Pazudušā avs, pazaudētā monēta un pazudušais dēls Lūkas 15:1–32 1 Tad pie Viņa pulcējās visi muitnieki un grēcinieki, lai Viņu dzirdētu. 2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja, sacīdami: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar viņiem.” 3 Un Viņš tiem stāstīja šo līdzību, sacīdams: 4 Kurš no jums, kam ir simts avis un kurš vienu no tām pazaudē, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? 5 Un, kad viņš to ir atradis, viņš to priecādamies uzliek uz saviem pleciem. 6 Un, mājās atnācis, viņš sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: “Priecājieties kopā ar mani, jo es esmu atradis savu pazudušo avi!” 7 Es jums saku, ka tāpat debesīs būs lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas no grēkiem, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam grēku nožēla nav vajadzīga. 8 Vai kura sieviete, kam ir desmit sudraba gabalu un kura vienu pazaudē, neiededz sveci un neizslauka māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? 9 Un, kad viņa to ir atradusi, viņa sasauc savas draudzenes un kaimiņienes, sacīdama: “Priecājieties kopā ar mani, jo es esmu atradusi to grasi, ko biju pazaudējusi!” 10 Tāpat Es jums saku: Dieva eņģeļi priecājas par vienu grēcinieku, kas atgriežas. 11 Un viņš sacīja: “ Kādam cilvēkam bija divi dēli. 12 Un jaunākais no viņiem sacīja savam tēvam: “Tēvs, dod man to mantas daļu, kas man pienākas.” Un viņš sadalīja tiem savu mantu. 13 Un pēc neilga laika jaunākais dēls visu sapulcināja un aizceļoja uz tālu zemi, un tur izšķērdēja savu mantu, dzīvojot izvirtīgi. 14 Un, kad viņš visu bija iztērējis, tanī zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka trūkt. 15 Un viņš aizgāja un pielipa kādam tās zemes pilsonim, un tas viņu aizsūtīja savos laukos ganīt cūkas. 16 Un viņš labprāt piepildītu savu vēderu ar maizes sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva. 17 Un, atjēdzies, viņš sacīja: “Cik daudz algādžu manam tēvam ir pietiekami daudz maizes, bet es mirstu badā!” 18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, 1
19 Un es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu; pieņem mani kā vienu no saviem algādžiem. 20 Un viņš piecēlās un devās pie sava tēva. Bet, kad tas vēl bija tālu, tēvs viņu ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja, krita viņam ap kaklu un noskūpstīja viņu. 21 Un dēls sacīja viņam: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, un es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu.” 22 Bet tēvs sacīja saviem kalpiem: “Atnesiet vislabākās drēbes un apģērbiet tās viņam, uzvelciet viņam gredzenu uz rokas un kurpes uz kājām, 23 Un atvediet šurp baroto teļu un nokaujiet to, un ēdīsim un līksmosimies! 24 Jo šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs; viņš bija pazudis un ir atrasts. Un viņi sāka līksmoties. 25 Bet viņa vecākais dēls bija laukā; un, kad viņš nāca un tuvojās mājai, viņš dzirdēja mūziku un dejošanu. 26 Un viņš pasauca vienu no kalpiem un jautāja, kas tas ir. 27 Un viņš tam sacīja: “Tavs brālis ir atnācis, un tavs tēvs ir nokāvis baroto teļu, jo viņš to ir atguvis veselu.” 28 Un viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā; tad viņa tēvs iznāca ārā un lūdza viņu. 29 Un viņš atbildēja savam tēvam un sacīja: “Redzi, tik daudzus gadus es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu pavēli, un tomēr tu man nekad neesi devis pat kazlēnu, lai es varētu ar saviem draugiem sarīkot svētkus. 30 Bet, tiklīdz šis tavs dēls, kas tavu mantu izšķērdējis ar netiklēm, ir atnācis, tu viņam nokāvi barotu teļu. 31 Un Viņš tam sacīja: “Dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss, kas man pieder, ir tavs.” 32 Bija pienākas priecāties un līksmoties, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, un bija pazudis un ir atrasts.
2