Alma Mater 2026/1

ALMA MATER

ALMA MATER 2026/1

Latvijas Universitātes izdevums

Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185

Reģistrācijas apliecība Nr. 535

Raiņa bulvāris 19–341

Rīga, LV-1586

Tālrunis: 67033961

E-pasts: info@lu.lv

© Latvijas Universitāte, 2026

Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta

IZDEVUMU SAGATAVOJA

LU KOMUNIKĀCIJAS DEPARTAMENTS

REDAKTORE

IEVA LAZDIŅA

KOREKTORE

ILZE TUMULKĀNE

DIZAINS

MĀRTIŅŠ LOCS

MĀRIS VĒVERIS

VĀKA FOTO

TOMS GRĪNBERGS

Saturs

4. lapaspuse

CAUR SPRAKŠĶIEM IZNIRA BALSIS LATVIEŠU VALODĀ

Saruna ar profesori Vitu Zelči par LU ESZF pētnieku komandas multimediālo grāmatu “Latvijas Radio –100. 100+ stāsti”, kas atspoguļo Latvijas Radio simtgadi, tostarp izceļ tā nozīmīgo lomu 1991. gada barikādēs. Rakstā aplūkots grāmatas tapšanas process, interesantākie fakti un radio saikne ar LU.

16. lapaspuse 02 Aktuāli

SKAIDRS MĒRĶIS

UN VIRZIENS: LU PRIORITĀTES 2026. GADĀ

2026. gads LU būs procesu efektivizācijas un skaidru attīstības virzienu laiks. Saruna ar rektoru profesoru Gundaru Bērziņu atklāj, kā Universitāte plāno stiprināt savu lomu un pielāgoties strauji mainīgai pasaules un zinātnes videi.

20. lapaspuse 03

Pasaules elpa

LU GODA DOKTORIEM PIEVIENOJAS EIROPAS MIGRĀCIJAS PĒTĪJUMU KARALIS

Raksts iepazīstina ar Saseksas

Universitātes profesoru Raselu Kingu – vienu no vadošajām migrācijas pētniecības autoritātēm

Eiropā un pasaulē –, kuram piešķirts

LU goda doktora grāds. Tajā atklāts arī viņa skatījums uz migrāciju kā mūsdienu politisko ieroci.

Zinātnes zvaigzne

24. lapaspuse

Velga Polinska ir pirmā Latvijā, kas raksta disertāciju par vieglo valodu. Latvijā šī tēma bieži tiek uztverta ar skepsi, taču Eiropas akadēmiskajā vidē kļūst arvien nozīmīgāka. Intervijā Velga stāsta, kā vieglā valoda palīdz cilvēkiem un ka ikviens var veidot iekļaujošāku vidi.

Aktuāls

LU pētnieku komanda īstenojusi unikālu eksperimentu, sperot būtisku soli precīzākas vēža diagnostikas un mērķētas terapijas attīstībā. Rakstā LU pētniece Elīna Pajuste stāsta par eksperimenta gaitu un tā unikālajiem aspektiem.

Dārgo lasītāj!

Jaunais gads paies Uguns Zirga zīmē –ar enerģiju, drosmi un mērķtiecīgu kustību uz priekšu. Tas aicina nepalikt stagnācijā, uzņemties atbildību un dzīvot aktīvi – domāt, mācīties, kustēties un rūpēties par veselību.

Šajā “Alma Mater” numurā iepazīstinām ar LU rektora profesora Gundara Bērziņa skatījumu uz Universitātes attīstību un 2026. gada izaicinājumiem.

Valodas tēmu izgaismo LU pētniece Velga Polinska, runājot par vieglās valodas attīstību Latvijā, tās nozīmi iekļaujošas sabiedrības veidošanā un to, kāpēc Latvijas Radio ziņas vieglajā valodā ir īsts dārgums. LU profesore Vita Zelče ļauj ielūkoties LU pētnieku komandas veidotās multimediālās grāmatas “Latvijas Radio – 100. 100+ stāsti” tapšanas aizkulisēs un atklāj dažus no stāstiem.

Savukārt LU pētniece Elīna Pajuste iepazīstina ar unikālu eksperimentu, kas īstenots viņas vadībā, demonstrējot jauna radiofarmaceitiska preparāta izstrādi precīzākai vēža diagnostikai un terapijai.

Pērnā gada rudenī LU godināja Eiropas migrācijas pētījumu autoritāti –Saseksas Universitātes profesoru Raselu Kingu, piešķirot viņam LU goda doktora grādu. Šajā numurā lasītājiem tiek dota iespēja tuvāk iepazīt viņa veikumu, ieguldījumu migrācijas pētījumos un sadarbību ar LU.

Žurnāla vāku šoreiz rotā atjaunotā

LU Botāniskā dārza Palmu māja, kas durvis vēra pērnā gada nogalē. Baltijā lielākais un tagad arī modernākais šāda veida tropu augu komplekss vilina doties ieelpot tropu gaisu un sajust zaļu, dzīvīgu vidi pat gada tumšākajos mēnešos.

Lai 2026. gads nes iedvesmu, zinātkāri un drosmi jauniem atklājumiem!

Žurnāla “Alma Mater” redakcija

NUMURA INTERVIJA

Caur sprakšķiem iznira balsis latviešu valodā

PROFESORE VITA ZELČE PIE KĀDREIZĒJĀS RĪGAS

RADIOFONA ĒKAS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

PĒRN NOVEMBRĪ IZNĀCA GRĀMATA “LATVIJAS RADIO – 100. 100+

STĀSTI”, KAS VELTĪTA LATVIJAS RADIO SIMTGADEI. TĀS AUTORI IR LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) EKONOMIKAS UN SOCIĀLO ZINĀTŅU FAKULTĀTES (ESZF) PĒTNIEKU KOMANDA –PROFESORE VITA ZELČE, ASOCIĒTĀ PROFESORE MARITA ZITMANE, VADOŠAIS PĒTNIEKS KASPARS ZELLIS, DOCENTES LAURA ARDAVA-ĀBOLIŅA UN KLINTA LOČMELE, LEKTORI ANDRIS MORKĀNS UN RAIVIS VILŪNS UN MULTIMEDIJU STUDIJAS VADĪTĀJS ROBERTS VĪKSNE –, BET IZDEVĒJS IR LU AKADĒMISKAIS APGĀDS.

GRĀMATA IR VAIRĀK NEKĀ 400 LAPPUŠU BIEZA UN BAGĀTĪGI

ILUSTRĒTA, TAJĀ IETVERTAS ARĪ

SAITES UZ VIDEO UN AUDIO

MATERIĀLIEM. IZDEVUMĀ LATVIJAS

RADIO VĒSTURE SAKĀRTOTA PA

DESMITGADĒM – NO DIBINĀŠANAS 1925. GADĀ LĪDZ MŪSDIENĀM, UZMANĪBA PIEVĒRSTA SAIKNEI AR LU. PAR GRĀMATU UN TĀS TAPŠANU AR

PROFESORI VITU ZELČI SARUNĀJĀS “ALMA MATER” REDAKTORE IEVA LAZDIŅA.

Grāmatas atvēršanas svētkos LU attīstības prorektors Enno Ence uzsvēra, ka jūsu neatlaidība bijusi viens no galvenajiem faktoriem šīs grāmatas tapšanā. Kā radās ideja par šo izdevumu un kas jūs motivēja uzņemties tā veidošanu?

Ideja patiesībā nebija mūsu – tā nāca no Latvijas Radio. Mani uzaicināja uz tikšanos toreizējā Latvijas Radio, kas kopš 2025. gada ir Latvijas Sabiedriskais medijs, valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne kopā ar savu komandu, vaicājot, vai LU varētu sagatavot grāmatu, kas veltīta Latvijas Radio simtgadei.

No šāda priekšlikuma, protams, nevar atteikties. Vienlaikus sadarbības projekts ir vērtīgāks risinājums nekā vienkārša pasūtījuma izpilde. Taču tajā laikā LU bija sarežģīts periods –mainījās rektori, tika pārskatīta Universitātes attīstības stratēģija. Tādēļ liels paldies LU kolēģiem par efektivitātes sadarbības projekta īstenošanu sarežģītajā laikā.

Kā akadēmiskā brīvība šādā projektā savienojas ar praktiskiem nosacījumiem – finansējumu un sadarbības formātu?

Efektivitātes sadarbības projekts ļauj piesaistīt lielāku finansējumu un līdz ar to radīt kvalitatīvāku rezultātu. Ne mazāk svarīgi –pētniekiem un autoriem tas dod lielāku brīvību. Mēs ne tikai izpildām uzdevumu, bet arī sniedzam savu ieguldījumu, kas nodrošina akadēmisko brīvību gan saturiskā, gan domāšanas līmenī.

Latvijas Radio projektam piešķīra 25 tūkstošus eiro, un, piesaistot LU, finansējums dubultojās, ļaujot grāmatu izdot lielākā apjomā un kvalitatīvāk. Projekta īstenošanā piedalījās arī LU Akadēmiskais apgāds, kuram ir liela pieredze zinātnisku un mākslinieciski augstvērtīgu grāmatu izdošanā.

Apvienojot šos resursus, bija iespējams radīt grāmatu šādā apjomā un kvalitātē. Turklāt mūsu pētnieki sagatavoja aptuveni 30 % vairāk teksta, nekā paredzēja sākotnējais plāns un līgums, tāpēc abas iesaistītās puses piekrita palielināt finansējumu par dažiem tūkstošiem eiro.

Darbs noritēja ļoti strauji – līgums starp LU un tobrīd vēl Latvijas Radio tika parakstīts tikai 2024. gada pēdējās dienās. Jāņem vērā arī tas, ka mūsu komandas cilvēki paralēli ir mācībspēki – mēs neesam atsevišķs pētniecības institūts, bet studiju programmas īstenojoša fakultāte. Neraugoties uz to, darbs tika paveikts īsā laikā un labā kvalitātē.

Kāpēc Latvijas Radio simtgades stāsts ir aktuāls tieši šobrīd?

Šis stāsts ir aktuāls visā pasaulē. Radio par masu mediju kļuva divdesmito gadu pirmajā pusē, tostarp arī Latvijā – 1925. gadā. Tobrīd radio bija jauna tipa medijs – elektronisks medijs, kas pirmo reizi masveidā nonāca cilvēku mājokļos. Radio efektīvi izmantoja politiskās varas, jo īpaši autoritārie un totalitārie režīmi, lai efektīvi manipulētu ar cilvēku prātiem un emocijām. Savukārt auditorija vēl nebija apguvusi šā jaunā medija lietošanas pratību.

Šobrīd pētnieki saskata daudz līdzību starp radio vēstures pieredzi un mūsdienu jaunajiem medijiem – sociālajiem medijiem. Sociālie mediji prasmīgu propagandistu un informācijas manipulatoru rokās, izpildot konkrētus politiskus pasūtījumus, būtiski destabilizē demokrātijas pozīcijas. Gandrīz tieši tāpat – ja pieņemam, ka vēsture mēdz atkārtoties – tas notika arī starpkaru periodā.

Kopumā radio vēsture mediju pētniecībā ilgus gadus ir palikusi pabērna lomā, jo 20. gadsimtā strauji attīstījās dažādi mediji – radio salīdzinoši ātri sekoja televīzija, kas lielā mērā mainīja visu mediju vidi. Es teiktu, ka šobrīd gan, pateicoties radio kā medija simtgadei, gan arī aktuālajām politiskajām norisēm, jo īpaši demokrātijas apdraudējumam, radio un varas attiecību pieredzes un radio kā jauna medija radīto efektu uz sabiedrību vēsture ir kļuvusi ārkārtīgi nozīmīga.

Mūsu gadījumā šī grāmata tomēr ir vairāk simtgades izdevums. Tāpēc arī prezentācijas pasākumā minēju, ka būtu vērtīgi turpināt ar analītisku grāmatu par radio vēsturi. Īpaši par politisko dimensiju – par to, kā veidojās medija un varas attiecības Latvijā un kā vara apzinājās, ka šis jaunais medijs lietojams kā ietekmīgs instruments varas pozīciju stiprināšanai un publiskās domas veidošanai.

Kādā intervijā esat teikusi, ka mediju izklāstos parasti galvenā uzmanība tiek pievērsta darbības sākumam, bet ilglaicīgā perspektīvā tie tiek aplūkoti salīdzinoši reti. Saprotu, ka savā ziņā šī grāmata ir unikāla, jo izseko visai medija darbības vēsturei. Vai tā ir?

Jā, jo grāmata ir veltīta visiem simts gadiem. Aplūkojot arī citu valstu pieredzi, bieži redzams, ka šādos izklāstos uzmanība tiek koncentrēta uz atsevišķiem periodiem vai dažām desmitgadēm. Mūsu pētījuma metodoloģiju veidoja katras desmitgades nozīmīgāko notikumu, raidījumu, personību un politisko ietekmju identificēšana un tiem veltītu stāstu veidošana. Katrs pētnieku grupas loceklis uzņēmās atbildību par konkrētu desmitgadi. Tādējādi mēs centāmies aptvert visu simtgadi kopumā.

Mediju vēsture šādā ziņā ir ļoti sarežģīts un vienlaikus arī nepateicīgs pētniecības lauks, jo tā ir ārkārtīgi blīva ar notikumiem. Radio darbojas katru dienu, tas nozīmē – 365 dienas gadā nepārtraukti top jauni raidījumi, ēterā katru dienu skan mūzika, kas sasniedz auditoriju.

Tieši tādēļ mediju pētniecībā ļoti bieži tiek izmantotas kvantitatīvās pieejas. Tomēr visu pārvērst skaitļos, tabulās un grafikos simtgades grāmatā nebūtu bijis pareizi, jo tad tiktu zaudēts pats stāsts un konteksts. Diez vai radio un radio interesenti būtu ieinteresēti šādā produktā. Tāpēc tika izvēlēta šī stāstu radīšanas metodoloģija. Grāmatā katrai desmitgadei vidēji ir ap desmit stāstu – kopumā ir 106 stāsti.

ŠOBRĪD PĒTNIEKI

SASKATA DAUDZ

LĪDZĪBU STARP RADIO

VĒSTURES PIEREDZI UN MŪSDIENU

JAUNAJIEM MEDIJIEM –SOCIĀLAJIEM MEDIJIEM.

Esat minējusi, ka Latvijas Radio ir bijis starp Eiropas labākajiem radio gan tehnoloģiju, gan satura ziņā, kad vien tas bijis iespējams. Ar ko mēs esam izcēlušies un izceļamies?

Pirmkārt, ar vietējo tehnisko kompetenci un spēju radoši attīstīt tehnoloģijas. Sākotnējais pamats tika likts ar Francijā iegādāto iekārtu, taču jau vēlākajos radio tehnoloģiju vēstures apskatos uzsvērts, ka nozīmīga loma bija tieši vietējiem inženieriem. Starp tiem bija arī daudzi LU izglītoti speciālisti – jau starpkaru periodā LU Mehānikas fakultāte sagatavoja augstākā līmeņa tehniskos darbiniekus Latvijas Radio vajadzībām, savukārt Valsts tehnikums nodrošināja vidējā līmeņa tehniķus.

Nereti, taupot līdzekļus, tika meklēti un atrasti efektīvi risinājumi – daudzas tehnoloģijas konstruēja paši radio inženieri, nevis iegādājās ārzemēs. Līdzīga pieeja tika izmantota arī pēc Otrā pasaules kara, kad radio tehniskais nodrošinājums bija pilnībā nopostīts. Tad tika liktas lietā gan vietējo inženieru un tehniķu prasmes, gan Latvijā uzkrātās un veidotās zināšanas un pieredze radio rūpniecībā, tostarp bijušās Apsīša fabrikas speciālistu iesaiste, kuri piedalījās pirmā tehniskā aprīkojuma izveidē ēkā Doma laukumā.

Jāsaka, ka padomju perioda otrajā pusē situācija būtiski mainījās. Tā kā radio un citi mediji bija nozīmīgi padomju propagandas un ideoloģijas izplatīšanas instrumenti, šajā jomā valsts līdzekļus nežēloja. Arī vēl šobrīd Latvijas Radio darbinieki labi atceras, ka septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņu rīcībā nonāca ļoti modernas Rietumu iekārtas. Tas var šķist pārsteidzoši, taču vēlreiz apliecina, cik liela nozīme medijiem kā varai nepieciešamiem publiskās domas veidotājiem tika piešķirta padomju okupācijas laikā.

Latvijā 20. janvārī atzīmējam Barikāžu atceres dienu. Grāmatā pieminēti 1991. gada notikumi – barikādes un pagrīdes radio. Kā jūs raksturotu Latvijas Radio lomu šajos notikumos un to, kā tas ietekmēja sabiedrību?

Radio toreiz bija ārkārtīgi nozīmīgs medijs. Arī es piederu paaudzei, kas šo laiku pieredzēja. Atceros, ka radio uztvērējs atradās blakus manai gultai. Pirmā darbība pamostoties bija nospiest tranzistora ieslēgšanas pogu. Nereti radio bija pat atstāts darboties pa nakti, lai jebkurā mirklī būtu iespējams uzzināt jaunāko. Svaigākā informācija pie cilvēkiem tolaik nonāca tieši ar radio starpniecību.

1991. gada janvārī Latvijā bija preses izdevumu krīze – OMON ieņēma preses namu, un Latvijas cilvēki palika bez laikrakstiem, kas atbalstīja neatkarības ideju. Pastkastītēs un kioskos to vairs nebija. Presei arī trūka operativitātes, ko noteica tā laika tehnoloģijas. Televīzija nevarēja reaģēt tik ātri – bija jāfilmē un jāmontē materiāls, pirms tas nonāca pie skatītājiem. Savukārt radio bija operatīvs un faktiski kļuva par izšķirošo notikumu atspoguļotāju. Vienlaikus radio bija arī šo notikumu dalībnieks, jo koordinēja sabiedrību janvāra barikāžu un citu svarīgu norišu laikā.

Kā jūs personīgi piedzīvojāt šo laiku, kad radio sniedza drošības un cerības sajūtu cilvēkiem?

Atceros to laimīgo sajūtu – gan savu, gan apkārtējo cilvēku –, kad, griežot radio pogu un bīdot skalu, uztrāpījām viļņos brīdim, kad Latvijas Radio jau kā pagrīdes radio no Salaspils atkal sāka skanēt 1991. gada augusta puča laikā, kad OMON un padomju armijas vienības bija ieņēmušas Radio namu Doma laukumā. Caur sprakšķošajiem viļņiem iznira balsis latviešu valodā un latviešu mūzikas skaņas. Tieši tā, kā savulaik teicis toreizējais Latvijas Radio skaņu inženieris Aigars Semēvics: “Radio translācija izglāba Latviju no ļoti lielas asinsizliešanas. Ja valstī skan savs radio, tad valstī viss ir kārtībā.”

Tas ir ļoti precīzs formulējums. Arī pētnieki radio dēvē par psiholoģiski ietekmīgāko mediju – tas dod emocionālu drošības sajūtu, darbojas kā ikdienas norišu fons. Radio skanošās balsis rada iespaidu, ka klausītājs tiek uzrunāts personiski. Tādēļ arī es Semēvicam piekrītu – mana atmiņa apstiprina tieši to pašu sajūtu, ka radio skanēšana deva pārliecību par Latvijas kā valsts esību.

Vai par pagrīdes radio publiski zināms viss, vai vēsturei joprojām paliek svarīgi notikumi, kas nav publiski atklājami?

Diemžēl mums nebija iespējas intervēt Dzintri Kolātu, kurš ir viena no šā laika atslēgas personībām un kurš šobrīd intervijas atsaka. Pagrīdes radio stāsts ir labi zināms, bet noteikti pastāv nianses, ar kurām to varētu papildināt. Domāju, ka vairs nav sargājamu noslēpumu – pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi.

Ja domātu par pagrīdes mediju organizēšanu šodien, tehnoloģiski tas tiktu darīts citādāk. Tobrīd galvenais bija nodrošināt raidījumu pārraidi tradicionālajos radioviļņos, kā tas notika pirms interneta laikmeta.

MEDIJU VĒSTURE

ŠĀDĀ ZIŅĀ IR ĻOTI SAREŽĢĪTS

UN VIENLAIKUS

ARĪ NEPATEICĪGS

PĒTNIECĪBAS

LAUKS, JO TĀ IR

ĀRKĀRTĪGI BLĪVA AR

NOTIKUMIEM.

Atgriežoties pie grāmatas tapšanas. Grāmatā iekļauti 106 stāsti un vairāk nekā 40 Latvijas Radio bijušo un esošo darbinieku balsis, vairāk nekā 600 attēlu, audio un video resursi kvadrātkodos… Kā notika materiālu atlase un cik daudz palika ārpus grāmatas?

Ļoti daudz interesanta vizuālā materiāla palika ārpus grāmatas, arī sāpīgas un nozīmīgas tēmas. Materiāla bija vairāk, nekā grāmatas apjoms ļāva ietvert, tāpēc beigās nācās stingri ieturēt disciplīnu un iekļauties budžetā. Jāņem arī vērā, ka viens no projekta partneriem ir LU Akadēmiskais apgāds, un gala lēmumus par fotogrāfijām, kas nonāca izdevumā, pieņēma māksliniece. Mēs viņai nodevām ievērojami plašāku attēlu klāstu, jo pētnieki bija apzinājuši daudz vairāk materiālu, nekā grāmata spēja ietilpināt.

Daļa materiālu nāca arī no privātajiem arhīviem. Izmantojām arī Latvijas Radio krājumu. Ar Latvijas Radio vēstures fotogrāfijām bagāts ir Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs. Viņu rīcībā ir kolosāla attēlu kolekcija, un grāmatā iekļauti arī attēli, kas līdz šim nebija publicēti. Otra lieliskā krātuve bija Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs.

Protams, izmantojām materiālus arī no citām Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienībām –Latvijas Valsts vēstures arhīva un Latvijas Valsts arhīva. Nereti arhīvu lasītavās mūsu pētnieki bija pirmie, kuri vēra vaļā tur glabātās dokumentu mapes.

Vai ārpus grāmatas palikušie foto ir pieejami kvadrātkodos?

Nē, kvadrātkodos ir tikai Latvijas Radio fonotēkas un LU Multimediju studijas veidotie video materiāli.

Piemēram, ar kvadrātkodu starpniecību var aplūkot arī video fragmentus no mūsu intervijas ar maestro Raimondu Paulu. Protams, radio vēsturei veltītu grāmatu nebūtu bijis godīgi izdot bez intervijas ar maestro Raimondu Paulu. Viņu intervēt bija liels notikums, un pārsteidzoša bija viņa absolūtā disciplinētība – vasarā, kad bija daudz koncertu, viņš ieradās tieši tā, kā bija norunāts. Šķiet, ka daži mūsu jautājumi, kas skāra arī viņa paša radio pieredzi kā klausītājam, viņu nedaudz pārsteidza.

NERETI, TAUPOT LĪDZEKĻUS, TIKA

MEKLĒTI UN ATRASTI

EFEKTĪVI RISINĀJUMI –DAUDZAS

TEHNOLOĢIJAS KONSTRUĒJA PAŠI

RADIO INŽENIERI, NEVIS IEGĀDĀJĀS ĀRZEMĒS.

Piemēram, kādi?

Rakstot grāmatu, tieši tobrīd mēs skatījām materiālus par padomju periodu – viņa bērnības un jaunības laiku –, kad tika atjaunota radio apraide un kādi radioaparāti bija pieejami cilvēkiem. Tobrīd aktualizējās jautājums par kvalitatīvu radioaparātu ražošanu. Latvijā PSR valdība pat saņēma vēstuli no Staļina ar pavēli gādāt par tehniski izcilā radioaparāta “Rīga 10” ražošanas kāpināšanu. Mūsu sarunā Raimonds Pauls uzreiz atminējās, ka šim aparātam bija vertikāla skala, ka tajā bija dzirdamas visas mūzikas toņkārtas, arī basi. Kur šobrīd vēl sastapt kādu, kurš 40. un 50. gadu sākumā klausījās “Rīga 10” un jūsmo par tā labo skanējumu?

VIENLAIKUS RADIO

DALĪBNIEKS, JO KOORDINĒJA

SABIEDRĪBU JANVĀRA BARIKĀŽU UN CITU

SVARĪGU NORIŠU LAIKĀ.

Vai darba procesā bija kādi stāsti, personības vai materiāli, kas jūs kā pētnieci īpaši aizrāva?

Interesants brīdis bija vēl pirms intervijas ar maestro Raimondu Paulu. Kamēr iekārtojāmies un Roberts Vīksne uzstādīja kameru, telpā uz mirkli ienāca Laima Vaikule, lai sasveicinātos ar Maestro. Tikai pēc tam nodomājām – kāpēc mēs nenoreaģējām? Arī viņai taču varējām uzdot jautājumus par Latvijas Radio. Šādas negaidītas sakritības un epizodes grāmatas tapšanas laikā bija vairākas.

Ne mazāk spilgta bija arī intervija ar otru Latvijas Radio leģendu – Gunāru Jākobsonu. Viņš bija ārkārtīgi laipns, profesionāls un disciplinēts. Gunārs Jākobsons visu filmēšana laiku – gandrīz pusotru stundu – stāvēja kājās pie akmens jūras krastā, kur bija uzstādīta kamera, un aizrautīgi stāstīja par savu darba pieredzi radio. Tikai pēc intervijas beigām viņš atzina, ka tas nebija

PROJEKTA

SASTĀVĀ KOPĀ AR ILGGADĒJO LATVIJAS RADIO PERSONĪBU

MĀRU EGLĪTI PĒC MAESTRO RAIMONDA PAULA RADIO STĀSTA UZKLAUSĪŠANAS. FOTO: ANDRIS MORKĀNS

viegli. Neraugoties uz to, Gunārs Jākobsons vēl cienāja mūs ar kvasu un interesējās, kā LU tiek mācīti žurnālisti. Šī disciplinētība un attieksme pret sarunu biedriem, kas Latvijas Radio darbiniekiem raksturīga joprojām, atstāja spēcīgu iespaidu.

Ilustrējot radio pirmsākumus, mani patiesi aizrāva trīs attēli. Viens no tiem ir šī fotogrāfija (grāmatas 14. lpp.) – tā ir mana mīļākā bilde no radio sākotnes. To nopirku interneta vietnē eBay par apmēram 80 eiro. Attēlā redzams uz galda stāvošs, ar austiņām klausāms kristāldetektora radio uztvērējs, ap kuru ir sapulcējušies cilvēki –seši vīrieši un piecas sievietes. Skaidri nolasāma tā brīža sociālā hierarhija – divi cienījami kungi klausās radio ar austiņām, bet pārējie tikai asistē šajā notikumā. Radio klausīšanās nebija tikai tehnisks process, bet arī sociāls notikums, kas pulcē ģimeni, kaimiņus vai plašāku sabiedrību.

NERETI ARHĪVU LASĪTAVĀS MŪSU

PĒTNIEKI BIJA

PIRMIE, KURI VĒRA VAĻĀ TUR GLABĀTĀS DOKUMENTU MAPES.

RADIOKLAUSĪTĀJI PIE KRISTĀLDETEKTORA APARĀTA DARBINĀMA AR AKUMULATORU, AP 1925. GADU.

FOTO: AUTORS NEZINĀMS, AVOTS: PROFESORES VITAS ZELČES KOLEKCIJA

Vai ir zināms, kas redzams fotogrāfijā?

Nē, nav zināmi ne attēlā redzamie cilvēki, ne vieta, kur fotogrāfija uzņemta. Vienīgā norāde, ka attēls tiešām vēsta par Latviju, ir uz sienas novietotie teksti latviešu valodā.

Kā jūs līdz šai fotogrāfijai nonācāt –vienkārši meklējot internetā?

Jā, šo fotogrāfiju un vēl dažus attēlus atradu internetā. Piemēram, pastkartes (grāmatas 13. lpp.) ar Rīgas Pasta un telegrāfa ēku, kur darbojās arī Radiofons, un Nacionālās operas namu. Šo ēku fonā ir radiotorņi, kas 20. gados bija Rīgas pilsētvides jauna sastāvdaļa.

Atgriežoties pie personībām – Jānis Gulbis (grāmatas 18. lpp.), kurš redzams Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabātajā pases fotogrāfijā. Viņš bija būvuzņēmējs, kurš praktiski uzbūvēja Rīgā pirmās radio iekārtas un radiotorņus. Viņa fotogrāfija līdzšinējos Latvijas Radio vēstures apskatos līdz šim nebija publicēta. Man šķita, ka šādiem cilvēkiem – radio būvniekiem un tehniskajiem pamatu licējiem – tiek pievērsta nepelnīti maza uzmanība.

Savukārt inženieris Jānis Linters (grāmatas 22. lpp.), par kuru zināms salīdzinoši daudz, ir Latvijas Radio izveidotājs. Viņa fotogrāfijai blakus ir Rolanda Valtera pases foto. Viņš ir dzimis 1900. gadā, attēlā viņš ir pavisam jauns, karavīra formā, īstenībā vēl zēns. Brīvības cīņu laikā Latvijas armijā viņš bija radiotelegrāfa priekšnieks. Latvijas Radio pašos sākumos Valters kļuva par pirmajām radio tehniskajām smadzenēm. Radio dibināšanas laikā viņam bija 25 gadi. Pēc Brīvības cīņām viņš īsu brīdi studēja LU un vēlāk arī ārzemēs, kur ieguva doktora grādu. Valters kļuva par Rīgas Radiofona tehnisko direktoru.

Laikabiedri atceras, ka viņš allaž bija lietas kursā par jaunāko radio tehnoloģiju attīstībā, esot abonējis zinātniskos žurnālus par radio, apmeklējis starptautiskas konferences un viesojies pie kolēģiem Eiropas radiofonos. Tomēr manā rīcībā nav informācijas par viņa nāves gadu. Valters, būdams vācbaltietis, Latviju pameta 1939. gadā līdz ar šai etniskajai minoritātei piederīgo repatriāciju. Kas ar viņu notika tālāk, diemžēl nav zināms.

MŪSU SARUNĀ

RAIMONDS PAULS

UZREIZ ATMINĒJĀS, KA

ŠIM APARĀTAM BIJA

VERTIKĀLA SKALA, KA TAJĀ BIJA DZIRDAMAS

VISAS

MŪZIKAS TOŅKĀRTAS, ARĪ BASI.

Šajā pašā lappusē redzama vēl viena vācbaltieša Rīgas radiofona inženiera Remberta Martinsona fotogrāfija. Arī viņš pieder pie moderno tehnoloģiju ieviesējiem. Martinsons repatriējās 1941. gadā. Otrā pasaules kara laikā, kad Berlīni bombardēja, viņš, mēģinot nogrūst degbumbu no sava balkona, zaudēja roku.

Pārsteidzošs ir vēl vienas personības devums. Tas ir Arvīds Pārups (grāmatas 25. lpp.) – pirmais Latvijas Radio satura veidotājs, īsti universāla figūra. Viņš bija gan mūziķis un diriģents, gan izcils menedžeris. Pārupam bija jāizdomā, kādu saturu radio kā jaunajam medijam piedāvāt auditorijai, lai iegūtu tās uzmanību. Tāpat viņam bija jāizdomā, kā piesaistīt cilvēkus, kuri stātos pie mikrofona, un kā viņiem iemācīt pareizi ar to rīkoties. Cilvēkiem mikrofons bija absolūti jauna tehnoloģija, nereti pat biedējoša. Diktora amatam tika izmēģināti Rīgas teātru vadošie aktieri, kuri ar savu teatrāli izteiksmīgo runāšanas manieri radio ziņu pārraidēm izrādījās nederīgi. Ziņu satura pasniegums viņu izpildījumā radio viļņos bija nebaudāms.

Pārups vairākus gadus darīja praktiski visu pats: izdomāja raidījumu saturu, rēķināja budžetu, meklēja cilvēkus, diriģēja, spēlēja, mainīja plates un dažkārt pat lasīja ziņas. Ilgi meklēju viņa personību un veikumu raksturojošu bildi. Līdzšinējās publicētās Arvīda Pārupa fotogrāfijas nebija veiksmīgas, tajās viņš redzams kā neveikls, nedaudz sadudzis cilvēks. Šis vizuālais veidols ir pretrunā Pārupa padarītajam radiofonā.

Šī taču ir ļoti glīta!

Jā, tā ir bilde (grāmatas 27. lpp.), ko izdevās atrast Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijā! Literatūrā minēts, ka laikabiedri Pārupu apbrīnoja ne tikai darbaspēju un komunikācijas prasmju dēļ. Viņš pratis eleganti smēķēt, ģērbties un bija viens no pirmajiem, kuram Latvijas Radio bija savs auto. Tas atspoguļo laikmeta un jaunā medija stilu.

Tad vēl, piemēram, radiofona pianistes Lilijas Kalniņas-Ozoliņas rokas pēcnāves atlējums (grāmatas 43. lpp.), kas glabājas Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā. Viņa bija pirmā pianiste, kura saprata, ko nozīmē uzstāšanās pie mikrofona, kā jāspēlē instruments, pavadot dziedātāju. KalniņaOzoliņa izdarīja pašnāvību sarežģītu mīlas peripetiju dēļ un neizturot spiedienu, ko radīja daudzu cilvēku ziņkārība un baumošana.

Grāmatā varam lasīt arī par vīrieti, kura dēļ pianiste devās nāvē – Radiofona orķestra galveno diriģentu un komponistu Jāni Mediņu. Viņš bija diža personība. Mediņa vadībā Radiofona orķestris kļuva par labāko valstī, un auditorija varēja baudīt mūzikas kvalitatīvus priekšnesumus. Otrā pasaules kara beigās viņš devās uz Rietumiem. Īsi pirms nāves vēl viesojās Latvijā. Izteiksmīgas ir fotogrāfijas, kad viņš, jau būdams gandrīz neredzīgs, koncerta mēģinājuma laikā uzturas LU Lielajā aulā –diriģē orķestri vai vienkārši ir apsēdies kādā no krēsliem (grāmatas 151. lpp.)

CILVĒKIEM

MIKROFONS BIJA ABSOLŪTI JAUNA TEHNOLOĢIJA, NERETI PAT BIEDĒJOŠA.

Šajā sarunā vairākkārt izskan arī LU vārds, jo īpaši izglītotie speciālisti.

Jā, saikne ar LU ir spēcīga un daudzšķautņaina. Rīgas Radiofona pirmsākumos precīzie laika signāli tika pārraidīti no LU observatorijas. Vēl viena saistviela ir ēka Aspazijas bulvārī. Tā agrāk bija Rīgas galvenā pasta un telegrāfa ēka, kurā 20. gados atradās Latvijas Pasta un telegrāfa virsvalde, kā arī tur savu darbu uzsāka Rīgas Radiofons. 1944. gadā šis nams tika pilnībā nopostīts. Pēc atjaunošanas ēkā darbojās padomju militārās skolas, 20. gs. 70. gadu otrajā pusē šis nams nonāca LU rīcībā. Šobrīd Latvijas Sabiedriskajā medijā strādā daudzi LU absolventi un arī studenti.

Runājot par avotiem – kas bija lielākie izaicinājumi? Materiālu iegūšana vai faktu pārbaude?

Domāju, ka lielā mērā izaicinājumi bija visos šajos posmos. Projekta īstenošanas laikā tika apgūts liels avotu klāsts. Jau minēju, ka ne viss izpētītais ir atainots jaunizdotajā grāmatā. Būtu labi turpināt jaunu radio vēsturei un šodienas procesiem veltītu zinātnisku publikāciju gatavošanu.

VIŅŠ PRATIS ELEGANTI SMĒĶĒT, ĢĒRBTIES

UN BIJA VIENS NO PIRMAJIEM, KURAM LATVIJAS RADIO

BIJA SAVS

AUTO.

TAS ATSPOGUĻO LAIKMETA UN JAUNĀ MEDIJA STILU.

PROFESORE

Vai ir vēl kādi baltie plankumi vai aspekti, kurus būtu vērts pētniecībai atstāt? Radio politiskais jautājums jau tika minēts.

Jā, noteikti politiskais aspekts ir svarīgs, bet es uzsvērtu arī mūzikas un auditorijas attiecību pētniecību. Grāmatā šī tēma ir skarta, taču būtu vērtīgi izpētīt, kā mūzika ar radio starpniecību tika patērēta. Kāda loma bija klausītājiem mūzikas programmu veidošanā? Piemēram, populāri bija raidījumi pēc klausītāju vēlēšanās. Šādas programmas veidoja Latvijas Radio mūzikas redaktore Marija Jaunmeija, kuru laikabiedri raksturo kā unikālu figūru – zinošu, uzņēmīgu, atjautīgu. Latvijas Valsts arhīvā saglabājušies vairāki šo raidījumu scenāriji, teksti un klausītāju atsauksmes. Diemžēl stāsts par šo tēmu palika ārpus grāmatas.

RĪGAS RADIOFONA PIRMSĀKUMOS

PRECĪZIE LAIKA SIGNĀLI

TIKA PĀRRAIDĪTI NO LU OBSERVATORIJAS.

Kā Latvijas Radio loma ir mainījusies šo 100 gadu laikā?

Grāmatas noslēgumā ir mans raksts “Radio –no jaunā līdz tradicionālam medijam”, tajā izsekoti transformācijas procesi. Radio loma mainījās līdzīgi, kā tas notika ar citiem medijiem. Ikvienam medijam ir jāapgūst prasme sadzīvot un mijiedarboties gan ar vecākiem, gan jaunākiem medijiem. Tas ir mediju ekoloģijas panākumu un pozīciju pamatā. Piemēram, televīzijas ienākšana fiziski mainīja radio vietu mājokļos un arī patēriņa laiku. Radio nācās mainīt programmas veidošanu, satura akcentus, rast jaunas formas mijiedarbei ar auditoriju. Tāpat multimedialitāte, kas šobrīd ienākusi, maina radio – skaņas medijs tagad dzīvo kopā ne vien ar attēliem un rakstītu tekstu, bet arī video, lineāro un nelineāro lietojumu.

Par medijiem runājot – kā līdzsvarot nacionālās vērtības ar objektivitāti un pētniecisko brīvību?

Tas ir mediju politikas jautājums. Latvija kā demokrātiska valsts ir ieinteresēta drošos un uzticamos medijos, un šādu funkciju pilda Latvijas Sabiedriskais medijs. Gan reitingi, gan

dažādi aktuālie dati liecina, ka sabiedrībā pastāv pieprasījums pēc iespējami drošas un kvalitatīvas informācijas, kā arī pēc sabiedrības dzīves daudzveidīgas reprezentācijas medijos, kas aptver ne tikai politiku, bet arī sociālo, kultūras, sporta, saimniecisko un izklaides jomu.

Jūs esat LU absolvente. Kāda ir sajūta strādāt savā alma mater, kur kādreiz aizsākās jūsu profesionālais ceļš?

Es par to domāju arī jau no citas puses: cik laika man palicis darbam LU. Tie ir četrarpus gadi līdz pensionēšanās vecumam. Nav jau nekā jaukāka par pensiju! (Smaida.) Ja nopietni, tas liek arī vērtēt – kas ir paveikts un kas nav? Kas vēl obligāti būtu jāizdara – jāizpēta, jāuzraksta? Kādas kļūdas ir pieļautas? Kādi ir bijuši pareizie lēmumi un izdarītās izvēles un kādas –nepareizās? Manuprāt, ļoti nozīmīgi – LU šobrīd sāk veidot akadēmiskās karjeras modeļus, kādu manas profesionālās darbības laikā līdz šim nebija. Es ļoti labprāt būtu gribējusi strādāt sistēmā, kas tikai tagad veidojas, nevis tajā, kas bija un kurā daudz kas notika haotiski. Domāju, ka LU pētniekiem, kuri ir motivēti veidot savas akadēmiskās karjeras, būs laba nākotne. (Smaida.)

Kas šajā profesijā jūs iedvesmo visvairāk – atklājums, kas maina zināšanas, vai iespēja dot sabiedrībai jaunu skatījumu uz vēsturi?

Gan viens, gan otrs. Mācībspēka darbs arī pieprasa nemitīgu mācīšanos, jo īpaši sociālajās zinātnēs. Šo zinātņu būtība ir nepārtraukta refleksija par laiku, kurā dzīvojam. Ikviens mācībspēks katru gadu atkal no jauna mācās –iespējams, pat vairāk nekā studenti –, lai viņa vēstījums lekcijās būtu aktuāls un laikmetīgs. Man vienmēr ir paticis mācīties.

Vai no šīs grāmatas satura kaut ko vajadzētu iekļaut skolu mācību programmās?

Domāju, ka jā, jo grāmatā ir izdevies atrast līdzsvaru starp populāro un zinātnisko stāstījumu. Turklāt skolās var izmantot arī skanošos materiālus. Piemēram, vienā no kvadrātkodiem iespējams noklausīties, kā Kārlis Skalbe lasa savu dzejoli. Viņa balss ir saglabājusies tikai nedaudzos ierakstos. Dažviet grāmatā skan arī Aspazijas un Kārļa Ulmaņa balss ieraksti, kā arī daudzu radio diktoru un žurnālistu balsis.

Ko personīgi esat guvusi, pētot Latvijas Radio vēsturi, un ko cerat, ka lasītāji paņems līdzi no šī visa?

Ieguvu savai kolekcijai unikālu bildi par 80 eiro – varēšu to ierāmēt un kā rotu turēt uz plaukta kabinetā. (Smaida.) Taču nopietni runājot – man šobrīd ir grūti to izvērtēt. Tā parasti ir ar projektiem un grāmatām: pašiem to veidotājiem nepieciešams laiks un distance, lai spētu novērtēt paveikto. Es patiesi gribētu, lai šo jautājumu man uzdodat pēc gada. Pašlaik es ļoti labi redzu grāmatas dažus trūkumus, kas labi paveikto sajūtu, iespējams, grauž pat vairāk nekā pozitīvais.

Es teiktu, ka šī grāmata patiešām ir simtgades grāmata. Latvijas Radio ir augstu vērtējams arī tādēļ, ka tas savu vēsturi neaizmirst un tur godā. Iepriekšējo grāmatu Latvijas Radio veidoja pirms 25 gadiem – tajā dominēja pašu darbinieku stāsti. Šoreiz grāmatu veidoja cilvēki no malas, no LU un, manuprāt, tas ir būtisks ieguvums. Mūsu komandas darbs atspoguļo to, kā šo mediju ierauga pētnieki, kuri vienlaikus ir arī tā lietotāji.

DOMĀJU, KA LU

PĒTNIEKIEM, KURI IR

MOTIVĒTI VEIDOT

SAVAS AKADĒMISKĀS

KARJERAS, BŪS LABA NĀKOTNE.

PROJEKTA “LATVIJAS RADIO – 100” KOMANDA NEPILNĀ SASTĀVĀ GRĀMATAS ATVĒRŠANAS SVĒTKOS 2025. GADA NOVEMBRĪ.

FOTO: TOMS NORDE, LU

ĪPAŠS PALDIES GRĀMATAS TAPŠANĀ LU REKTORAM PROFESORAM GUNDARAM BĒRZIŅAM, ATTĪSTĪBAS PROREKTORAM ENNO ENCEM, INOVĀCIJU UN AKSELERĀCIJAS CENTRA DIREKTOREI ASOCIĒTAJAI PROFESOREI GUNITAI DEKSNEI, KĀ ARĪ ESZF DEKĀNAM PROFESORAM JĀNIM PRIEDEM, IZPILDDIREKTORAM ZIGMĀRAM GAILIM UN BIJUŠAJAI IZPILDDIREKTORA VIETNIECEI ILZEI KĀPOSTAI PAR ATBALSTU UN SADARBĪBU.

LIELS PALDIES ARĪ LU AKADĒMISKĀ APGĀDA KOMANDAI – DIREKTOREI AIJAI ROZENŠTEINEI, MĀKSLINIECEI

BAIBAI LAZDIŅAI UN REDAKTORIEM SARMĪTEI MEDNEI, OSKARAM LAPSIŅAM UN IEVAI ZARĀNEI, KĀ ARĪ PROJEKTA KOORDINATOREI RADIO MĀJĀ LELDEI VELAI-ZAMEROVSKAI.

Skaidrs mērķis un virziens: LU prioritātes 2026. gadā

LU REKTORS PROFESORS GUNDARS BĒRZIŅŠ.

FOTO: TOMS NORDE, LU

AUTORE: IEVA LAZDIŅA , LU

Šis gads Latvijas Universitātē (LU) būs procesu efektivizācijas un skaidru attīstības virzienu gads. To sarunā žurnālam “Alma Mater” uzsver LU rektors profesors Gundars Bērziņš, norādot, ka pasaule un zinātnes vide mainās straujāk, nekā spējam aptvert. LU uzdevums ir ne tikai pielāgoties pārmaiņām, bet tās gudri un prasmīgi izmantot savā attīstībā.

Šogad Universitāte koncentrēsies uz četrām galvenajām prioritātēm: jaunās LU stratēģijas izstrādi, birokrātijas mazināšanu, jaunās likumdošanas ieviešanu un IT sistēmu pilnveidi un attīstību.

01

Jaunas LU stratēģijas izstrāde –skaidrs redzējums nākamajiem pieciem gadiem

Kopš pašreizējās stratēģijas izstrādes pasaule un augstākās izglītības vide ir būtiski mainījusies. “Līdzšinējā stratēģija ir spēkā līdz 2027. gada beigām, tomēr nevaram gaidīt tik ilgi – 2027. gada sākumā mums jau jādzīvo saskaņā ar jauno stratēģiju. Tāpēc darbu pie nākamās stratēģijas uzsākam jau tagad. Mums jāatrod kopīgs redzējums un jāiezīmē Latvijas Universitātes jaunais fokuss, kas atbilst nākotnes tendencēm un mūsu pašu ambīcijām,” uzsver rektors, atgādinot, ka skaidrs attīstības virziens ir būtisks visiem Universitātes darbiniekiem.

Stratēģijas izstrādē tiks iesaistīti studējošie, akadēmiskais un administratīvais personāls, konsultatīvā padome un īpaši izveidota darba grupa. Rektors norāda, ka plaša līdzdalība ir būtiska, lai izveidotu kopīgu un ilgtspējīgu nākotnes redzējumu.

Birokrātijas mazināšana – vieglāka ikdiena, vairāk laika pamatdarbam

“Administratīvo procesu uzlabošana ir viena no praktiski taustāmākajām 2026. gada prioritātēm. Mēs vēlamies padarīt ikdienas darbus mazāk laikietilpīgus, lai tos varētu veikt ar mazāku resursu un enerģijas patēriņu. Sadarbība LU jāpadara vienkāršāka, ātrāka un efektīvāka –gan kolēģu starpā, gan starp fakultātēm, gan komunikācijā ar studentiem, ļaujot ikvienam koncentrēties uz būtiskajām lietām – studijām un zinātni,” skaidro rektors.

Jau ir veikta priekšizpēte un izstrādātas 12 administratīvo procesu pilnveides iniciatīvas, tostarp iepirkumi, personāla dokumentu kārtošana, studentu iesniegumu aprite un citas funkcijas, kas būtiski ietekmē ikdienas darbu.

Lai ieceres tiktu īstenotas praksē, izdots rīkojums ar skaidriem uzdevumiem un atbildībām, paredzot katra procesa rūpīgu izvērtēšanu –vai to iespējams vienkāršot, atteikties no lieka regulējuma un maksimāli digitalizēt vai automatizēt.

02 03

Jaunās likumdošanas ieviešana –sistēmiskas pārmaiņas augstākajā izglītībā

Viens no izaicinošākajiem uzdevumiem būs divu nozīmīgu valsts līmeņa reformu ieviešana – institucionālās akreditācijas modelis un akadēmiskās karjeras modeļa reforma. Abus dokumentu informatīvos ziņojumus Ministru kabinets ir atbalstījis un janvārī tie nonāks skatīšanā Saeimā. Šīs pārmaiņas skars visu Latvijas augstākās izglītības sistēmu, un LU uzdevums būs atrast savam mērogam piemērotāko ieviešanas modeli, balstoties Eiropas augstākās izglītības labākajā praksē.

“Jaunā akadēmiskās karjeras modeļa reforma būtiski mainīs mūsu pēdējo 20–30 gadu ierasto. Akadēmiskā karjera kļūs strukturētāka, stabilāka un pievilcīgāka – ar jaunu novērtēšanas kārtību, atlases procesiem, tenūrgaitas modeļa ieviešanu, profesoru padomes funkciju maiņu un citām izmaiņām. Universitātei tas būs jāpārvērš skaidrā, paredzamā sistēmā,” uzsver rektors.

SADARBĪBA

LU JĀPADARA

VIENKĀRŠĀKA, ĀTRĀKA UN EFEKTĪVĀKA – GAN

KOLĒĢU STARPĀ, GAN

STARP FAKULTĀTĒM, GAN KOMUNIKĀCIJĀ

AR STUDENTIEM,

ĻAUJOT IKVIENAM KONCENTRĒTIES UZ

BŪTISKAJĀM LIETĀM –

STUDIJĀM UN ZINĀTNI.

Savukārt jaunā institucionālā akreditācija būtiski mainīs studiju programmu pārvaldību. “Tā ļaus mums elastīgāk un ātrāk pielāgot studiju programmu saturu, reaģējot uz pasaules attīstības tendencēm, tostarp mākslīgā intelekta integrācijai,” stāsta rektors. Akreditācija aptvers katru augstākās izglītības iestādi, izvērtējot tās pārvaldību, stratēģisko attīstību un iekšējos kvalitātes procesus. Jaunā kārtība dos studentiem lielāku pārliecību par izvēlētās augstskolas kvalitāti.

04

IT sistēmu pilnveide un attīstība

“Trīs galvenie virzieni būs: moderna un lietotājam draudzīga digitālā vide gan studentiem, gan darbiniekiem, mākslīgā intelekta integrācija studiju un pētniecības procesos, kā arī drošu sistēmu veidošana,” norāda rektors.

Šogad sākas darbs pie LUIS 2.0 – nākamās paaudzes studiju un iekšējās pārvaldības sistēmas, kuras izstrāde ilgs līdz 2029. gadam, bet pirmie risinājumi būs redzami jau šajā gadā. Pirmajā pusgadā tiks pabeigta arī jaunā LU tīmekļvietne – ar uzlabotu dizainu un atbilstību piekļūstamības prasībām. Tāpat norit darbs pie LU iekštīkla modernizācijas iekšējās komunikācijas un informācijas aprites pilnveidošanai. Šogad tiks uzsākta arī mākslīgā intelekta integrācija studijās, pētniecībā un administrācijā, vienlaikus izstrādājot iekšējo regulējumu un vadlīnijas par mākslīgā intelekta lietošanu.

Nākotni veidojam kopā

Šīs prioritātes iezīmē 2026. gadu kā nozīmīgu posmu LU attīstībā – gadu, kurā tiek likti pamati jaunajai stratēģijai un skaidram, ilgtspējīgam nākotnes virzienam, vienlaikus stiprinot Universitāti kā mūsdienīgu, efektīvu un cilvēkiem draudzīgu institūciju.

Līdztekus tam tiks nostiprinātas jaunās studiju struktūras, tostarp major un minor jeb pamatmoduļa un papildmoduļa pieeja, turpināsim attīstīt LU infrastruktūru – septembrī studentus uzņems Rakstu māja, bet darbs turpināsies pie Veselības un sporta mājas projekta, ceram noslēgt līgumu par tās būvniecību.

Šīs pārmaiņas prasa ikviena darbinieka iesaisti. “Es aicinu visus kolēģus aktīvi iesaistīties Universitātes nākotnes veidošanā. Daudzi lēmumi tiks pieņemti kopīgi, un mūsu mērķis ir panākt, lai jaunā sistēma būtu saprotama un caurspīdīga, taisnīga un efektīva. Vēlos, lai 2026. gada beigās mums ir skaidrs, vienoti pieņemts attīstības virziens un pārliecība, ka varam to īstenot,” uzsver rektors.

Savukārt studentiem viņš atgādina: “Nākotne pieder tiem, kas prot mācīties un apgūt jaunas zināšanas, pievienojot vērtību sev, savai ģimenei un valstij. Aicinu veltīt enerģiju mācīšanās prasmju attīstīšanai – tās būs kritiski izšķirošas jebkurā profesijā.”

JAUNĀ AKADĒMISKĀS KARJERAS MODEĻA

REFORMA BŪTISKI

MAINĪS MŪSU PĒDĒJO

20–30 GADU IERASTO.

PASAULES ELPA

LU goda doktoriem pievienojas Eiropas migrācijas pētījumu karalis

PROFESORS RASELS KINGS. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

AUTORE: IEVA LAZDIŅA , LU

2025. GADA RUDENĪ

LATVIJAS UNIVERSITĀTE (LU) PIEŠĶĪRA

GODA DOKTORA

GRĀDU PASAULĒ

PAZĪSTAMAJAM

MIGRĀCIJAS

PĒTNIEKAM SASEKSAS

UNIVERSITĀTES

( UNIVERSITY OF SUSSEX ) EMERITĒTAJAM

PROFESORAM RASELAM

KINGAM ( RUSSEL KING )

PAR LATVIJAS UN LU STARPTAUTISKĀS

ATPAZĪSTAMĪBAS UN PRESTIŽA VEICINĀŠANU

MIGRĀCIJAS PĒTĪJUMOS ĢEOGRĀFIJĀ.

Profesora Kinga izcilā karjera, kas ilgst vairāk nekā piecas desmitgades, ir piemērs akadēmiskās izcilības un globālās iesaistes vērtībām. Viņa darbs kā tilts savieno Latvijas pētniekus ar pasaules vadošajām akadēmiskajām institūcijām, palīdzot Latvijas zinātniekiem ielauzties starptautiskajā migrācijas pētījumu kartē un sniegt savu ieguldījumu.

Rasels Kings ir autors un līdzautors vairāk nekā 300 publikācijām. Viņa darbs ir starpdisciplinārs, apvienojot ģeogrāfijas, socioloģijas un migrācijas teorijas, kā arī īpaši fokusējas uz konkrētiem izpētes gadījumiem. Kings bijis līdzautors publikācijās ar aptuveni 150 autoriem un darba vadītājs vairāk nekā 60 doktorantiem, tai skaitā diviem no Latvijas.

Kinga raksti ir tulkoti vairākās valodās un plaši citēti starptautiskajā zinātniskajā literatūrā, padarot viņu par būtisku autoritāti Eiropā un pasaulē. Viņa darbs ir paraugs, kā migrāciju pēta profesionāli, metodiski un starptautiski nozīmīgā veidā.

No iedrošinājuma līdz ilgstošai sadarbībai

LU Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes (EZTF) Ģeogrāfijas nodaļas profesore Zaiga Krišjāne Senāta svinīgajā sēdē, iepazīstinot klātesošos ar LU goda doktora grāda saņēmēju, norādīja, ka viņas iepazīšanās ar profesoru Kingu notika pirms 20 gadiem kādā starptautiskā konferencē. “Toreiz viņš iedrošināja uz migrācijas pētījumiem un migrācijas vietu ģeogrāfijā skatīties plašāk, uzsverot, ka ģeogrāfiem ir jābūt migrācijas pētījumos. Tas bija sākums ilgstošai sadarbībai, kas turpinās līdz pat šodienai,” stāsta Krišjāne.

Kinga ilgstošā sadarbība ar LU pētniekiem ir nostiprinājusi Latvijas pozīciju starptautiskajā migrācijas pētniecības kartē. Viņš bijis mentors LU doktorantiem un maģistrantiem. Kinga lekcijas un konsultācijas ļāvušas vietējiem pētniekiem pielietot starptautiski atzītas metodes un pieejas, paplašinot Latvijas akadēmisko redzesloku un padziļinot zinātnisko kompetenci ģeogrāfiskās mobilitātes un migrācijas pētījumos.

KOPĀ AR LU EZTF ĢEOGRĀFIJAS NODAĻAS KOLĒĢIEM. NO KREISĀS: NODAĻAS VADĪTĀJS PROFESORS MĀRIS BĒRZIŅŠ, ASOCIĒTĀ PROFESORE ELĪNA APSĪTE-BERIŅA, PROFESORS RASELS KINGS UN PROFESORE ZAIGA KRIŠJĀNE. 2025. GADS. FOTO NO LU EZTF ĢEOGRĀFIJAS NODAĻAS ARHĪVA

“Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc mēs izvirzījām profesoru Raselu Kingu goda doktora grādam – viņš ir pavēris mums skatu uz pasauli, sadarbību iespējas un LU vārda nešanu pasaulē,” norāda Krišjāne.

Savukārt LU EZTF Ģeogrāfijas nodaļas asociētā profesore Elīna Apsīte-Beriņa žurnālam “Alma Mater”, raksturojot Raselu Kingu, izceļ, ka viņam ir izcila spēja kompleksās teorētisko un praktisko pētījumu atziņas pasniegt strukturēti un katram klausītājam saprotami. “Klasiskais britu pētniecības pamatīgums joprojām ļauj rakstu manuskriptus sagatavot rokrakstā, kur domas plūst un katrā no rakstītajām teksta lapām ir minimāls svītrojumu vai labojumu daudzums. Viņam ir izcilas spējas strādāt ar domu noformulēšanu un tekstu.”

“Rasela Kinga akadēmiskais veikums ir palīdzējis paplašināt arī mūsu veiktos pētījumus ģeogrāfiskās mobilitātes jomā gan Latvijā, gan starptautiski. Ilgstošās sadarbības rezultātā īstenoti vairāki starptautiski zinātniskie pētījumi,” stāsta Apsīte-Beriņa.

Starp nozīmīgākajiem sadarbības projektiem ir bijis “YMOBILITY”, kas norisinājās no 2015. līdz 2018. gadam deviņās Eiropas Savienības valstīs. Latvijā projektu pārstāvēja LU, bet Apvienotajā Karalistē – profesors Kings. Pētījuma mērķis bija atspoguļot jauniešu individuālās migrācijas pieredzes būtiskākās tendences, atklājot remigrantu ieguvumus un izaicinājumus. Kings bija viens no projekta idejas autoriem, kurš sniedza nozīmīgu atbalstu un iedvesmu pētījuma veikšanā, ļaujot uzzināt daudz jauna par migrācijas procesiem Eiropā un Latvijā.

Latvijai migrācijas pētniecības jautājumi ir īpaši svarīgi, jo starptautiskās mobilitātes tendences mainās. “Profesors Rasels Kings mums –pētniekiem un arī studentiem – licis apzināties, ka katrs mūsu veiktais pētījums Latvijā ir nozīmīgs un ka tie sniedz vērtīgus rezultātus. Līdztekus mums šie rezultāti jāvispārina un jāsniedz ieguldījums plašākā migrācijas izpratnē un skaidrojumos,” norāda Apsīte-Beriņa.

Kad migrācija kļūst par politisku ieroci

Kinga pētniecību caurvij mobilitātes un migrācijas jautājumi. Viņa skatījumā migrācija nav tikai cilvēku pārvietošanās starp valstīm – tā ir arī sarežģīts sociāls un kultūras process, kas maina mobilitātes veidus un paradumus. Migrācija būtiski pārveido sabiedrību – tā gan veicina kultūras daudzveidību un sociālo mijiedarbību, gan rada izaicinājumus sabiedrības saliedētībai un identitātei. Tā ietekmē gan uzņemošās, gan izcelsmes valstis. Kings uzskata, ka migrācija ir viens no lielākajiem globālajiem izaicinājumiem mūsu laikmetā. “Nav gluži tā, ka migrē arvien vairāk cilvēku, šie skaitļi tiek pārspīlēti. Ja skatāmies uz migrantiem kā procentuālo daļu no pasaules iedzīvotājiem, patiesībā tie ir apmēram 3 %. Lai gan migrantu skaits pieaug, pieaug arī pasaules iedzīvotāju skaits, attiecīgi šis procents saglabājas relatīvi nemainīgs. Neskatoties uz to, politiķu manipulēšana ar migrācijas jautājumiem bieži rada negatīvu efektu –skaitļi tiek pārspīlēti, radot iespaidu, ka migranti ir drauds, ka viņi ir noziedznieki un tamlīdzīgi,” sarunā ar “Alma Mater” norāda profesors.

Piemēram, Donalda Trampa vai Naidžela Farāža runās migranti tiek attēloti kā bīstami svešinieki. Taču kopumā migranti neatšķiras no sabiedrības,

no kuras viņi aizbrauc, vai sabiedrības, kurā ierodas. Kings uzsver, ka migrācijas pētnieku un ģeogrāfu uzdevums ir atspēkot šādus bīstamus stereotipus un sniegt objektīvu patiesību par migrāciju.

Goda doktora grāds Eiropas dienvidos un ziemeļos

Rasels Kings atklāj, ka saņemt šādu atzinību ir liela privilēģija. Šis ir otrais goda doktora nosaukums, ko viņš saņēmis – 2021. gadā ieguvis arī goda doktora grādu Lisabonas Universitātē (Portugāle).

“Man ir viena goda doktora pakāpe no Eiropas dienvidiem un viena no ziemeļiem – lielisks pāris! Esmu ļoti priecīgs un pagodināts par LU novērtējumu manam darbam. Šis ir apbalvojums, ko es patiesi augstu vērtēju un vienmēr turēšu sirdī,” atzīst Kings.

LU goda doktora grāds Raselam Kingam simbolizē ne tikai atzinību par mūža darbu, bet arī akadēmiskās drosmes un atbildības nozīmi mūsdienu pasaulē. Viņa karjera apliecina, ka neatlaidīga pētniecība un starptautiska sadarbība spēj mainīt izpratni par migrāciju, radot ilgtermiņa ietekmi gan zinātnē, gan sabiedriskajā domā. LU ir gods būt daļai no šī stāsta.

ZINĀTNES ZVAIGZNE

Vieglā valoda

Latvijā:

sarežģītais ceļš starp zinātni un sabiedrību

NOVEMBRĪ LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) PĒTNIECE VELGA POLINSKA

PĀRSTĀVĒJA LATVIJU STARPTAUTISKĀ

ZINĀTNES KOMUNIKĀCIJAS KONKURSĀ FRANCIJĀ, ČETRĀS MINŪTĒS PREZENTĒJOT SAVU PĒTĪJUMU PAR VIEGLO VALODU. VELGA IR PIRMĀ LATVIJĀ, KAS PAR ŠO TĒMU RAKSTA DISERTĀCIJU. LATVIJĀ TĒMA BIEŽI TIEK UZTVERTA AR SKEPSI, TAČU EIROPAS AKADĒMISKAJĀ VIDĒ KĻŪST ARVIEN NOZĪMĪGĀKA.

SARUNĀ AR “ALMA MATER”

REDAKTORI IEVU LAZDIŅU PĒTNIECE STĀSTA PAR VIEGLĀS VALODAS VIETU LATVIEŠU VALODAS SISTĒMĀ, SAVU CEĻU ZINĀTNĒ, MOTIVĀCIJU UN TO, KĀPĒC PIEKĻŪSTAMA VALODA IR DEMOKRĀTIJAS JAUTĀJUMS.

IKDIENĀ VIŅA IR VIJOĻSPĒLES SKOLOTĀJA JĀZEPA MEDIŅA RĪGAS MŪZIKAS VIDUSSKOLĀ, BIEDRĪBAS “DAUNA SINDROMS LATVIJA” LĪDZDIBINĀTĀJA UN VALDES LOCEKLE, LU LATVIEŠU VALODAS INSTITŪTA ZINĀTNISKĀ ASISTENTE, LU KOPĀ AR KOLĒĢI IZVEIDOJUSI UN VADA KURSU PAR VIEGLO VALODU, KĀ ARĪ AKTĪVI DARBOJAS IEKĻAUJOŠAS SABIEDRĪBAS VEIDOŠANĀ.

Novembrī Latviju pārstāvēji starptautiskās universitāšu alianses FORTHEM īsformāta prezentēšanas konkursa finālā, iepazīstinot ar savu pētījumu par vieglās valodas lietojumu un nozīmi sabiedrībā. Kāds bija tavs galvenais vēstījums konkursā un ko vēlējies, lai klausītāji no tā atceras?

Konkursā galvenais fokuss bija uz aicinājumu ieraudzīt, cik daudziem cilvēkiem ir nepieciešama piekļūstama un saprotama informācija, nevis saturs, kādu esam pieraduši pasniegt sev ērtā veidā. Man bija četras minūtes, lai izstāstītu sava pētījuma galveno vēstījumu. Savā disertācijā, kas jau ir apstiprināta Latvijas Zinātņu padomē un kuru pavisam drīz drīkstēšu aizstāvēt, specifiski koncentrējos uz latviešu valodu, tās sistēmu un vieglās valodas vietu tajā. Konkursā uzsvēru, kam vieglā valoda var būt noderīga. Bieži valda uzskats: ja cilvēks nespēj izlasīt, tā ir viņa paša problēma. Mans vēstījums bija aicinājums ieraudzīt, ka daudzi cilvēki nevar brīvi lasīt nevis negribēšanas, bet objektīvu iemeslu dēļ.

Vai ir arī kāda statistika?

Pasaules Veselības organizācija norāda, ka aptuveni 15 % pasaules iedzīvotāju ir nepieciešama pielāgota informācija. Tas neattiecas tikai uz vieglo valodu, tomēr apjoms ir ievērojams. Latvijā par šo jomu datu trūkst, un sabiedrībā joprojām valda skepses pilna attieksme pret risinājumiem, kas veicina iekļaušanu. Pastāv uzskats, ka visiem jāiekļaujas vienotā standartā, bet cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām nereti jau no agras bērnības tiek atstumti. Rezultātā visa atbildība bieži gulstas uz ģimenēm, kurām pašām jāmeklē risinājumi. Tāda ir arī mana pieredze.

Konkursā saņēmi daudz komplimentu. Kurš komentārs tevi aizkustināja visvairāk?

Konkursā piedalījās deviņi dalībnieki no dažādām valstīm. Latvijā esmu pieradusi, ka vieglā valoda bieži netiek uztverta kā nopietna pētniecības joma. Šajos gados nereti esmu sastapusies ar nievājošu attieksmi: “Ko tur vispār var pētīt?” vai “Kad vieglā valoda būs izpētīta, tad varēsi pētīt ko citu.” Neesmu dzirdējusi, ka tā teiktu par kādu citu valodniecības nozari, piemēram, onomastiku vai dialektoloģiju.

Francijā mans iekšējais kritiķis bija ļoti skaļš – apkārt doktoranti prezentēja par matemātisko vienādojumu lietošanu, lai magnētiskajā rezonansē nebūtu jāizmanto kontrastviela, krabju nozvejas rādītāju kontroli sugu saglabāšanai, nanomateriāliem apģērbā baktēriju iznīcināšanai… Bet es runāju par vieglo valodu. Vai mana tēma ir pietiekami zinātniska?

Visi taču ir dzirdējuši, kas ir vieglā valoda – kas tā vispār par zinātni?

Tāpēc bija aizkustinoši pēc prezentācijas saņemt komentārus no citiem, kas par manu tēmu iepriekš nebija domājuši, ka tā ir būtiska globālā mērogā un par to vajadzētu runāt biežāk. Klausoties citus, man šķita, ka viņi runā par pasaules lietu kārtības maiņu, tikai es ne. Pēc prezentācijas pie manis nāca cilvēki un teica, ka mans stāsts tieši ir par to. Šī pieredze bija spēcīgs stimuls turpmākajiem centieniem.

MANS VĒSTĪJUMS BIJA

AICINĀJUMS IERAUDZĪT,

KA DAUDZI CILVĒKI

NEVAR BRĪVI LASĪT

NEVIS

NEGRIBĒŠANAS, BET OBJEKTĪVU IEMESLU DĒĻ.

Domāju, ka daudzi jauc vieglo valodu ar vienkāršo. Kādas ir atšķirības?

Vieglās un vienkāršās valodas termini un definīcijas nav pilnībā nostiprināti, valsts līmenī nav vadlīniju vai atbalsta institūciju. Turklāt ne vieglā, ne vienkāršā valoda vēl nav kļuvušas par ierastu praksi. Tāpēc arī tāds sajukums.

Vieglā valoda ir specifiska valodas forma cilvēkiem ar īslaicīgām vai pastāvīgām uztveres grūtībām: valodas apguvējiem, cilvēkiem pēc insulta vai ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kā arī vecumā, samazinoties prāta asumam. Tā ļauj uztvert tekstu no pirmā līdz pēdējam burtam. Tas, ka vieglo valodu reizēm izmantojam, lai ātri saprastu galveno, nav primārais mērķis.

Savukārt vienkāršā valoda ir domāta ikvienam, kas nav jomas speciālists. Tajā nav profesionālā žargona, sarežģītu teikuma konstrukciju. Ikviens noteikti ir kaut reizi dzīvē saņēmis līgumu, kur teikumi ir tik gari un sarežģīti, ka vairs neatceries to sākumu un nesaproti, uz ko attiecas palīgteikumi vai paskaidrojošā informācija. Lūk, vienkāršā valoda paredz, ka šādus dokumentus sakārto. Tātad vieglā valoda paredzēta cilvēkiem ar uztveres grūtībām, savukārt vienkāršā valoda palīdz ikvienam, kas nav jomas speciālists.

Saprotu, ka vieglās valodas koncepts nāk no Skandināvijas, un viņiem tas jau sen ieviests.

Jā, gribētu pirmsākumu piedēvēt Zviedrijai –sešdesmito gadu beigās mainījās attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, un tie pamazām kļuva par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Sākās sabiedriskās kustības un piekļūstamas informācijas nodrošināšana, ko salīdzinoši ātri pārņēma arī kaimiņvalstis. Zviedrijā vieglo valodu sāka uztvert kā līdzekli, kas ļauj cilvēkam būt sabiedrības daļai arī tad, ja viņš nevar izpildīt visus standartus. Tas bija cieši saistīts ar cilvēktiesībām – tiesībām uz informāciju, brīvību un neatkarību. Latvijā par to runājam, taču praksē vēl esam ceļa sākumā.

Kā tu izvēlējies savu disertācijas tēmu – kāpēc tieši vieglā valoda?

Disertācijas tēma loģiski izrietēja no mana maģistra darba un pēc tam arī praktiskajiem un pētnieciskajiem centieniem projektā PERLSI (Promoting Easy-to-Read Language for Social Inclusion). Sākot darbu šajā jomā, sapratu, ka pret vieglo valodu sabiedrībā izturas ļoti skeptiski. Man ļoti iespiedies atmiņā kāds komentārs, ko izlasīju, pētot cilvēku viedokli par vieglo valodu sociālajos medijos: “Vieglā valoda ir kā krējuma izstrādājums, pilns ar kaitīgām vielām”. Gribēju šo attieksmi mainīt. Arī vieglā valoda ir latviešu literārā valoda.

Promocijas darba galvenais mērķis bija izpētīt, vai vieglajā valodā ir kas tāds, kas neatbilst latviešu literārajai valodai. Secinājums: vieglajā valodā netiek izmantoti visi valodas izteiksmes līdzekļi, kas ir latviešu literārajā valodā, bet tie, kas tiek izmantoti, pilnībā atbilst latviešu literārās valodas normām.

Man bija viegls un reizē arī grūts uzdevums, jo esmu Latvijā pirmā, kuras promocijas darbs ir par vieglo valodu. Tajā vēlējos ne tikai apkopot visu, ko esmu iemācījusies pēdējo piecu gadu laikā, bet arī atstāt vietu turpmākajiem pētījumiem. Tas būs labs resurss maģistra un bakalaura studentiem, kuri nākotnē vēlēsies rakstīt par vieglo valodu. Šobrīd zinātniskās literatūras Latvijā ir ļoti maz.

Ceru, ka Latvijā pieaugs informētība par vieglo valodu, un tas ļaus par to runāt kā par leģitīmu komunikācijas līdzekli. Vieglajai valodai sabiedrībā bieži piekabināti aizspriedumi – mēs joprojām neesam iemācījušies pieņemt, ka cilvēkiem var būt atšķirīgas vajadzības.

Viens no izplatītajiem uzskatiem ir, ka vieglā valoda var negatīvi ietekmēt latviešu valodu?

Nezinu, kāpēc, bet cilvēki baidās, ka turpmāk skolās un grāmatniecībā kopumā būs pieejamas tikai un vienīgi grāmatas vieglajā valodā. Taču vieglā valoda nav alternatīva literatūrai – tā darbojas kā brilles tiem, kam ir vāja redze. Vienlīdzība nenozīmē visiem dot vienu un to pašu, bet katram to, kas vajadzīgs. Piemēram, pētījumos Vācijā seniori atzina, ka nelasa tekstus vieglajā valodā, jo tie viņiem nedod jaunu informāciju. Savukārt tie cilvēki, kam nepieciešams atbalsts, to izmanto.

Neviens nededzinās “Mērnieku laikus” vai neieviesīs tos obligātajā literatūrā vieglajā valodā. Taču cilvēkiem, kuri nespēj izsekot oriģinālam sarežģītās valodas dēļ, arī ir tiesības lasīt. Kāpēc viņiem to liegt? Vieglā valoda ir reducēta – bez tēlainības un sinonīmu rindām –taču tā ļauj piekļūt stāstiem un pasakām tiem, kas citādi paliktu ārpusē. Neredzu iemeslu, kāpēc stāsti un pasakas vieglajā valodā nevarētu pastāvēt līdzās oriģināliem.

VIEGLĀ VALODA

PAREDZĒTA CILVĒKIEM AR UZTVERES GRŪTĪBĀM, SAVUKĀRT

VIENKĀRŠĀ VALODA

PALĪDZ IKVIENAM, KAS NAV JOMAS SPECIĀLISTS.

ZVIEDRIJĀ VIEGLO

VALODU SĀKA

UZTVERT KĀ LĪDZEKLI, KAS ĻAUJ CILVĒKAM

BŪT SABIEDRĪBAS

DAĻAI ARĪ TAD, JA

VIŅŠ NEVAR IZPILDĪT

VISUS STANDARTUS.

Kāpēc tev pašai šis jautājums ir svarīgs?

Redzu, ka par to dedz!

Man ir divi bērni. Jaunākajam ir Dauna sindroms. Nekad nebūtu iedomājusies par līdzekļu lietojamību cilvēkiem ar invaliditāti, ja man pašai nebūtu bērns ar Dauna sindromu. Esmu audzināta ģimenē, kur izcilība bija norma, tāpēc ilgi bija grūti saprast realitāti, kurā kāds nesaprot, kaut arī trīs reizes izskaidrots. Mans dēls mani ieveda pasaulē, kur mēs visi esam tik dažādi. Ne mirkli nenožēloju, ka tur esmu nonākusi –ir vērtīgi ieraudzīt kaut ko tālāk par savu ego.

Tomēr daļēji mana motivācija varbūt izklausīsies skarbi – es nevēlos visu mūžu dzīvot ar saviem bērniem. Vēlos, lai viņi ir patstāvīgi un viņiem ir pašiem savas dzīves. Pašreizējā situācijā Latvijā manam dēlam nav reālu iespēju dzīvot patstāvīgi, jo viņš neatbilst tiem standartiem, kas tiek uzlikti bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Ja mēs runāsim tikai par to, ka bērni ar traucējumiem ir jāremontē, bet ne par vidi, kurā cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām var īstenot savu potenciālu, viņš visu mūžu būs spiests dzīvot kopā ar mani.

Vai promocijas darbu arī rakstīji vieglajā valodā?

Nē. Domāju, ka zinātnē un likumdošanā vieglā valoda nekad nekļūs par primāru vai pilnībā leģitīmu saziņas veidu – drīzāk par papildinājumu tam, kā šajās jomās jau strādājam.

Starp citu, kāda kolēģe Vācijā, kura aizsāka mutvārdu tulkošanu vieglajā valodā, stāstīja, ka viņas maģistra darbam bijušas divas versijas – viena oficiālajai iesniegšanai un otra vieglajā valodā.

Ir arī universitāte, šķiet, Beļģijā, kur pirms darba aizstāvēšanas autoram tiek dots laiks savu pētījumu klātesošajiem izskaidrot vienkāršajā valodā. Manuprāt, tā ir ļoti laba iniciatīva, jo akadēmiskajās aizstāvēšanās nereti gadās, ka cilvēki ārpus nozares no sacītā nesaprot gandrīz neko.

VIEGLAJAI VALODAI SABIEDRĪBĀ BIEŽI PIEKABINĀTI

AIZSPRIEDUMI – MĒS JOPROJĀM NEESAM

IEMĀCĪJUŠIES PIEŅEMT, KA CILVĒKIEM VAR

BŪT ATŠĶIRĪGAS VAJADZĪBAS.

Tu aktīvi piedalies arī starptautiskās konferencēs, pārstāvot Latviju un vieglo valodu.

Jā. Pasaulē šī pētniecības joma šobrīd strauji attīstās, tāpēc ir būtiski starptautiskajās konferencēs skaidri parādīt, ka arī Latvijā pie tā strādājam. Ir izveidojušās nozīmīgas sadarbības ar kolēģiem Zviedrijā, Vācijā, Slovēnijā un citur. Projektu kontekstā Latvija jau tiek uztverta kā līdzvērtīgs partneris. Kad top jaunas iniciatīvas, kolēģi zina, ka varam likt galvas kopā. Esmu prezentējusi Latvijas pieredzi Portugālē, Vācijā, Somijā, Lietuvā, Itālijā un Austrālijā, un ir prieks redzēt, ka idejas, kas radušās šeit, tiek pārņemtas arī citās valstīs. Tas apliecina, cik svarīgi ir, ka šī joma ir pārstāvēta arī starptautiski.

Kopā ar LU pētnieci, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docenti valodniecības doktori Diti Liepu mēs esam pirmās, kas Latvijā vieglajai valodai tik nopietni pievērsušās pētnieciskā līmenī. Lai gan vieglā valoda pie mums pastāv jau vairāk nekā 25 gadus, tā galvenokārt attīstīta praksē –balstoties intuīcijā, pieejamajos resursos un iespējās. Mani interesē saprast vieglo valodu zinātniski: no kā tā sastāv, kāda ir tās vēsture, kādi procesi notiek pasaulē un kāds ir tās tiesiskais ietvars. Šādam fokusētam skatījumam Latvijā līdz šim pievērsts maz uzmanības.

Manā akadēmiskajā ceļā izšķiroša bijusi Dites Liepas un darba vadītājas LU profesores Inas Druvietes klātbūtne un atbalsts – bez viņām akadēmiskajā vidē mani, visticamāk, vēl ilgi neuztvertu nopietni. Viņām vieglā valoda ir blakus temats, man – centrālais.

NEKAD NEBŪTU

IEDOMĀJUSIES

PAR LĪDZEKĻU

LIETOJAMĪBU

CILVĒKIEM AR

INVALIDITĀTI, JA MAN

PAŠAI NEBŪTU BĒRNS

AR DAUNA SINDROMU.

kā lasītāji lasa šos tekstus, izmantojot īpašas iekārtas un analizējot lasīšanas secību. Tur tiek īstenoti arī lieli projekti, kuros tīmekļvietnes ar vienu klikšķi ļauj pāriet no standarta teksta uz tekstu vieglajā valodā.

Somijā ļoti daudz strādā ar vieglo valodu, jo somu valoda ir sarežģīta, un pastāv stingra prasība, ka ikvienam, kurš dzīvo Somijā, valoda ir jāprot. Tāpēc somi aktīvi piedāvā plašu saturu vieglajā valodā, lai cilvēkiem būtu vieglāk valodu iemācīties. Tur pat ir slimnīca, kur jau vairāk nekā desmit gadus visi pacientiem paredzētie materiāli tiek izsniegti tikai vieglajā valodā.

Slovēnijā īpaši aktīvi iesaista pašus lasītājus –notiek kursi, kuros māca, kā kļūt par labu teksta vērtēšanas ekspertu, kādas prasmes nepieciešamas, lai piedalītos komisijās, kas vērtē teksta funkcionalitāti. Tur ļoti daudz strādā tieši ar mērķa grupām.

Lai uz kuru valsti skatītos, katrā var ieraudzīt kaut ko specifisku. Domāju, ka arī mums vienkārši ir jāturpina darīt. Kamēr man būs spēks, turpināšu sadarboties ar ārvalstu pētniekiem, jo no viņiem gūstu ļoti daudz zināšanu. Mani tur jau pazīst, un Latvijas vārds vieglās valodas pasaulē ir kļuvis daudz redzamāks.

Kas notiek citur pasaulē vieglās valodas jomā?

Pasaulē notiek ļoti daudz, un interesanti ir tas, ka katrā valstī vieglā valoda attīstās mazliet citā virzienā. Tieši tāpēc starptautiskā pieredze ir tik svarīga – pirmkārt, lai ieraudzītu jaunas perspektīvas un saprastu, ko vēl var darīt, un, otrkārt, lai neatkārtotu to, ko kāds jau ir izpētījis.

Spānijā daudz strādā ar audiovizuālajiem materiāliem. Zviedrijā izdod ļoti daudz daiļliteratūras vieglajā valodā. Vācijā vieglā valoda ir nostiprināta tiesību aktos – pastāv obligāta prasība piedāvāt materiālus vieglajā valodā. Ir milzīgs tirgus, universitātes, kur pēta,

PASAULĒ ŠĪ PĒTNIECĪBAS JOMA ŠOBRĪD STRAUJI ATTĪSTĀS, TĀPĒC IR BŪTISKI

STARPTAUTISKAJĀS KONFERENCĒS

SKAIDRI PARĀDĪT, KA ARĪ LATVIJĀ PIE TĀ STRĀDĀJAM.

Vai Latvijai ir kas tāds, ar ko varam lepoties vai kas mūs atšķir?

Mums ir Latvijas Radio ziņas vieglajā valodā. Ļoti maz valstīs ir sabiedriskais medijs, kas regulāri raida vieglajā valodā, tāpēc Latvijas Radio ziņas plkst. 21.00 ir īsts dārgums. Protams, par kvalitāti var diskutēt, un radio pie tā jau strādā, taču pati ideja ir ārkārtīgi nozīmīga. Ja cilvēkiem Latvijā jautā, vai viņi ir dzirdējuši par vieglo valodu, daudzi min tieši šīs ziņas.

Lepojos arī ar rakstniecības konkursu – ideju pārņēmām no Slovēnijas, kur šāds konkurss jau bija noticis. Tā rezultātā Latvijā tapuši stāsti vieglajā valodā. Dažās valstīs daiļliteratūra vieglajā valodā ir plaši pieejama, piemēram, Ziemeļvalstīs, taču, skatoties plašāk Eiropā, šādu grāmatu patiesībā nav daudz. Vieglā valoda joprojām galvenokārt tiek izmantota sadzīviskai informācijai – norādēm, instrukcijām, paziņojumiem. Tāpēc arī šajā jomā Latvijai ir, ar ko lepoties.

Par rakstniecības konkursu turpinot –pateicoties tev, iznākušas pirmās oriģinālliteratūras grāmatas Latvijas grāmatniecības vēsturē, kas tapušas vieglajā valodā. Pastāsti par tām!

Stāsti vieglajā valodā ir mans trešais bērns! (Smejas.) Kādreiz dzirdēju pārmetumus no praktiķiem, ka Universitāte tikai sausi runā teoriju. Tā nav patiesība, un šādi viedokļi mani sadusmo. Es gribu, lai cilvēki redz, ka mēs ne tikai teorētiski runājam par vieglo valodu, bet arī radām praktiskus materiālus, kas pieejami lasītājiem.

Pirmais konkurss bija PERLSI projekta vadītājas ideja – viņa ieraudzīja konkursa vērtību sadarbībā ar slovēņiem. Pirmajā konkursā pieteicās pieci

dalībnieki. Kad projekts beidzās, nolēmām, ka konkurss ir jāturpina. Šis konkurss ir arī vienīgā sadarbība LU ar Vieglās valodas aģentūru. Turpinot konkursu, gan LU, gan Vieglās valodas aģentūra devās pie rakstniekiem stāstīt par vieglo valodu, veicām reklamēšanas darbu. Un tad jau otrajā konkursā tika iesniegts 31 darbs, savukārt šogad, trešajā konkursā – 35 darbi. Tieši konkursam iesniegtie darbi arī veido Stāstus vieglajā valodā

Mana kvēlākā vēlme bija, lai grāmatas nonāk arī grāmatnīcās. Pēc otrā konkursa pusotru gadu aktīvi darbojos, lai to panāktu: uzrunāju izdevējus, meklēju ilustrāciju autoru. Ideju īstenot piekrita AS “Valters un Rapa”. Grāmatas tiek pirktas, pat ja par to skaļi nerunā – pirmajam izdevumam jau izdota papildu tirāžu.

Liels prieks, ka līdz ar šo projektu “Valterā un Rapā” sāka strādāt Marta Leimane, kura ir ļoti iedegusies – sāka ar stāstiem vieglajā valodā, bet nu jau arī veido izdevumus lasītājiem ar disleksiju un citām lasīšanas grūtībām, paplašinot piekļūstamās literatūras piedāvājumu.

Kad tu pati pirmo reizi saskāries ar vieglo valodu?

Kad 2021. gadā rakstīju savu otro maģistra darbu LU studiju programmā “Konferenču tulkošana”. Ilgi nevarēju izvēlēties tēmu – gribēju, lai darbs būtu pēc būtības, ne formāli. LU profesors Andrejs Veisbergs vairākas manas piedāvātās tēmas noraidīja – vai nu tās bija daudz pētītas, vai arī grūti iegūstami dati. Vienu rītu pamodos ar domu: bez mūzikas zinu arī par cilvēkiem ar invaliditāti. Biju pārliecināta, ka pasaulē noteikti ir mutvārdu tulkošana cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Pieteicu tēmu, apstiprināja, taču nebiju pārbaudījusi literatūras pieejamību. Un tad es sāku meklēt… Neko nevarēju atrast, biju nelaimīga!

ĻOTI MAZ VALSTĪS IR SABIEDRISKAIS MEDIJS, KAS REGULĀRI RAIDA

VALODĀ, TĀPĒC LATVIJAS RADIO ZIŅAS PLKST. 21.00 IR ĪSTS DĀRGUMS.

Nejaušības dēļ caur savas biedrības e-pastu uzzināju par konferenci Vācijā, kur tika piedāvāta satura mutvārdu tulkošana vieglajā valodā. Sazinājos ar tulci, kura šo iniciatīvu bija aizsākusi, un intervija bija ļoti vērtīga. Līdz tam neko nevarēju atrast, jo nezināju pareizos terminus angļu valodā un lielākā daļa informācijas bija vācu valodā. Pat Vieglās valodas aģentūra Latvijā tolaik nezināja, ka Vācijā notiek mutvārdu tulkošana vieglajā valodā.

Tavs pirmais maģistrs iegūts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vai tava pieredze mūzikā apvienojumā ar tulkošanu ir palīdzējusi izprast vieglo valodu?

Tieši saistībā ar vieglo valodu – nē, bet konferenču tulkošanā noteikti. Sēdēt tulku kabīnē, klausīties, tulkot citā valodā un vienlaikus uztvert nākamo runātāju ir ļoti līdzīgi spēlēšanai orķestrī. Tās ir tās pašas prasmes un maņas: seko notīm, ar acu kaktiņu redzi diriģentu, ar rokām spēlē, ar prātu jau esi soli priekšā, ievēro atzīmes notīs. Informācijas apstrāde ir pārsteidzoši līdzīga.

RAKSTĪT VIEGLAJĀ

VALODĀ IR GRŪTI – TĀ PRASA LABI PĀRZINĀT

VALODU UN SPĒT

IZTEIKTIES PRECĪZI UN SKAIDRI.

Vai vieglajā valodā rakstīt ir viegli?

Rakstīt vieglajā valodā ir grūti – tā prasa labi pārzināt valodu un spēt izteikties precīzi un skaidri. Svarīgi ir ne tikai izvēlēties pareizos vārdus, bet arī domāt par teksta niansēm un plūdumu. Tā ir prasme, ko var izkopt, bet tas prasa gan teorētiskās zināšanas, gan aiziešanu pie saviem lasītājiem, lai saprastu, kā viņi to lasa un cik veiksmīgi esi ticis galā.

Vieglajā valodā fokuss ir uz to, lai teksts būtu jēgpilns un saprotams konkrētai auditorijai. Piemēram, jauniešiem ar dzirdes grūtībām vārds noslēgts nozīmē tikai aizvērts, aiztaisīts ciet, nevis noslēgts cilvēks

Mēs esam pieraduši domas ietērpt birokrātiskās frāzēs un bieži nepamanām, cik daudz lieku vārdu piekabinām. Gribot pateikt vairāk, nereti pasakām neskaidrāk. No valodas pazūd darbības vārdi: mēs vairs nestrādājam, bet veicam darba pienākumus; nemaksājam, bet veicam maksājumus; neizmeklējam, bet veicam izmeklējumus

Kādi pamatprincipi jāņem vērā, rakstot tekstus vieglajā valodā?

Pirms rakstīt tekstu gan vieglajā, gan vienkāršajā valodā vispirms jāatbild uz jautājumu – kāpēc to rakstu. Kāda ir galvenā ziņa, kāda informācija tai nepieciešama un kādā secībā tā jāpasniedz? Tikpat svarīgi ir saprast, kas būs lasītājs un kādā situācijā viņš tekstu lasīs.

Piemēram, apdrošināšanas noteikumus ideālā gadījumā lasa mierīgi, salīdzinot piedāvājumus. Bet realitātē tos lasa stresā, kad jau noticis negadījums un steidzami jāatrod atbilde, kas tiks kompensēts. Konteksts būtiski maina teksta veidošanu.

Rakstot vieglajā valodā, pamatprincips ir – viens teikums, viena doma. Taču arī vienas domas apjoms nav universāls, tas vienmēr ir atkarīgs no lasītāja. Kādam viena doma būs – Jānim pretī nāca Ieva dzeltenā džemperī, bet citam šis teikums būs trīs atsevišķas domas. Tāpēc vieglajā valodā nav absolūtu noteikumu – viss balstās lasītāja vajadzībās.

Tekstā jāizmanto ikdienā saprotami vārdi un pārsvarā vienkārši paplašināti teikumi, izvairoties no palīgteikumiem, divdabjiem un iespraudumiem, ja vien tie nav patiešām nepieciešami. Reizēm divdabis ir labāks risinājums nekā vairāki nesaistīti teikumi, taču tas nekad nav izejas punkts.

Svarīgs ir arī vizuālais noformējums –pārskatāms izkārtojums, pietiekams burtu lielums, atstarpes un brīvā telpa, lai teksts neradītu apjukumu jau pirmajā brīdī. Ja iespējams, palīdz arī skaidrojoši attēli. Mērķis ir radīt tekstu, kuru var ne tikai izlasīt, bet arī saprast. Par šo visu detalizētāk var uzzināt LU studiju kursā par vieglo valodu.

2021. gadā LU Akadēmiskais apgāds izdeva brīvpieejas rokasgrāmatu par vieglo valodu – pirmo šāda veida izdevumu Latvijā. Šīs grāmatas tapšanā arī tu esi piedalījusies.

Mēs ar Diti Liepu bijām šīs grāmatas zinātniskās redaktores. Projektam pievienojos vēlāk, sākot ar vienu rakstu, taču interese izauga tik dziļa, ka tas izvērtās par plašāku darbu, kas man bija ļoti vērtīga pieredze. Strādājot pie grāmatas, apvienojām savas zināšanas – Dite ar valodniecības un valodas kultūras zināšanām, un es ar pieredzi mērķa grupā. Grāmatā rakstus veidojuši vairāki autori, un rokasgrāmata tapa ERASMUS+ PERLSI projektā.

Lai gan akadēmiskajā vidē ERASMUS projekti ne vienmēr tiek augstu vērtēti, jo tajos var iesaistīties arī cilvēki ārpus zinātnes vides, tie nodrošina ļoti labu starptautisko sadarbību. Šis projekts deva iespēju redzēt, kā līdzīgus jautājumus risina, piemēram, Lietuvā un Slovēnijā.

Vai vieglās valodas joma šobrīd attīstās tik strauji, ka grāmatai vajadzētu jaunu izdevumu?

Ja pie grāmatas strādātu tagad, tā būtu citāda nekā pirms četriem gadiem, kad to veidojām. Kopš tā laika kopā ar Diti Liepu esam izstrādājušas studiju kursu par vieglo valodu LU un RSU, paralēli tapušas gan lekcijas, gan jaunas publikācijas. Esmu piedalījusies starptautiskās konferencēs, iepazinusies ar ārvalstu pētnieku darbiem, un šī pieredze būtiski mainījusi skatījumu uz nozari. Ja grāmata taptu šodien, tā noteikti būtu daudz bagātīgāka.

Grāmatas tapšanas laikā pastāvēja galvenokārt Eiropas organizāciju veidotās vieglās valodas vadlīnijas. Šie ieteikumi joprojām ir noderīgi un aktuāli visās valodās: lietot vienkāršus vārdus, īsus teikumus, līdzināt tekstu pie kreisās malas un citi. Taču tobrīd trūka tieši latviešu valodai specifisku ieteikumu, jo katrai valodai ir savas nianses. Piemēram, kā lietot piedēkļus un priedēkļus, kādus saikļus izvēlēties, kā veidot teikuma struktūru un gramatisko centru.

Pa šiem četriem gadiem pieredze ir ievērojami augusi, tāpēc materiālu šodien veidotu citādi –ne kardināli atšķirīgu, bet daudzos jautājumos niansētāku un precīzāku.

MĒS ESAM PIERADUŠI

DOMAS IETĒRPT

LIEKU

VĀRDU PIEKABINĀM. GRIBOT

PATEIKT

VAIRĀK, NERETI

Jūsu izveidotais studiju kurss par vieglo valodu LU uzsākts 2023. gadā. Saprotu, ka LU kļuva par pirmo augstskolu Baltijā ar šādu kursu.

Jā, LU bija pirmā augstskola Baltijā, kas piedāvāja kursu vieglās valodas apguvei. Zinu, ka Igaunijā ir valodas centrs, kas atbild uz jautājumiem par vieglo valodu, bet viņu pārstāvjus vieglās valodas Eiropas tīklā neesmu satikusi. Lietuvā tagad arī izveidots un tiek piedāvāts vieglās valodas kurss. Mēs ar Diti to piedāvājām arī RSU, pagājušais semestris bija pēdējais, kad to pasniedzām. Ieskatu par vieglo valodu dažās lekcijās pasniedz arī kolēģes Ventspils Augstskolā. Taču pilns kurss šobrīd ir tikai LU.

Esmu ļoti apbēdināta, ka LU jaunajā izglītības programmā “Speciālās izglītības skolotājs” šis kurss, kas saturiski un metodoloģiski atbilst Eiropas līmeņa studiju kursiem, nav iekļauts kā obligāts, bet tikai kā izvēles studiju kurss.

Šis kurss ir pieejams ikvienam?

Jā, tas ir pieejams arī tiem, kuri nestudē LU –šim kursam var pieteikties jebkurš, un ik semestri ir viens vai divi interesenti, kas šo iespēju arī izmanto.

Vai kopš rokasgrāmatas izdošanas un vieglās valodas kursa uzsākšanas ir redzami uzlabojumi sabiedrības attieksmes maiņā?

Man ir grūti spriest par visu sabiedrību, jo dzīvoju ļoti spēcīgā burbulī, un tas, kas notiek tajā, ne vienmēr atspoguļo situāciju sabiedrībā kopumā. Tomēr valodnieku vidū attieksme ir būtiski mainījusies – agrākā skepse mazinās, un arvien vairāk pētnieku saprot, kāpēc vieglā valoda ir vērtīga.

Valsts līmenī mani priecē sadarbība ar Valsts valodas centru (VVC), kas ir sadzirdējis vajadzību un meklē iespējas veidot konsultatīvu atbalstu. Latvijā ir ieviesta piekļūstamības direktīva, kurā iekļautas prasības gan vieglajai, gan vienkāršajai valodai, taču tās ir ļoti nekonkrētas un bez skaidriem atskaites punktiem. Šeit VVC atbalsts būs ļoti vērtīgs.

Par nozīmīgu ieguldījumu atpazīstamībā uzskatu arī stāstu grāmatas – zinu, ka pedagogi tās izmanto valodas mācīšanā, un tas ir ļoti labs rādītājs. Nedomāju, ka tas ir tikai mans nopelns, taču pārmaiņas ir notikušas, un esmu pārliecināta, ka tās turpināsies.

SAŅEMOT GALVENO BALVU KATEGORIJĀ

“UZDRĪKSTĒŠANĀS” TIESĪBSARGA BIROJA UN “APEIRONA”

KONKURSĀ “GADA BALVA CILVĒKU AR INVALIDITĀTI

ATBALSTAM 2022”. KOPĀ AR VALSTS PREZIDENTA

KUNDZI ANDRU LEVITI. FOTO: KRISTS LUHAERS

Kā redzi vieglās valodas nākotni

Latvijā un ko vēlies pateikt sabiedrībai, kolēģiem, studentiem par vieglo valodu un tās nozīmi?

Vieglās valodas attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar sabiedrības briedumu. Tā kļūs par normu brīdī, kad dažādas vajadzības tiks uztvertas kā pašsaprotama sabiedrības daļa. Taču tam ir nepieciešama sabiedriskās domas maiņa. Kamēr skolās bērni ar attīstības traucējumiem tiek dēvēti par smagā koda bērniem, izslēgti vai atdalīti, sabiedrība nespēj ieraudzīt, ka cilvēks ar invaliditāti ir pilnvērtīgs tās loceklis.

Pirms diviem gadiem man bija iespēja piedalīties Pasaules Dauna sindroma kongresā Austrālijā. Tur cilvēki ar Dauna sindromu strādā algotu darbu, dzīvo patstāvīgi vai ar daļēju atbalstu, apmeklē sociālos un kultūras pasākumus, veido uzņēmējdarbību un piedalās konferencēs – arī tie, kuri nerunā, jo izmanto runas planšetes. Latvijā līdzīgi cilvēki bieži tiek izolēti. Atšķirība ir ļoti vienkārša: Austrālijā uzņēmēji stāstīja, ka viņi bija pirmā paaudze, kas skolā mācījās kopā ar bērniem ar dažādām vajadzībām. Viņi saprata, ko var sagaidīt un kā atbalstīt. Tāpēc šobrīd uzņēmēji spēj veidot atbilstošas darbavietas cilvēkiem ar dažādiem traucējumiem, tādējādi vēl plašāk veicinot cilvēku patstāvību.

Pie mums šādas pieredzes trūkst, un sabiedrības attieksme nereti ir skeptiska vai pat pazemojoša. Reiz pēc divu stundu semināra, kuru vadīju kādā

valsts iestādē, no auditorijas izskanēja jautājums: “Kā es varu zināt, ka pie manis ir atnācis cilvēks ar Dauna sindromu?”

Vieglās valodas attīstība iet roku rokā ar sabiedrību, kurā katrs cilvēks saņem nevis vienu standarta risinājumu, bet tieši to, kas viņam ir nepieciešams. Mans aicinājums ir vienkāršs – darīt to kopā, atbalstot citam citu, lai neviens nepaliktu viens.

LU BIJA PIRMĀ AUGSTSKOLA BALTIJĀ, KAS PIEDĀVĀJA KURSU VIEGLĀS VALODAS APGUVEI.

Ko valstī vajadzētu pilnveidot, lai vieglā valoda attīstītos straujāk?

Sākumā sabiedrība bieži negatīvi vērtē jaunas idejas, arī Skandināvijā tas tā bija. Tomēr ar laiku attieksme mainās. Man bija cerība, ka šo noraidījuma periodu varētu saīsināt, bet laikam tas nav iespējams – šī evolūcija jāizdzīvo. Ja neviens par to nerunās, evolūcija nenotiks. Jāpieņem, ka esam tajā posmā, kur esam, un jāturpina darīt, lai pēc 30 gadiem būtu tur, kur tagad ir somi, zviedri un citi – gan attiecībā uz vieglo valodu, gan uz invaliditātes jautājumiem kopumā.

Vieglajai valodai ir vairāki attīstības dzinējspēki, un likumi ir tikai viens no tiem. Vienīgā valsts, kur vieglā valoda ir nostiprināta likumos, ir Vācija. Somijā tā nav ierakstīta likumā, taču tradīcija ir ļoti spēcīga. Pieredzes ir dažādas.

Valstij būtu jāsāk ar mācīšanos un skaidru definīciju ieviešanu, kā arī ar konsultatīvas institūcijas izveidi, kur uzņēmēji, biedrības un iestādes var saņemt atbildes par vieglo valodu. Šajā ziņā ar cerību skatos VVC virzienā.

Svarīgi ir arī projekti – gan zinātnes, gan tādi, kas nav paredzēti tikai pētniekiem, bet ikvienam, kurš spēj pamatot ideju un uzņemties lielo darba apjomu, piemēram, ERASMUS+. Tāpat būtiska ir izglītība – iespēja mācīties, kā veidot tekstus vieglajā valodā, jo tas nav vienkārši. Un, protams, vērtīgas ir arī individuālas iniciatīvas un cilvēki, kuri tic tam, ko viņi dara.

VIEGLĀS VALODAS

AR SABIEDRĪBAS BRIEDUMU.

Vai ir dzīve pēc disertācijas uzrakstīšanas?

Mans pamatdarbs joprojām ir Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, kurā šogad strādāju jau deviņpadsmito gadu. Tur es mācu vijoles spēli. Paralēli strādāju arī LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latviešu valodas institūtā.

Kopā ar Veroniku Bašarinu vadu biedrību “Dauna sindroms Latvija”, sniedzot informāciju, emocionālo un praktisko atbalstu ģimenēm ar bērniem, kuriem ir Dauna sindroms. Organizējam pasākumus, lai ģimenes varētu satikties. Cenšamies sniegt informāciju arī speciālistiem un ārstniecības personām, ja uzzinām ko svarīgu ārvalstu konferencēs. Darbs biedrībā ir brīvprātīgs, un tas tiek atbalstīts ar ziedojumiem. Fakts, ka mums pievienojas tik daudz brīvprātīgo, ir labākais apliecinājums mūsu darba jēgai.

Jau desmit gadus strādāju arī tulkošanas jomā. Pamatā tulkoju medicīnas ierīču aprakstus. Taču nesen izveidoju savu uzņēmumu, jo vēlos vairāk enerģijas veltīt vieglās un vienkāršās valodas pakalpojumiem. Pēc doktora grāda plānoju paplašināt darbību, pievēršoties Latvijā mazāk aptvertiem jautājumiem – zīmju valodas apguvei un komunikācijas planšetēm. Šajā jomā man vēl daudz jāmācās pašai. Ceru, ka tam pietiks spēka. Ģimene – vīrs, meita un dēls – mani atbalsta, lai kopā varam palīdzēt citiem un veidot iekļaujošu sabiedrību. Iekļaujošāku vidi var veidot ikviens no mums!

JĀPIEŅEM, KA ESAM TAJĀ POSMĀ, KUR ESAM, UN JĀTURPINA

DARĪT, LAI PĒC 30 GADIEM BŪTU TUR, KUR TAGAD IR SOMI, ZVIEDRI UN CITI –GAN ATTIECĪBĀ UZ

VIEGLO VALODU, GAN UZ INVALIDITĀTES

JAUTĀJUMIEM KOPUMĀ.

AKTUĀLS PĒTĪJUMS

AR SNAIPERA

PRECIZITĀTI TRĀPĪT VĒŽA MĒRĶĪ

AUTORE: IEVA LAZDIŅA , LU

ELĪNA PAJUSTE LU RADIOĶĪMIJAS LABORATORIJĀ. FOTO: TOMS GRĪNBERGS, LU

LATVIJAS UNIVERSITĀTES (LU) EKSAKTO ZINĀTŅU UN TEHNOLOĢIJU FAKULTĀTES (EZTF) ĶĪMISKĀS FIZIKAS INSTITŪTA (ĶFI) RADIOĶĪMIJAS GRUPAS PĒTNIEKI KOPĀ AR EIROPAS KODOLPĒTNIECĪBAS CENTRU CERN (PROJEKTĀ CERN-MEDICIS) UN LATVIJAS UZŅĒMUMU “NUCLEO”

PĒRNĀ GADA NOGALĒ ĪSTENOJUŠI UNIKĀLU EKSPERIMENTU. TAJĀ DEMONSTRĒTA JAUNA RADIOFARMACEITISKA PREPARĀTA IZSTRĀDE

VĒŽA AGRĪNAI DIAGNOSTIKAI UN TERAPIJAI, KAS PALĪDZĒS PACIENTIEM PRECĪZĀK ĀRSTĒT VĒZI UN SAMAZINĀT BLAKNES.

PAR DARBU LABORATORIJĀ UN EKSPERIMENTA NORISI AR “ALMA

MATER” SARUNĀJĀS LU EZFT ĶFI DIREKTORE, RADIOĶĪMIJAS GRUPAS VADĪTĀJA UN VADOŠĀ PĒTNIECE ELĪNA PAJUSTE , KURAS VADĪBĀ EKSPERIMENTS TIKA ĪSTENOTS.

No idejas līdz preparātam

Eksperimentu īstenoja LU EZTF ĶFI Radioķīmijas grupas pētnieku komanda vadošās pētnieces Elīnas Pajustes vadībā. Komandā strādāja pētnieces Anete Stīne Teimane, Vanda Voikiva un Līga Avotiņa, vadošais pētnieks Artūrs Zariņš, kā arī zinātniskie asistenti Rūdolfs Jānis Zabolockis un Laura Dace Pakalniete.

CERN pusē ar mērķa materiālu apstarošanu un paraugu sagatavošanu nogādāšanai uz Latviju darbojās LU pētniece Patrīcija Kalniņa un pētnieks Edgars Mamis, kurš ir LU absolvents un šobrīd pēcdoktorantūrā strādā CERN.

Eksperimenta būtiskākais sasniegums ir pilna procesa cikls, kas nepieciešams mērķētu radiofarmaceitisko preparātu izstrādes attīstībai. LU zinātnieki ar partneriem izstrādāja mērķa materiālu, to apstaroja CERN infrastruktūrā, nogādāja Latvijā, attīrīja, sintezēja un pierādīja, ka izstrādātie materiāli un metodes darbojas kā paredzēts.

“Daudzviet pasaulē strādā ar atsevišķiem posmiem. Mūsu gadījumā unikālais ir tas, ka izgājām visu ciklu,” sarunā ar “Alma Mater” skaidro pētniece Elīna Pajuste. “Turklāt Latvijā līdz šim šāda spektra pieredzes praktiski nav bijis. LU radiācijas laboratorijā iepriekš galvenokārt strādājām ar enerģētikas jautājumiem – pētījām radionuklīdus, kas saistīti ar kodolsintēzi un citiem procesiem. Pēdējo piecu gadu laikā esam apzināti paplašinājuši savas kompetences un arvien aktīvāk pievērsušies arī medicīnas jomai.”

Šis eksperiments parāda, ka Latvijas zinātne, starptautisks partneris un Latvijas uzņēmums var īstenot projektus, kas iepriekš šķita iespējami tikai lielās valstīs ar nostiprinātu radiofarmaceitisko preparātu industriju. “Tas ir signāls gan pētniekiem, gan industrijai: Latvija var kļūt par pamanāmu spēlētāju teranostikas radiofarmaceitisko preparātu izstrādē, piedāvājot zināšanas, tehnoloģijas un elastīgu sadarbības ekosistēmu,” saka Pajuste.

Vēža diagnostika un terapija vienā molekulā

Eksperimenta pamatā ir teranostikas pieeja –metode, kas vienā risinājumā apvieno vēža diagnostiku un terapiju. Viena farmaceitiskā molekula var tikt pielietota divos veidos, atkarībā no pievienotā radioaktīvā izotopa: vai nu precīzi ieraudzīt slimības perēkļus organismā, vai arī mērķēti tos ārstēt.

“Tā ir viena molekula un viens elements, bet ar dažādiem izotopiem,” skaidro pētniece. “Viens izotops izstaro starojumu attēlveidošanai, otrs ir ar ļoti īsu darbības rādiusu, lai mērķēti iznīcinātu vēža šūnas.”

Viens no precīzas diagnostikas veidiem ir pozitronu emisijas tomogrāfija, kas uztver no molekulas emitēto starojumu. Rezultāts –precīza slimības perēkļu karte līdz šūnu līmenim. “Pacientam ievada radiofarmaceitisku vielu – molekulu, kas uzkrājas noteiktās vietās. Piemēram, viens bieži izmantots radiomarķēts cukura paveids vairāk uzkrājas audzēja šūnās, jo tās patērē vairāk enerģijas un strādā ātrāk nekā veselās šūnas. Taču ir arī citi radiofarmaceitiskie preparāti, kas audzējā uzkrājas nevis vielmaiņas dēļ, bet tāpēc, ka piesaistās noteiktiem receptoriem uz šūnu virsmas, iezīmē aktīvu šūnu dalīšanos vai uzkrājas vietās ar izmainītu asinsapgādi. Radioaktīvā izotopa starojumu uztver tomogrāfa detektori. Rezultāts – datorā redzama precīza slimības perēkļu karte līdz pat šūnu līmenim,” viņa skaidro.

Atšķirībā no klasiskās staru terapijas, kur starojums iedarbojas arī uz veseliem audiem, jo pacients tiek starots no ārpuses, teranostikas terapeitiskais izotops darbojas tikai lokāli. “Tas nozīmē – starojums iedarbojas tieši uz slimības perēkli, samazinot blakusefektu risku. Mēs neapstarojam visu organismu. Vielu ievadām tieši tur, kur tā ir vajadzīga, un starojums strādā lokāli,” uzsver Pajuste.

DAUDZVIET

Ceļš līdz pacientiem vēl priekšā

Eksperiments vēl nenozīmē gatavas zāles. Līdz pacientam šādi preparāti nonāk tikai pēc preklīniskajiem un klīniskajiem pētījumiem, ko pēcāk vada farmaceiti un mediķi. Šis process var ilgt vairākus gadus, jo drošība ir absolūta prioritāte.

Tomēr šāds pilna cikla demonstrējums ir būtisks priekšnoteikums, lai vispār varētu virzīties tālāk. “Mēs esam ķīmiķi – mūsu uzdevums ir sagatavot pamatu. Pēc atkārtotiem eksperimentiem tālāk stafeti pārņems citi speciālisti,” skaidro Pajuste. Tomēr ieguvums jau šobrīd ir skaidrs – pamats precīzākai, personalizētākai vēža ārstēšanai. Galvenais ieguvējs ilgtermiņā būs pacients – ar agrīnāku diagnostiku, mērķētāku terapiju un mazāku blakusefektu risku.

LU PĒTNIECE ANETE STĪNE TEIMANE, VEICOT EKSPERIMENTU KARSTAJĀ KAMERĀ JEB SVINA BOKSĀ SIA “NUCLEO” TELPĀS. FOTO: ELĪNA PAJUSTE

No CERN bunkuriem līdz vienīgajai radiācijas laboratorijai Latvijā

Sadarbība ar CERN daudziem asociējas ar fundamentālo fiziku un lielo hadronu paātrinātāju, taču šī organizācija aktīvi darbojas arī medicīnas jomā. CERN-MEDICIS programma ir vērsta tieši uz medicīnisko radionuklīdu ražošanu. Radioaktīvie materiāli šajā eksperimentā tika iegūti CERN-MEDICIS infrastruktūrā Šveicē, kur daļiņu paātrinātāji ļauj apstarot īpaši sagatavotus mērķa materiālus. Pēc tam tie, ievērojot īpašus drošības pasākumus, tika transportēti uz Latviju.

Darbs ar radioaktīvām vielām nozīmē arī ļoti stingras drošības prasības. Eksperimenti notiek speciālās telpās un bunkuros, tiek izmantotas arī tā dēvētās karstās kameras jeb svina boksi, kur manipulācijas tiek veiktas caur svina stiklu. Daļa procesu ir robotizēti, daļa tiek veikti manuāli, izmantojot speciālus aizsardzības risinājumus.

Katrs solis ir saskaņots ar Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centru, paralēli zinātnei norit arī rūpīgs dokumentācijas un drošības darbs. “Tā ir liela atbildība, bet arī neatņemama šādas pētniecības daļa,” uzsver pētniece. “Radiāciju ir salīdzinoši viegli izmērīt, tāpēc katrs posms –iegūšana, attīrīšana un sintēze – ir precīzi kontrolējams.”

KATRS SOLIS IR SASKAŅOTS AR RADIĀCIJAS

DROŠĪBAS CENTRU, PARALĒLI ZINĀTNEI NORIT ARĪ RŪPĪGS

DOKUMENTĀCIJAS UN DROŠĪBAS DARBS.

EKSPERIMENTA PREPARĀTS

Zinātne ir kā ceļojums

Elīnas Pajustes 24 gadu ceļš zinātnē rāda, ka specializācija nenozīmē iestrēgšanu vienā tēmā. No kodolsintēzes un enerģētikas pētījumiem viņa pēdējos gados pievērsusies arī medicīnai, izmantojot jau uzkrātās kompetences.

“Zinātniekus manā vecumā – arī karjeras vidusposmā – gribu iedrošināt nebaidīties pamēģināt pētīt mazliet citā virzienā. Zinātne ļauj eksperimentēt, un arī neveiksmīgs rezultāts ir rezultāts,” uzsver Pajuste.

Topošajiem studentiem viņa rosina izvēlieties STEM jomas, jo zinātne nav tikai darbs laboratorijā. “Tas ir kā ceļojums, kas ļauj redzēt pasauli, strādāt starptautiskā vidē un radīt risinājumus ar reālu ietekmi.” Turklāt, kā viņa smejoties piebilst, zinātne nav visa dzīve. Viņas pašas ģimenē ir trīs bērni, suns, kaķis un dārzs, un pietiek arī laika hobijiem un ikdienas priekam.

ZINĀTNE IR KĀ

CEĻOJUMS, KAS ĻAUJ REDZĒT PASAULI, STRĀDĀT STARPTAUTISKĀ VIDĒ UN RADĪT

VĀRTONAS BIZNESA SKOLAS PROFESORA DŽERIJA VINDA LEKCIJA

AUTORS: LU FONDS

DŽERIJS VINDS. PUBLICITĀTES FOTO

2026. gada 19. martā Latvijas Universitātē (LU) ar lekciju “Kā mākslīgais intelekts mainīs izglītības paradigmu?” (Should the Educational Paradigm Change in the Age of AI?) viesosies viens no pasaulē visvairāk citētajiem mārketinga autoriem – mārketinga stratēģijas un inovāciju pētnieks, Pensilvānijas Universitātes Vārtonas Biznesa skolas (Wharton School of the University of Pennsylvania) profesors Džerijs Vinds (Jerry (Yoram) Wind).

Universitātes visā pasaulē piedzīvo straujas pārmaiņas – mākslīgā intelekta (MI), zinātnes un tehnoloģiju attīstība kardināli pārveido izglītības iespējas un prasības. Sabiedrība saskaras ar nopietnām problēmām – patiesības un zinātnes izaicinājumiem, pieaugošu nevienlīdzību izglītībā un ienākumos, arvien krasāku ideoloģisko polarizāciju, kā arī ģeopolitiskajām svārstībām.

Šīs pārmaiņas atklāj vājās vietas mūsdienu izglītības modeļos. Tie kļūst nepiemērotāki, lai sagatavotu studentus mūsdienu sarežģītajai un mainīgajai pasaulei. Pretošanās pārmaiņām, arvien sarūkošā uzticēšanās zināšanām un institūcijām var apdraudēt augstskolas kā zināšanu nesējas un pilsoniskās atbildības uzturētājas lomu.

Profesors Vinds lekcijā izaicinās ierasto izglītības domāšanu un parādīs, kā MI var palīdzēt mainīt novecojošās paradigmas. “Lai pavērtu jaunus ceļus adaptīvai, iekļaujošai, vērtību vadītai izglītībai, īpaši svarīga ir drosme eksperimentēt un gatavība mainīt domāšanas modeļus. Izglītības veidošanā augstskolām nepieciešams pārliecinoši uzņemties vadību. Pārveidojot izglītības pieeju un saturu, to var piemērot laikmetam, kurā netrūks ne izaicinājumu, ne iespēju,” saka profesors Džerijs Vinds.

Par lektoru

Pensilvānijas Universitātes Vārtonas Biznesa skolas profesors Džerijs Vinds ir viens no ievērojamākajiem mārketinga stratēģijas un inovāciju pētniekiem, turklāt ierindojas starp pasaulē visvairāk citētajiem mārketinga autoriem. Pazīstams ar pētījumiem patērētāju uzvedības, tirgus segmentācijas, zīmolvedības un digitālās transformācijas jomās, kā arī aktīvu iesaisti uzņēmumu un organizāciju konsultēšanā. Uzstājies ar lekcijām vairāk nekā 50 universitātēs visā pasaulē.

2026. gada 19. martā plkst. 18.00 LU Lielajā aulā Bezmaksas biļešu rezervācija –fonds.lv

LU fonda Akadēmisko lasījumu cikls notiek, pateicoties mecenātu atbalstam.

Profesora Džerija Vinda lekciju atbalsta “J. J. Medveckis Foundation” un “Signet banka”.

Par LU fonda akadēmiskajiem lasījumiem

Akadēmiskie lasījumi ir LU fonda iniciēts pasaulē ievērojamu personību, akadēmiķu lekcijas par sabiedrībai un zinātnei būtiskiem jautājumiem.

Līdz šīm cikla ietvaros viesojušies – ASV fotogrāfs Deivids Bernets (David Burnett) un Oksfordas Universitātes profesors Čārlzs Spenss (Charles Spence). Lekciju ieraksti pieejami LU fonda tīmekļvietnē.

Atbalsti lekciju ciklu, ziedojot – fonds.lv

Izcilības stipendija “Ceļamaize” sniedz iespēju atbalstīt talantīgus, mērķtiecīgus un centīgus LU pamatstudiju pirmā kursa studentus.

Ziedo! | fonds.lv