Nehemija 1. NODAĻA 1 Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Un tas notika kisleva mēnesī, divdesmitajā gadā, kad es biju Šūsas pilī, 2 Tad ieradās Hanani, viens no maniem brāļiem, kopā ar dažiem vīriem no Jūdas, un es viņiem jautāju par jūdiem, kas bija izglābušies no gūsta, un par Jeruzālemi. 3 Un viņi man sacīja: "Tie, kas atlikuši no trimdiniekiem tur, šinī apgabalā, dzīvo lielās bēdās un apsmieklā. Arī Jeruzālemes mūri ir nojaukti, un tās vārti ir sadedzināti ugunī." 4 Un, kad es dzirdēju šos vārdus, es apsēdos un raudāju, un sēroju dažas dienas, un gavēju, un lūdzu debesu Dieva priekšā, 5 Un es Tevi lūdzu, ak Kungs, debesu Dievs, lielais un bijājamais Dievs, kas derību glabā un žēlastību parāda tiem, kas Tevi mīl un pilda Viņa baušļus! 6 Lai Tava auss tagad ir uzmanīga un Tavas acis atvērtas, lai Tu uzklausītu Sava kalpa lūgšanu, ko es lūdzu Tavā priekšā dienu un nakti par Israēla bērniem, Taviem kalpiem, un atzīstos Israēla bērnu grēkos, ko mēs esam pret Tevi grēkojuši; gan es, gan mana tēva nams esam grēkojuši. 7 Mēs esam pret Tevi izturējušies ļoti negodīgi un neesam turējuši baušļus, likumus un tiesas, ko Tu, Savam kalpam Mozum, esi pavēlējis. 8 Atceries, lūdzu, vārdu, ko Tu pavēlēji Savam kalpam Mozum, sacīdams: ja jūs pārkāpsiet manus norādījumus, Es jūs izklīdināšu starp tautām. 9 Bet, ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un tās darīsit, tad, kaut arī daži no jums būtu izmesti līdz debesu galam, Es tos no turienes tomēr sapulcināšu un atvedīšu uz to vietu, ko Es esmu izraudzījis, lai tur dzīvotu Savs Vārds. 10 Šie ir Tavi kalpi un Tava tauta, ko Tu esi atpestījis ar Savu lielo spēku un Savu stipro roku. 11 Ak, Kungs, lai Tava auss tagad pievērš uzmanību Tava kalpa lūgšanai un Tavu kalpu lūgšanai, kas ilgojas bīties Tavu Vārdu! Lai Tavs kalps šodien labi tiek galā un lai viņam izdodas žēlastība šī vīra priekšā, jo es biju ķēniņa dzērienu devējs. 2. NODAĻA 1 Un notika, ka nisāna mēnesī, ķēniņa Artakserksa divdesmitajā valdīšanas gadā, vīns bija viņa priekšā, un es paņēmu vīnu un devu to ķēniņam. Jo iepriekš es nebiju bijis noskumis viņa klātbūtnē. 2 Tāpēc ķēniņš man sacīja: “Kādēļ tava seja ir bēdīga, ja tu neesi slims? Tās nav nekas cits kā sirdssāpes.” Tad es ļoti nobijos, 3 Un sacīja ķēniņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kāpēc lai mans vaigs nebūtu skumjš, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti ir sadedzināti ugunī?" 4 Tad ķēniņš man jautāja: "Ko tu lūdz?" Tad es lūdzu debesu Dievu. 5 Un es teicu ķēniņam: "Ja ķēniņam tas labpatīk un ja tavs kalps ir atradis labvēlību tavās acīs, ka tu mani sūtītu uz Jūdeju, uz pilsētu, kur bija manu tēvu kapi, lai es to varētu atjaunot."
6 Un ķēniņš man jautāja (ķēniņienei sēžot viņam blakus): "Cik ilgs būs tavs ceļojums? Un kad tu atgriezīsies?" Tad ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es viņam noteicu laiku. 7 Un es teicu ķēniņam: “Ja ķēniņam tas patīk, lai man dod vēstules pārvaldniekiem aiz Eifratas, lai tie mani vestu pāri, līdz es nonākšu Jūdejā, 8 Un vēstule Asafam, ķēniņa meža sargam, lai viņš man dod kokmateriālus siju taisīšanai pils vārtiem, kas pieder pie nama, un pilsētas mūrim, un namam, kurā es ieiešu. Un ķēniņš man to piešķīra, mana Dieva labās rokas dēļ, kas bija pār mani. 9 Tad es nonācu pie pārvaldniekiem viņpus upes un nodevu viņiem ķēniņa vēstules. Ķēniņš bija sūtījis man līdzi karaspēka virsniekus un jātniekus. 10 Kad horonietis Sanballats un amonietis Tobija, kalps, to dzirdēja, viņi ļoti apbēdinājās, ka bija ieradies vīrs, kas rūpējās par Israēla bērnu labklājību. 11 Tā es nonācu Jeruzālemē un paliku tur trīs dienas. 12 Un es piecēlos naktī, es un daži vīri ar mani; es nevienam nestāstīju, ko mans Dievs bija licis man sirdī darīt Jeruzālemē; un nebija pie manis neviena zvēra, kā vien tas zvērs, uz kura es jāju. 13 Un naktī es izgāju pa Ielejas vārtiem, tieši pūķa akas priekšā, un uz mēslu ostu, un apskatīju Jeruzālemes mūrus, kas bija nojaukti, un tās vārtus bija sadedzinājuši uguns. 14 Tad es devos uz Avota vārtiem un uz Ķēniņa dīķi, bet lopam, kas bija zem manis, tur nebija vietas, kur tikt garām. 15 Tad es naktī devos augšup pa strautu, apskatīju mūri, pagriezos atpakaļ un iegāju pa ielejas vārtiem un tā atgriezos. 16 Un valdnieki nezināja, kurp es gāju vai ko es darīju; es to vēl nebiju stāstījis ne jūdiem, ne priesteriem, ne dižciltīgajiem, ne valdniekiem, ne pārējiem, kas strādāja. 17 Tad es tiem teicu: “Jūs redzat, kādās bēdās mēs atrodamies, ka Jeruzāleme ir izpostīta un tās vārti ir sadedzināti ugunī. Nāciet, uzcelsim Jeruzālemes mūrus, lai mēs vairs nebūtu par apsmieklu!” 18 Tad es tiem stāstīju par sava Dieva roku, kas bija pār mani labvēlīga, kā arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš man bija teicis. Un tie sacīja: "Celsimies un būvēsim!" Tā tie stiprināja savas rokas šim labajam darbam. 19 Bet, kad horonietis Sanballats un amonietis Tobija, kalps, un arābs Gešems to dzirdēja, viņi mūs izsmēja un nicināja, sacīdami: "Ko jūs darāt? Vai jūs gribat sacelties pret ķēniņu?" 20 Tad es tiem atbildēju un sacīju: “Debesu Dievs mums dos veiksmi, tāpēc mēs, Viņa kalpi, celsimies un uzcelsim, bet jums nav ne daļas, ne tiesību, ne piemiņas Jeruzālemē.” 3. NODAĻA 1 Tad cēlās augstais priesteris Eljašibs kopā ar saviem brāļiem, priesteriem, un viņi uzcēla Avju vārtus; viņi tos iesvētīja un iecēla to durvis; viņi tos iesvētīja līdz Meas tornim, līdz Hananeēla tornim. 2 Un blakus viņam cēla Jērikas vīri, un blakus viņiem cēla Zakurs, Imrija dēls. 3 Bet Zivju vārtus uzcēla Hasenajas dēli, kuri arī lika to sijas un ielika to durvis, slēdzenes un aizbīdņus. 4 Un blakus viņiem laboja Meremots, Ūrijas dēls, kas bija Koca dēls. Un blakus viņiem laboja Mešullams, Berehjas dēls, kas bija Mešezabeēla dēls. Un blakus viņiem laboja Cadoks, Baanas dēls.