana sākās 2025. gada janvārī, bet iesniegšana – aprīlī.
“Ar skaistām frāzēm vien nepietiek – katrā jautājumā 400 vārdos jāspēj precīzi parādīt, kas paveikts. Eksperti vēlas redzēt faktus, skaitļus un rezultātus, nevis tukšvārdību. Tāpēc svarīgi bija palīdzēt fakultātēm izcelt paveikto,” stāsta Antra Boča. Ziņojumi tika vairākkārt precizēti, lai tie būtu skaidri un saprotami starptautiskajiem ekspertiem. Papildus tam fakultātes gatavoja prezentācijas un vizuālos materiālus, kas palīdzēja uzskatāmi parādīt LU pētniecības rezultātus un to ietekmi sabiedrībā.
Treniņprocess pirms ekspertu vizītēm
LU Zinātnes departamenta komanda pārskatīja visu fakultāšu ziņojumus un sniedza detalizētu atgriezenisko saiti. “Mums bija jāiedziļinās sagatavotajās pašvērtējuma anketās 80–100 lappušu apjomā. Domājām, ko un kā iespējams uzlabot, nevis tikai meklējām trūkumus. Vienlaikus centāmies centralizēti apkopot datus, lai fakultātēm nebūtu jādublē darbs, piemēram, par doktorantūru vai sabiedrības ietekmi,” stāsta Boča.
Līdztekus datu vākšanai un pašvērtējumu izstrādei komanda rīkoja arī vairākas treniņintervijas un sagatavošanās sesijas. “Mēs simulējām izvērtēšanas procesu – uzdevām jautājumus, pārrunājām atbildes, palīdzējām sagatavoties sarunām ar ekspertiem,” atklāj Boča.
Īpašs izaicinājums bija panākt, lai fakultāšu rezultāti tiktu atspoguļoti drosmīgāk. “Mums raksturīga piezemētība – mēs bieži paveicam daudz, bet par to pietiekami skaļi nerunājam,” norāda Boča. “Bija svarīgi par sasniegumiem stāstīt spilgti un pārliecinoši.”
1 CoARA – Coalition for Advancing Research Assessment. Plašāk: https://www.coara.org/agreement/the-commitments
LU JURIDISKĀS FAKULTĀTES IZVĒRTĒŠANAS PROCESS: SARUNA AR STARPTAUTISKAJIEM EKSPERTIEM
KLĀTIENES VIZĪTĒ. FOTO: LU ZINĀTNES DEPARTAMENTA ARHĪVS
Starptautiskie eksperti: dzīvs dialogs
Intensīvākais izvērtēšanas posms sākās līdz ar ekspertu vizītēm, kas norisinājās no septembra līdz novembra sākumam. Rezultāti tika saņemti pakāpeniski – daļai fakultāšu jau novembrī, bet pilnais novērtējums vēlāk.
Bija svarīgi ne tikai sagatavot dokumentus, bet arī parādīt Universitātes darbu. Eksperti iepazinās ar pašvērtējuma ziņojumiem, intervēja akadēmisko personālu, doktorantus un sadarbības partnerus, apmeklēja laboratorijas un pārrunāja programmu attīstību un starptautisko projektu sadarbību. Tika vērtēti gan procesi un kompetence, gan sadarbības spēja un attīstības potenciāls.
Starptautiskie eksperti darbojās vairākās zinātnes jomu grupās, vērtējot augstākās izglītības iestādes visā Latvijā. Tās aptvēra dabaszinātnes, inženierzinātnes un tehnoloģijas, medicīnas un veselības zinātnes, lauksaimniecības, meža un veterinārās zinātnes, humanitārās un mākslas zinātnes, kā arī sociālās zinātnes, kur lielā vērtējamo vienību skaita dēļ strādāja divas grupas. “Šīs grupas veidojām tā, lai tajās būtu konkrēto jomu eksperti,” skaidro Boča.
No trijnieka uz stabilu četrinieku
Iepriekšējā starptautiskajā novērtējumā LU kopumā nopelnīja trijnieku. “Šogad saņēmām stabilu četrinieku. Katra fakultāte ieguva četrus punktus, un arī konsolidētajā Universitātes vērtējumā mums ir četrinieks,” saka Boča. Eksperti LU ieteikuši stiprināt starptautisko sadarbību, attīstīt pētniecības tīklus un pilnveidot stratēģisko plānošanu.
Viņa arī norāda, ka izaugsmi pamanījuši tie eksperti, kuri izvērtēšanā piesaistīti atkārtoti. “Katrā grupā bija cilvēki, kuri LU vērtēja jau iepriekš. Tieši no viņiem mēs ļoti skaidri dzirdējām, ka Universitāte ir augusi un virzās pareizajā virzienā.”
Iepriekšējā novērtējumā viens no galvenajiem trūkumiem bija sadrumstalotā organizācijas struktūra. “Pirms sešiem gadiem dažādos zinātņu klasteros apvienoja fakultātes, institūtus un atsevišķas struktūrvienības. Vērtētāji īsti nesaprata, kā tas viss kopā funkcionē. Šoreiz struktūra bija daudz skaidrāka,” viņa teic.
Vērtētāji norādījuši vēl kādu pozitīvu tendenci. “Ziņojumā minēta atziņa, ka vairākas struktūrvienības ir ļoti tuvu pieciniekam – līmenim, kas nozīmē globālu līderību savā jomā. Tāpat eksperti pozitīvi novērtējuši arī doktorantūras attīstību un zinātnisko institūciju konsolidācijas procesu, kas stiprina Latvijas zinātnes konkurētspēju.”
Novērtējums kā iespēja augt
Lielākais ieguvums nav skaitliskais vērtējums, bet gan neatkarīgo ekspertu skatījums uz Universitātes darbu. “Šis process dod ļoti svarīgu atgriezenisko saiti. Mums ir vajadzīgs ārējs viedoklis, lai saprastu, kur atrodamies un kā varam kļūt labāki,” uzsver direktore.
PARĀDĪT.
Novērtējuma secinājumi cieši sasaucas ar LU topošo attīstības stratēģiju. “Šis ir piemērots brīdis, lai no jauna izvērtētu, ko vēlamies sasniegt, kādus mērķus izvirzīt un kā veidot vidi, kas palīdz zinātnei attīstīties ilgtermiņā.” GALVENIE
ZINĀTNISKO INSTITŪCIJU STARPTAUTISKĀ NOVĒRTĒJUMA REZULTĀTU PREZENTĀCIJA. 2026. GADA APRĪLIS. FOTO: TOMS NORDE, IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJA
Viņa uzsver, ka aiz rādītājiem un publikāciju skaita vienmēr ir cilvēki un idejas. “Svarīgākais ir nepazaudēt jēgu. Zinātne nav tikai rādītāji tabulās – tā ir spēja radīt zināšanas, kas paliek un ir nozīmīgas arī nākotnē.”
Pateicības
Sirsnīgs paldies visiem – pētniekiem, doktorantiem, fakultāšu komandām, administrācijai un sadarbības partneriem –, kuru profesionālais darbs un iesaiste padarīja iespējamu veiksmīgu starptautisko novērtējumu un vienlaikus sniedza vērtīgu kopīgu pieredzi Universitātes turpmākajai attīstībai. Tieši darbinieku neatlaidība, profesionalitāte un spēja strādāt augstā intensitātē ļāva šo procesu īstenot pārliecinoši.
“Milzīgs paldies visiem, kas iesaistījās. Taču galvenie šī rezultāta autori ir pētnieki – bez viņu darba nebūtu, ko parādīt,” uzsver Boča. Viņa norāda, ka viens no būtiskākajiem nākotnes uzdevumiem ir turpināt stiprināt atbalsta sistēmu pētniekiem, lai viņi arvien vairāk laika varētu veltīt tieši zinātnei. “Mēs vēlamies pilnveidot LU zinātnes pārvaldību tā, lai pētniekiem būtu mazāk administratīvā sloga un vairāk iespēju koncentrēties uz pētniecību. Šis novērtējums ir kopīga darba rezultāts un apliecinājums tam, ka LU zinātne attīstās pārliecinoši un spēj konkurēt starptautiskā līmenī.”
MUMS RAKSTURĪGA
PIEZEMĒTĪBA – MĒS BIEŽI PAVEICAM
DAUDZ, BET PAR TO PIETIEKAMI SKAĻI NERUNĀJAM.
Vai sejām var uzticēties? Emocijas, smadzenes un mākslīgais intelekts
GLĀZGOVAS UNIVERSITĀTES PĒTNIEKI REIČELA E. DŽEKA UN FILIPS G. ŠĪNS LU SENĀTA ZĀLĒ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
JANVĀRA BEIGĀS LATVIJAS
UNIVERSITĀTĒ (LU) AR DIVĀM
LEKCIJĀM UZSTĀJĀS PASAULĒ
ATZĪTI ZINĀTNIEKI NO GLĀZGOVAS
UNIVERSITĀTES (APVIENOTĀ
KARALISTE) – SEJAS EMOCIJU
PĒTNIECE PROFESORE
REIČELA E. DŽEKA ( RACHAEL
E. JACK ) UN KOGNITĪVĀS
NEIROZINĀTNES PROFESORS
FILIPS G. ŠĪNS ( PHILIPPE
G. SCHYNS ). TĀ BIJA ABU
ZINĀTNIEKU PIRMĀ VIZĪTE
BALTIJĀ.
PROFESORE DŽEKA IR ARĪ
VIENAS NO IETEKMĪGĀKAJĀM
PASAULES EMOCIJU PĒTNIECĪBAS
ORGANIZĀCIJĀM – AFEKTĪVO PROCESU IZPĒTES BIEDRĪBAS –PREZIDENTE, UN VIŅAS PĒTĪJUMI
BŪTISKI MAINĪJUŠI IZPRATNI
PAR EMOCIJU IZPAUSMĒM SEJĀ, AKCENTĒJOT KULTŪRAS NOZĪMI.
SAVUKĀRT PROFESORS ŠĪNS IR
GLĀZGOVAS UNIVERSITĀTES
NEIROZINĀTŅU UN PSIHOLOĢIJAS INSTITŪTA VADĪTĀJS, UN VIŅŠ PĒTA, KĀ SMADZENES, KAS IR DINAMISKA INFORMĀCIJAS APSTRĀDES SISTĒMA, UZTVER UN INTERPRETĒ VIZUĀLOS UN SOCIĀLOS SIGNĀLUS.
INTEGRĒJOT EKSPERIMENTĀLĀS PSIHOLOĢIJAS UN MAŠĪNMĀCĪŠANĀS METODES, ABI ZINĀTNIEKI SAVOS DARBOS
PARĀDA, KA EMOCIJU UZTVERE IR DAUDZ SAREŽĢĪTĀKA UN VAIRĀK KULTŪRAS IETEKMĒTA, NEKĀ PIEŅEMTS IEPRIEKŠĒJĀS TEORIJĀS.
AR ABIEM PROFESORIEM SARUNĀJĀS “ALMA MATER” REDAKTORE IEVA LAZDIŅA.
Šī ir pirmā reize, kad apmeklējat Latviju un Baltijas valstis. Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par Rīgu, un ko vēlaties iegūt no šeit sastaptās auditorijas?
Reičela: Iespaidi ir ļoti pozitīvi – šī ir ļoti skaista pilsēta. Mēs vakar vakarā devāmies pastaigā. Arhitektūra ir brīnišķīga, šeit valda miers un ir ļoti patīkama atmosfēra. Rīga ir lieliska vieta, kur atpūsties.
Runājot par klausītājiem – man ļoti patīk iepazīstināt ar savu darbu dažādu nozaru pārstāvjus, lai uzzinātu, kā cilvēki no atšķirīgām jomām uztver un novērtē manus pētījumus. Šāda pieredzes apmaiņa ļauj arī ieraudzīt aspektus, kuriem iepriekš, iespējams, neesmu pievērsusi pietiekamu uzmanību. Mums visiem mēdz būt savas aklās zonas. Esmu šeit, lai prezentētu savu pētījumu un arī mācītos no citiem, un par to esmu patiesi sajūsmināta.
Jūs abi pētāt, kā cilvēki uztver sejas un to pārraidītos sociālos signālus, kas ietver gan emocijas un identitāti, gan kultūras atšķirības. Kā jūsu pētnieciskās pieejas viena otru papildina?
Reičela: Mūsu pieejas viena otru ļoti labi papildina. Mani pētījumi fokusējas uz uzvedību –analizēju, kā cilvēki reaģē uz dažādām sejas izteiksmēm un kā viņi tās interpretē. Tādējādi varu noskaidrot, kuras sejas izteiksmes cilvēki saista ar konkrētām emocijām. Mans pētījuma lauks aptver mijiedarbību starp diviem indivīdiem – emociju paudēju un to uztvērēju. Savukārt Filips pievēršas tam, kas notiek uztvērēja smadzenēs. Modeļus, ko izveidoju, pētot uztvērēju, var izmantot, lai analizētu arī smadzeņu darbību.
Filips: Es pētu, kā smadzenes uztver sociālos signālus. Lielākā daļa pētnieku, kuri izmanto smadzeņu neiroattēlveidošanu, strādā ar fMRI (funkcionālo magnētisko rezonansi), kas sniedz salīdzinoši statisku priekšstatu par smadzeņu darbību. Turpretī es galvenokārt izmantoju MEG (magnetoencefalogrāfiju), kas ļauj iegūt dinamisku priekšstatu par to, kā smadzenes uztver signālus, pārsūta tos starp dažādām smadzeņu daļām un apstrādā. Šī apstrāde izpaužas uzvedībā, ko pēta Reičela. Tādējādi mūsu pieejas pilnībā viena otru papildina.
Vai jūs kā pētnieki un seju uztveres eksperti piekrītat, ka cilvēka seja ir dvēseles spogulis?
Reičela: Sejas izteiksme patiešām var sniegt ļoti daudz informācijas par cilvēku – gan par personību un emocionālo stāvokli, gan par to, kā viņš konkrētajā brīdī jūtas patiesībā, pretstatā tam, ko cenšas izrādīt. Par sejas izteiksmi vēl ir daudz ko uzzināt – mēs joprojām pilnībā neizprotam visu tās nozīmju spektru, un šajā jomā vēl vajadzīgi turpmāki pētījumi. Iespējams, kādā brīdī mēs cilvēka sejā spēsim saskatīt arī to, ko metaforiski dēvē par dvēseli. (Smejas.)
Abi pārstāvat dažādas zinātnes jomas, apvienojot psiholoģiju, neirozinātni un datorzinātni. Kāpēc starpdisciplinārs darbs ir tik svarīgs mūsdienās, un kā tas palīdz pētniecībā?
Filips: Jautājumus, ko pētām psiholoģijā, bieži vien nav iespējams pilnvērtīgi izprast vienas disciplīnas ietvaros. Mēs varam analizēt uzvedību ar psiholoģijas metodēm, bet, lai izprastu, kā tā veidojas smadzenēs, jāiesaista neirozinātne. Un visbeidzot – ja vēlamies precīzi modelēt smadzeņu darbības mehānismus, vajadzīga arī datorzinātne. Šobrīd esam unikālā situācijā – tehnoloģijas visās trijās jomās ir pietiekami attīstītas, lai tās efektīvi varētu apvienot. Tas arī nosaka turpmāko attīstības virzienu.
Reičela: Piekrītu. Turklāt pētniecībā bieži pienāk brīdis, kad vienas jomas ietvaros virzība kļūst ierobežota un nonākam strupceļā. Nereti tas saistīts ar tehnoloģiju ierobežojumiem. Šādos gadījumos nepieciešama sadarbība ar citu jomu speciālistiem, kuri var palīdzēt radīt vajadzīgos risinājumus, vai arī jāgaida, kad attīstīsies jaunas tehnoloģijas. Tāpēc arvien vairāk pētnieku saprot, ka bez starpdisciplināras sadarbības nav iespējams pilnvērtīgi virzīties uz priekšu.
PROFESORES REIČELAS E. DŽEKAS LEKCIJĀ “KULTŪRAS DAŽĀDĪBA EMOCIJU IZPAUSMĒS SEJĀ” RĪGAS STRADIŅA UNIVERSITĀTES (RSU) ANATOMIJAS MUZEJĀ. FOTO: SIMONA TIHONOVA, RSU
Kādi ir jūsu jaunākie vai nozīmīgākie atklājumi, un kā tie varētu ietekmēt pasauli?
Reičela: Manos pētījumos būtiskākais atklājums saistīts ar kultūras līdzībām un atšķirībām emociju izpausmēs sejā. Pētu, kuras sejas izteiksmes dažādās kultūrās tiek saprastas līdzīgi un kuras rada pārpratumus. Veidojot šādus modeļus, mēs varam palīdzēt mākslīgā intelekta aģentiem labāk komunicēt multikulturālā vidē un pat interpretēt sejas izteiksmi. Mērķis ir radīt sistēmu, kas palīdz mazināt starpkultūru pārpratumus mūsdienu pasaulē.
Filips: Mans nozīmīgākais atklājums ir iespēja dinamiski novērot, kā smadzenes apstrādā vizuālo informāciju. Laikā, kad sāku studēt datorzinātnes un psiholoģiju, par to varēja tikai sapņot, jo toreiz smadzenes šķita kā melnā kaste. Tagad šo kasti mēs pamazām atveram –nu jau tā ir stikla kaste – un sākam izprast, kā smadzenes apstrādā sociālos signālus un pārvērš tos uzvedībā.
Kā tas var ietekmēt sabiedrību? Pirmkārt, mēs varam salīdzināt, kā smadzenes darbojas veselu cilvēku grupā un kā to darbība atšķiras cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem. Tas palīdz labāk izprast, kā rodas dažādas uztveres un sociālās grūtības. Otrkārt, mēs varam izmantot šīs zināšanas, lai uzlabotu mākslīgā intelekta modeļus un padarītu to darbību līdzīgāku cilvēka smadzenēm.
ARVIEN VAIRĀK
PĒTNIEKU
SAPROT, KA BEZ
STARPDISCIPLINĀRAS
SADARBĪBAS
NAV IESPĒJAMS
PILNVĒRTĪGI
Jūs jau daļēji atbildējāt uz manu nākamo jautājumu – kurš no atklājumiem jūs pašus ir visvairāk pārsteidzis?
Reičela: Visa mana pētniecība. Mana sākotnējā doktora darba tēma bija par kaut ko citu – par tā saukto otras rases efektu (other-race effect). Tas ir fenomens psiholoģijā, ka cilvēki labāk atpazīst un atceras savas etniskās grupas sejas nekā citu etnisko grupu sejas.
Saistībā ar šo es veicu eksperimentu ar sejas izteiksmēm. Konstatēju, ka dažiem maniem eksperimenta dalībniekiem no Ķīnas rezultāti bija ļoti vāji. Sākumā domāju, ka esmu kaut ko izdarījusi nepareizi vai kļūdījusies, jo uzaugu ar pārliecību, ka sejas izteiksmes ir universālas. Tad sāku meklēt atbildes zinātniskajā literatūrā. Atklāju ko pārsteidzošu: lai gan Pols Ekmans (Paul Ekman) un citi slaveni šīs jomas zinātnieki apgalvoja, ka sejas izteiksmes ir universālas, pašu norādītie dati par to nemaz neliecināja. Patiesībā visā pasaulē pastāv lielas atšķirības.
Pie šī atklājuma nonācu savas pētnieciskās darbības sākumā, un tas mani aizveda citā virzienā, prom no tēmas, ko biju paredzējusi pētīt. No tā brīža manos pētījumos, protams, joprojām bija vērojamas līdzības starp kultūrām, taču arvien vairāk parādījās arī šīs interesantās atšķirības, kuras, manuprāt, bija aizēnojis dominējošais uzskats par universālumu. Tas mani ļoti pārsteidza – tā laika teorijas par emociju universālumu bija nozīmīgas, taču tās izrādījās kļūdainas. Tāpēc biju ļoti priecīga, ka varēju uzsākt šo sarežģīto diskusiju un izgaismot atšķirības.
Filips: Arī es pastāstīšu par kādu spilgtu atklājumu. Mēs jau sen bijām izstrādājuši metodes, kas ļāva noteikt, kuras sejas iezīmes cilvēki izmanto, lai pieņemtu lēmumus un reaģētu noteiktā veidā. Taču jautājums par to, kā smadzenes to īstenībā dara, vienmēr palika atklāts. To mēs nezinājām.
Izrāviens notika brīdī, kad pamanījām, ka konkrēts smadzeņu viļņu signāls patiesībā kodē informāciju par acīm. Tas notika piektdienas vakarā – veicu aprēķinus, ieraudzīju rezultātu ekrānā un burtiski nokritu no krēsla.
Reičela: Labs sākums nedēļas nogalei. (Smejas.)
Par mākslīgo intelektu un ētiku. Mākslīgais intelekts arvien labāk spēj nolasīt sejas izteiksmes, un tā ir arī jūsu pētniecības joma. Vai šāda tehnoloģiju spēja rada ētiskas bažas?
Reičela: Galvenās bažas ir saistītas ar uzskatu, ka cilvēka emocijas var noteikt tikai pēc sejas izteiksmes. Taču tā nav taisnība – viss nav tik vienkārši. Cilvēks var smaidīt, pat ja nejūtas laimīgs, un saraukt pieri nevis aiz dusmām, bet gan koncentrējoties. Uzvedības interpretācija ir daudz sarežģītāka, jo jāņem vērā virkne citu signālu.
Tāpēc pastāv risks, ka šādus pieņēmumus var pārprast vai ļaunprātīgi izmantot. Pozitīvi, ka izpratne par šo jautājumu tomēr pieaug. Vienlaikus mums, pētniekiem, jābūt ļoti uzmanīgiem ar apgalvojumiem par emociju atpazīšanu un to, ko sejas izteiksme patiesībā atklāj par cilvēka iekšējo stāvokli.
SĀKUMĀ DOMĀJU, KA ESMU KAUT KO IZDARĪJUSI NEPAREIZI VAI KĻŪDĪJUSIES, JO UZAUGU AR PĀRLIECĪBU, KA
CILVĒKS VAR SMAIDĪT, PAT JA NEJŪTAS
LAIMĪGS, UN SARAUKT
PIERI NEVIS AIZ
DUSMĀM, BET GAN KONCENTRĒJOTIES.
Kur jūs redzat robežas cilvēku mijiedarbības aizstāšanai ar mašīnām?
Reičela: Jā, tas ir interesanti – šīs robežas. Ir cilvēki, kuri uztraucas par sociālo izolāciju un to, cik lielā mērā mākslīgā intelekta aģenti patiešām var aizstāt cilvēkus, iegūt cilvēciskas iezīmes un tamlīdzīgi. Piemēram, pastāv bažas par gados vecāku cilvēku izolāciju, jo dažās valstīs vērojama tendence daļu aprūpētāju aizstāt ar digitāliem avatāriem, virtuāliem asistentiem un līdzīgām tehnoloģijām.
Iedziļināties šajos jautājumos kopā ar sociologiem, kuri pēta dažādu tehnoloģiju ieviešanu un to ietekmi uz sabiedrību, kļūs aizvien svarīgāk. Tas ir ļoti aizraujošs laiks, bet vienlaikus arī tāds, kurā mums jārīkojas ļoti piesardzīgi, mācoties no iepriekšējās pieredzes, lai virzītos uz priekšu.
Pētījumus par sejas uztveri un sociālajiem signāliem potenciāli varētu izmantot, lai radītu pārliecinošākus dziļviltojuma video. Vai jūs tajā saskatāt kādus riskus?
Reičela: Jā, noteikti. Mēs jau šobrīd redzam arvien pārliecinošākus mākslīgā intelekta radītus dziļviltojuma video, īpaši dažādas manipulācijas sociālajos medijos, reklāmās, politiskajos procesos un citur. Tas atkal ir jautājums, par ko sociologiem jādomā. Kā mēs varam tam pretdarboties? Kā var novērst šādu potenciāli kaitīgu tehnoloģiju nonākšanu nepareizajās rokās? Vienlaikus jāpiebilst, ka šobrīd top šo rīku regulējums.
Filips: Mūs gaida interesanti laiki, un, protams, pastāv nopietnas bažas par dziļviltojumu radīšanu un to ietekmi. Šeit notiek sava veida sacensība starp tiem, kuri izmanto šīs tehnoloģijas maldināšanai, un tiem, kuri cenšas novērst maldināšanas ietekmi uz sabiedrību, un šī cīņa savukārt veicina zinātnes un tehnoloģiju attīstību. Tas ietver gan regulējumu, gan dziļviltojumu atpazīšanas pētniecību. PROFESORI
Vai ir pētījumi par dziļviltojumu atklāšanu?
Filips: Jā, šajā jomā ir plaši pētījumi, kuru liela daļa acīmredzamu iemeslu dēļ ir slepena. Taču mums ir bijusi iespēja ar daļu no tiem iepazīties, un uzzinātais bija patiesi iespaidīgs. Piemēram, pētnieki spēja atklāt dziļviltojumus, pamanot, ka kadrā redzamo cilvēku izgaismo vairāki saules gaismas avoti. Programma, kas ģenerēja attēlu, vēl nebija tik gudra, lai zinātu, ka dabā ir tikai viens saules gaismas avots.
Reičela: Šī zinātnes joma ir attīstījusies kopš laikiem, kad sāka viltot fotogrāfijas, tāpēc tā ir ilgstoši pētīta. Un, jā, patiešām tā ir slepena, lai dziļviltojumu veidotāji nezinātu, kam tieši pievērst uzmanību izstrādes procesā.
Ņemot vērā, ka kameras publiskās vietās fiksē sejas, vai cilvēki var kontrolēt to, kā mākslīgais intelekts izmanto viņu datus un identitāti? Un kāda loma pētniecībai būtu jāuzņemas, nosakot šīs robežas?
Reičela: Manuprāt, tas lielā mērā ir valstu uzdevums – regulēt datu vākšanu, videonovērošanu un tamlīdzīgus procesus.
Ir arī dažādi citi produkti un risinājumi, ko cilvēki izmanto, lai mēģinātu noslēpt seju vai apmānīt kameras. Šeit mēs atkal redzam paralēlus attīstības virzienus, līdzīgi kā bruņošanās sacensībā, kuru iepriekš pieminējām. Kā Filips teica, šī pētniecības joma nav tīra industrija vai komerciāla nozare – tā ir zinātne, kas cenšas gūt virsroku šajā sacensībā, kalpojot vispārējam labumam. Domāju, ka tas kļūs arvien svarīgāk, jo arī industrija šajā jomā aktīvi attīstās un konkurē.
Filips: Domāju, ka regulējums ir neizbēgams, jo redzams, ka gan tiem, kuri tiecas datus ļaunprātīgi izmantot, gan tiem, kuru nolūki ir godprātīgi, ir interese iegūt pēc iespējas vairāk datu. Tas tāpēc, ka tā viņi var uzlabot modeļus, kas atpazīst personas vai, gluži pretēji, palīdz izvairīties no atpazīšanas.
Tātad vienīgais veids, kā to var regulēt, ir ar tiesību aktiem. Ir ļoti bīstami izvairīties no skaidras politiskās nostājas. Eiropa ir ieņēmusi ļoti stingru nostāju attiecībā uz šiem regulējumiem, kamēr ASV pozīcija vēl nav skaidri definēta. Un ir diezgan skaidrs, kurš šobrīd ir līderis abās pusēs – gan maldināšanas jomā, gan tās novēršanā. Ja Eiropa neturēs līdzi ASV, tā kļūs atkarīga no ASV tehnoloģijām šajā jomā.
JA EIROPA NETURĒS
LĪDZI ASV, TĀ KĻŪS ATKARĪGA NO ASV TEHNOLOĢIJĀM
ŠAJĀ JOMĀ.
Jūs esat gan dzīvesbiedri, gan kolēģi pētniecībā – vai darbs seju un sociālo signālu izpētē ir palīdzējis labāk saprast vienam otru un vai atšķirīgi zinātniskie skatījumi reizēm rada diskusijas mājās vai darbā?
Abi: Nē, laikam īsti ne, nav palīdzējis izprast. (Smejas.)
Reičela: Taču darbā viens otru labi papildinām un šajā ziņā īpaši daudz nestrīdamies.
Filips: Mēs kā pāris esam pārsteidzoši labi saskaņoti. (Smaida.)
Ja raugāmies desmit vai divdesmit gadu tālā nākotnē, kas, jūsuprāt, būs svarīgākais atklājums mākslīgā intelekta jomā?
Filips: Tas būs saskaņotības (alignment) jautājums –ideja, ka mākslīgā intelekta sistēmu darbība ir saskaņota ar to, kā darbojas smadzenes. Ja izdosies panākt šo saskaņotību, mēs iegūsim uzticamu un saprotamu mākslīgo intelektu. Tad būs daudz mazāk iemeslu no tā baidīties. Ja spēsim prognozēt tā darbību, mākslīgais intelekts kļūs par uzticamu partneri mūsu ikdienā.
REIČELA E. DŽEKA UN FILIPS G. ŠĪNS LU REKOTRA KABINETĀ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
TIKŠANĀS AR LU PĀRSTĀVJIEM. NO KREISĀS: PROFESORS FILIPS G. ŠĪNS, LU ZINĀTŅU PROREKTORS ASOCIĒTAIS
PROFESORS GUNTARS KITENBERGS, LU UZTVERES UN KOGNITĪVO SISTĒMU LABORATORIJAS VADĪTĀJS PROFESORS JURĢIS ŠĶILTERS, LU FONDA VADĪTĀJA ZAIGA PŪCE, PROFESORE REIČELA E. DŽEKA UN LU REKTORS PROFESORS
GUNDARS BĒRZIŅŠ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
Un jūsu pētījumos?
Filips: Ja runājam par manu pētniecības jomu –mērķis ir izstrādāt pieeju, kas ļautu labāk izprast smadzeņu informācijas apstrādes procesus un to būtību. Tas ir svarīgi, lai mēs varētu šos pētījumus attīstīt tālāk. Pašlaik esam spēruši tikai pirmos soļus, bet mūsu mērķis ir sasniegt daudz vairāk, piemēram, spēt salīdzināt un saskaņot šos procesus ar mākslīgo neironu tīklu darbības principiem.
Reičela: Attiecībā uz mākslīgo intelektu piekrītu Filipam. Tas ir pārejas posms no zināma apjukuma uz spēju to kontrolēt, izprast un pārvaldīt – iegūt rīkus, lai mēs varētu mākslīgo intelektu paņemt savā paspārnē, nevis ļaut tam pārņemt kontroli vai ietekmēt mūsu emocijas.
Saistībā ar to domāju, ka nākamais posms manā pētniecībā lielā mērā balstīsies uz šiem sasniegumiem – uz emociju komunikācijas
izpratni kā vienotu, holistisku sistēmu. Sejas izteiksme ir tikai viena daļa no tās, bet ir arī balss, valoda, žesti un citi elementi.
Viens no iemesliem, kāpēc līdz šim nav izdevies to visu apvienot, – tas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo paralēli notiek daudzi atšķirīgi procesi. Taču, attīstoties pilnībā kontrolējamiem mākslīgā intelekta aģentiem, mums rodas iespēja veikt precīzi kontrolētus eksperimentus reālā vidē ar cilvēkiem. Tas ļauj pakāpeniski atšķetināt un izprast šo sarežģīto cilvēku komunikācijas sistēmu, kas iepriekš faktiski nebija iespējams. Tas ir ļoti aizraujošs mākslīgā intelekta izmantošanas veids šajā pētniecības jomā.
Filips: Apvienojot abus mūsu pētniecības virzienus, patiess izrāviens būtu, ja Reičelas un manā vietā šajā intervijā piedalītos digitālie aģenti un jūs pat nespētu atšķirt, vai tie ir īsti cilvēki. (Smaida.)
Reičela: Un arī jums būtu savs aģents! (Smejas.)
JA SPĒSIM PROGNOZĒT MĀKSLĪGĀ INTELEKTA
DARBĪBU, TAS KĻŪS
PROFESORE REIČELA E. DŽEKA KOPĀ AR STRADIŅA UNIVERSITĀTES (RSU) ANATOMIJAS
MUZEJA VADĪTĀJU IEVU LĪBIETI UN LU UZTVERES UN KOGNITĪVO SISTĒMU LABORATORIJAS VADĪTĀJU
PROFESORU JURĢI ŠĶILTERU.
FOTO: SIMONA TIHONOVA, RSU
Kādu padomu jūs dotu studentiem un jaunajiem pētniekiem, kuri ir sava ceļa sākumā un vēl šaubās par savu vietu?
Reičela: Ir svarīgi izzināt savas intereses un spēt paraudzīties uz savu tēmu no dažādu disciplīnu perspektīvām. Izbaudiet studiju laiku! Tas ir brīdis, kad ir brīvība lasīt, apmainīties viedokļiem, izprast dažādas disciplīnas un to, kā tās var papildināt cita citu, risinot jautājumus, kurus viena disciplīna nespēj atrisināt. Saprotu, ka studentiem šis var būt satraucošs laiks. Taču tieši šis ir brīdis, kad ir pilnīga brīvība izzināt un gūt prieku no savas jomas. Esiet drosmīgi un izmantojiet šo laiku pilnībā!
Filips: Piekrītu – uzdrošinieties riskēt, jo lielākais risks ir neriskēt pietiekami.
PROFESORU REIČELAS E. DŽEKAS UN FILIPA G. ŠĪNA VIZĪTI RĪGĀ ORGANIZĒJA LU UZTVERES UN KOGNITĪVO SISTĒMU LABORATORIJA, PATEICOTIES LU FONDA MECENĀTA, LU GODA BIEDRA, ORGANIZĀCIJAS
“FRIENDS OF THE UNIVERSITY OF LATVIA” VALDES LOCEKĻA UN LATVIJAS GODA KONSULA ILINOISAS ŠTATĀ ROBERTA BLUMBERGA
FINANSIĀLAJAM ATBALSTAM UN
SADARBĪBĀ AR RSU ANATOMIJAS MUZEJU. “ROBERTA BLUMBERGA IZCILĪBAS LEKCIJU CIKLS KOGNITĪVAJĀ ZINĀTNĒ” TIKA UZSĀKTS 2018. GADĀ, UN TAS IR VIENĪGAIS PASĀKUMS BALTIJAS REĢIONĀ, KURĀ TIEK GODINĀTS AUGSTĀKĀ LĪMEŅA NOZĪMĪGS STARPDISCIPLINĀRS IEGULDĪJUMS KOGNITĪVAJĀ ZINĀTNĒ.
Ziedošie simts gadi Šteinhauera ielā: dārzs, kas aug līdzi laikam
AUTORE: IEVA LAZDIŅA, LU
LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU)
BOTĀNISKAJAM DĀRZAM ŠOVASAR IR
ĪPAŠS ROBEŽPUNKTS – APRIT SIMTS GADI, KOPŠ TAS SAKŅOJAS PĀRDAUGAVĀ, JĀŅA
ŠTEINHAUERA IELĀ 2. GADSIMTA LAIKĀ
DĀRZS PIEDZĪVOJIS GAN ZINĀTNES
UZPLAUKUMU, GAN VĒSTURES
SATRICINĀJUMUS, VIENLAIKUS
SAGLABĀJOT SAVU BŪTĪBU – BŪT VIETAI, KUR SASTOPAS DABA, PĒTNIECĪBA UN SABIEDRĪBA.
NO PIRMAJIEM SOĻIEM CITVIET
RĪGĀ LĪDZ PLAŠAJAI TERITORIJAI
MŪSDIENĀS DĀRZA ATTĪSTĪBA BIJUSI
NEPĀRTRAUKTA. JAUNĀ VADĪBA
BOTĀNISKAJĀ DĀRZĀ DARBOJAS
GANDRĪZ GADU, IEZĪMĒJOT SKAIDRU ATTĪSTĪBAS KURSU.
KĀ MAINĪJUSIES DĀRZA NOZĪME
GADSIMTA GAITĀ, KAS TAJĀ NOTIEK ŠOBRĪD UN KĀ TAS VEIDOSIES
NĀKOTNĒ, TO SARUNĀ AR “ALMA
MATER” ATKLĀJA LU BOTĀNISKĀ
DĀRZA DIREKTORE RENĀTE LAGZDIŅA UN DIREKTORES VIETNIECE, AUGU
BIOLOĢIJAS LABORATORIJAS VADĪTĀJA UN VADOŠĀ PĒTNIECE SIGNE TOMSONE
LU BOTĀNISKĀ DĀRZA DIBINĀTĀJS UN PIRMAIS DIREKTORS PROFESORS NIKOLAJS MALTA (CENTRĀ), 1926. GADS. AVOTS: LU BOTĀNISKĀ DĀRZA ARHĪVS
Kad ar laiku kļuva par šauru, 1926. gadā Latvijas valdība pēc Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa priekšlikuma no Volfšmita mantiniekiem iegādājās desmit hektāru lielu zemes gabalu, uz kuru tika pārcelta visa augu kolekcija. “Sarakstēs par iespējamo vietu tiek minēta arī mūsdienu Kronvalda parka teritorija. Mēs varam vien iztēloties, kāda izskatītos Rīga, ja tur šobrīd atrastos Botāniskais dārzs,” norāda Tomsone.
Savukārt viens no vēlākajiem Botāniskā dārza direktoriem – Rihards Kondratovičs –, kurš dārzu vadīja desmit gadus, aizsāka rododendru audzēšanu un pavairošanu, kā rezultātā 1980. gadā viņš dibināja un arī vadīja LU rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu “Babīte”, kas aizvien priecē apmeklētājus.
Saknes, kas meklēja vietu
“Pieejamie materiāli LU Arhīvā, LU Muzejā un Latvijas Valsts arhīvā, tostarp sēžu protokoli un sarakste, liecina, ka ideja par Botāniskā dārza izveidi radās Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes darbiniekiem. Vienā no atrastajiem protokoliem norādīts, ka botānikas apguvei studentiem nepieciešams botāniskais dārzs, kurā iegūt augu materiālu, citādi tas jāmeklē pa Rīgas dārzniecībām,” stāsta Signe Tomsone.
Sākotnēji, 1922. gadā, dārzs atradās pilsētas dārzniecībā Dreiliņmuižā, kur Rīgas pilsētas valde tam bija piešķīrusi nepilnu hektāru zemes. Pirmie dārza veidotāji bija Botāniskā dārza pirmais direktors profesors Nikolajs Malta un profesors Pauls Galenieks.
BOTĀNISKAIS DĀRZS DREILIŅOS, 1923. GADS. AVOTS: LU BOTĀNISKĀ DĀRZA ARHĪVS
AUGU
MĀJU PAMATAKMENS LIKŠANA, 1928. GADS. AVOTS: LU BOTĀNISKĀ DĀRZA ARHĪVS
Vēsture zem saknēm: muižas mantojums
Botāniskā dārza pašreizējā teritorijā atrodas ne tikai augi no visas pasaules, bet arī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi – klasicisma stilā būvētās Volfšmita muižas ēkas. Ēku būvniecības vēsture aptver periodu no 18. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta vidum.
Tomsone atklāj, ka zemes pārdošanas dokumentācijā ir detalizēti uzskaitīts, kādi koki, krūmi un citi augi atradās teritorijā. “Muižas teritorijā esošie augi, ko saņēmām mantojumā, ir senāki par Botānisko dārzu, piemēram, Holandes liepu aleja no Dzirciema ielas puses. Tā saglabājusies arī mūsdienās un vedusi uz muižas galveno ēku, kuras vietā šobrīd atrodas Palmu māja,” viņa stāsta.
Šis vēsturiskais mantojums ietekmējis arī dārza turpmāko attīstību. Pirms simts gadiem, 1926. gadā, teritorijā sāka iekārtot Botānisko dārzu, izmantojot arī agrāko muižas īpašnieku celtās oranžērijas, veidoto parku un augļudārzus. “Botāniskos dārzus parasti veido vai nu pēc ģeogrāfiskā principa, augus grupējot pēc to izcelsmes reģioniem, vai pēc sistemātiskā principa, tos sakārtojot pēc botāniskās klasifikācijas. Mums šādu pieeju nebija iespējams pilnībā īstenot, jo teritorija nebija klajš lauks –tajā jau atradās koki, krūmi, ēkas un celiņi. Tāpēc Botāniskais dārzs veidots kā ainavisks dārzs, pielāgojoties videi,” komentē Tomsone.
Dzīvā kolekcija: augi no pasaules un Latvijas
LU Botāniskajā dārzā aplūkojama ļoti plaša augu daudzveidība, kopumā aptuveni 5000 dažādu nosaukumu augu (sugu un kultūrformu), kas pārstāv gan vietējo, gan eksotisko floru. Apmeklētāji var iepazīt retas un aizsargājamas sugas, kas iekļautas dažādos aizsardzības sarakstos, piemēram, Latvijas Sarkanajā grāmatā un CITES konvencijā, tādējādi norādot uz kolekcijas nozīmi dabas saglabāšanā.
Runājot par reto sugu saglabāšanu, piemēram, 2000. gadu sākumā no Austrālijas Latvijā tika atvesta dižā volemija – koks, kuru savulaik uzskatīja par izzūdošu. “Lai šo sugu saglabātu, to nevar atstāt tikai vienā vietā – Austrālijā bieži plosās ugunsgrēki, iespējamas slimības vai citi riski. Gādājot par ģenētisko resursu saglabāšanu, Austrālijas valdība organizēja sadarbību ar citu valstu botāniskajiem dārziem un vēstniecībām, dāvinot augus. Tā arī šis koks nonāca pie mums, un to iestādīja Austrālijas vēstnieks kopā ar LU vadību,” atminas Tomsone.
Īpašu vietu dārzā ieņem acāliju kolekcija, kas ir lielākā Ziemeļeiropā, – tajā ir aptuveni 140 šķirņu. Šī kolekcija izceļas ar bagātīgu ziedēšanu un krāsu dažādību, tāpēc tā ir viena no apmeklētāju iecienītākajām dārza daļām.
Dāvinājumi, kas kļuvuši par kolekciju daļu
Tropu un subtropu augu kolekcijā sastopami arī ļoti seni eksemplāri. Augu māju būvniecība tika uzsākta 1928. gadā, un daļa no tajās esošajiem augiem saglabājušies kopš tā laika. Vecākie eksemplāri šajā kolekcijā ir saņemti dāvinājumā no Tartu Universitātes Botāniskā dārza –Martiusa filodendrs (Philodendron martianum) un pirmās orhidejas. Dažu augu precīza izcelsme nav zināma, tomēr ir skaidrs, ka tie Botāniskajā dārzā atrodas jau kopš 1928. gada, piemēram, liellapu fikuss (Ficus macrophylla) un tūbainā opuncija (Opuntia tomentosa)
Dārzā aplūkojami arī citi nozīmīgi dāvinājumi. Viens no tiem ir Forstera hoveja (Howea forsteriana) – augs, kuru 1939. gadā dārzam uzdāvināja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas tā laika rektors un komponists Jāzeps Vītols.
Dārza nozīme mūsdienās
Gadsimta laikā būtiski mainījusies arī Botāniskā dārza loma. Ja sākotnēji tas bija paredzēts galvenokārt studiju procesam un pētniecībai, tad mūsdienās dārzs kļuvis par daudz plašāku platformu, kur satiekas zinātne, daba un sabiedrība. “Šobrīd to redzam kā vietu un veidu, kur un kā runāt ar sabiedrību par dabas daudzveidību un nozīmi,” uzsver direktore.
Dārzam vienlaikus ir arī nozīmīga loma reto sugu saglabāšanā un ģenētisko resursu uzturēšanā. Arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta arī sabiedrības izglītošanai un cilvēku saiknei ar dabu. “Šobrīd tiek novērots, ka cilvēki arvien mazāk atpazīst augus un visu augu pasauli uztver kā vienkārši zaļu masu. Šo fenomenu mēdz dēvēt par plant blindness jeb augu aklumu. Redzu, ka Botāniskais dārzs ir vieta, kur ar daudzpusīgu programmu un komunikāciju varam palīdzēt šo saikni starp cilvēku un dabu atjaunot,” norāda Lagzdiņa.
Mūsdienās dārzs kļūst arī par kultūras un sabiedrības telpu – tajā notiek pasākumi, izglītības aktivitātes un iespējama mierīga atpūta. Taču tā nav tikai atpūta – tā veido dziļāku izpratni par cilvēka attiecībām ar dabu. “Mēs tomēr esam saistīti cits ar citu. Daba bez cilvēka var, bet cilvēks bez dabas gan nevar,” skaidro Tomsone.
DABA BEZ CILVĒKA
VAR, BET CILVĒKS BEZ DABAS GAN NEVAR.
Nākotnes ieceres: dārzs kā sabiedrības telpa
Botāniskā dārza nākotne saistās ar plašāku sabiedrības iesaisti. Tiek piedāvātas izglītības programmas skolām un ģimenēm, tematiskas nodarbības un arī jauni veidi, kā atklāt un iepazīt augu pasauli. “Botāniskais dārzs nav tikai vieta, kur vērot augus kā statisku ekspozīciju, – tā ir vide, kurā tos var aizraujoši piedzīvot,” stāsta Lagzdiņa. “Ar šādu vīziju par dārza nozīmi un lomu šobrīd attīstām idejas par pasākumiem, kas apvieno zinātni, kultūru un mākslu, – no nakts koncertiem un ārtelpu izstādēm līdz dinozauru ekspedīcijām bērniem un jauniešiem.”
Mērķis ir, lai dārzs kļūtu par dzīvu organismu, kurā cilvēks var veldzēties, izglītoties, svinēt svētkus, atpūsties un justies harmonijā ar dabu un sevi. Līdztekus daudzpusīgu programmu attīstīšanai tiek pilnveidota infrastruktūra. Tuvākajos gados iecerēta tropu, subtropu un sukulentu kolekciju māju restaurācija, kā arī mācību telpas izveide Botāniskajā dārzā. Tāpat tiek meklēti risinājumi ieejas zonas labiekārtošanai, vēsturisko ēku atjaunošanai un integrēšanai dārza programmā.
PALMU MĀJA PĒC ATJAUNOŠANAS, 2025. GADA NOGALE. PA KREISI: AUGU MĀJAS, KURU ATJAUNOŠANA
PAREDZĒTA LĪDZ 2029. GADAM. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
Pārmaiņu gads Botāniskajā dārzā
Jaunās direktores pirmais gads iezīmē pārmaiņu sākumu – tiek veidots vienots Botāniskā dārza attīstības redzējums, kas iekļauj arī ciešāku integrāciju ar tā nodaļu – LU rododendru audzētavu “Babīte”.
Svarīgs virziens ir arī komandas stiprināšana, piesaistot speciālistus komunikācijas un izglītības jomās. Dārzs aktīvāk iesaistās starpdisciplināros formātos, piemēram, rīkojot pasākumus, kuros apvienojas zinātne, kultūra un daba.
Viens no šādiem piemēriem ir “Perseīdu nakts”, kas pērn notika pirmo reizi. Tajā zinātne, mūzika un daba saplūst vienā veselumā – cilvēki dārzā pavada nakti, klausās lekcijas, bauda koncertus un vēro zvaigžņu lietu, pēta debesu objektus un iepazīst zvaigznājus. “Šādi notikumi pierāda, ka dārza uzdevums un iespējas ir radīt apstākļus, kas veicina sabiedrības labsajūtu, piederības izjūtu un vienlaikus padara dzīvi pilsētā cilvēcīgāku. Botāniskais dārzs ir viena no retajām vietām Rīgā ar atvērtu pļavu, bez pilsētas apgaismojuma un ar brīvu skatu uz debesīm, kur meteoru lietu iespējams piedzīvot, neizbraucot no pilsētas,” skaidro Lagzdiņa.
Vienlaikus viņa ar gandarījumu uzsver arī iesāktos attīstības projektus, īpaši Volfšmita muižas dzīvojamās ēkas atjaunošanas ieceri, kas ļautu ne tikai saglabāt vēsturisko mantojumu, bet arī tajā iedzīvināt laikmetīgu un sociāli nozīmīgu, pieejamu programmu, tādējādi apliecinot, ka mūsu mantojums ir mūsu nākotnes sabiedrības veidošanas pamats. Tas ir viens no virzieniem, kas viņai pašai šķiet īpaši nozīmīgs dārza ilgtermiņa attīstībā.
No zālājiem līdz purviem: aktuālie pētniecības projekti
Piesaistīti arī citi jauni projekti un stiprināta starptautiskā sadarbība bioloģiskās daudzveidības un klimata pētniecības jomā. Botāniskā dārza zinātniskā darbība šobrīd balstās vairākos starptautiski nozīmīgos projektos, kuros LU darbojas gan kā partnere, gan vadošā dalībniece.
Viens no tiem ir projekts “LIFE LatViaNature”, kurā Botāniskais dārzs ir iesaistīts kā izmēģinājumu vieta zālāju biotopu izpētē un atjaunošanā. Dārza teritorijā izveidots zālāju izmēģinājuma laukums, kur ilgtermiņā tiek novērotas dažādas apsaimniekošanas pieejas un to ietekme uz bioloģisko daudzveidību. Izmēģinājums ir skatāms jebkuram dārza apmeklētājam, un tā attīstībai iespējams sekot līdzi arī Botāniskā dārza tīmekļvietnē publicētajā dienasgrāmatā. Nupat ar šo projektu varēja iepazīties LU 84. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijā “Augu zinātne, ekosistēmu noturība un ilgtspējīgi bioresursi”.
Savukārt “LIFE PeatCarbon” projekts fokusējas uz purvu biotopu atjaunošanu un oglekļa aprites izpēti. Tajā pētnieki no vairākām valstīm kopīgi izstrādā un testē purvu ekosistēmu atjaunošanas risinājumus, bet LU projektā darbojas kā vadošā partnere.
BOTĀNISKAIS DĀRZS
TIKAI TAD,
BOTĀNISKAIS
DĀRZS IR VIENA NO
RETAJĀM VIETĀM
RĪGĀ AR ATVĒRTU
PĻAVU, BEZ PILSĒTAS
APGAISMOJUMA UN AR BRĪVU SKATU UZ DEBESĪM.
Kļūt par dārza ceļabiedru
Simts gadu laikā Botāniskais dārzs ir kļuvis par vietu, kur savijas zinātne, vēsture un dzīva pilsētas ikdiena. Tas turpina augt gan kolekcijās, gan idejās, padarot augu pasauli cilvēkam tuvāku un saprotamāku.
Kā uzsver direktore, Botāniskais dārzs dzīvo tikai tad, ja tas ienāk cilvēku ikdienā – kā vieta, kur atgriezties dažādos gadalaikos, sekot līdzi augu dzīves cikliem un katru reizi ieraudzīt to no jauna. Tāpēc ikviens ir aicināts ne tikai iegriezties dārzā, bet kļūt par tā ceļabiedru ilgtermiņā –izvēloties abonementu vai atbalstot tā attīstību ar ziedojumu. Tā ir iespēja ļaut dārzam turpināt augt arī ārpus tā celiņiem.
Pilnīgāka informācija par dārza tapšanu pieejama LU Akadēmiskā apgāda izdotajā grāmatā “Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs 100 gados”, kuru sastādījusi Signe Tomsone.
ATBALSTI LU
LU BOTĀNISKĀ DĀRZA DIREKTORES VIETNIECE, AUGU BIOLOĢIJAS LABORATORIJAS VADĪTĀJA UN VADOŠĀ PĒTNIECE SIGNE TOMSONE MAGNOLIJAS ZIEDOS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
“Gaudeamus” 70: tradīcija, kas vieno Baltijas studentus
AUTORI: LU KULTŪRAS CENTRS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS
NO 19. LĪDZ 21. JŪNIJAM RĪGĀ NOTIKS XX BALTIJAS VALSTU STUDENTU DZIESMU UN DEJU SVĒTKI “GAUDEAMUS”, VELTĪTI TRADĪCIJAS 70. GADSKĀRTAI. TRĪS DIENU GARUMĀ TIE PULCĒS STUDENTU KORUS, TAUTAS DEJU ANSAMBĻUS UN PŪTĒJU ORĶESTRUS NO LATVIJAS, LIETUVAS UN IGAUNIJAS, TURPINOT VIENU NO NOZĪMĪGĀKAJĀM BALTIJAS STUDENTU KULTŪRAS TRADĪCIJĀM.
ŠĪ GADA SVĒTKI LATVIJAS UNIVERSITĀTEI (LU) IR ĪPAŠI, JO PIRMO REIZI UNIVERSITĀTE IR STARP PASĀKUMA ORGANIZATORIEM LĪDZĀS IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJAI UN RĪGAS PAŠVALDĪBAI. LU ŠAJĀ “GAUDEAMUS” PĀRSTĀVĒS 16 KOLEKTĪVI.
LU TDA “DANCIS” DALĪBNIEKI BALTIJAS STUDENTU SVĒTKOS “GAUDEAMUS”. SIGULDA, 1958. GADS. AVOTS: LU MUZEJA KRĀJUMS, NR. LUV 3492
LU svētku epicentrā
LU loma svētku organizēšanā nav nejauša –“Gaudeamus” dzimis akadēmiskajā vidē 20. gadsimta vidū, kad Igaunijas universitāšu studentu kori aizsāka kopīgas dziedāšanas tradīciju. Gadu gaitā no šīs iniciatīvas izveidojušies nozīmīgi Baltijas studentu kultūras svētki, kuros mūzika, deja un akadēmiskā vide savijas vienotā pieredzē. Šīs kustības centrā ir studenti kā galvenie tās dalībnieki un turpinātāji. Vienlaikus LU pētniekiem “Gaudeamus” kļūst par pētījuma lauku, kurā atklājas studentu kopienu veidošanās, piederības sajūta un Baltijas kultūras telpas nepārtrauktība.
LU LOMA SVĒTKU ORGANIZĒŠANĀ
NAV NEJAUŠA –“GAUDEAMUS” DZIMIS AKADĒMISKAJĀ VIDĒ.
BALTIJAS STUDENTU SVĒTKI “GAUDEAMUS”. OGRES ESTRĀDE, 1981. GADS. AVOTS: LU MUZEJA KRĀJUMS, NR. LUV 3532
No idejas līdz tradīcijai 70 gadu garumā
Ideja par studentu dziesmu svētkiem radās, iedvesmojoties no vispārējiem dziesmu svētkiem. Nozīmīgu impulsu deva igauņu komponista un diriģenta Ričarda Ritsinga (Richard Ritsing) ideja apvienot studentu korus. Sākotnēji kopā dziedāt sanāca Igaunijas universitāšu studentu kori. Kad 1954. gadā vīriešu koris no Viļņas viesojās Tartu, abu koru vadītāji izteica vēlmi uzaicināt arī Rīgas studentu korus, lai veidotu kopīgu koncertu. To gan tolaik tik ātri nevarēja īstenot, jo bija jāsaņem universitāšu rektoru atļaujas.
Tomēr Ritsings no ieceres neatkāpās. 1955. gada 21. jūlijā ar Tartu Universitātes tā laika rektora Fjodora Klementa (Feodor Klement) atbalstu tika nolemts 1956. gada vasarā Tartu rīkot pirmos svētkus un turpmāk tos organizēt reizi četros gados kādā no Baltijas valstīm.
“Ar dziļu cieņu pieminu šo svētku lolotāju, Tartu studentu koru diriģentu Ritsingu un viņa dziedātājus, Tartu Universitātes vadību un rektoru, profesoru Klementu priekšgalā, kuri ar īsti igaunisku neatlaidību, attapību un cietu mugurkaulu par spīti totalitārās varas iebildēm un cenzūrai realizēja Baltijas studentu svētku ideju, reabilitēja seno studentu himnu “Gaudeamus”, uzmundrināja līdzdarboties arī lietuviešus un latviešus,” atceras svētku dalībnieks un II “Gaudeamus” svētku orgkomitejas loceklis Arvīds Kanbergs.1
Laika gaitā svētki nostiprinājās kā regulārs pasākums, kas notiek ik pēc trim līdz pieciem gadiem. Savu tagadējo nosaukumu festivāls ieguva trešajos svētkos 1967. gadā Tartu kā simbolisku atsauci uz starptautisko studentu himnu “Gaudeamus igitur” (“Priecāsimies, kamēr esam jauni”).
1 Puusemp, E., Ritsing, A., Nilson, A. (2006). Gaudeamus 50: Estonian, Latvian and Lithuanian Students’ Song and Dance Festivals, 1956–2006. Tartu: Tartu Üliõpilasmaja. P. 145.
Ceļā uz brīvību un savu balsi
Pirmajos “Gaudeamus” pulcējās vairāk nekā 2500 dziedātāju, dejotāju un mūziķu. “Uz pirmajiem svētkiem Tartu 1956. gadā devos kopā ar brāļa Gido Kokara vadīto Rīgas Pedagoģiskā institūta kori. Koris šajos svētkos piedalījās neoficiāli, jo nebija saņēmis akceptu šim braucienam no augstskolas puses. Mēs slepeni noīrējām vaļēju smago automašīnu un tad, apmēram 15–20 jauktā kora dalībnieku kopa ar diriģentu dziedādami devāmies uz Tartu (..). Šie un arī nākamie svētki, kas notika Rīgā, mums, latviešiem, nozīmīgi bija ar to, ka igauņu piemēra iespaidā daudzi diriģenti sava kora repertuārā iekļāva dziesmas, kuras tika sarakstītas brīvās Latvijas laikā. Sekas bija ļoti smagas, jo vairākus diriģentus atbrīvoja no darba, tai skaitā Haraldu Medni un arī Gido Kokaru,” savās atmiņās dalījies svētku dalībnieks virsdiriģents Imants Kokars.2
TAD DROSMĪGIE
STUDENTI PIRMO
REIZI ATKAL PACĒLA
SAVUS NACIONĀLOS KAROGUS UN VIŅU BALSĪS ATSKANĒJA
NACIONĀLĀS HIMNAS.
BALTIJAS VALSTU STUDENTU DZIESMU UN DEJU SVĒTKI “GAUDEAMUS”. RĪGA, 2004. GADS.
FOTO: GITA LIEPIŅA, LU
Kanbergs atminas: “Jau toreiz zem obligātās ideoloģiskās cepures dziedāto dziesmu zemtekstā iekvēlojās nacionālās pašapziņas dzirkstelīte, dziļi slēpās tāls sapnis par brīvību, kas spontāni vērtās īstenībā desmitajos studentu svētkos Viļņā 1988. gadā. Tad drosmīgie studenti pirmo reizi atkal pacēla savus nacionālos karogus un viņu balsīs atskanēja nacionālās himnas.”3
Pēc neatkarības atjaunošanas “Gaudeamus” kļuva par brīvas pašizpausmes un starptautiskas sadarbības platformu. 1991. gadā beidzot repertuāru varēja veidot tā, kā paši dalībnieki vēlējās, tajā iekļaujot pirms tam neatļautus nacionālus skaņdarbus. 1990. gados festivālam pievienojās dalībnieki arī no tādām valstīm kā Beļģija, Lielbritānija, Austrija, Amerikas Savienotās Valstis un Dānija.
Sākotnēji “Gaudeamus” pulcēja studentus arī no citām PSRS republikām, kļūstot par kultūras telpu, kurā neformāli tika saglabāta un uzturēta nacionālā identitāte. Par pagrieziena punktu “Gaudeamus” vēsturē kļuva 1988. gada svētki Viļņā, kad pirmo reizi publiski atkal tika pacelti visu triju Baltijas valstu nacionālie karogi un izskanēja “Dievs, svētī Latviju!”, iezīmējot studentu lomu sabiedrības mobilizēšanā brīvībai un ceļā uz neatkarības atjaunošanu.
LU AMATIERMĀKSLAS KOLEKTĪVI PIRMS DOŠANĀS UZ BALTIJAS VALSTU STUDENTU DZIESMU UN DEJU SVĒTKIEM “GAUDEAMUS” VIĻŅĀ. 2022. GADS.
FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU
2 Puusemp, E., Ritsing, A., Nilson, A. (2006). Gaudeamus 50: Estonian, Latvian and Lithuanian Students’ Song and Dance Festivals, 1956–2006. Tartu: Tartu Üliõpilasmaja. P. 133. 3 Turpat. P. 145.
Laika gaitā svētku dalībnieku skaits audzis un līdztekus mūzikas un deju programmai attīstījušies arī jauni mākslinieciski virzieni, apvienojot tradicionālās kultūras formas ar mūsdienīgām mākslas izpausmēm. Katros svētkos izraudzīti goda diriģenti, vēlāk arī horeogrāfi, un šos goda titulus ieguvuši arī Latvijas amatierkolektīvu vadītāji. Daudzveidība repertuārā un dalībnieku sastāvā apliecina, ka kultūra dzīvo cilvēkos, kuri to apzināti kopj un nodod nākamajām paaudzēm.
“Gaudeamus” ir viens no retajiem pasākumiem, kas regulāri vieno trīs Baltijas valstis, – tā ir platforma jauniešu brīvai mijiedarbībai, kopīgai kultūras pieredzei, nacionālās identitātes stiprināšanai un kontaktu veidošanai. Mūsdienās šie svētki piedāvā īstu klātesamības pieredzi, kas jauniešos spēcina piederības sajūtu lielākai kopienai, kā arī paver ceļu radošai pašizpausmei un kultūras mantojuma saglabāšanai.
VAIRĀK PAR
SVĒTKU VĒSTURI UN ŠĪ GADA PROGRAMMU
Svētku programma 2026
Svētku režisors Juris Jonelis uzsver, ka šī gada “Gaudeamus” programmā īpaši izcelta Baltijas studentu kopības sajūta, tradicionālo repertuāru apvienojot ar mūsdienīgām mākslinieciskām interpretācijām.
BALTIJAS VALSTU STUDENTU DZIESMU UN DEJU SVĒTKU “GAUDEAMUS” PRESES KONFERENCE. NO KREISĀS: RĪGAS DOMES PRIEKŠSĒDĒTĀJA VIETNIEKS VILNIS ĶIRSIS, IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRE DACE MELBĀRDE, LU ATTĪSTĪBAS PROREKTORS ENNO ENCE UN SVĒTKU VIRSDIRIĢENTS EDGARS VĪTOLS. 2026. GADA FEBRUĀRIS. FOTO: JĀNIS SALIŅŠ
Raksta tapšanā izmantoti LU Muzeja krājuma materiāli.
Ceļā uz 500 labāko pasaules universitāšu topu
AUTORI: LU INSTITUCIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS CENTRS, LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS
Iekļūšana šajā topā Latvijas Universitātei (LU) nozīmē vairāk nekā vietu reitingu tabulā –tā ir apņemšanās būt starp 500 labākajām universitātēm pasaulē, īstenojot starptautiski pamanāmas un Latvijai jēgpilnas studijas un pētniecību. Šo virzienu jau šobrīd apliecina rezultāti Eiropas mērogā: LU ir visaugstāk novērtētā Latvijas augstākās izglītības iestāde un ierindojas starp 300 spēcīgākajām Eiropas universitātēm (“QS Europe 2026” – 274. vieta).
Pēdējo divu gadu laikā Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda finansējums projektā “Latvijas Universitātes iekšējā un ārējā konsolidācija” ļāvis straujāk virzīt pārmaiņas: modernizēt pārvaldību, konsolidēt fakultātes, integrēt Banku augstskolu (BA) Universitātes ekosistēmā, attīstīt infrastruktūru un
īstenot digitalizāciju, vienlaikus stiprinot studiju un pētniecības jaudu.
Būtiska loma šo pārmaiņu koordinēšanā bija LU Institucionālās attīstības centram, kas tās īstenoja kopdarbā ar Zinātnes departamentu, Studiju inovāciju nodaļu un Digitālo pārmaiņu departamentu.
“Atveseļošanas fonda finansējums ir palīdzējis investēt talantos, studijās un pētniecībā – jomās, kas ir īpaši nozīmīgas ceļā uz vietu starp pasaules 500 vadošajām universitātēm,” uzsver LU rektors profesors Gundars Bērziņš.
Infografikās apkopotas galvenās pārmaiņas un rezultāti LU izaugsmes ceļā.
UNIVERSITĀTES ATTĪSTĪBA UN KONKURĒTSPĒJA
No 13 uz 6 fakultātēm
Mērķis: stiprināt LU struktūru un starpnozaru sadarbību
BA pievienojas LU
Mērķis: vairot zinātnes kapacitāti, izglītības kvalitāti un starptautisko konkurētspēju
EFQM akreditācija
Mērķis: starptautiskajam izcilības standartam atbilstoša kvalitātes vadības sistēma
14 “Exit” granti LU un BA akadēmiskajam personālam (65+)
Mērķis: cieņpilna karjeras noslēgšana un pieredzes nodošana
102 granti doktorantiem
Mērķis: veicināt doktora zinātniskā grāda iegūšanu un zinātnisko publikāciju skaita palielināšanu
STUDIJU ATTĪSTĪBA
UN IZGLĪTĪBAS KVALITĀTE
Papildu studiju moduļi
Pamatprogramma (major) un papildu modulis (minor) 15 KP
Mērķis: starpdisciplināras prasmes un plašākas kompetences
Studiju vides modernizācija
Mērķis: modernizēt studiju vidi un ieviest industrijai atbilstošas tehnoloģijas
Mikroapliecinājumi
Mērķis: ieviest plašākas un elastīgākas iespējas apgūt darba devēja vajadzībām atbilstošas zināšanas un prasmes
Jaunas studiju programmas
“Mākslas un kultūras procesa dizains" “Ilgtspējīga vadība un biznesa analītika”
ZINĀTNES ATTĪSTĪBA UN ATBALSTS PĒTNIEKIEM
21 projekts
13 pētniecībā un attīstībā (LU)
8 konsolidācijā (LU, BA)
19 pēcdoktorantūras pētījumi
13 granti profesoriem
11 LU
2 BA
24 aizstāvēti promocijas darbi
LU Doktorantūras skola
Mērķis: pilnveidot doktorantūras sistēmu un būtiski kāpināt doktora grādu ieguvušo skaitu
