Ādama un Ievas pirmā grāmata 1. NODAĻA 1 Trešajā dienā Dievs iestādīja dārzu zemes austrumos, pasaules malā austrumos, aiz kura, pret saullēktu, neatrast neko citu kā vien ūdeni, kas aptver visu pasauli un sniedzas līdz debesu robežām. 2 Un uz ziemeļiem no dārza ir vafeļu jūra, dzidra un tīra pēc garšas, ne ar ko citu nesalīdzināma; tā ka caur tās dzidrumu var ieskatīties zemes dzīlēs. 3 Un, kad cilvēks tajā mazgājas, viņš kļūst tīrs no tās tīrības un balts no tās baltuma – pat ja viņš būtu tumšādains. 4 Un Dievs radīja šo jūru pēc Sava labā prāta, jo Viņš zināja, kas notiks ar cilvēku, ko Viņš radīs; lai pēc tam, kad viņš būs atstājis dārzu sava pārkāpuma dēļ, uz zemes piedzimtu cilvēki, no kuriem mirtu taisnīgie, kuru dvēseles Dievs augšāmceltu pēdējā dienā; kad viņi atgrieztos savā miesā; viņi mazgātos šīs jūras ūdenī, un visi no viņiem nožēlotu savus grēkus. 5 Bet, kad Dievs lika Ādamam iziet no dārza, Viņš nenovietoja viņu tā malā ziemeļos, lai viņš netuvotos ūdens jūrai un viņš un Ieva nenomazgātos tajā, netiktu attīrīti no saviem grēkiem, neaizmirstu izdarīto pārkāpumu, un Viņš vairs neatgādinātu to, domājot par viņu sodu. 6 Tad atkal, kas attiecas uz dārza dienvidu pusi, Dievam nebija labpaticies ļaut Ādamam tur dzīvot; jo, kad vējš pūta no ziemeļiem, tas viņam uz šo dienvidu pusi atnesa dārza koku brīnišķīgo smaržu. 7 Tāpēc Dievs nelika Ādamu tur, lai viņš, sajūtot šo koku saldo smaržu, neaizmirstu savu pārkāpumu un rastu mierinājumu par padarīto, priecātos par koku smaržu un netiktu attīrīts no sava pārkāpuma. 8 Vēlreiz, tā kā Dievs ir žēlsirdīgs un ļoti līdzjūtīgs, un pārvalda visu tādā veidā, kā tikai Viņš zina, – Viņš lika mūsu tēvam Ādamam dzīvot dārza rietumu malā, jo tajā pusē zeme ir ļoti plaša. 9 Un Dievs pavēlēja viņam tur dzīvot alā klints dziļumos – Dārgumu alā zem dārza. 2. NODAĻA 1 Bet, kad mūsu tēvs Ādams un Ieva izgāja no dārza, viņi staigāja pa zemi uz savām kājām, nezinot, ka staigā. 2 Un, kad viņi nonāca pie dārza vārtu atvārsnes un ieraudzīja sev priekšā plašu zemi, klātu ar lieliem un maziem akmeņiem un smiltīm, viņi nobijās un drebēja, un nokrita uz sejas no bailēm, kas viņus bija pārņēmušas, un viņi bija kā miruši. 3 Jo — lai gan līdz šim viņi bija atradušies dārza zemē, skaisti apstādītā ar visādiem kokiem, — tagad viņi ieraudzīja sevi svešā zemē, ko nepazina un nekad nebija redzējuši. 4 Un tāpēc, ka tajā laikā viņi bija piepildīti ar gaišas dabas žēlastību un viņu sirdis nebija pievērstas zemes lietām. 5 Tāpēc Dievs apžēlojās par viņiem; un, kad Viņš redzēja tos kritušus dārza vārtu priekšā, Viņš sūtīja Savu Vārdu
tēvam Ādamam un Ievai un piecēla viņus no viņu kritušā stāvokļa. 3. NODAĻA 1 Dievs sacīja Ādamam: "Es esmu noteicis virs šīs zemes dienas un gadus, un tu un tavi pēcnācēji dzīvosiet un staigāsiet tajā, līdz dienas un gadi būs piepildīti; kad Es sūtīšu Vārdu, kas tevi radīja un pret kuru tu esi pārkāpis, Vārdu, kas tevi izveda no dārza un kas tevi piecēla, kad tu biji kritis. 2 Jā, Vārds, kas tevi atkal glābs, kad būs pagājušas piecas ar pusi dienas." 3 Bet, kad Ādams dzirdēja šos vārdus no Dieva un par lielajām piecarpus dienām, viņš nesaprata to nozīmi. 4 Jo Ādams domāja, ka viņam atlikušas tikai piecas ar pusi dienas līdz pasaules galam. 5 Un Ādams raudāja un lūdza Dievu, lai Viņš viņam to izskaidro. 6 Tad Dievs Savā žēlastībā pret Ādamu, kurš bija radīts pēc Viņa paša tēla un līdzības, paskaidroja viņam, ka tie bija 5000 un 500 gadi; un kā Kāds tad nāks un glābs viņu un viņa pēcnācējus. 7 Bet Dievs jau pirms tam bija noslēdzis šo derību ar mūsu tēvu Ādamu ar tādiem pašiem noteikumiem, pirms viņš iznāca no dārza, kad viņš bija pie koka, no kura Ieva ņēma augli un deva viņam ēst. 8 Ciktāl mūsu tēvs Ādams, iznākdams no dārza, pagāja garām šim kokam un redzēja, kā Dievs bija pārveidojis tā izskatu citā veidolā un kā tas nokalta. 9 Un, kad Ādams devās turp, viņš nobijās, drebēja un nokrita; bet Dievs Savā žēlastībā viņu pacēla un tad noslēdza ar viņu šo derību. 10 Un atkal, kad Ādams bija pie dārza vārtiem un ieraudzīja ķerubu ar liesmojošu zobenu rokā, un ķerubs sadusmojās un sarauca pieri uz viņu, gan Ādams, gan Ieva no viņa nobijās un domāja, ka viņš grasās viņus nonāvēt. Tāpēc viņi nokrita uz sejas un drebēja bailēs. 11 Bet Viņš apžēlojās par tiem un parādīja tiem žēlsirdību, novērsās no tiem un uzkāpa debesīs, lūdza To Kungu un sacīja: 12 “Kungs, Tu mani sūtīji ar ugunīgu zobenu vērot dārza vārtus. 13 "Bet, kad Tavi kalpi, Ādams un Ieva, mani ieraudzīja, viņi nokrita uz sava vaiga un bija kā miruši. Ak, mans Kungs, ko lai mēs darām Taviem kalpiem?" 14 Tad Dievs apžēlojās par tiem un parādīja tiem žēlastību, un sūtīja Savu eņģeli sargāt dārzu. 15 Un Tā Kunga Vārds nāca pie Ādama un Ievas un uzmodināja viņus. 16 Un Tas Kungs sacīja Ādamam: “Es tev teicu, ka pēc piecarpus dienām Es sūtīšu Savu Vārdu un tevi izglābšu. 17 "Tāpēc stiprini savu sirdi un paliec Dārgumu alā, par kuru es tev jau iepriekš esmu runājis." 18 Un, kad Ādams dzirdēja šos vārdus no Dieva, viņš tika mierināts ar to, ko Dievs viņam bija teicis. Jo Viņš bija viņam pateicis, kā Viņš viņu glābs. 4. NODAĻA 1 Bet Ādams un Ieva raudāja par to, ka bija iznākuši no dārza, savas pirmās mājvietas.